Kur un kādu lai ceļam savu celulozes rūpnīcu

Par alternatīvām celulozes rūpnīcas celtniecībā

Piektdien, 13. jūnijā, Rīgas Kongresu namā notika atklāta apspriede “Celulozes un papīra ražošanas kombināts Kurzemes piekrastē”. Apspriedi rīkoja Rīgas domes un Latvijas Zinātņu akadēmijas neatkarīgo ekspertu grupa, kas uzskata par ekoloģiski un ekonomiski nepamatotu akciju sabiedrības “Baltic Pulp” plānoto Ozolsalas celulozes rūpnīcas celtniecību. Eksperti tās vietā piedāvā alternatīvu ražotni Kurzemes piekrastē. Pēc apspriedes notika preses konference, kurā piedalījās Dr. chem. Imants Kaimiņš, Dr. ing. Georgs Bagātais un Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns.

Par celulozes rūpnīcas ekoloģiskajiem draudiem

Profesors I. Kaimiņš, runājot par Ozolsalas celulozes rūpnīcu, uzsvēra, ka celt šādu rūpnīcu zemes vidienē būtu gandrīz tas pats, kā ieplānot higiēnas telpas ēdamistabas vidū. Celulozes rūpnīca izdala kaitīgus izmešus, kas ietekmē ne tikai gaisu, bet arī vidi, kurā notiek lauksaimnieciskā ražošana. I. Kaimiņš atzina, ka akciju sabiedrības “Baltic Pulp” piedāvātajā projektā nav atrisināts arī jautājums, kur likt cietos atkritumus. Pastāv liels risks, ka tie varētu nonākt saskarē ar gruntsūdeņiem. Jēkabpils rajons nevar nodrošināt rūpnīcu ar tai nepieciešamajiem koksnes resursiem, un tie būtu jāieved no NVS valstīm, arī Baltkrievijas. Tas rada bažas par iespējamo koksnes radioaktīvo piesārņojumu. Taču, I. Kaimiņa vārdiem runājot, vislielākais noziegums būtu tas, ka Ozolsalas izvēles gadījumā pusmiljons cilvēku tiktu pakļauti riskam saņemt piesārņotu dzeramo ūdeni no Daugavas. Ūdens saindēšana notiktu pakāpeniski, avārijas gadījumā (kas nav retums celulozes rūpnīcās) atkritumi divu nedēļu laikā nonāktu Rīgas dzeramā ūdens attīrīšanas iekārtās, ūdenī neizbēgami rastos zilaļģes.

Turklāt Ozolsalas celulozes rūpnīcā tiktu izmantotas vecas tehnoloģijas, kas saistītas ar hlora izmantošanu balināšanas procesos, radot hlora organiskos savienojumus, kas ir bīstami un palielina saslimstību ar vēzi. Tādēļ neatkarīgo ekspertu grupa piedāvā celulozes rūpnīcu celt Kurzemes piekrastē. Ir vairāki varianti, kurus apvieno tas, ka tiktu izmantota vietējā koksne, kopā ar celulozes rūpnīcu tiktu būvēta arī papīrfabrika, līdz ar to izmantota visa koksnes biomasa. Visos variantos notekūdeņus paredzēts ievadīt dziļi atklātā jūrā, kas ir ekoloģiski visdrošākais risinājums.

Par rūpnīcas ekonomisko neizdevīgumu

Ekonomikas zinātņu doktors P. Guļāns uzsvēra, ka ar ārvalstu investīciju palīdzību ir jāražo nauda, kas paliek Latvijā, nevis aiziet ārvalstu investoru kabatās. P. Guļāns arī ar skaitļiem, salīdzinot dažādās valstīs ieguldīto ārvalstu investīciju apjomu un to iekšzemes kopprodukta pieaugumu, pierādīja, ka šie rādītāji nekorelē. Latvijai nav vajadzīgas ārvalstu investīcijas per se, ja tās nenes mūsu valstij ekonomisku labumu. Ekonomists arī norādīja, ka daudz tiek spekulēts ar celulozes rūpnīcas augsto pievienotās vērtības nodokli (PVN). PVN sastāv no darba izmaksām, kapitāla izmaksām, nodokļiem un peļņas. Tā kā “Baltic Pulp” pieprasa 80% nodokļu atlaidi uz divdesmit gadiem, Latvijas valsts nodokļos saņemtu mazāk nekā 1% no PVN. Ja celulozi realizētu par 600 dolāriem tonnā, tīrais ieņēmums no PVN būtu 74,8%, no kuriem Latvijas valsts neredzētu ne santīma. Tā ka šis projekts, pēc P. Guļāna domām, Latvijai nenestu nekādu ekonomisko labumu, tikai ekoloģisku apdraudējumu.

Par celulozes rūpnīcu Kurzemes piekrastē

G. Bagātais pastāstīja, ka patlaban Kurzemes piekrastē ir sešas vietas, kur varētu celt celulozes rūpnīcu, kuras jauda turklāt būtu daudz mazāka nekā Jēkabpilī. Ozolsalā gadā paredzēts saražot 600 000 tonnu, alternatīvajā projektā — 150 000 tonnu. Līdz ar to arī samazinātos rūpnīcas ūdens patēriņš. Būtiski ir tas, ka tiktu izmantota celuloze arī šķidrā veidā, jo, kā rāda somu pieredze, celulozes žāvēšana veido 30% no ražošanas pašizmaksas. Apsekojot Kurzemes piekrasti, tika izvēlētas sešas vietas, kur varētu būvēt rūpnīcu. Visa celulozes un papīra kombināta celtniecības izmaksas varētu būt 280 miljoni latu. Katrā no izvēlētajām vietām atšķirtos tikai ārējo komunikāciju un sūkņu staciju ekspluatācijas izmaksas, kuras katram no variantiem būtu šādas:

Ugālē — 7, 1 miljons latu. Ūdens tiktu ņemts no Engures upes vai Puzes ezera. Tiktu izmantota bezhlora tehnoloģija, un notekūdeņi tiktu ievadīti atklātā jūrā; pie Bušnieku ezera — 6,4 miljoni latu; Vārves pagastā — 9,3 miljoni latu. Ūdens tiktu ņemts no Ventas; Ziru pagastā — 7,6 miljoni latu; Pāvilostā — 8 miljoni latu; Vērgales pagastā — 8,7 miljoni latu.

Kā redzams, ekonomiski visizdevīgāk būtu celt rūpnīcu pie Bušnieku ezera. Jāatzīmē, ka visas vietējās pašvaldības ir piekritušas šāda celulozes un papīra kombināta celtniecībai savā teritorijā.

Neatkarīgo ekspertu grupa īpaši uzsver, ka kombināta kontrolpaketei būtu jāpieder Latvijas valstij vai Latvijas uzņēmējiem, tikai līdz 40% finansējuma varētu nākt no ārzemju investoriem.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore