Par nepieciešamību iztaisnot muguras

Uzņēmējs Ivars Strautiņš:

Foto: A.F.I.

Vislielākās grūtības man sagādāja pārvarēt pašam sevi. Smejos, ka dzīve mani sodījusi divas reizes. Līdz 1990. gadam braucu uz Maskavu, PSRS Valsts plānu, “sist” fondus un resursus. Un tagad braucu uz Briseli. Tagad tos vairs nesauc par fondiem, bet par kvotām. Briselē mēs sastopamies ar vēl slīpētāku birokrātiju. Un domājot, ka tas negodīgais bija krievs un tas godīgais būs ārzemnieks, mēs kļūdāmies un zaudējam. Neviens Briselē nedomā par to, ka Latvijā jāceļ labklājības zeme. Tāds naivums ir jāizslēdz no dienas kārtības. Tomēr esmu par to, lai mēs visi kopā nobalsotu par iestāšanos Eiropas Savienībā. Un šeit es nelieku punktu, bet komatu – lai šodien partiju pārstāvji un tie deputāti, kuri Saeimā bijuši vairākos sasaukumos, man un jums atbildētu uz vairākiem jautājumiem. Tas pirmais jautājums – par tirgu, ko mums atņēma vācieši, zviedri, norvēģi, somi, angļi, franči un amerikāņi. Viņi mūs izmeta no Krievijas tirgus ar starptautiski ļoti negodīgiem paņēmieniem – ar dempingu un subsidētu produkciju, iznīcinot gan mūsu, gan arī Krievijas uzņēmējus. Atcerieties slaveno skandālu ar Buša “stilbiņiem”, kas pārplūdināja mūsu tirgu. Pasaules ekonomika nav nekāda labdarība, tā ir nežēlīga konkurence, kas neskatīsies ne uz ko un nolīdzinās visu savā ceļā. Mēs visus šos gadus neesam ne attīstījuši, ne aizstāvējuši savu uzņēmumu. Mēs dāsni atdevām savu iekšējo tirgu. Esmu personīgi izrunājies ar visiem premjeriem, kas ir vadījuši mūsu valsti, un visi premjeri politisku apsvērumu dēļ ir “nolaiduši spārnus”.

Bija aicinājums – būsim latvieši un iztaisnosim plecus. Labi, darīsim tā! Ja Eiropas Savienība nosaka mums kvotas, kāpēc mēs nevaram noteikt ierobežojumus viņiem? Kāpēc mēs neuzstādām jautājumus ar iztaisnotiem pleciem? Ja ES mums atļauj ievest 3000 tonnu sviesta, tad jānosaka, ka tikpat daudz viņi drīkst ievest piena produktus savos “Rimi” un citos veikalos. Jo citādi tas sajauc tirgu un aizskar manas un jūsu intereses. Tas nosaka, ka mums šobrīd piensaimniecība, lopkopība, graudkopība neiet uz augšu, bet tieši otrādi. Jo mums pašiem savā zemē nav sava tirgus. Tas ir politisks jautājums, un par to ir jāpieņem politisks lēmums. Vai tas ir pretrunā ar Eiropas Savienību? Nē! Personīgi runājot ar Eiropas Savienības pārstāvjiem, viņi ieteica – dodiet mums savu politisko lēmumu un mēs ar to rēķināsimies.

Skaudri apzināties, taču ar baltu skaudību skatos uz to, kā attīstās kaimiņvalsts Lietuva. Tur pirmo soli privatizācijā spēra vietējie uzņēmēji, viņi koncentrējās un šobrīd sper drošus soļus arī aiz savas valsts robežām. Zemnieki ir neapmierināti visā pasaulē, jo nekur viņu maizes rieciens nav pārāk biezs. Bet Lietuvā pārstrādātājiem un īpaši eksportētājiem ir daudz reižu lielāks atbalsts nekā Latvijā. Politiķiem un valdībai vajadzētu saprast to, ka šis ir atskaites un bāzes gads pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.

Rīgas piena kombināts pieder latviešu uzņēmējiem. Kā par pienu maksāsiet pēc 20. septembra?

Pirmkārt, gribu pateikt, ka RPK gribēja nopirkt somi. Katrs ārzemju kapitāla ieplūdums man ir kā bullim sarkana lupata, tādēļ mēs, latviešu uzņēmēju grupa, paņēmām bankas kredītu, somus pārsolījām un kontrolpaketi paņēmām sev. Tas ir uzņēmums, kas pieder latviešiem, un mēs cenšamies strādāt. Sāpīgākais ir tas, ka tā vietā, lai valdība mūs atbalstītu, notiek kas cits. Mēs juridiski pierādījām piena dempingu, ko veic Lietuva, bet pēc gada Iekšējā tirgus aizsardzības birojs lietu pārtrauca. Mēs tādējādi aizskaram zemniekus. Mēs maksājam virs 10 santīmiem par litru piena un par augstākās kvalitātes pienu pat 13 santīmus par litru. Kāpēc mēs varam maksāt par pienu? Tāpēc, ka caur “Limbažu pienu” 90% siera eksportējam uz ES valstīm un Ameriku. Tāpēc, ka mēs strādājam ar Krieviju, sūtām uz turieni pienu “Lāse”, krējumu. Pašreiz esam atklājuši piena kombināta filiāli Demjanskā, kur sāksim ražošanu, lai nezaudētu šo tirgu. Šajā vasarā mums no valsts ir jāizved 100 000 tonnu latviešu zemnieku saražotā piena. Ja nebūs eksporta subsīdijas, tad mēs nespēsim tikt galā ar šo uzdevumu un piena cena pazemināsies. Tā ir problēma, kas ir jārisina valdības līmenī.

Kāda būs piena cenas līkne?

Līkne var būt ļoti laba, bet, ja mēs neizvedīsim 100 000 tonnu piena, pārstrādāta dažādos piena produktos, rudenī sāksies piena pārstrādes uzņēmumu bankroti. Būs saražots sviests un vājpiena pulveris, mūsu tirgus ir pilns un produkcija būs jāeksportē. Vēlreiz gribu atgādināt – eksportsubsīdijām novirzīts viens lats valsts budžetā iedod piecus latus. Jo par pienu, degvielu un izejvielām ražotāji maksā pilnu cenu. ES mūs uzrunā kā slikti mācītāji – klausies uz maniem vārdiem, bet neskaties uz maniem darbiem. ES visu laiku izmanto eksportsubsīdijas, bet kāpēc mēs par to klusējam un baidāmies par to runāt ar augstiem Eiropas komisāriem? Viņi saka, ka mēs esot korumpēta valsts un mums te ņem kukuļus. Man ir jautājums – kas notiek ar bijušo Francijas premjerministri Edīti Kresoni, ko pieķēra kukuļņemšanā vairāku miljonu dolāru apmērā? Eiropas Savienības atbilde – mēs attīrījāmies. Tātad arī tur ir korupcija. Tā ir visas pasaules problēma, un nevajag mazo Latviju pataisīt par vislielākajiem korumpantiem. Tā nav! Iztaisnosim plecus, nekaisīsim pelnus uz galvas un jutīsimies mierīgi, jo zinām, ka ar to vajag cīnīties.

“LAUKU AVĪZE”; pēc “LA” diskusijas L. Rumkas pierakstā “Iztaisnosim muguras!”