Par ES stiprinājumu mūsu neatkarībai

Foto: A.F.I.

Latvijas ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš:

Kaut arī es zaudēšu darbu, Latvijai iestājoties ES, jo zudīs Ārpolitikas institūta jēga kā tāda, valsts nacionālās intereses nešauboties lieku augstāk par visu. Esmu piedalījies daudzās diskusijās daudzu valstu dažādās auditorijās un vienmēr uzsvēris, ka Latvijai un tās cilvēkiem ir jārāda un jāmāca iet pa vienīgo ceļu – ceļu uz neatgriezenisko neatkarību, un tā ir iestāšanās ES. Es uzskatu, ka Latvijā pašlaik vēl situācija ir diezgan nelabvēlīga – tikai ap 50 procenti piekritēju. Pieļauju, ka tā ir kaut kāda baidīšanās, neticība, neieklausīšanās loģiskos skaidrojumos, dokumentu nelasīšana. Lietuvieši nebaidījās un nobalsoja, pārsteidzot pasauli un paši sevi ar 90 procentiem “par”, igauņi arī lēš, ka būs ap 70 procentiem. Man bieži jautā, kas ir ES? Tad atbildu, ka vēsturiski taču mēs tur esam jau no 13. gadsimta. Ja nebūtu iestājušies Sv. Romas impērijā un pieņēmuši Rietumu, nevis Austrumu kristietību, kur būtu? 700 gadus, vienalga, kādas varas nākušas, Latvija ir piederējusi Rietumu kultūras zemēm. Šodien iestāties ES nozīmē vienkārši atgriezties drošajā tautu saimē. Mans brālēns priecājas: jauki, būsim NATO un ES nemaz nevajadzēs. Tad es viņam prasu, vai tu ilgi vari uz vienas kājas nostāvēt. Tāpat arī Latvijai kā valstij ir jāstāv uz abām kājām: NATO un ES. Visbiežāk man eiroskeptiķi saka, ka, iestājoties savienībā, Latvija zaudēs neatkarību. Kāpēc tādas domas? Vai mēs, mīļie tautieši, tāpat kā 1939. gadā gribam “iebāzt” galvu smiltīs un izlikties neredzam apkārtni? Mēs vēl šodien nevaram atkopties no Otrā pasaules kara sekām. Tāpēc gribu uzsvērt to, ko neskaitāmas reizes esmu uzsvēris: iestājoties ES, mēs nevis zaudēsim neatkarību, bet to vēl vairāk iegūsim, mēs iekļausimies saimē, kur mums būs teikšana, iespēja ietekmēt. Ja piekritīsim tiem, kuri saka: “Latvijai jābūt pašai par sevi,” tad būsim smilšu graudiņš starp Rietumu un Austrumu dzirnakmeņiem. Kā spēsim pastāvēt vidū starp ekonomiski un politiski spēcīgo ES bloku, kurā būs arī Lietuva un Igaunija, un Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas bloku, kur jau atkal palēnām top NVS, bet Krievija prāto piemēroties ES likumdošanai, lai attīstītu labākus tirdznieciskos sakarus. Iedomājieties šo situāciju un atbildiet sev uz jautājumu, spēsim vai nespēsim vieni paši izdzīvot. Es sev esmu atbildējis: ja Latvija nesēdēs pie ES galda, bet klusi čabināsies ar savu lepnumu par neatkarību, tad drīz vien nonāks vēstures pagaldē. Bet pa to laiku Krievija risinās sarunas gan ar ES, gan ar NATO. Atcerēsimies, mūsu valsti pasaule respektēs tikai tad, ja būsim liela, demokrātiska un brīva spēka sastāvdaļa.

Es nezinu, kādēļ tik maz runā par palīdzību no ES fondiem. Mūsu zinātniekus, piemēram, tie jau ir izglābuši. Pretējā gadījumā tie visi būtu no Latvijas aizbraukuši, kā tūkstoši to jau izdarījuši agrāk. Dabūt šos izcilos prātus atpakaļ iespējams tikai tad, ja esam ES. Bet nākotne taču ir zināšanas, attīstība vispār nav iespējama bez zināšanām. Saku atklāti: ja Latvija visus šos desmit gadus, būdama kandidātvalsts, nebūtu saņēmusi finansējumu arī daudzās citās sfērās, mēs būtu ļoti sliktā situācijā. Pastāstīšu vienu, pavisam vienkāršu piemēru. Īrija, kas bija savulaik daudzkārt nabadzīgāka par Latviju, tagad ir sasniegusi ES valstu līmeni un vairs nav palīdzības saņēmēja, bet gan donorvalsts. Līdzīga situācija ir Portugālē. Padomājiet, kāpēc neviena valsts nav izstājusies no ES? Pareizi, kurš gan labprātīgi atteiksies no labklājības.

Mēs zinām, kas bija PSRS. Kas ir Eiropas Savienība?

Galvenā atšķirība ir tā, ka Padomju Savienībā Latvijai nebija nekādas teikšanas, ES – būs. ES ir vislielākais miera un drošības projekta realizējums pasaules vēsturē. ES dzima pēc Otrā pasaules kara, kad radās pirmā Eiropas kopiena – tērauda un ogļu ieguves kopiena, kur resursi piederēja Vācijai un Francijai, līdz ar to radot neiespējamu savstarpējo naidošanos. Pamazām šai kopienai pievienojās citas valstis, tādējādi Eiropā vispār novēršot kara draudus.

Vai ES valstis atzīst, ka 1940. gadā notika Baltijas okupācija?

Jā, atzīst un to pierāda atļauja uzņemt Latviju kā ES, tā NATO.

Visu mūžu esmu līdzīgās debatēs piedalījies. Karš aizpūta uz Vāciju, kur mana ģimene gandrīz gāja bojā bēgļu nometnē. Tur ugunsgrēkā sadega gandrīz desmit tūkstoši latviešu. Austrālijā sešpadsmit gadu vecumā izlasīju Grīna “Dvēseļu puteni”, tad sapratu un apzinājos, ka esmu latvietis. No tā laika esmu piedalījies debatēs par Latvijas atbrīvošanu. Klausoties šo Valkas diskusiju, radās cerība, ka mēs, latvieši, trijās priedēs neapmaldīsimies un balsosim tāpat kā lietuvieši, kā to gatavojas darīt igauņi.

Kāpēc Latviju visu laiku salīdzina ar citām valstīm?

Ja nesalīdzināsim, nemūžam neredzēsim, no kādas bedres jātiek laukā. Kaut vai, piemēram, ja nezinātu, ka uz Igaunijas ceļiem nositas tikai daži autobraucēji, bet uz Latvijas – simtiem, mēs uzskatītu savu situāciju par normālu parādību.

Ko tad mēs tādu ražojam, lai varētu piedāvāt Eiropai?

Nost reiz ar to mazvērtības kompleksu! Daudz ko varam. Mūsu zinātnieki ar saviem projektiem var iet uz Briseli, jo ES fondos ir vairāk naudas, nekā spējam izmantot. Latvijas uzņēmumi var stāties ES, jo tajos, kas to izdarījuši, šobrīd ir daudz labu darbavietu. Mēs cietām 50 gadus, beigsim taču reiz!

Ja neiestāsimies ES, vai desas atkal būs uz taloniem?

Ja neiestāsimies, vienkārši būs “baigi švaki”.

Kā laukos varēs celties labklājība, ja ES ir ieinteresēta, lai mēs mazāk ražojam?

Tā ir tukša runāšana. Viena no ES galvenajām nostādnēm ir atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, no kuriem nāk vislielākā labklājība. To jau ir pierādījusi Zviedrija, Dānija. Gluži otrādi: ES spiež mūs domāt, darboties un vai tad tas ir kaut kas slikts? Spiež arī uz to, lai zibens atkal nesasper novērošanas kameras, dodot naudu robežas sakārtošanai. Pagaidiet, kad Latvijā sāks celties labklājība, te gribēs nākt iekšā daudzi no Austrumiem. Tad vajadzēs ļoti stipru robežu kontrabandas apturēšanai.

Iestājoties ES, augs cenas. Ko nopirksim par mazo pensiju?

Jā, cenas augs, bet tas notiks arī tad, ja neiestāsimies. Bet, mīļie tautieši, ja cenas kritīsies, tad gan būs šausmas. Pasaules valstis ir piedzīvojušas, ka deflācijas rezultātā bez darba paliek miljoni. Vai to jūs gribat novēlēt Latvijai? Es arī drīz būšu pensionārs un, ja mani bērni paliek bez darba, kas maksās nodokļus, kā es dabūšu pensiju, kas galu galā apkops manu kapa kopiņu, jo bērni meklēs izdzīvošanas iespējas citās valstīs? Nē, es savu labklājību saredzu tikai ES.

Gribu vēl pieskarties arī vēsturei. Mēs, latvieši, tādi vergi nemaz neesam bijuši, kā grib iztaisīt. Izlasiet Jāņa Lejiņa grāmatu “Zīmogs sarkanā vaskā”. Mūsu senči bija tik stipri, ka tirdzniecības līgumus slēdza pat ar vāciešiem. Kādi vergi bija latvieši, ja viņiem atļāva nēsāt zobenus?

No kā jūs domājat dzīvot vecumdienās?

Man ir pieci hektāri zemes, kurus es nespēju apkopt, nopļaut, bet arī kūlu es nededzinu. Taču, tā kā ES fondu sadaļā ir paredzēti līdzekļi vides kopšanai, domāju tos dabūt un tad tajos piecos hektāros izkopšu ainavu. Protams, ja Latvija iestāsies ES.

Kāds no ES būs labums?

Godīgi sakot, man nekāda īpaša labuma nebūs, jo es saprotu, ka īsā laikā nevar atgriezt pazaudēto 1939. gadā, kad Latvijas dzīves līmenis bija augstāks nekā Somijā. Samierināsimies un ticēsim – ja ne man, ja ne mums, tad mūsu bērniem un mazbērniem būs labums. Tas ir galvenais, par ko bez bažām nobalsoja Lietuva – tikai par jaunās paaudzes nākotni domājot.

“LAUKU AVĪZE”; pēc “LA”  diskusijas I. Galkinas atstāstā “Nost reiz ar to mūsu mazvērtību!”