Lai mēs paši un arī pasaule izprot, cik mūsu vēsture bijusi sarežģīta un smaga

12. – 13.jūnijā Rīgā notika starptautiska konference “Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941.–1945.”

Vācu okupācijas varas politikas Latvijā izvērtējums historiogrāfijā

Dr. habil. hist. Antonijs Zunda:

Konferences laikā 12.jūnijā: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Vācijas vēstnieks Latvijā Ekarts Herolds; Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis profesors Dr.habil.hist. Aivars Stranga un ASV vēstnieks Latvijā Braiens Karlsons; žurnāla “Latvijas Vēsture” galvenā redaktore Ļubova Zīle, Latviešu nacionālo karavīru apvienības valdes priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis un Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis, Latvijas Okupācijas muzeja fonda valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs; Aivars Stranga, Latvijas vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Andris Caune un Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis

Referāts starptautiskajā konferencē “Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941.–1945.” 2003. gada 12. jūnijā Rīgā

Kaut arī kopš Otrā pasaules kara beigām pagājuši gandrīz sešdesmit gadi, jautājums par nacistiskās Vācijas politiku Latvijā un citās okupētajās Eiropas valstīs no 1939. līdz 1945.gadam nav zaudējis savu aktualitāti. Daudzās valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, ik pēc zināma laika parādās arvien jauni vēsturnieku pētījumi. Mūsdienās, pateicoties Vēsturnieku komisijas aktivitātēm, Latvijā ir novērojams īpaši intensīvs pētījumu skaita pieaugums par apskatāmo tēmu. Latvijas Universitātē tiek izstrādātas piecas doktora disertācijas.

Vācu režīma politikas izvērtējums historiogrāfijā ir sarežģīta problēma. Bieži vien vienu un to pašu notikumu dažādo vēsturnieku skolu pārstāvji interpretē atšķirīgi. To ietekmējuši daudzi faktori. Pētniecības skolu vai virzienu konceptuālās nostādnes ir atkarīgas ne vien no metodoloģiskajiem principiem, politiskās pārliecības, ideoloģijas, bet arī no valsts, kurā šis pētījums ir veikts, dažkārt no paša pētnieka biogrāfijas (t.i., vai viņš ir vai nav piedalījies aprakstītajos notikumos). Kopumā vācu okupācijas varas politikas Latvijā historiogrāfiju nosacīti var sadalīt četrās lielās grupās: padomju perioda darbi, latviešu trimdas autoru pētījumi, ārvalstu vēsturnieku atziņas, kā arī Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas veiktie pētījumi.

Jāatzīmē, ka analizējamās historiogrāfijas raksturīga iezīme ir ne vien atšķirīgā pieeja problēmu izvērtējumā starp nosauktajām vēsturnieku grupām (kas būtu izskaidrojama ar tās pārstāvju dažādo politisko orientāciju, avotpētniecisko bāzi un metodēm), bet pat viena virziena ietvaros. Īpaši tas raksturīgs trimdas pārstāvjiem. Piemēram, A.Silgaiļa, R.Bangerska, V.Hāznera, O.Dankera darbos un atmiņās, kas iznāca drīz vien pēc Otrā pasaules kara, izdarītie secinājumi par nacistiskās Vācijas okupācijas politiku Latvijā būtiski atšķiras no 80. un 90.gadu autoru A.Ezergaiļa, M.K.Baltais, H.Biezā un K.Kangera atziņām.

Pamatos vēsturnieki pievērsušies dažādu apskatāmās problēmas aspektu izpētei. Analizējot tēmas vispārējās tendences, var konstatēt, ka nozīmīgākā darbu daļa ir veltīta nacistiskā režīma militārajai politikai Latvijā. Te galvenā problēma ir Otrā pasaules kara laikā dažādos Vācijas militārajos formējumos iesaistīto Latvijas iedzīvotāju darbības izvērtējums. Kā atzīmē ievērojams šā jautājuma pētnieks K.Kangeris, problēmai nav tikai akadēmisks raksturs, tā šodien ir cieši saistīta ar aktuālo politiku, sevišķi ar Latvijas starptautiskajām attiecībām. “Lai Latvija virzītos uz Eiropu — iekļūtu Eiropas Savienībā, no tās prasa, lai tā izvērtētu savu neseno vēsturi.” 1

Profesors Heinrihs Strods, vērtējot leģiona izveidošanu, kā arī Latvijas pilsoņu iesaukšanu PSRS militārajos formējumos, atzīmē, ka “Latviešu karavīru nelikumīgā, plašā mobilizācija un iesaistīšana abu noziedzīgo, totalitāro režīmu karā bija lielākā no 20.gs. latviešu tautas traģēdijām”.2 Latviešu cīņas gan boļševiku, gan nacistu pusē notika zem svešiem karogiem. Atšķirīgs viedoklis ir trimdas vēsturniekam I.Kažociņam, kas savā darbā “Latviešu karavīri zem svešiem karogiem” uzsver: “Latviešu leģiona karavīri bija drosmīgi un uzticīgi kalpojuši Vācijas bruņotajos spēkos, jo tie bija devuši viņiem vienīgo iespēju cīnīties pret savas tautas iznīcinātājiem — komunistiem. Latvieši bija cerējuši ar savām asinīm izcīnīt tautai tiesības atjaunot komunistu izpostīto valsti.”3

Pilnīgi precīzas atbildes nav arī uz jautājumu par latviešu karavīru skaitu, kas karoja nacistiskās Vācijas pusē. K.Kangeris savos pēdējos pētījumos raksta, ka kopumā vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1945.gadam aptuveni 110 000 latviešu tautības kādreizējo Latvijas pilsoņu dienēja vācu militārajos formējumos.4 Savukārt U.Neiburgs uzskata, ka kopumā tādu bija ap 115 000 cilvēku.5 Vēsturnieks Andrievs Ezergailis no Itakas koledžas ASV savos pētījumos operē ar skaitli 140 000 vīru.6 Pulkvedis A.Silgailis savā grāmatā “Latviešu leģions” uzskata, ka dažādos Vācijas militārajos formējumos bija iesaistīti aptuveni 148 000 Latvijas pilsoņu, kas bija 8% no iedzīvotāju kopskaita.7 H.Strods domā, ka tādu bija 150 000.8

Nozīmīgu ieguldījumu patiesības noskaidrošanā, vai latviešu militārie formējumi Vācijas bruņotajos spēkos savā pamatmasā bija brīvprātīgie vai mobilizētie, devuši A.Ezergailis, K.Kangeris, M.K.Baltais u.c. A.Ezergailis uzskata, ka šie jautājumi pēc kara beigām ir ik pēc zināma laika diskutēti Rietumos un kopš neatkarības atgūšanas tie ir svarīgi arī latviešiem Latvijā. Emigranti allaž ir centušies uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši, bet sastapušies ar naidīgu un neticīgu pasauli.9

Lai gan A.Hitlera pavēlē izveidot Latviešu SS leģionu bija norādīts uz brīvprātību, A.Ezergailis atzīmē, ka vācieši, neraugoties uz to, tūlīt organizēja iesaukšanu. Jau 1943.gada februārī izziņoja 1919.—1924.gadā dzimušo mobilizāciju, vēlāk to paplašinot ar 1906.—1926.gadu. Pirms Rīgas krišanas ģenerālis Frīdrihs Jekelns pavēlēja iesaukt 1900.—1905.gadā dzimušos. Gaisa izpalīgos iesauca 1927. un 1928.gadā dzimušos zēnus.

A.Ezergailis ir pārliecināts, ka ar šādiem lēmumiem Vācija pārkāpa Hāgas starptautisko konvenciju. Kaut arī tā maskēja iesaukšanu savos bruņotajos spēkos ar A.Rozenberga 1941.gada 19.decembra darba likumu, kas pieļāva okupēto zemju iedzīvotāju iesaistīšanu darba vienībās, tā tomēr bija starptautiski atzītu likumu neievērošana. Iesauktie pamatmasā nonāca leģionā un citās militārās vienībās.10

Papildinot A.Ezergaili, jaunais vēsturnieks U.Neiburgs atzīmē, ka kara sākumā daļa latviešu karavīru bija brīvprātīgie. Tie iestājās kārtības dienesta (policijas) bataljonos un iesaistījās cīņās Austrumu frontē no Somu līča līdz pat Melnajai jūrai. Bez Vācijas izdotajiem “Noteikumiem par darba pienākumu ievešanu ieņemtajos Austrumu apgabalos” iesaukšanu motivēja arī ar Latvijas Kara klausības likuma ievērošanu. Diskutējot par brīvprātības principu, U.Neiburgs atgādina, ka tas tomēr pastāvēja visu kara laiku.

K.Kangeris uzsver: tas, ka vācu okupācijas vara visur lietoja apzīmējumu “brīvprātīgie”, bija tikai māņu manevrs, lai slāpētu lietas patieso būtību, proti, ka mobilizācijas akcijas ”dienestam ar ieroci” bija nelikumīgas. Arī pasaulei (un arī nākamajām paaudzēm!) ar vārdu “brīvprātīgie” bija jādara zināms, ka viss taču noticis “likumīgi” un uz brīvprātības pamata.11

Trimdas profesionālā militārā vēsturnieka I.Kažociņa koncepcija par leģiona veidošanu maz ar ko atšķiras no Latvijas jaunākās paaudzes vēsturnieku uzskatiem. Arī viņš atzīst, ka komunistu valdības nodarītais posts Latvijai Baigā gada laikā nodrošināja nacistu okupācijas sākuma posmā brīvprātīgo pieplūdumu Vācijas militārajos formējumos. 1941.gada septembrī jau bija saformēti pirmie trīs Kārtības dienesta bataljoni. Latviešu karavīri, pēc I.Kažociņa domām, bija pārliecināti, ka bataljoni būs pirmās vienības atjaunojamajā Latvijas armijā.12

Situācijai Austrumu frontē pasliktinoties, kara apstākļi prasīja arvien lielāku latviešu karavīru skaitu un brīvprātīgo sāka pietrūkt. Tāpēc 1943.gada februāra vidū ģenerālkomisārs Drekslers izsludināja pirmo iesaukšanu it kā darba dienestā, kas faktiski nozīmēja iesaukšanu vācu militārajos formējumos. Īstenībā iesauktajiem, konstatēja I.Kažociņš, nedeva ne izvēli, ne brīvprātību. Nepakļaušanās gadījumā tos sodīja un nosūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni.13

Kaut arī leģiona vēsturei ir veltīti neskaitāmi pētījumi, neskaidrību un pretrunu vēl ir ļoti daudz. Ass diskusiju objekts ir jautājums, vai leģions pieskaitāms SS karaspēka daļām. Pēc Nirnbergas kara tribunāla principiem SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju, tātad arī visi Latviešu leģiona karavīri skaitījās kara noziedznieki. A.Ezergailis dokumentu krājumā “Latviešu leģions” ar ASV arhīvos atrasto materiālu palīdzību cenšas apstrīdēt šo apgalvojumu. Viņš atzīmē: “Latvieši apstrīdēja nacisma apzīmējumu divējādi. Pirmkārt, noliedzot, ka latviešu karavīri bija nacisti. Un, otrkārt, apgalvojot, ka Latviešu SS brīvprātīgo leģions nebija SS un brīvprātīgs. Kā daudzi latviešu dokumenti un memorandi norādīja, starp latviešu SS un vācu Waffen SS bija daudz atšķirību.”14

Arī K.Kangeris savos pētījumos uzsvēris, ka tūlīt pēc Vācijas kapitulācijas un baltiešu karavīru atbrīvošanas no gūsta ASV un britu militārās un politiskās iestādes gadiem ilgi diskutējušas, kā izturēties pret šo militārpersonu grupu. Īpaši sarežģītas šīs diskusijas bija attiecībā uz Waffen SS formējumiem piederīgajiem. 1950.gada 12.septembrī ASV Pārvietoto personu komisija nonāca pie šāda secinājuma: “Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību, saskaņā ar Likuma par pārvietotām personām 13.paragrāfā izdarīto labojumu.”15

Kanādas vēsturnieks Harolds Oto, strādādams ar Vācijas arhīvos atrastiem dokumentiem, konstatē, ka vācu militārā vadība nekad nepieskaitīja Latviešu leģionu īstajiem SS formējumiem. To apstiprina arī tas, ka leģiona ģenerālinspektors obergrupenfīrers R.Bangerskis un citu leģiona latviešu vecākie virsnieki nebija nacistu partijas biedri. 16

Ļoti detalizēti šo jautājumu vērtē M.K.Baltais. Viņa atzīmē, ka reālās SS karaspēka daļas bija nacistu partijas elitārais militārais spēks, A.Hitlera personīgā gvarde. Waffen SS daļās, kam pieskaita arī Latviešu leģionu, 1944.gada oktobrī bija 38 divīzijas ar aptuveni 910 000 karavīru. Tas nebija kaut kāds elitārs formējums. Vācija vienkārši nolēma no okupēto valstu iedzīvotājiem veidojamos militāros formējumus ieskaitīt Waffen SS. Šajās karaspēka daļās nebija arī tādas ideoloģiskās un politiskās atlases kā SS vienībās. M.K.Baltais sastādītajā krājumā atlasītie dokumenti no dažādu valstu arhīviem apgāž apgalvojumu par latviešu formējumu piederību pie reālajām SS karaspēka vienībām.17

Izvērtējot ar leģionu saistīto jautājumu izpēti historiogrāfijā, var konstatēt, ka mūsdienās nav kompleksa darba par šo ļoti sarežģīto un kontraversālo vēstures problēmu. Atsevišķi autori, kā, piemēram, K.Kangeris, A.Ezergailis, U.Neiburgs, M.K.Baltais u.c., apskata tikai vienu vai vairākus šā jautājuma aspektus. Uz visaptverošu dziļi analītiska darba statusu nevar pretendēt arī Toronto 70. un 80. gados izdotais daudzsējumu dokumentu un atmiņu krājums “Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā”.18 Ņemot vērā regulāros uzbrukumus Latvijai pasaules presē, šodien ir ļoti nepieciešams vispusīgs pētījums par leģionu, kurā būtu izmantoti Krievijas, Vācijas, ASV, Lielbritānijas un Latvijas arhīvu dokumenti. Rakstot jaunu leģiona vēsturi, jāņem vērā visi faktori, kas ietekmē šo procesu, gan tas, ka Latvija bija divreiz okupēta, ka tā bija zaudējusi savu valstiskumu, ka pilnos apgriezienos strādāja nacistiskās Vācijas propagandas mašīna utt.

Izvērtējot vācu okupācijas varas politiku Latvijā un tās galveno problēmjautājumu izpēti historiogrāfijā, jāatzīmē, ka vēsturnieki diezgan lielu uzmanību ir pievērsuši arī tādai smagai problēmai kā kolaboracionismam. Tā bija vairāk vai mazāk tipiska parādība visās okupētajās Eiropas valstīs. Kolaborācijas jautājumiem Latvijā pievērsušies K.Kangeris, I.Šneidere, R.G.Vaits, M.Kots, E.Pelkaus u.c. K.Kangeris uzskata, ka okupētajās Baltijas valstīs vērojamas visas kolaborācijas formas: neitrālā, beznosacījumu, zināmu nosacījumu izvirzīšana sadarbībā ar okupācijas varu un taktiskā kolaborācija.19 Uz Latviju var attiecināt arī poļu vēsturnieka Česlava Madajčika izstrādāto tipoloģizācijas shēmu, kas okupēto valstu iedzīvotāju rīcību raksturo šādi: brīvprātīga vai piespiedu kolaborācija, okupētās zemes interesēm kaitīga lojalitāte, ar kara realitātēm saistīta pielāgošanās vai no tās izrietoša pasivitāte, pašaizsardzība, kad nacionālā eksistence apdraudēta, bēgšana uz ārzemēm u.c.20

K.Kangeris pievērš uzmanību tam, cik sarežģīta un pretrunīga ir bijusi atsevišķu politiķu rīcība okupācijas apstākļos. Viņi vienlaikus bijuši gan kolaboranti, gan pretošanās kustības dalībnieki. Spilgts piemērs tam ir “Pērkonkrusta” vadītājs Gustavs Celmiņš. Okupācijas sākumposmā viņš atgriezās Latvijā kopā ar vācu armiju un atbalstīja nacistu politiku, bet pēc gada jau organizēja pretošanās kustību. Līdzīgi rīkojās arī atsevišķi zemes pašpārvaldes darbinieki, kuri pildīja gan vācu iestāžu uzdevumus, gan sadarbojās ar nozīmīgāko nacionālās pretestības organizāciju — Centrālo padomi.21

Bijušais Latvijas okupācijas muzeja pētnieks M.Kots uzskata, ka kolaborācija Latvijā atšķīrās no citām Eiropas zemēm ar motivāciju. Latvieši gāja uz sadarbību ar nacistu režīmu, jo tādējādi cerēja atjaunot savu valstiskumu un atriebt pāridarījumus pirmās padomju okupācijas laikā.22

Trimdas vēsturnieks Haralds Biezais kolaborācijas jautājumam veltījis speciālu grāmatu “Latvija kāškrusta varā”. Tajā viņš analizē latviešu lomu Vācijas okupācijas pārvaldē, izvērtē O.Dankera, A.Valdmaņa, bijušā Latvijas Valsts prezidenta A.Kvieša darbību. Autors arī pievērsies tautas noskaņojuma pētīšanai, parādot tā pakāpenisku maiņu no sajūsmas līdz vilšanās. H.Biezais ļoti negatīvi vērtē Latviešu leģionu un citu latviešu militāro formējumu izveidi Vācijas bruņotajos spēkos. Autors konstatē: “Ar okupācijas laiku latviešu tautas vēsturē ir ierakstīta sevišķa lapaspuse. Tās bija nelielas grupas, kas sadarbojās ar okupācijas varu, tās tomēr nestāv ārpus savas tautas. Šie cilvēki par savu darbību nav atbildīgi tikai savai sirdsapziņai. Kolaborācijas jautājums nav subjektīvas morāles jautājums.”23

Arī Leonīds Siliņš no Zviedrijas, kas pamatos pievēršas pretošanās kustības vēsturei, atsevišķos rakstos iedziļinās kolaborācijas jautājumos. Viņš, līdzīgi kā H.Biezais, ļoti kritiski vērtē pašpārvaldes darbību, Latviešu leģiona izveidi, kā arī atsevišķu latviešu politiķu sadarbību ar nacistisko okupācijas režīmu. L.Siliņš atzīmē, ka ģenerālis O.Dankers nekalpoja ne Latvijai, ne latviešu tautas interesēm jau no pirmās viņa darbības dienas pašpārvaldē. Arī A.Valdmaņa darbību L.Siliņš vērtē negatīvi.24

Izvērtējot kolaboracionisma izpēti historiogrāfijā, pamatos var piekrist K.Kangerim, ka jautājums ir ļoti sarežģīts. Lai objektīvi atspoguļotu tā laika notikumus, jāiedziļinās gan ekonomiskajos un politiskajos, gan arī psiholoģiskajos apstākļos, kādi bija Latvijā. K.Kangeris uzsver, ka jāsaprot tā laika konteksts. Latvijas situāciju sarežģī arī tās divkārtējā okupācija, kas apgrūtināja sabiedrības orientāciju un pareizu lēmumu pieņemšanu. Pret ko Latvijas iedzīvotājam kara laikā vajadzēja būt lojālam: pret Vācijas veidoto “Jauno Eiropu”, Padomju Savienību vai neatkarīgu Latvijas valsti, kura tajā laikā nepastāvēja. Vācijas okupācijas vara solīja miglainu vietu Jaunajā Eiropā, PSRS — iepriekšējā režīma atjaunošanu, bet Rietumu demokrātiskās valstis par Latvijas nākotni vispār klusēja.

Nacistu okupācijas periodā Latvijas Centrālā padome (LCP) bija viens no nozīmīgākajiem nacionālās pretestības centriem. Tā tika dibināta 1943.gada augustā un konsekventi iestājās par Latvijas valstiskuma atjaunošanu un cīnījās kā pret nacistisko, tā arī padomju okupāciju. Šā jautājuma izpētē būtisku ieguldījumu devuši E.Andersons un L.Siliņš. Īpašu ievērību pelna viņu kopdarbs “Latvijas Centrālā padome”, kas izdots Zviedrijā 1994.gadā.25 Tajā uzsvērts, ka LCP bija vienīgā demokrātiskā, nacionālā pretestības kustība okupācijas apstākļos, kas varēja runāt visas latviešu tautas un arī Latvijas vārdā, atsaucoties uz brīvās Latvijas Satversmes likumiem. Tā arī bija vienīgā pretestības kustība Latvijā, kam bija sakari ar ārzemēm, tajā skaitā rietumvalstu valdību pārstāvjiem.

Bez politiskām aktivitātēm nozīmīgākais darbs, ko veica LCP, bija latviešu bēgļu glābšanas akcija pāri Baltijas jūrai, organizējot laivu braucienu no Kurzemes uz Zviedriju. Vairāk nekā 120 laivu un citu peldošo līdzekļu laikā no 1942. līdz 1945.gadam ieradās Zviedrijā. Pēc Zviedru — latviešu palīdzības komitejas datiem, 1945.gada maijā Zviedrijā bija reģistrēti 4559 bēgļi no Latvijas.26

Militārā pretestība nacistu režīmam saistīta ar kureliešu darbību. Izvērsts vērtējums kureliešu darbībai dots H.Biezā grāmatās un rakstos. Viņš uzskata, ka kurelieši, no vienas puses, pildīja vācu izlūkdienesta uzdevumus, bet, no otras puses, bija iecerēts kā topošs militārais spēks Latvijas neatkarības izcīnīšanā kara beigās.27 H.Biezais arī atzīmē, ka, neraugoties uz kureliešu formālo un faktisko saistību ar Vācijas militārajām iestādēm, jau no pirmajām organizēšanas dienām tās vadītājiem bija izteikti nacionāla apziņa un mērķi. Kureliešiem bija nereāli plāni — kara beigu posmā cīnīties kā pret vācu režīmu, tā pret padomju karaspēku un, izmantojot abu novājināšanos, panākt Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Viens no kureliešu līderiem K.Upelnieks bija pārliecināts, ka Otrā pasaules kara beigās var atkārtoties 1918. un 1919.gada scenārijs un tajā kurelieši būs nacionālās armijas kodols.

Starp ģenerāli J.Kureli un R.Bangerski bija ideoloģiska un politiska plaisa. Kurelieši cerēja uz vācu un krievu sabrukumu kara beigās, bet R.Bangerskis un A.Silgailis savukārt cīnījās kopā ar nacistisko Vāciju pārliecībā, ka tā karu uzvarēs un pēc tam, ņemot vērā leģionāru varonīgās cīņas, arī Latvijai ierādīs vietu “Jaunajā Eiropā”. Tās bija divas nesavienojamas koncepcijas, un tādas tās palika līdz kara beigām.28

Historiogrāfijā atrodamie darbi liecina, ka līdz šim nepietiekama uzmanība ir veltīta nacionālās pretošanās kustības izpētei un izvērtēšanai. Padomju historiogrāfijā šie jautājumi vai nu noklusēti, vai traktēti izkropļotā, ideoloģizētā formā, pamatos akcentējot sarkano partizānu cīņas un “buržuāzisko nacionālistu nodevību”. Daļai trimdas autoru darbu savukārt ir izteikti nacionālpatriotiska ievirze, kas arī nesniedz problēmas objektīvu izgaismojumu. Pretošanās kustības vērtējumā dominē divi viedokļi: viens — ka tā bija visaptveroša un centralizēta, un tajā bija iesaistīts ļoti daudz cilvēku, otrs — ka tā tomēr bija vāja un nenozīmīga. Nepietiekami objektīvi izvērtēti ir arī atsevišķi politiskie un sabiedriskie darbinieki, kuru darbība vācu okupācijas periodā balansē starp kolaborāciju un pretošanos.

Interesantas domas par nacionālo pretošanās kustību Latvijā kara laikā ir izteicis K.Kangeris. Viņš uzskata, ka to ietekmēja arī rietumvalstu un PSRS vienošanās atbalstīt tikai tās kustības, kas sadarbojās ar Maskavu. Un, kaut arī rietumvalstu slepenie dienesti saņēma daudzus vērtīgus dokumentus no baltiešu pretestības kustībām, Rietumi nespēja ko reālu solīt pretī, jo bija akceptējuši Baltijas valstu palikšanu PSRS sastāvā pēc Otrā pasaules kara.29 Nacionālās pretošanās kustības vēstures tālākas izpētes nepieciešamību nosaka arī pašreizējā politiskā situācija Latvijā, mūsu valsts ārpolitiskās prioritātes, kā arī sabiedrības integrācijas uzdevumi. Jāatbrīvojas no aizspriedumiem, pārspīlējumiem un deformētiem apgalvojumiem gan par latviešu tautas izteikto kolaboracionismu, gan arī tās milzīgo pretošanos okupācijas režīmam.

Analizējot pētāmās problēmas historiogrāfiju, jāatzīmē, ka vēsturnieku uzmanība ir bijusi pievērsta arī kara noziegumiem, īpaši holokausta jautājumam Latvijā. Viens no nozīmīgākajiem pētījumiem ir A.Ezergaiļa darbs “Holokausts vācu okupētājā Latvijā”. Tā ievadā autors atzīmē: “Izpratne par holokaustu Latvijā ir svārstījusies no nolieguma līdz pārspīlējumam, no iespējamā līdz neiespējamajam. Šī darba mērķis ir diskusiju un izpratni novirzīt iepretim centram, uz pieņemamības sfēru.”30 A.Ezergailis uzskata, ka holokausta vēsturniekiem jāsaskaras ar diviem grūti pārvaramiem šķēršļiem, t.i., jāapgāž mīti, ko radījušas nacistiskās Vācijas un PSRS propagandas iestādes.

A.Ezergailis arī uzsver, ka viņa darbs ir atspēkojums tiem vēsturniekiem, kas apgalvo, ka ebrejus Latvijā nogalināja pēc vietējās iniciatīvas, pat pret vācu gribu un nodomiem. Starpvaru laiks Latvijā faktiski neeksistē. Nacistu speciālajām vienībām, ierodoties Latvijā, tika dota pavēle mudināt latviešus uz ebreju nogalināšanu. Vācieši ir darījuši visu, lai atbildības jautājumu padarītu neskaidru. A.Ezergailis apšauba antisemītismu kā motīvu latviešu līdzdalībai holokaustā “…viņi tika pamudināti, viņiem pavēlēts un dota atļauja”. Ir pierādāms, ka visniknākie latviešu antisemīti iznīcināšanas akcijās nepiedalījās.31

Viens no jautājumiem, par ko historiogrāfijā notiek diskusijas, ir nogalināto Latvijas ebreju skaits. Pēc A.Ezergaiļa domām, tas nepārsniedz 61 000 cilvēku, kas veido 65% no 1935.gadā Latvijā dzīvojošiem ebrejiem. Viņš uzskata, ka apmēram 4—5 tūkstoši ebreju no Latvijas 1944.gadā tika izvesti uz Vāciju. Savukārt cits kompetents holokausta izpētes speciālists M.Vestermanis, balstoties uz avotiem, atzīmē, ka nacistu okupācijas apstākļos bojā gājuši aptuveni 75 000 Latvijas Republikas ebreju tautības pilsoņu.32 Turklāt tas jāuzskata par minimālāko skaitu, jo kara pirmajās nedēļās jau bija nošauti vairāki tūkstoši ebreju.

M.Vestermanis atzīt, ka svarīgs jautājums ir sabiedrības reakcija uz ebreju vajāšanu un fizisko iznīcināšanu. Pēc viņa domām, vienā sabiedrības polā atradās ekstrēmie antisemīti, no kuriem arī rekrutējās iznīcināšanas aparātam nepieciešamie kadri. Bet pretējā polā atradās tā sabiedrības daļa, kas ne vien nosodīja holokaustu, bet arī centās vajātajiem palīdzēt. “Starp abiem poliem atradās ne tikai vienaldzīgie, inertie, bet arī svārstīgie, kuru noskaņojuma un nostājas maiņu lielā mērā noteica politiskā konjunktūra, kas savukārt bija atkarīga no situācijas Otrā pasaules kara frontēs.”33

Holokausta pētnieks L.Dribins cenšas dot atbildi uz to, kas vainīgs pie ebreju iznīcināšanas Latvijā. Viņš uzsver, ka jau 1941.gada martā un aprīlī A.Hitlera uzdevumā vācu SS un drošības dienesta (SD) atbildīgi darbinieki izstrādāja plānu ebreju iznīcināšanai ieņemtajās teritorijās. Tas bija nacistiskās Vācijas organizēts un paveikts noziegums, kurā piedalījās arī kāda daļa latviešu. Kāpēc tā notika? Vācu oficiālā versija bija, ka tā esot latviešu atriebība par ebreju izdarībām padomju varas laikā, tā saucamajā baigajā gadā. Tā bija nacistiem izdevīga versija, jo novēla visu atbildību uz latviešu nāciju.34 L.Dribins piekrīt šajā jautājumā A.Strangam, ka ebreju iznīcināšana būtu notikusi pat tad, ja visa kopiena kā viens 1940.gada jūnijā būtu nolādējusi padomju okupantus. To paredzēja nacisma plāni — ka Otrā pasaules kara rezultāts būs ebreju rases iznīcināšana Eiropā.35

Aplūkojot tēmu par vainu un atbildību holokaustā, M.Vestermanis uzskata, ka tā prasa striktu un godīgu atbildi. Ebreju likteni neizšķīra Latvijā, un latviešu nostāja to pamatos nebūtu varējusi mainīt, tomēr jāapzinās, ka bez vietējo kolaboracionistu līdzdalības drausmīgajā asinsizliešanā nacistiem nebūtu izdevies tik ātri un radikāli padarīt Latviju “Judenfrei”.36

Holokausta tēma atjaunotajā Latvijā ir kļuvusi par dažādu paaudžu vēsturnieku nozīmīgu izpētes objektu. Blakus fundamentālajiem A.Ezergaiļa, M.Vestermaņa, L.Dribina pētījumiem parādījušies interesanti R.Vīksnes, Dz.Ērgļa un citu autoru darbi. Holokausta problēmai mūsdienās ir ne vien zinātniska, akadēmiska, bet arī politiska nozīme. Latvijas sabiedrībai jāizprot un jāizvērtē sava nesenā sarežģītā vēsture, tajā skaitā arī tās atsevišķu locekļu līdzdalība holokaustā. Bet absurdi ir runāt par kolektīvo tautas vainu un kolektīvo atbildību. Jācer, ka tuvākajā nākotnē, izmantojot jaunus avotus, parādīsies daudzi interesanti darbi.

Nacistiskā okupācijas režīma saimnieciskās politikas izpētei Latvijā visnopietnāk pievērsies trimdā dzīvojošais Arnolds Aizsilnieks. Viņš 60.gadu beigās Zviedrijā publicēja pazīstamo grāmatu “Latvijas saimniecības vēsture 1914.—1945.”, kurā ir arī plaša nodaļa par vācu okupācijas laiku.37 Šā darba kvalitāti apstiprina tas, ka 2000.gadā Toronto izdotajā rakstu krājumā “Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940.—1990.” saīsinātā veidā pārpublicēts jau pieminētais A.Aizsilnieka pētījums. No ārvalstu vēsturniekiem apskatāmajai problemātikai pievērsies vācu pētnieks Hanss Heinrihs Vilhelms, kas 90.gadu vidū žurnālā “Latvijas Vēsture” publicē vairākus rakstus.38

A.Aizsalnieks atzīst, ka Vācijas saimnieciskā politika Latvijā un citās Baltijas valstīs okupācijas perioda sākumā bija diezgan pretrunīga un nekonsekventa, izņemot vienu — izsūknēt no Baltijas valstīm pēc iespējas vairāk saimnieciskā labuma. Saskaņota politika nebija iespējama tāpēc, ka ar šo jautājumu risināšanu nodarbojās vairākas Vācijas valdības iestādes un katrai no tām bija atšķirīga pieeja un mērķi. Vācijas četrgadu saimniecības plāna vadītājs H.Gērings, izejot no pieņēmuma, ka karš ar PSRS turpināsies dažus mēnešus, ieteica okupētos apgabalus nesaudzīgi ekspluatēt. Viņa vadītā iestāde centās aizvākt no Latvijas pēc iespējas vairāk izejvielu un pārtikas produktu.39

Plaši izmantojot Vācijas arhīvu dokumentus, H.H.Vilhelms ļoti kritiski vērtē nacistu realizēto saimniecisko politiku Latvijā. Viņš atzīmē, ka vācu civilā pārvalde atstāja spēkā visus PSRS valdības rīkojumus par īpašumu nacionalizāciju. Ne mazāk jūtīgs bija jautājums par atalgojumu, kādu saņēma vācu okupācijas iestāžu darbinieki un vietējie iedzīvotāji. Saimnieciskā stāvokļa pasliktināšanos veicināja arī patvaļīgi noteiktais reihsmarkas un rubļa apmaiņas kurss, kas bija 1:10. Tāda politika, pēc H.Vilhelma domām, veicināja Latvijas un pārējo Baltijas valstu izputināšanu.40

A.Aizsilnieks, balstoties uz plašiem statistikas materiāliem, pierāda, kā notika Latvijas izlaupīšana. Pamatos Latvijas kokmateriāli, pārtikas produkti, izejvielas un citas materiālās vērtības tika izvestas uz Vāciju. Bet liela daļa sviesta, labības, bekona, cukura, olu, konservu u.c. nonāca vācu armijas rīcībā. Vācu iestādes uzskaitīja un izveda no Latvijas ne tikai izejvielas un pārtiku, bet arī fabriku iekārtas un mašīnas. Aizvesti tika Rīgas finiera fabriku darbgaldi, elektromotori, ēvelmašīnas, munīcijas ražošanas tehnoloģiskā līnija utt.41

Būtisks jautājums, kam saimnieciskās politikas pētnieki pievērsuši uzmanību, ir īpašumu reprivatizācija. Latvijas uzņēmēji jau 1941.gada 17.jūlijā griezās pie saimniecības komandas “Rīga” vadītājiem ar lūgumu atjaunot īpašumu tiesības. Lielākie nacionalizēto uzņēmumu reprivatizācijas pretinieki bija H.Gērings un reihskomisārs H.Loze. Līdz 1942.gada beigām bija reprivatizēti tikai 238 sīktirdzniecības uzņēmumi. Tikai pēc tam, kad Vācija sāka ciest nopietnas sakāves austrumu frontē, Ostlandes reihsministrs A.Rozenbergs 1943.gada 18.februārī izdeva rīkojumu par privātā īpašuma atjaunošanu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Tas tika darīts ar vienu mērķi — veicināt ekonomikas aktivizēšanos, kā arī celt latviešu karavīru kaujas sparu frontē. A.Rozenberga rīkojums tomēr bija ļoti ierobežots, jo noteica, ka reprivatizācija var notikt, ja tā nav pretrunā ar vispārības un kara saimniecības interesēm.42

A.Aizsilnieks savā darbā pētījis arī vācu režīma naudas politiku, kredītiestāžu darbību, kooperāciju, nodokļu sistēmu, kā arī atsevišķu tautsaimniecības nozaru — lauksaimniecības, rūpniecības, mežsaimniecības, tirdzniecības, sakaru un transporta — attīstību. Atsevišķi izdalīti jautājumi par darba apstākļiem un sociālo apdrošināšanu. Tas liecina par to, ka A.Aizsilnieka pētījums ir ļoti detalizēts un komplekss, aptverot visas vācu okupācijas režīma politikas jomas.

Izvērtējot Vācijas realizētās politikas sekas, A.Aizsilnieks secina, ka okupācijas vara nodarījusi Latvijas saimniecībai milzīgus zaudējumus. Tie bijuši aptuveni 660 miljoni ASV dolāru pēc to 1940.gada vērtības. Pēc PSRS Ārkārtējās komisijas aprēķiniem, tie bijuši 20 miljardi pēckara padomju rubļu. A.Aizsilnieks atzīst, ka precīzus aprēķinus ir ļoti grūti izdarīt, jo nav objektīvas informācijas ne par uz Vāciju izvestajām materiālajām vērtībām, ne par armijas vajadzībām izlietotajām un kara laikā iznīcinātajām.43

Nacistiskā okupācijas režīma kultūrpolitika Latvijā kara gados līdz šim nav bijusi daudzu vēsturnieku pētījumu priekšplānā. Tikai atsevišķi pētnieki, piemēram, K.Kangeris, I.Šķiņķe un V.Zariņš, pievērsuši uzmanību šiem jautājumiem. 1996.gada oktobrī starptautiskās zinātniskās konferences laikā Jūrmalā K.Kangeris nolasīja apjomīgu referātu “Nacionālsociālistiskās Vācijas plāni Baltijā un to izpausme Latvijas ģenerālapgabala kultūrpolitikā”. Tajā viņš atzīmē, ka Vācijas kultūrpolitika okupētajās Baltijas valstīs tālākā perspektīvā galvenokārt saistījās ar to kolonizēšanu, pārvācošanu un pievienošanu Vācijas reiham.44

Vienmēr un visur diezgan skaidri iezīmējās viena vadlīnija — uzsvērt vācu kultūras pārākuma nozīmi Baltijā, vienlaikus noniecinot latviskā lomu. Arī Austrumu apgabalu reihsministrs A.Rozenbergs, kam bija baltiska izcelšanās, pakļāvās nacistu režīma vadošajām nostādnēm un pretēji savai agrākajai pārliecībai 1941.gada rudenī sāka uzsvērt, ka Austrumu zemēs nav savas patstāvīgas kultūras, bet ir tikai vācu un krievu kultūras atdarinājumi. Vēstures mācīšana skolā tika pakļauta stingrai pārraudzībai. Latvijas Vēstures institūtu likvidēja, pārvēršot to par vēstures dokumentu krātuvi. Universitātē bija izdoti speciāli vēstures mācīšanas noteikumi. Kopumā visas kultūras un izglītības iestādes nonāca stingrā okupācijas pārvaldes uzraudzībā. Tika aizliegts lietot tādus jēdzienus kā Latvijas Republika un Latvijas valsts, atļaujot runāt tikai par Baltijas zemēm vai baltu tautu dzīves telpu. Svarīga kultūrpolitikas sastāvdaļa bija cenzūra.45

Izvērtējot līdz šim historiogrāfijā paveikto par nacistu okupācijas režīma kultūras un izglītības politiku, var konstatēt, ka joprojām nav apjomīga pētījuma par šo problēmu. Pašlaik paveiktais galvenokārt ir kāds fragments no kopainas. Nākotnē noteikti jāveic plašāki un aptverošāki pētījumi ne vien Latvijas, bet arī Vācijas arhīvos, lai atsegtu šo ļoti būtisko Vācijas okupācijas režīma politikas sfēru.

Atsauces

1 Kangeris K. Nacionālsociālistiskās Vācijas militārajos formējumos iesaistītie Latvijas iedzīvotāji: skaita problēmas // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. — R., 2000., 137.lpp.

2 Kažociņš I. Latviešu karavīri zem svešiem karogiem 1940.—1945. — R., 1999., 10.lpp.

3 Turpat, 195.lpp.

4 Kangeris K. Piezīmes pie jautājumu kompleksa “Latviešu leģions”// Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? No Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945.-1950. Sastādījis Andrievs Ezergailis. — R.:Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1998.—118.lpp.

5 Neiburgs U. Latviešu leģions pagātne un mūsdienas // Latvijas vēsture, 2000., Nr.3, 103.lpp.

6 Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? 9.lpp.

7 Silgailis A. Latvian Legion.- San Jose, California: R.James Bender Publishing, 1986., p.237.

8 Kažociņš I. Latviešu karavīri. 10.lpp.

9 Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? 9.lpp.

10 Turpat, 10.lpp.

11 Kangeris K. Piezīmes pie jautājumu kompleksa. 118.—119.lpp

12 Kažociņš I. Latviešu karavīri. 78.—80. lpp.

13 Turpat, 94.lpp.

14 Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? 11.lpp.

15 Kangeris K. Piezīmes pie jautājumu kompleksa. 119.lpp.

16 Otto Harold. Brīvprātīgi iesauktie: How the Germans Conscripted “Volunteers” for the Latvian Legion // Latvija Otrajā pasaules karā. Starptautiskās konferences materiāli 1999.gada. 208.lpp.

17 Baltais M.K. The Latvian Legion In Documents. Toronto,1999, p.15-17.

18 Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā. Dokumentu un atmiņu krājums. — Vasterosa, Toronto, Linkolna, 1970.—1984.

19 Kangeris K. The Former Soviet Union, Fascism and the Baltic Question: The Problem of Collaboration and War Criminals in the Baltic Countries // Modern Europe After Fascism 1943—1980. Vol. 1. –Columbia Univ. Press., 1998., p.736.

20 Kangeris K. Izvēles iespējas: “Jaunā Eiropa,” padomju republika vai neatkarīga valsts. Valststiesiskie jautājumi un “lielā politika” kara gados (1941—1945) // Latvija Otrajā pasaules karā. Starptautiskās konferences materiāli 1999.gada. 79.lpp.

21 Turpat, 79.lpp.

22 Kots M. Pārskats par Latvijas okupācijas vēsturi // Dokumenti liecina. Latvijas vēstures dokumentu izlase skolām. 30.lpp.

23 Biezais H. Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi — pašu ļaudis. Gauja, 1992., 524.lpp.

24 Siliņš L. Nacistiskās Vācijas okupanti: mūsu tautas lielās cerības un rūgtā vilšanās // Latvijas vēsture., 2000., Nr.3., 65.—66.lpp.

25 Andersons E., Siliņš L. Latvijas Centrālā padome. — Upsala, 1994.

26 Turpat, 237.lpp.

27 Biezais H. Kurelieši. — Itaka. 1991., 53.lpp.

28 Turpat, 153.lpp.

29 Kangeris K. Divas okupācijas: pretošanās // Diena, 1999., 21.augusts.

30 Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941.—1944. — R.: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999., 7.lpp.

31 Turpat, 11.lpp.

32 Vestermanis M. Par dažām holokausta izpētes problēmām Latvijā // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1993, Nr.1, 114.lpp.

33 Turpat, 116.lpp.

34 Dribins L. Holokausts // Ebreji Latvijā. — R., 1996., 25.—27.lpp.

35 Turpat, 27.—28.lpp.

36 Vestermanis M. Holokausts Latvijā // Mazāktautību vēsture Latvijā. – R.: Zvaigzne, 1998., 211.lpp.

37 Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture 1914.—1945., Stokholma: Daugava, 1968., 884.—956.lpp.

38 Vilhelms H.H. Vācu saimnieciskā politika Latvijā un Ostlandes reihskomisariātā 1941.—1942.gadā // Latvijas vēsture. — 1994., Nr.4.; 1995., Nr.1.

39 Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture. 887.lpp.

40 Vilhelms H.H. Vācu saimnieciskā politika. // Latvijas vēsture. 1994, Nr.4., 38.—39.lpp.

41 Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture. 890.lpp.

42 Aizsilnieks A. Latvijas saimnieciskā izmantošana vācu okupācijas laikā // Okupācijas varas nodarītie postījumi Latvijā 1940.—1990. Rakstu krājums. Stokholma, Toronto: Memento, 2000, 168.—169.lpp.

43 Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture. 951.lpp.

44 Kangeris K. Nacionālsociālistiskās Vācijas plāni Baltijā un to izpausme Latvijas ģenerālapgabala kultūrpolitikā // Starptautiska konference: Bibliotēka, Grāmatniecība, Ideoloģija Otrā pasaules kara laikā (1939—1945). Materiālu krājums — R., 1999., 27.lpp.

45 Turpat, 30.—33.lpp.