Par teritoriālo noslāņošanos

Oļģerts Krastiņš, Edvīns Vanags, profesori, Valentīna Locāne, pētniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Līdz šim “Latvijas Vēstnesī” vairāk esam rakstījuši par sociālo noslāņošanos. Tas nozīmē, ka uz dažādiem labklājības kāpņu pakāpieniem nonāk atsevišķi cilvēki, to ģimenes, mājsaimniecības, dažādas sociālā un vecuma sastāva grupas. Tirgus liberāļi uzskata, ka katra paša uzņēmība nosaka, kādu vietu viņš ieņems sabiedrībā. Vienmēr piekrist tam nevar. Noteiktāku negatīvu vērtējumu iegūst tendence noslāņoties veselām teritorijām, citām nonākot attīstības priekšgalā, citām atpaliekot.

Uz šo parādību valsts institūcijas ir reaģējušas savlaicīgāk un aktīvāk. Jau 1996.gadā Ekonomikas ministrija izveidoja darba grupu projektam “Par ekonomikas reģionālās attīstības veicināšanu”.

1997.gadā Saeima pieņēma likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem”. Ir izstrādāta un pilnveidota īpaša metodika, kā noteikt pretendentus uz īpaši atbalstāmā reģiona statusu. Pēdējo reizi par to rakstījām “LV” 2002.gada 10. un 11. oktobrī (Nr.146 (2721); 147 (2722)).

Oficiāli pēdējo metodiku apstiprināja Ekonomikas ministrijas 2000.gada 29.novembra rīkojums Nr.216.

Ko atbalstīt — rajonus, pilsētas, pagastus?

Likumā noteikts, ka īpaši atbalstāmā reģiona statusu var piešķirt teritorijām, kuru kopējais iedzīvotāju skaits nepārsniedz 15% no visa valsts iedzīvotāju skaita. Šo statusu nosaka uz trim gadiem.

Īpaši atbalstāmās teritorijas nosaka, izmantojot statistikas un ekspertīzes metodes, sākot ar lielākajām — rajoniem, tad pilsētām (ārpus īpaši atbalstāmajiem rajoniem) un beidzot ar pagastiem (arī ārpus īpaši atbalstāmajiem rajoniem). (Plašāk skat. Vanags E., Krastiņš O., Locāne V., Vilka I. “Īpaši atbalstāmo reģionu noteikšanas metodikas pilnveidošana”. — Statistikas un pārvaldes problēmas 2002. — R.: LSI, 2002. — 40.–47.lpp.)

Ja īpaši atbalstāmās teritorijas statusu piešķir teritorijām ar 15% valsts iedzīvotāju, tad ir tikai ekspertīzes metodes, kādu daļu piešķirt veseliem rajoniem, kādu — pilsētām un cik jāatstāj atsevišķiem pagastiem. Ar kādām statistikas vai matemātikas metodēm tas līdz šim nav pamatots. Bet neiespējami tas nav.

Vai nevar iznākt tā, ka atvēlēto “limitu” izsmeļ lielākās teritorijas, rajoni, pilsētas, bet pagasti kaut ko saņem pēc atlikuma principa.

Pēc 2000.gada aprēķiniem, atbalstu visa rajona ietvaros saņēma 8% valsts iedzīvotāju, pilsētu ietvaros (ārpus īpaši atbalstāmajiem rajoniem 2%), bet pagastu ietvaros (ārpus rajoniem) — 4%; kopā teritorijas, kuru iedzīvotāju skaits ir 14% no visiem valsts iedzīvotājiem. Kā redzams, vairāk nekā pusi no atbalsta ir saņēmuši rajoni.

Risinājuma nostādne

Lai atbildētu uz jautājumu, vai īpaši atbalstāms ir viss rajons vai tikai kādas tā pilsētas vai pagasti, ir jāzina rajona iekšējās dažādības jeb noslāņošanas līmenis.

Turklāt ne vien pēc iedzīvotāju materiālās labklājības, ko esam pētījuši sociālās statistikas ietvaros, bet pēc tiem visiem rādītājiem, no kuriem veido, sintezē teritorijas attīstības indeksu, kurš ir pamats izvirzīšanai uz īpaši atbalstāmās teritorijas statusu (skat. iepriekš minētos rakstus un dokumentus). Var izšķirt četras raksturīgas situācijas.

1. Rajona vispārējās attīstības līmenis (indekss) ir augsts un iekšējā noslāņošanās — maza. Atbalsts nav vajadzīgs ne rajonam kopumā, ne atsevišķām tā pilsētām un pagastiem.

2. Rajona vispārējās attīstības līmenis ir augsts, bet augsti ir arī noslāņošanās rādītāji. Visam rajonam atbalsts nav vajadzīgs, bet tas var būt vajadzīgs kādām tā atsevišķām pilsētām vai pagastiem.

3. Rajona vispārējās attīstības līmenis ir zems, bet noslāņošanās — liela. Visam rajonam atbalsts nav vajadzīgs, jo tajā ir arī ekonomiski spēcīgas pilsētas un pagasti, bet tas būs vajadzīgs lielai vai lielākai daļai zemākā līmeņa teritoriju.

4. Rajona vispārējās attīstības līmenis ir zems un arī noslāņošanās — niecīga. Tad zināma atpalicība vērojama visā rajonā kopumā, un to var uzskatīt par īpaši atbalstāmu visā teritorijā (skat. shēmu).

Kā noteikt teritorijas vispārējo attīstības līmeni, tas pašreizējo pētījumu līmenī ir noskaidrots, un ieteikumi tiek lietoti praksē (skat. iepriekš minētos rakstus un metodikas). Šoreiz jārunā par to, kā noteikt teritoriju iekšējo noslāņošanās pakāpi, turklāt ja tā jāvērtē vienlaikus pēc vairākiem (6—8) rādītājiem.

Noslāņošanās līmeni pēc viena, kārtējā raksturotāja var izteikt ar vienkāršu variācijas rādītāju, vislabāk — ar interesējošā rādītāja variācijas koeficientu teritorijā. Var izmantot arī sarežģītākus rādītājus, piemēram, Džini koeficientu u.c.

Turpmāk izmantosim vienkāršāko rādītāju — variācijas koeficientu.

Variācijas koeficientu, kas raksturo noslāņošanās dziļumu, var aprēķināt tādai teritorijai, kuru veido zemāka līmeņa teritorijas, par kurām vēl ir vajadzīgie dati. Pašreiz tāds līmenis ir rajons, jo mums ir, kaut arī dažreiz ierobežoti, dati par šī rajona atsevišķām pilsētām un pagastiem.

Atsevišķām pilsētām un atsevišķiem pagastiem iekšējās noslāņošanās rādītājus aprēķināt vairs nevar, jo nav mazāku statistikas novērošanas vienību par pilsētu vai pagastu, resp., par to daļām.

Problemātiska ir noslāņošanās rādītāju rēķināšana vēsturiskajiem apgabaliem, arī perspektīvā iecerētajiem statistikas un plānošanas reģioniem. Tie ir tik lieli, ka arī bez aprēķiniem ir skaidrs, ka ekonomiskā noslāņošanās to ietvaros būs liela. Noteikt īpaši atbalstāmā statusu visam reģionam nevarēs, jo tas uzreiz pārsniegs atļauto īpatsvaru (pašreiz 15% no valsts iedzīvotājiem).

Tātad turpmākais aprēķinu un pētījumu objekts ir Latvijas rajoni, ņemot tikai to lauku daļu — pagastus. Lai panāktu lielāku vienveidību, rajonu pilsētas šajā gadījumā nav ņemtas vērā.

Turpmāk — vēl

Principiālā shēma lēmumu pieņemšanai par īpaši atbalstāmās teritorijas lielumu