Lai mēs paši un arī pasaule izprot, cik mūsu vēsture bijusi sarežģīta un smaga

Konferencē “Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941.–1945.”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Vakar, 12.jūnijā, starptautiskajā vēsturnieku konferencē “Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941.–1945.”: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, vēsturnieku komisijas locekļi Valters Nollendorfs un Marģers Vestermanis

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Otrais pasaules karš, komunistu un nacistu okupācijas režīmi atnesa līdzi nepieredzētas ciešanas un postu ne vien Latvijai, bet arī daudzām citām Eiropas valstīm. Miljoniem cilvēku tika iznīcināts kara laukos, tika sagrauta tautsaimniecība, gruvešos pārvērstas pilsētas un ciemi. Latvijas specifika bija tajā apstāklī, ka, nomainot vienai otru, valsti okupēja abi savā starpā karojošie totalitārie režīmi. Katram no šiem režīmiem bija savi mērķi, bet neviens no tiem neparedzēja Latvijas valstiskuma atjaunošanu.

Latvijas valsts un tās iedzīvotāji pret savu gribu tika ierauti kara dzirnavās un kļuva par nacistu un komunistu režīmu upuriem. Otrā pasaules kara gados Latvija zaudēja gandrīz trešo daļu no saviem iedzīvotājiem, vairāk nekā simt tūkstoši krita kaujas laukā, cīnoties zem svešiem karogiem.

Nacistu okupācijas laiks Latvijā ir saistīts ar vienu no 20. gadsimta un visu laiku lielākajiem ļaunumiem — holokaustu. Tā bija nacistiskās Vācijas režīma realizēta politika, kas smagi skāra ne tikai Latviju, bet arī pārējās okupētās Eiropas valstis — Poliju, Lietuvu, Igauniju, Čehoslovākiju, Ungāriju un citas. Ebreju iedzīvotāji masveidā tika iznīcināti šajās zemēs. Latvijā un daudzās citās valstīs ir zināms, kas kara laikā notika Rumbulā, Biķernieku mežā, Šķēdes kāpās un citās vietās, kur gāja bojā ne tikai Latvijā tolaik dzīvojošie ebreji, bet arī ļoti daudzi, kas tieši šim nolūkam tika īpaši atvesti no citām Eiropas malām. Pateicoties vēsturnieku komisijas un atsevišķu pētnieku pūliņiem, šodien mēs zinām par šīm vēstures tumšajām lappusēm un zinām daudz vairāk, nekā tas bija iespējams pirms neatkarības atjaunošanas.

Uzruna vēsturnieku komisijas konferencē “Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941.-1945.” Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2003.gada 12.jūnijā

Augsti godātais rektora kungs, komisijas priekšsēdētāja kungs, cienījamie konferences dalībnieki, ekselences, dāmas un kungi!

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Pēc Latvijas vēsturnieku iniciatīvas šodien Latvijas Universitātes Lielajā aulā kopā sanākuši vēsturnieki no Latvijas, ASV, Vācijas, Izraēlas, Zviedrijas, Krievijas, Lietuvas, Somijas un vēl citām valstīm, lai analizētu un vērtētu ļoti sarežģītu un pretrunīgu laika posmu Latvijas vēsturē — nacistiskās Vācijas okupācijas periodu no 1941. līdz 1945. gadam.

Latvijas vēsture 20. gadsimtenī ir bijusi sarežģīta un smaga. Tika pārdzīvota revolūcija Krievijā, Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš, padomju okupācija, nacistiskās Vācijas okupācija, vēlreiz padomju okupācija un aneksija. Visi šie notikumi atstāja sekas uz Latvijas ekonomisko attīstību, iedzīvotāju demogrāfisko sastāvu un arī sabiedrības vērtību sistēmu un morāli.

Otrais pasaules karš, komunistu un nacistu okupācijas režīmi atnesa līdzi nepieredzētas ciešanas un postu ne vien Latvijai, bet arī daudzām citām Eiropas valstīm. Miljoniem cilvēku tika iznīcināts kara laukos, tika sagrauta tautsaimniecība, gruvešos pārvērstas pilsētas un ciemi. Latvijas specifika bija tajā apstāklī, ka, nomainot vienai otru, valsti okupēja abi savā starpā karojošie totalitārie režīmi. Katram no šiem režīmiem bija savi mērķi, bet neviens no tiem neparedzēja Latvijas valstiskuma atjaunošanu.

Latvijas valsts un tās iedzīvotāji pret savu gribu tika ierauti kara dzirnavās un kļuva par nacistu un komunistu režīmu upuriem. Otrā pasaules kara gados Latvija zaudēja gandrīz trešo daļu no saviem iedzīvotājiem, vairāk nekā simt tūkstoši krita kaujas laukā, cīnoties zem svešiem karogiem.

Nacistu okupācijas laiks Latvijā ir saistīts ar vienu no 20. gadsimta un visu laiku lielākajiem ļaunumiem — holokaustu. Tā bija nacistiskās Vācijas režīma realizēta politika, kas smagi skāra ne tikai Latviju, bet arī pārējās okupētās Eiropas valstis — Poliju, Lietuvu, Igauniju, Čehoslovākiju, Ungāriju un citas. Ebreju iedzīvotāji masveidā tika iznīcināti šajās zemēs. Latvijā un daudzās citās valstīs ir zināms, kas kara laikā notika Rumbulā, Biķernieku mežā, Šķēdes kāpās un citās vietās, kur gāja bojā ne tikai Latvijā tolaik dzīvojošie ebreji, bet arī ļoti daudzi, kas tieši šim nolūkam tika īpaši atvesti no citām Eiropas malām. Pateicoties vēsturnieku komisijas un atsevišķu pētnieku pūliņiem, šodien mēs zinām par šīm vēstures tumšajām lappusēm un zinām daudz vairāk, nekā tas bija iespējams pirms neatkarības atjaunošanas. Ir tapis skaidrs, ka tā bija nacistu centralizēti organizēta, vadīta un izpildīta akcija, kurā tika iesaistīts arī zināms skaits vietējo iedzīvotāju.

Es ceru, ka holokausta pētniecība Latvijā, pateicoties vēsturnieku komisijas aktivitātēm, sekmīgi turpināsies un mēs pakāpeniski, laužot mītus un stereotipus, tuvosimies objektīvai vēsturiskajai patiesībai. Tādā veidā Latvija apliecinās savu toleranci, savu uzticību demokrātijai un vispārējām cilvēka vērtībām.

Pētot tā saucamos vācu laikus, vēsturnieki un sabiedrība Latvijā pievērš uzmanību arī tādiem jautājumiem kā kolaboracionisms, pretestības kustība un latviešu leģions.

Jo tik tiešām — nacistu okupācijas sākumposmā daudzi Latvijas iedzīvotāji, ņemot vērā 1940. un 1941.gadā pastrādātos padomju varas noziegumus, ienākošo vācu armiju sagaidīja kā atbrīvotājus no komunisma jūga. Šādu tēlu centās sekmēt un izplatīt arī nacistu propagandas mašīna. Tomēr drīz sekoja latviešu tautas vilšanās, jo Vācija izturējās pret Latviju kā kara laupījumu, pat nedomāja atjaunot tās valstiskumu, neatdeva atpakaļ padomju varas konfiscētos īpašumus, tāpat aizliedza izkārt pie mājām sarkanbaltsarkanos karogus, kā tas bija noticis jau komunistu okupācijas laikā, un tā joprojām. Jau 1941. gada nogalē Latvijā sākās nacionālā pretestība vācu okupācijas režīmam. 1943.gadā tika izveidota Latvijas Centrālā padome, protams, pilnīgi slepeni, kam bija būtiska loma pretestības kustības koordinācijā, bet ko gestapo atmaskoja un iznīcināja.

1943.gada sākumā pēc Ādolfa Hitlera pavēles sāka formēt Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Leģiona veidošana un darbība jāskata un jāvērtē ciešā kontekstā ar nacisma režīma vispārējo realizēto politiku. Sākoties grūtībām Austrumu frontē, Vācija, pārkāpjot starptautiskos līgumus un konvencijas, veica nelikumīgu okupēto apgabalu iedzīvotāju mobilizēšanu savos bruņotajos spēkos. Latviešu leģions nebija nekāds izņēmums. Līdzīgas vienības veidoja arī no franču, ukraiņu, valoņu, ungāru, itāļu, serbu, igauņu un citu okupēto zemju iedzīvotājiem. Latviešu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienību, viņi cīnījās pret to, lai viņu zemē kādreiz atkal atgrieztos ienīstais komunistu režīms, ko viņi pazina kā terora izpausmes režīmu, Staļina laika režīmu.

Leģionāri necīnījās pret Rietumu lielvalstīm — ASV un Lielbritāniju, taisni otrādi — viņi cerēja ar savu cīnīšanos iegūt Rietumu lielvalstu atzinību un atbalstu saviem neatkarības centieniem, viņi cerēja uz atbalstu Latvijas valstiskuma atjaunošanai. Latviešu leģionāri nekad nav cīnījušies par nacionālsociālistiskās Vācijas kara mērķiem, kuri viņiem vispār bija maz saprotami un miglaini, viņi katrā ziņā necīnījās par Hitlera “jaunās Eiropas” idejām. Viņi nekad nav bijuši nacisti, bet gan drīzāk, apstākļu spiesti, tika iesaistīti vācu-padomju karā kā tās zemes iedzīvotāji un dzīvais spēks, kas šeit bija parocīgi pieejams un izmantojams frontē par lielgabalu gaļu.

Domāju, ka šodienas starptautiskās vēsturnieku konferences uzdevums ir vispusīgi izvērtēt nacistu okupācijas laiku Latvijā, mēģinot rast atbildi uz līdz šim līdz galam neskaidriem un pretrunīgiem jautājumiem, un tādu vēl ir daudz. Mums jāsaprot, ka Latvijai 20. gadsimtā, atšķirībā no citām valstīm, bija divi ienaidnieki reizē: nacisti un komunisti. Abi šie totalitārie režīmi ir atstājuši briesmīgas pēdas Latvijas vēsturē.

Es ceru, ka šī konference rosinās apskatāmās tēmas tālāku pētniecību, jaunas idejas un uzmundrinās pašmāju un ārvalstu vēsturniekus turpmākajā darbā.

Vēlu jums visiem sekmes šīs konferences darbā un jūsu pētniecības darbā vispār!

Par pagātnes pētnieku atbildību šodienai

Vakarrīt LU Lielajā aulā sākās divu dienu starptautiska vēsturnieku zinātniskā konference “Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā. 1941.—1945.”. To atklājot, konferences dalībniekus un viesus uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Apsveikumus un sekmju vēlējumus konferences rīkotājiem un tās dalībniekiem izteica arī LU rektors Ivars Lācis, īpaši pateicoties tiem ārvalstu zinātniekiem un pagātnes notikumu aculieciniekiem, kas pēdējā laikā palīdz aizpildīt it visas Latvijas vēstures biezās grāmatas lappuses.

Konferences pirmajā dienā notika trīs plenārsēdes ar dažādu tematiku: holokausta izpēte Latvijā; nacistiskās Vācijas okupācijas politika Latvijā: avoti un historiogrāfija; nacistu okupācijas politika Latvijā: pētniecības problēmas un uzdevumi.

Šodienas, 13. jūnija, plenārsēdes tematiskais aploks: Latvija Otrā pasaules kara gados: kolaborācija, pretošanās, sabiedriskā doma un ārējie faktori.

Vakar konferencē ar referātu uzstājās 17 tās dalībnieki, tostarp pārstāvji no ASV, Izraēlas, Vācijas un Zviedrijas. Daži no referātiem tiks publicēti laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Atbildot uz “LV” jautājumiem, viens no konferences rīkotājiem, Latvijas vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs profesors Dr. habil. hist. Andris Caune sacīja, ka šoreiz komisijas rīkotās septītās konferences mērķis ir bijis iepazīstināt plašāku sabiedrību ar jaunākajām pētnieciskajām atziņām par nacistiskās Vācijas okupācijas politikas būtību un izpausmēm Latvijā un Baltijā, skaidrāk iezīmējot nacistu okupācijas politikas kopīgās un atšķirīgās īpatnības Latvijā un citās Eiropas valstīs.

Konferences laikā: Latvijas vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Andris Caune, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Līdz ar to tiktu stimulēti salīdzinošie pētījumi, kas pavērtu jaunas iespējas vēsturiskās patiesības noskaidrošanā.

Piemēram, ļoti būtiska pētniecības problēma ir varas maiņas norise Latvijas teritorijā 1941. gada vasarā tūdaļ pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai. Pēdējā laikā veiktie pētījumi apstiprina viedokli, ka vācu okupanti tomēr jau kopš paša sākuma ir kontrolējuši situāciju Latvijā un līdz ar to nepastāvēja ieildzis tā sauktais bezvaras (inter-regnum) periods.

Protams, vēsturnieku uzdevums ir arī aplūkot un vispusīgi izvērtēt visus notikumus un visas norises Latvijā Otrā pasaules kara gados Eiropas vēstures kontekstā, ko neapšaubāmi sekmēs šī konference ar daudzu ārvalstu pētnieku līdzdalību. Jau ir veikti salīdzinoša rakstura pētījumi par Latviešu leģiona veidošanās un kauju vēsturi, kas rada iespējas atspēkot Latvijai nelabvēlīgo propagandu un plaši izplatītās dezinformācijas attiecībā uz latviešu līdzdalību Vācijas karaspēka vienībās nacistu okupācijas laikā.

Vēstures problēmas palaikam aizvien aktualizējas. Dažkārt neskaidrības labprāt izmanto mūsu valstiskās demokrātijas un neatkarības pretinieki. Tāpēc īpaši nozīmīgs ir vēsturnieku devums šodienai, teica Andris Caune.

Starptautiskai zinātniskai konferencei raksturīgi, ka šodien ar astoņiem referātiem jeb priekšlasījumiem uzstāsies vienīgi pārstāvji no ārvalstīm – ASV, Krievijas, Somijas, Ukrainas, Vācijas un Zviedrijas.

Paredzams, ka šajā konferencē nolasītie referāti tiks ievietoti nākamajā Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu sējumā. Konferences rīkotāji ir Latvijas vēsturnieku komisija, LU Latvijas vēstures institūts un LU Vēstures un filozofijas fakultāte.

Dipl.hist. Mintauts Ducmanis — “Latvijas Vēstnesim”

Prof. Dr.hab.hist. Inesis Feldmanis:

Foto: A.F.I.

Referāts ““Vācu laiks” Latvijā (1941–1945): aktuālās izpētes problēmas un risinājumi” starptautiskajā konferencē “Vācu okupācijas varas politika Latvijā 1941–1945” 2003. gada 12. jūnijā Rīgā

“Vācu laiks” ir visai sarežģīts un ļoti pretrunīgs laiks Latvijas vēsturē, kura izpratnes atslēga slēpjas objektīvā notikumu kopsakara izvērtējumā un līdzsvarotā pagātnes uztverē. Pavisam noteikti ir skaidrs, ka mums neder Rietumos samērā izplatītā Otrā pasaules kara vēstures koncepcija, kura, balstoties uz uzvarētājlielvalstu panākto tā saukto Nirnbergas konsensu, centrā izvirza tikai vienu ļaunuma paradigmu — nacismu. Latvijā nacistu okupācija nomainīja tūkstošiem latviešu sāpīgi izjusto un pārdzīvoto pirmo padomju okupāciju, kuras laikā de facto tika iznīcināta Latvijas valsts, bet tūkstošiem tās iedzīvotāju pakļauti teroram un deportācijām. Pirmā padomju okupācija un centieni atgūt valsts neatkarību lielā mērā ietekmēja Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu un darbību, kā arī noteica viņu attieksmi pret vācu okupācijas varu. Līdz ar to Otrā pasaules kara norises Latvijā nevar izprast, ja nepatur prātā divas ļaunuma paradigmas — komunismu un nacismu.

Turēšanās pie Nirnbergas principiem neveicina vēsturiskās patiesības noskaidrošanu arī tādējādi, ka atbilstoši tiem noziegumus Otrā pasaules kara gados bija izdarījuši vienīgi nacisti un viņu līdzskrējēji, kuru vidū lielā mērā tiek ierindotas arī Austrumeiropas tautas. Taču jebkuram vēsturniekam, kas nodarbojas ar Otrā pasaules kara vēstures izpēti, ir labi zināms, ka nacistiskās Vācijas noziegumi nebūt nebija vienīgie. Noziegumus izdarīja arī citas valstis, it īpaši Padomju Savienība. Neilgi pirms tam, kad darbu 1945.gada rudenī sāka Nirnbergas tribunāls, PSRS, Lielbritānija, ASV un Francija noslēdza slepenu vienošanos, kas paredzēja galveno nacistisko kara noziedznieku tiesas prāvā nepieļaut vairāku jautājumu apspriešanu. Šo jautājumu vidū, piemēram, bija 1939.gada 23.augustā parakstītais PSRS un Vācijas slepenais protokols par ietekmes sfēru sadali Austrumeiropā, kas ievadīja Otro pasaules karu. Kā zināms, pamatojoties tieši uz minēto četrpusīgo vienošanos, tribunāls nepieņēma izskatīšanai šā protokola kopiju, kuru 1946. gada martā bija iesnieguši nacistiskā noziedznieka R.Hesa aizstāvji. Oficiāli gan noraidījums tika pamatots ar to, ka nav iesniegts protokola oriģināls.

Nirnbergas konsensa radītie mīti pašreiz gan tikpat kā neietekmē Latvijas vēstures zinātni. Latvijas vēsturnieki cenšas iespējami objektīvi atspoguļot savas tautas likteņgaitas Otrā pasaules kara gados un aktīvi meklē risinājumus pētniecības gaitā izvirzījušajām problēmām. No visa vēl līdz galam neatrisināto jautājumu plašā spektra minēšu tikai dažus.

Ļoti svarīga pētniecības problēma ir varas maiņas norise Latvijas teritorijā 1941.gada vasarā pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai. Kopumā vēstures literatūrā ir sastopami atšķirīgi un pretrunīgi viedokļi. Viena daļa autoru uzskata, ka pēc padomju karaspēka aiziešanas 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā pastāvēja varas vakuuma (t.s. “inter-regnum”) periods, kura laikā latviešu pašaizsardzībnieki “bez vācu klātbūtnes un ziņas šāva ebrejus”. Savukārt citi pētnieki ir pārliecināti, ka vācieši jau kopš paša sākuma pilnībā kontrolēja situāciju un nepastāvēja nekāds ieildzis “inter-regnum “periods. Pēdējā laikā veiktie pētījumi lielākoties apstiprina tieši šo viedokli. Tā, piemēram, jaunais vēsturnieks J.Pavlovičs uzskata, ka pat Ziemeļkurzemē, kur bezvaras stāvokļa periods bija krietni ilgāks nekā citur Latvijā, tas pastāvēja tikai piecas līdz septiņas dienas. Savukārt pazīstamais holokausta pētnieks A.Ezergailis norāda, ka Bauskā “interregnums bija ne vairāk kā 30 minūšu garš”.

Cita aktuāla izpētes problēma ir pretošanās kustība Latvijā Otrā pasaules kara gados. Tieši pēdējā laikā tās izpētē sasniegti jauni rezultāti. Nupat ir iznācis jaunā vēsturnieka Dz.Ērgļa visai interesantais un nopietnais darbs “Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses”. Taču diemžēl arī šajā darbā netiek risinātas vairākas svarīgas ar pretošanās kustību saistītas problēmas. Joprojām nav dota pietiekami skaidra, izsvērta un vispusīgi argumentēta atbilde uz jautājumu, kas bija pretošanās kustība Latvijā Otrā pasaules kara gados, kāda ir tās būtība un kādas grupas varētu un kādas tomēr nevarētu pieskaitīt šai kustībai.

Vispārzināms ir fakts, ka Otrā pasaules kara gados Latvija pārdzīvoja divas okupācijas. Līdz ar to Latvijas situācijas savdabība nosaka, ka pretošanās kustībā būtu iekļaujamas tikai tās grupas, kuras pauda gatavību cīnīties pret abiem okupantiem, par mērķi izvirzot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šādā skatījumā ārpus pretošanās kustības ietvariem paliek vietējā komunistiskā pagrīde un sarkanie partizāni, kuri gan cīnījās pret vāciešiem, bet par padomju okupācijas atjaunošanu. No Latvijas nacionālo interešu viedokļa viņi vairāk bija kolaboranti, pat kolaboracionisti, nevis pretošanās kustības dalībnieki. Nevar taču apzīmēt ar vienu un to pašu terminu grupas, kuru cīņas mērķi ir diametrāli pretēji. Šajā gadījumā noteikti jārunā par dažādām parādībām. Kāpēc mēs tā dēvēto “padomju pretošanās kustību” nevarētu saukt par “komunistisko un diversantu kustību”? Pilnīgi tās būtībai atbilstošs apzīmējums.

Pēdējos gados Latvijas vēsturnieki visai aktīvi pēta arī Latviešu SS brīvprātīgo leģiona jeb vienkārši Latviešu leģiona izveidošanu un darbību, kuru skata un vērtē visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas un funkcionēšanas kontekstā. Šāds skatījums ir vēsturiski pamatots un paver plašas iespējas salīdzinājumam. Tas parāda, ka Latviešu SS brīvprātīgo leģions Eiropā nebija nekāds izņēmums. Jau Otrā pasaules kara sākumā ieroču SS (Waffen-SS) karaspēkā iekļāvās brīvprātīgie no “ģermāņu” zemēm — Norvēģijas, Holandes, Dānijas, Beļģijas un citām. Kara pēdējos gados SS karaspēks pakāpeniski zaudēja savu sākotnējo elitāro raksturu un pārvērtās no “fīrera gvardes” par “multinacionālu armiju”, kurā plaši tika iesaistītas arī “neģermāņu” tautas. 1944.gadā ieroču SS sastāvā dienēja vairāk nekā 910 000 vīru, no kuriem aptuveni 57% nebija Vācijas vācieši. Pavisam SS karaspēkā cīnījās 35 Eiropas tautu pārstāvji. No 38 SS divīzijām, kas bija saformētas 1944.gadā, neviena nebija tīri vāciska divīzija, bet 19 sastāvēja lielākoties no ārzemniekiem.

Latviešu leģionāru cīņa Vācijas pusē neapšaubāmi bija saistīta ar kolaborāciju. Tā ietvēra sadarbības momentu ar vācu okupācijas varu. Taču šo sadarbību lielā mērā noteica Padomju Savienības agresīvā un noziedzīgā politika Baltijā 1940. un 1941. gadā, tās rezultāti un sociāli psiholoģiskās sekas. Šo sadarbību sekmēja latviešu centieni atgūt padomju okupācijas rezultātā zaudēto Latvijas neatkarību. Vācija latviešiem bija situācijas noteikts un uzspiests sabiedrotais. Otrā pasaules kara laikā neviens, pat lielvalstis, nevarēja izraudzīties sabiedrotos, vadoties no ideoloģiskās pārliecības vai no kādiem morāliem apsvērumiem. Visu noteica vienīgi tās vai citas puses aktuālās intereses.

Grūti iedomāties, ka varētu izveidot Latviešu leģionu, ja Latvija 1940.gada vasarā netiktu okupēta un anektēta, bet tās iedzīvotāji pakļauti teroram un deportācijām. Vairāki vācu izcelsmes dokumenti šo norišu kontekstā spilgti atsedz ieroču SS sastāvā izveidotās 15. latviešu divīzijas karavīru noskaņojumu. Kādā no tiem ir teikts: “Viņi vēlas patstāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā — Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju…, jo vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja… Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu.”

Salīdzinošā aspektā veiktie pētījumi parāda, ka svarīgs gan latviešu, gan arī citu Eiropas tautu sadarbības motīvs ar Vāciju bija “piedalīšanās krusta karā pret boļševismu”. Taču, atšķirībā, piemēram, no ģermāņu brīvprātīgajiem, latviešu leģionāri necīnījās par nacionālsociālisma idejām un vāciešu proponēto “Jauno Eiropu”. Viņi nebija fīrera “politiskie zaldāti”. Pilnīga sveša viņiem bija pārliecība, ka nacionālsociālisms ir nākotnes ideoloģija. Latviešu leģionārus nesaistīja ne Vācijas ideoloģiskie, ne arī militārie mērķi. Vācija viņiem bija vajadzīga kā sabiedrotais, lai varētu cīnīties pret boļševismu.

Saistībā ar Latviešu leģiona vēsturi izvirzās arī vairākas citas problēmas, kas līdz šim vēstures literatūrā vēl nav guvušas pietiekami detalizētu atspoguļojumu. Piemēram, Latvijas Zemes pašpārvaldes loma Latvijas iedzīvotāju mobilizācijā un tās iespējas pretdarboties leģiona veidošanai, vismaz kamēr Latvija nav ieguvusi autonomiju. Šā jautājuma nozīmīgumu nosaka kaut vai tas fakts, ka Lietuvā tieši pašpārvaldes nostājas dēļ leģions tā arī netika izveidots. Vai līdzīga situācija nebija iespējama arī Latvijā? Kas notiktu, ja pašpārvalde pateiktu striktu “nē” leģiona veidošanai. Latvijas vēsturnieki pagaidām izvairās izvirzīt tik tiešu jautājumu.

Ieskicētā problēma sasaucas ar plašāku jautājumu, un, proti, — cik spēcīga un barga bija vācu okupācijas vara. Vai vēstures literatūrā visai plaši izplatītais uzskats par šīs okupācijas varas visspēcību nav tikai mīts? Vai nacisti spēja vai nespēja pilnībā nodrošināt savu lēmumu īstenošanu un bezierunu izpildi? Lietuvas piemērs attiecībā uz leģionu parāda, ka ne viss nacistiem bija pa spēkam. Inteliģences pārstāvju aresti, masveida kratīšanas nepiespieda lietuviešus mainīt savu nostāju. Arī Latvijā nacisti nereti bija spiesti atzīt savu bezspēcību cīņā pret tiem, kas izvairījās no pārbaudēm un mobilizācijas leģionā. Minēšu tikai vienu piemēru. 1943. gada decembrī Ostlandes reihskomisārs H. Loze sūdzējās SS reihsfīreram H. Himleram, ka 4000 latviešu nav pakļāvušies pavēlei ierasties iesaukšanas punktā, bet policejiskie pasākumi izrādījušies neefektīvi.

Līdzās minētajām pētniecības problēmām savu risinājumu gaida arī daudzas citas. Latvijas vēsturniekiem vēl daudz kas jādara, lai varētu tikt uzrakstīts plašs, stingri zinātnisks un apkopojošs darbs par vācu laiku Latvijā, kurš būtu brīvs no visāda veida mītiem un kurā visām problēmām būtu ierādīta tā vieta, kuru tas pelna pēc sava svarīguma.