Par Liepājas speciālo ūdenslīdēju skolu

Jūra ir pilna ar dažādām draņķībām – no kara laikiem palikušām mīnām un citiem spridzekļiem. Tie pavisam nopietni apdraud cilvēkus, un, lai tiktu galā ar kara laika mantojumu, nepieciešami zemūdens sapieri jeb, citiem vārdiem runājot, ūdenslīdēji atmīnētāji. Sākumā Latvijā ar zemūdens spridzekļiem mēģināja tikt galā sauszemes sapieri, taču diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tomēr nepieciešama specializācija – pārāk atšķirīgi ir zemē un jūrā atrodamie spridzekļi. Rezultātā pēdējos gados Latvija kopā ar abām pārējām Baltijas valstīm uzņēma kursu uz savu zemūdens sapieru mācīšanu. Par pamatu tika ņemta norvēģu pieredze – arī Norvēģijas piekrastē netrūkst kara laika mīnu, un norvēģu ūdenslīdēji itin labi iemanījušies tikt ar tām galā. Taisnības labad jāteic, ka ne tikai norvēģi vien sākumposmā palīdzēja apmācīt pirmos latviešu ūdenslīdējus atmīnētājus, talkā nāca arī franču speciālisti.

Mūsu militāro ūdenslīdēju nākotnes perspektīvas gan neaprobežojas ar Latvijas piekrasti vien, jo tiek plānots, ka Latvija varētu izveidot veselu ūdenslīdēju atmīnētāju vienību, kas darbosies dažādos pasaules karstajos punktos, piemēram, bijušās Dienvidslāvijas apkaimē vai Irākā. Starp citu, to Latvijas sapieru grupu, kas tagad tiek sūtīta uz Irāku, komandēs vīrs, kurš darbojies arī Liepājas skolā, – kapteiņleitnants Andis Bokums.

Potenciālie militārie ūdenslīdēji tiek vervēti tikai un vienīgi karaspēka vienībās. Ja kāds civilists kāro kļūt par zemūdens sapieri, tad, neko darīt, vajadzēs vien viņam vispirms iestāties armijā, kādu laiku padienēt, un tikai tad varbūt radīsies iespēja īstenot savu sapni.

Nākotnē gan nav izslēgta iespēja, ka skolā varētu mācīties arī civilie ūdenslīdēji, piemēram, Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā strādājošie. Šī ideja nemaz nav peļama, jo pagaidām militārie ūdenslīdēji ir tie, kuru palīdzība tiek meklēta arī brīžos, kad veicams kāds civilistu kompetencē esošs darbiņš – Kurzemes pusē citu ūdenslīdēju nemaz nav.

Liepājā izvietotajā Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centrā (tāds ir skolas pilnais nosaukums) mācās ne tikai latvieši vien – kursantu vidū ir arī lietuvieši un igauņi. Iespējams, nākotnē Liepājā varētu mācīties arī horvāti – Horvātijas prezidents, kurš nesen apciemoja skolu, par šādu iespēju ir interesējies. Arī čehi un gruzīni ir izrādījuši interesi par mācību centra pakalpojumiem. Tehniski nebūtu nekādu problēmu apmācīt arī šo valstu ūdenslīdējus, jo vienlaikus skolā var mācīties vairāk nekā 30 cilvēku.

Liepājas skola gatavo ne tikai ūdenslīdējus atmīnētājus. Ir pieejams arī ūdenslīdēja zinību pamatkurss, kas domāts tā sauktajiem kuģu ūdenslīdējiem – speciālistiem, kuri tiek iekļauti kuģu komandās un paralēli citiem pienākumiem vajadzības gadījumā var veikt kuģa zemūdens apskati vai palīdzēt remontdarbos. Šāds pamatkurss ilgst piecas nedēļas, savukārt ūdenslīdēja atmīnētāja sagatavošana prasa trīsreiz ilgāku laiku – 15 nedēļas. Skola vienlaikus spēj apmācīt 21 kuģu ūdenslīdēju un 12 zemūdens atmīnētājus.

Šķiet, Liepājas skola varētu būt ne tikai viena no modernākajām, bet arī stilīgākajām visā Eiropā. Ieraugot abus skolas korpusus, kas slienas jūras malā, pirmā doma, kas iešaujas prātā – oho, te nu gan kāds liepājnieks uzbūvējis stilīgu restorānu vai boulinga zāli. Katrā ziņā militāru objektu šīs krāsainās ēkas ar apaļajiem lodziņiem absolūti neatgādina. Arī no iekšpuses ne, jo ierasto pelēcīgo kazarmu un mācību telpu vietā te vērojams tas, ko mēdz dēvēt par eiroremontu, – svaigi un gaiši kabineti un atpūtas istabas. Viesnīcas otrajā stāvā izbūvēto stikloto atpūtas istabu varētu apskaust pat vidējas rocības jaunbagātnieks.

Ar norvēģu gādību ūdenslīdēji tikuši arī pie ļoti laba niršanas aprīkojuma. Arī tas ir dārgs – viens komplekts maksā aptuveni 12 000 latu. Cena tik augsta ir tāpēc, ka elpošanas aparāti konstruēti speciāli zemūdens sapieriem – tie ražoti no nemagnētiska materiāla (uz to nereaģē magnētiskās mīnas), ļauj zem ūdens uzturēties vairāk nekā četras stundas, un tiem ir zems trokšņu līmenis (lai nereaģētu arī akustiskās mīnas).

Izklausās jau tas viss ļoti bīstami, un kā nu ne – regulāri jāgrābstās gar visādiem spridzekļiem un, šķiet, līdz sirmām vecumdienām zemūdens sapierim nodzīvot ir praktiski nereāli. Taču paši ūdenslīdēji ir citās domās: “Mūsu darbā bīstamības un riska procents nemaz nav tik liels, kā var domāt. Bīstamāk ir iet pāri ielai – tur ir lielāka varbūtība, ka tevi notrieks automašīna”. Šādai loģikai par labu liecina arī statistika – Latvijas zemūdens sapieri ne reizi nav piedzīvojuši smagus nelaimes gadījumus.

“KAS NOTIEK?”; pēc S. Metuzāla raksta “Jūras spridzekļu mednieki”