Par valsts attīstības variantiem

Foto: A.F.I.

Konsultāciju firmas “Konsorts”  prezidents Dr.oec. prof. Uldis Osis:

Jūs esat veicis apjomīgu pētījumu, kas pamatā sastāv no divām daļām: kas notiek mūsu valsts ekonomikā, ja Latvija pievienojas ES, un kas notiek, ja nepievienojas. Pirmkārt - ko iegūsim no dalības ES?

Ja iestājamies, tad, īsi formulējot, Latvijai ir papildu attīstības iespējas. Daudz lielākas nekā pašlaik. Mēs esam liela tirgus sastāvdaļa. Jau šobrīd pieaug Latvijas ekonomiskā loma un nozīme gan pašas ES, gan tā saukto trešo valstu acīs. Arī no citu pasaules reģionu valstu ieguldītāju viedokļa Latvija kļūst nozīmīgāka. Iestājoties, Latvija oficiāli iegūst ES dalībvalsts statusu, un šis fakts vien ir kvalitāte ar garantiju. Līdz ar to bez paredzētajiem ES fondiem, no kuriem teorētiski varēsim iegūt 1,6 miljardus eiro, papildus valstī ieplūdīs vēl privātās investīcijas. Tas kopumā rada pozitīvu ekonomiskās darbības efektu: jaunas darbavietas, straujāks darba algas pieaugums un, protams, pieaugs arī cenas. Tirgus ekonomikā, jo lielāks pieprasījums, jo augstākas cenas, kas pamazām pietuvosies ES cenām. Tas būs pakāpenisks process, ne tik straujš, kā daži saka, - jau nākamajā dienā pēc iestāšanās ES.

Bez daudziem ES atbalsta fondiem vēl ir iespējas jaunu tehnoloģiju iegūšanai. Līdz šim ieguldījumi nāca banku jeb finanšu sfērā, nekustamajos īpašumos un tirdzniecībā. Rūpniecībā ieguldījumu nav. Kāpēc? Iestājoties ES, parādīsies jauna investoru kategorija - rūpnieciskie ieguldītāji, kas līdz šim no Latvijas izvairījās, jo rūpnieciskais kapitāls ir ilgtermiņa, ko politiskā un ekonomiskā riska gadījumā nevar no valsts tik ātri izvākt

Iestājoties ES, straujāk pieaugs iekšzemes kopprodukts un teorētiski šīs desmitgades otrajā pusē - sākot no 2006. gada - iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi gadā, iespējams, varētu sasniegt 10 līdz 11%. Vai tas tā būs, deviņdesmit procentos atkarīgs no mums pašiem.

Vai tikai no izglītības ir atkarīga mūsu ekonomikas attīstība?

Mums vēl ļoti daudz jāstrādā, lai varētu ES naudu apgūt. Pirmkārt, ir jāveic administratīvi teritoriālā reforma. Pašreizējā reģionu pārvaldes struktūra ir ļoti neefektīva no ES piedāvāto projektu īstenošanas viedokļa. No tā sauktajiem kohēzijas fondiem viena projekta minimālais izmaksu apjoms vien ir 10 miljoni eiro. Es nezinu nevienu pagastu vai pagastu apvienību, kas spētu šādu projektu īstenot. Ir nepieciešama cita finansiāli telpiskā domāšana. Pati sīkākā vienība, kuras līmenī var strādāt ar šādiem projektiem, ir reģioni: Latgale, Vidzeme, Kurzeme, protams, arī Rīga un Rīgas rajons. Lielākā daļa finansējuma nav domāta Rīgai, bet gan tieši reģioniem, lai izlīdzinātu sociālo un ekonomisko atšķirību.

Otrkārt, izglītības un zinātnes reforma.

Nākamais jautājums ir līdzfinansējums, jo ES fondu apgūšanai ir nepieciešami ievērojami līdzekļi gan no valsts budžeta, gan pašvaldību budžetiem, gan no privātā sektora. Te nepieciešams desmitiem miljonu latu papildus katru gadu plus obligātie maksājumi ES budžetā. Pirmā prioritāte ir līdzdalības maksājumi ES budžetā un tie ir jāsamaksā. Pagaidām nav skaidrs, cik daudz naudas būs pieejams tieši līdzfinansējumiem. Labākajā gadījumā ES maksās līdz 85%, bet ne visos projektos un ne no visiem fondiem.

Galīgi nav skaidrs, kas tad rakstīs visus šos projektus. Manuprāt, valdībā šobrīd īsti vēl neapzinās, cik šis process ir sarežģīts. Tas prasa augstu kvalifikāciju. Manuprāt, Latvijā labākajā gadījumā ir tikai kāds ducis firmu, līdzīgas kā mūsējā, kurām ir pieredze gatavot projektus ES finansējuma saņemšanai saskaņā ar ES prasībām. Šīs prasības ir ļoti stingras, tam nepieciešamas augstākā līmeņa profesionālās zināšanas tehniskajās zinībās, ekonomikā un finanšu jomā. Nepieciešama finanšu modelēšanas prasme, lai prognozētu projekta naudas plūsmas un tamlīdzīgi. Bez kvalitatīvi sagatavotiem projektiem naudu nevarēs saņemt. Mēs savā pētījumā paredzam, ka līdz 2006. gadam mēs labākajā gadījumā varēsim apgūt ne vairāk kā 70 līdz 75% ES līdzekļu no 1,6 miljardiem eiro.

Kā šīs kļūmes labot? Steidzami apmācīt speciālistus, ātrā tempā veikt teritoriālo reformu?

Steidzami izdarīt nevar neko. Pie šiem jautājumiem vajadzēja strādāt visus iepriekšējos gadus. Diemžēl, īpaši pie tā strādāts netika. ES mājā nevarēs sēdēt tikai pie viesību galda, būs arī jāstrādā. Bet darīt mēs tā īsti neprotam, mums nav zināšanu un pieredzes.

Tagad zemnieki rūc, tiesa, pamatoti, ka saņems mazāk nekā ES zemnieki, līdz ar to nav vienlīdzīgas konkurences. Bet viņi arī nevarētu paņemt, ja dotu. Paņemt spēs, protams, to, ko dod par nedarīšanu. Bet, lai attīstītu un modernizētu... Te nav runa tikai par zemniekiem, līdzīga situācija ir arī pārējās jomās - transporta sistēmas sakārtošanā, vides aizsardzībā, reģionālajā izlīdzināšanā un citur. Sabiedrība šodien vēl nav aptvērusi, ka ES dod daudz vairāk nekā esam spējīgi paņemt.

Bet priekšrocību ir daudz vairāk nekā zaudējumu. Jautājums stāties vai nestāties ES nav pareizs. Pareizais jautājums ir ko iegūsim un ko zaudēsim. Ko mēs gribam? Mēs gribam straujāk attīstīties, panākt Eiropas ekonomisko, sociālo un kultūras līmeni. Un ES mums dod šīs iespējas ar nosacījumu, ka iestājamies.

Mēs esam uz zema attīstības līmeņa ne tikai salīdzinājumā ar ES valstīm, bet arī ar kandidātvalstīm. To mēs redzam gan pēc zemā iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju, gan pēc citiem rādītājiem. Un mums tiek dota iespēja lēcienam. Par, ja ES savā attīstībā stāvēs uz vietas, mēs tā šodienas līmeni, pēc pašām optimistiskākajām prognozēm, spēsim sasniegt tikai pēc 20 vai 25 gadiem. Ar visu ES palīdzību. Taču pat tad, ja mēs varam nodrošināt valstī pietiekami strauju attīstību tikai šajos 20 vai 25 gados, mani būtu grūti pārliecināt, ka nevajag stāties ES.

Kas Latvijā notiek, ja nobalsojam pret iestāšanos ES?

Ja Latvija neiestājas ES, tad tiek izpildīts otrs mūsu prognozētais scenārijs, ko nosaucām par inerces scenāriju. Precīzāk, tas ir atpakaļgaitas scenārijs. Tad situācija pasliktinās pat salīdzinājumā ar pašreizējo. Tagad mēs esam kandidātvalsts statusā un jau pietiekami daudz saņemam no ES - gan graudā jeb no pirmsiestāšanās fondiem PHARE, SAPARD un ISPA, gan arī cita veida palīdzību - konsultatīvo, tehnisko. Brauc eksperti, saņemam vēl atsevišķu valstu palīdzību dažādās apmācībās. Arī zinātniekiem ir iespējas strādāt ES. Visas pašreizējās iespējas saruks līdz minimumam. Nevienam vairs nebūs intereses ar mums sadarboties un sniegt palīdzību. Nebūs finansējuma, kontakti sašaurināsies, Latvija kļūs par pelēko zonu.

Daudzi uzskata, ka, neiestājoties ES, ekonomiskās neatkarības veidošanai varam izmantot tranzīta iespējas. Jā, mums ir trīs labas ostas, dzelzceļš un ceļi. Bet Ventspils piemērs pierāda, ka Latviju var apiet. Mūs var apiet caur Krieviju, jo Primorskā ir osta, Lietuvai ir Būtiņģe, attīstās Klaipēda, aug Tallinas osta, starp citu, ar Rietumeiropas un Krievijas kapitālu. Ja neiestājamies, tad vienīgais kaimiņš, kas nav ES, ir Krievija.

Latvijai, izņemot meža resursus, nekā cita nav, uz kā būvēt savu ekonomisko neatkarību. Vēl var attīstīties tradicionālā mašīnbūvniecība. Bet tur ir nepieciešami lieli ieguldījumi. Lai to veiktu, nepieciešama stabilitāte un zems risks. Un tā nebūs, ja neiestāsimies ES. Ja nu vienīgi šeit neienāk Krievija ar lielām investīcijām.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Tomsones intervijas “Latvija ES saulītē vai pelēkajā zonā?”