Par mūsu un Eiropas tuvāko nākotni

Latvijas ārlietu ministre Sandra Kalniete:

Notikumi Eiropas Konventā daudziem varēja radīt bažas par ES vadības stilu. Deviņpadsmit valstu nāca klajā ar kopēju nostāju, tomēr oficiālajos projektos, ko gatavoja Konventa prezidents, šie priekšlikumi neparādījās. Vai tas nav pretrunā ar jūsu teikto par ES darbības metodēm?

Nē. Nevajadzētu jaukt vienu konkrētu gadījumu un konkrētu personību ar to, kā ES strādā kopumā. Konvents šajā ziņā ir neparasti neveiksmīgs piemērs. Ir jūtams, ka arī tās valstis, kas Žiskāru d’Estēnu virzīja kā Konventa vadītāju, uz viņu lika cerības, kuras viņš nav attaisnojis. Prezidija uzdevums ir nevis ieņemt savu pozīciju, bet būvēt tiltu starp dažādiem priekšlikumiem. Ikviena lēmuma sagatavošanā veiksmīgs prezidents ir tas, kurš šo procesu māk veikli vadīt un atšķirības mazināt, nevis padziļināt. Diemžēl Konvents ir gadījums, kur tā nenotiek. Tā nav ES darbības metode, tā drīzāk ir prezidenta personības īpatnība.

Varu iedomāties daudzus, kuri teiks, ka konstitucionālais līgums tomēr ES būtiski izmaina. Mēs nezinām, vai mums būs komisārs un iespēja būt ES prezidējošai valstij, kā cerējām un kas ir svarīgi ES valstu vienlīdzības simboli. Kādam vajadzētu būt jaunā konstitucionālā līguma ratifikācijas procesam - vai pietiek ar Saeimas balsojumu vai tas jādot izlemšanai tautai?

Tas ir ļoti labs jautājums, jo man dod iespēju paskaidrot, kāda būs turpmākā hronoloģiskā attīstība. Ja 20.septembrī nobalsosim par, ES sāksim pilntiesīgi darboties 2004.gadā. Šā gada oktobrī sāksies starpvaldību konference, kas varētu beigties nākamajā vasarā. Tad zināsim, kāds ir konstitucionālais līgums, un sāksies tradicionālais ratifikācijas process dalībvalstīs. Konstitucionālajā līgumā būs noteikts, kad tas stājas spēkā pēc ratifikācijas. Iespējams, tas nenotiks agrāk par 2009.gadu, kad stājas spēkā EK izmaiņas. Iedomājieties, kāda Latvijas cilvēkiem ap to laiku jau būs ES pieredze! Līdz tam laikam Saeimai un valdībai būs jāanalizē un jālemj, vai līgums būtiski maina mūsu valstiskumu, jo tikai tad nepieciešams referendums. Pašreizējā redakcijā tas valstiskuma būtību nemaina. Esmu priecīga, ka spēkā stāšanās laiks ir attālināts, jo tas dos iespēju visiem saprast, kāda ir pašreizējā ES, un iegūt pieredzi, strādājot ES.

Ir skaidrs, ka vismaz līdz 2009.gadam Latvijai ES būs savs komisārs. Kas viņš būs?

Tā nu gan nav mana kompetence. Vispirms jāsaka, ka pašreizējā komisija drīz mainīsies un pirmais komisārs būs tikai uz sešiem mēnešiem, viņš būs kā māceklis. Pēc tam būs komisārs ar portfeli. Mana pārliecība ir, ka komisāram jābūt ļoti spēcīgam, jo viņš būs Latvijas vizītkarte, ko pieteiksim kopienas darbam. Ja mans ieteikums būtu būtisks, es ieteiktu, lai mēs skatītos pāri partiju interesēm un ietu uz vienu labu speciālistu savā jomā.

Tagad par notikumiem ārpus Konventa. ES kandidātvalstij Polijai atbalsts Irākas karam, varētu teikt, ir atmaksājies ar nesenajām Buša un Blēra vizītēm un to, ka Polija ir atbildīga par vienu no sektoriem pēckara Irākas pārvaldē. Vai mēs varētu izjust līdzīgu ASV attieksmi?

Domāju, viena no jomām, kur Latvija jau saņēmusi lielu atbalstu, ir integrācija NATO. Tas gan ir ilgāks process, bet Irākas krīze ārkārtīgi mainīja ASV Senāta attieksmi. Ratificējot uzņemšanas līgumu, mums bija 96 balsis. Otrkārt, ASV draudzīgā attieksme pret Latviju nav proporcionāla mūsu lielumam, arī tas ir liels ieguldījums. Es nemaz nerunāju par daudzajām divpusējām programmām. Man liekas, ka ir nedaudz plakani traktēt to tā, ka jūs izdarījāt to - saņemsiet šo. Nevajag aizmirst, ka ASV visus šos gadus Latviju ir ļoti atbalstījušas.

Vai mēs kaut kā uz savas ādas esam izjutuši, ka mūsu nostāja nesakrita ar Francijas vai Vācijas nostāju?

Drīzāk domāju, ka tā ir Francija un Vācija, kas uz savas ādas šodien izjūt, ka šī nostāja nesakrita ar ASV nostāju. Buša nedēļu garā vizīte Eiropā to parāda. Arī tas ātrums, ar kādu Francija sadarbības vārdā ir piekritusi virknei lietu, kas ir saistītas ar ASV priekšlikumiem par ekonomisko sankciju atcelšanu Irākai, NATO piedalīšanos Irākā. Tas ir pilnīgā pretrunā ar to, ko Francija vēl nesen deklarēja. Mēs neesam izjutuši, jo ES paplašināšana ir daudz lielāks projekts nekā viena krīze. Vācijai un Francijai, tāpat kā visiem eiropiešiem, vajag, lai ES kļūtu par 100 miljoniem lielāka un iegūtu lielāku svaru pasaulē.

Kad mūsu prezidente un Bušs sarunās skāra jautājumu par tukšo Ventspils cauruļvadu, tika gaidīts, ka Bušs par to runās ar Putinu. Vai jums ir ziņas, ka tas noticis?

Pagaidām tādu ziņu nav. Bet šī tēma vairākkārt ir apspriesta ASV un Krievijas vecāko amatpersonu līmenī, paliekot bez jebkādas Krievijas atbildes. Man gan jāatgādina, ka visa tā Ventspils tranzīta konglomerāta īpašniekiem ir jādod lielāka skaidrība, kas kam pieder. Neviens neieguldīs Ventspilī naudu, ja nebūs skaidrs, kur tā tiks ieguldīta.

“DIENA”; pēc A. Braunas intervijas “ES - evolūcija, nevis revolūcija”