Par teritoriālo noslāņošanos

Oļģerts Krastiņš, Edvīns Vanags, profesori, Valentīna Locāne, pētniece

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.89, 13.06.2003.

Variācijas koeficients

Variācijas koeficients statistikā netiek uzskatīts par speciālu noslāņošanās rādītāju. Tas vienkārši raksturo kopas vienību dažādības pakāpi visas kopas, mūsu gadījumā — rajona, ietvaros. Pēdējā īpašība ir cieši saistīta ar noslāņošanos. Variācijas koeficienta aprēķināšana ir tehniski daudz vienkāršāka nekā cita specializētāka noslāņošanās rādītāja aprēķināšana.

Interesējošā rādītāja variācijas koeficientu aprēķina ar formulu

Abi šie rādītāji tiek izmantoti arī rajona vispārējās attīstības indeksa aprēķinos, un tie bija pietiekami plaši izskaidroti minētajā 2002.gada 10. un 11. oktobra rakstā.

Variācijas koeficients ir skaitlis bez mērvienības. Parasti tas ir mazāks par 1. Ja tas sagādā grūtības, profesionālajā interpretācijā variācijas koeficientu var izteikt procentos, iepriekšējo pareizinot ar 100.

Variācijas koeficienti tiem ekonomiskās attīstības rādītājiem, kuri ir zināmi atsevišķiem pagastiem, ir aprēķināti visiem Latvijas rajoniem un parādīti 1.tabulas 9.—14. ailē.

Noslāņošanās pēc atsevišķiem rādītājiem

Rajonu vispārējās attīstības indeksu aprēķina pēc 8 rādītājiem. Taču variācijas koeficientus varam iegūt tikai tiem, kuri ir zināmi arī pa atsevišķiem pagastiem. Piemēram, pa atsevišķiem pagastiem netiek rēķināts iekšzemes kopprodukts.

Rajonu noslāņošanos varam raksturot ar to rādītāju loku, kuru izmanto, lai noteiktu īpaši atbalstāmo pagastu kandidātus.

Šie rādītāji ir droši un ticami ar tādu pašu pakāpi kā statistika vispār. Svērtā vidējā noslāņošanās koeficienta aprēķins, kas tiks parādīts turpmāk, turpretī ir saistīts ar virkni ekspertīzes vērtējumu un pieņēmumu, kas ir tālāko pētījumu un diskusiju objekts.

Tā kā rajonu ekonomiskā attīstība šajā gadījumā ir vērtēta pēc citu rādītāju loka, labākas uzskatāmības dēļ 1.tabulā ir parādīti arī šo rādītāju vidējie lielumi (3.—8. aile). Konkrētajā gadījumā tā ir papildu informācija.

Bezdarba līmenis viszemākos absolūtos lielumos sasniedz Ogres, Rīgas, Saldus rajonā. Šajos rajonos ir arī mazs bezdarba variācijas koeficients. Minimālo vērtību starp visiem Latvijas lauku rajoniem uzrāda Ogres rajons (18,6%). Ko tas nozīmē, to var komentēt arī citādi. Ogres rajonā viszemākais bezdarba līmenis ir Mazozolu pagastā (2,0%), visaugstākais — Madlienas pagastā (4,2%). Starpība jeb variācijas apgabals ir 2,2 procentu punkti.

Ļoti augsts bezdarba līmeņa variācijas koeficients ir Talsu rajonā (44,2%), kaut gan vidējais bezdarba līmenis šajā rajonā uz vispārējā fona ir mazs. Kontrastus veido Virbu pagasts ar 12,9% bezdarbnieku un Strazdes pagasts ar 3% bezdarbnieku. Starpība — 9,9 procentu punkti.

Kā redzams, viena svarīga rajona vispārējās attīstības rādītāja vidējais lielums un tā variācijas lielums nepavisam nav viens un tas pats.

Visaugstākais vispārējais bezdarba līmenis ir Balvu rajonā, bet tā variācijas koeficients ir samērā mērens. Tādēļ, ka visos šī rajona pagastos bezdarba līmenis ir augsts. Maksimālais — Krišjāņu pagastā (34%), minimālais — Kubuļu pagastā (11,1%), starpībai veidojot 22,9 procentu punktus.

Jāpaskaidro, kāpēc bezdarba līmeņa variācijas koeficients visas Latvijas pagastos (67,9%) ir lielāks nekā jebkurā rajonā. Tas parāda to, ka bez variācijas rajonu ietvaros ir arī nozīmīga starprajonu variācija. Koeficienti, kas uzrādīti katram no rajoniem, raksturo tikai variāciju rajonu ietvaros (t.s. iekšgrupu variāciju), bet visas valsts pagastu variācijas koeficients — visu variāciju (tajā skaitā t.s. starpgrupu variāciju).

Pēdējā īpatnība ir vērojama arī vairumam citu rādītāju, izņemot atsevišķus gadījumus, kad kādā rajonā kāda rādītāja variācija ir ekstremāla.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa variācija, pastāvot ļoti augstam vidējam līmenim, ļoti maza ir Rīgas rajonā (21,6%). Kontrastus veido Ķekavas pagasts ar Ls 131,5 uz vienu iedzīvotāju un Allažu pagasts ar Ls 56,3 uz vienu iedzīvotāju. Abi skaitļi, kā redzēsim uz citu rajonu pagastu fona, ir ļoti lieli, bet to starpība latos — relatīvi neliela. Visi Rīgas rajona pagasti, vērtējot pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa lieluma, kas netieši atspoguļo arī iedzīvotāju dzīves līmeni, ir sasnieguši relatīvi ļoti augstu attīstību.

Vismazākais variācijas koeficients — nepilni 20%, bet uz gandrīz trīsreiz zemāka vispārējās attīstības fona — ir Liepājas rajona pagastos. Kontrastus tur veido Grobiņas pagasts ar Ls 49 uz iedzīvotāju un Sakas pagasts ar Ls17,7. Starpība — Ls 31,3.

Visaugstākā iedzīvotāju ienākuma nodokļa variācija uz vidēji zema vispārējās attīstības fona ir Daugavpils rajona pagastos (64,2%), augsta — Madonas rajona pagastos (45,3%). Lielu variāciju uz augsta vidējas attīstības fona uzrāda Saldus rajona pagasti. Kontrastus veido Saldus pagasts (Ls 64,2 uz iedzīvotāju) un Šķēdes pagasts (Ls 19,2).

Demogrāfiskās slodzes līmenis ir bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju skaita attiecība pret darbspējīgo iedzīvotāju skaitu. Šā rādītāja variācijas koeficienti visos rajonos ir daudz zemāki nekā iepriekšējiem diviem rādītājiem. To var izskaidrot tā, ka demogrāfiskās slodzes līmeni galvenokārt nosaka bioloģiskas dabas faktors — iedzīvotāju vecumsastāvs. To tikai daļēji ietekmē sociālekonomiskie faktori, vispirms caur starprajonu un lauku — pilsētu migrācijas procesiem.

Demogrāfiskās slodzes līmeņa variācija ir minimāla Jelgavas un Tukuma rajona pagastos, bet maksimumu sasniedz Jēkabpils, Daugavpils un Cēsu rajona pagastos. Jēkabpils rajonā kontrastus veido Kūku pagasts ar 979 apgādājamiem uz 1000 darbspējīgiem iedzīvotājiem un Salas pagasts ar 583 apgādājamiem.

Iedzīvotāju blīvums uz vienu kvadrātkilometru daļēji ir veidojies ilgākā vēstures periodā. Taču ar migrācijas procesu palīdzību tas reaģē arī uz teritorijas pievilcību pēdējos gados.

Mazs iedzīvotāju blīvums ir visos Alūksnes rajona pagastos. Tādēļ gan vidējais līmenis (6,9), gan variācijas koeficients (25,9%) rajonam ir mazi. Vidēji vēl retāk apdzīvoti ir Ventspils rajona pagasti (5,6), taču apdzīvotības variācijas koeficients šeit jau ir mēreni augsts (60,5%). Visapdzīvotākais pagasts Ventspils rajonā ir Vārves pagasts ar 16,5 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru, visneapdzīvotākais — Ances, kurā ir tikai 2 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru.

Negaidīti augstu iedzīvotāju blīvuma dažādību, pastāvot vidēji augstam vidējā rajona apdzīvotības blīvumam, uzrāda Jelgavas rajona pagasti. Visblīvāk apdzīvots ir Ozolnieku pagasts ar 402,3 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru, visneapdzīvotākais — Valgundes pagasts (tikai 9,9). Šī un arī citu pagastu apdzīvotības dažādība veido variācijas koeficientu, kas pārsniedz 100% (129,8%). Tāds stāvoklis nav nevienā citā Latvijas rajonā.

Zemes kadastrālā vērtība zināmā mērā ir dabas faktors, taču agrotehnisku pasākumu rezultātā to var būtiski paaugstināt, bet, zemi pienācīgi neapsaimniekojot, — pazemināt.

Vismazākā zemes kadastrālā vērtība ir Balvu rajonā (95,1 Ls/ha), taču šīs vērtības variācija nav pati mazākā valstī. Minimāla zemes kadastrālās vērtības variācija ir Alūksnes rajonā (11,8%), kas saistīta ar tāpat zemu vidējo vērtību (101 Ls/ha).

Kā pretstats jāmin Rīgas rajons. Te zemes vērtība ir 2—3 reizes lielāka nekā “lētajos” un “tālajos” rajonos. Arī šīs vērtības variācija starp pagastiem tālu pārsniedz analogus rādītājus citos rajonos.

Visdārgākā zeme pēc kadastrālās vērtības Rīgas rajonā ir Stopiņu pagastā — 1180 Ls/ha, nosacīti lētākā — Allažu pagastā (156 Ls/ha).

Pastāvīgo iedzīvotāju skaita izmaiņas raksturo iedzīvotāju skaita izmaiņas dzimstības un mirstības un galvenokārt migrācijas plūsmu rezultātā 2002.—1997.gada periodā. Ir pagasti un rajoni, kuri iedzīvotājus piesaista (pozitīvs saldo) un kuri tos zaudē (negatīvs saldo). Tādēļ šo rādītāju var nosaukt par teritorijas pievilcības rādītāju jeb indeksu.

Tā kā šis rādītājs atsevišķos pagastos var iegūt pozitīvas, bet citos — negatīvas vērtības, rodas zināmas grūtības ar variācijas koeficienta aprēķināšanu. Lietojot iepriekš minēto formulu tiešā veidā, šim rādītājam iegūstam ļoti lielas variācijas koeficienta vērtības, kas neatbilst profesionāliem priekšstatiem par reālo variācijas lielumu un nav salīdzināmas ar citu iepriekš aplūkoto rādītāju variācijas koeficientiem.

Tāda parādība rodas tādēļ, ka variācijas koeficienta skaitītājs (standartnovirze) tiek aprēķināts, neņemot vērā rādītāja algebrisko zīmi (caur noviržu kāpināšanu kvadrātā), bet variācijas koeficienta saucējs — aritmētiskais vidējais, ņemot šīs zīmes vērā. Parasto aritmētisko vidējo aprēķina, datu summu dalot ar novērojumu skaitu. Ja starp datiem ir pozitīvi un negatīvi skaitļi, tie lielā mērā savā starpā dzēšas un parādās “mazs” vidējais. Turpretī, aprēķinot standartnovirzi, šāda dzēšanās nenotiek. Tādēļ variācijas koeficienta skaitītājs un saucējs ir it kā aprēķināti ar dažādām metodēm un tādēļ nesalīdzināmi.

Lai šo trūkumu novērstu, konkrētajam rādītājam rēķinājām aritmētisko vidējo, izmantojot nevis datu algebrisko, bet absolūto vērtību (moduļu) summu, to dalot ar novērojumu (pagastu) skaitu. Neraugoties uz šādu korekciju, pastāvīgo iedzīvotāju skaita izmaiņu variācijas koeficienti ir samērā lielāki nekā iepriekš aplūkotajiem rādītājiem. Tomēr atšķirības nav tik lielas, lai darba nobeigumā mēs nevarētu veidot apvienotu (sintētisku) variācijas rādītāju.

Maza pagastu dažādība pēc pastāvīgo iedzīvotāju skaita izmaiņām ir Ludzas un Gulbenes rajonā. Šajos rajonos visi pagasti zaudē savus iedzīvotājus.

Lielākie variācijas koeficienti vērojami rajonos, kuru iedzīvotāju skaits palielinās, Ogres, Rīgas. Taču šāda saistība nav obligāta. Liela pagastu pievilcības dažādība ir vērojama arī Dobeles rajonā, kur pagastu iedzīvotāju skaita izmaiņas ir līdzšinējā līmenī.

Vidējais attīstības nevienmērības koeficients

Vidējo rajonu attīstības nevienmērības koeficientu aprēķina kā atsevišķu rādītāju variācijas koeficientu svērto vidējo, par statistiskajiem svariem izmantojot ekspertīzes ceļā noteiktus nozīmības svarus. Pēdējie pārveidoti tā, lai to summa būtu viens.

Līdzīga metode tika lietota, rēķinot rajonu vispārējā attīstības līmeņa indeksus (skat. “LV” 2002.gada 10. un 11. oktobra rakstus). Tikai rajonu vispārējās attīstības indeksa aprēķināšanai izmantojām astoņus pamatrādītājus, bet nevienmērības koeficienta aprēķināšanai — sešus, kuri ir par katru pagastu zināmi.

Galvenie aprēķinu starprezultāti un arī galarezultāti ir apkopoti 2.tabulā. Rindā zem aiļu virsrakstiem ir parādīti rādītāju nozīmības svari, kuri jau iepriekšējos gados tika izmantoti pagastu attīstības vērtēšanā.

Aprēķinu tehnika ir šāda. Piemēram, bezdarba variācijas koeficients Aizkraukles rajonā ir 35,3%. Pārvēršam to viena daļās, dalot ar 100, un iegūstam 0,353. Pēdējo reizinām ar bezdarba nozīmības koeficientu 0,25, iegūstot 0,353 x 0,25 = 0,088, kas ir ierakstīts 2.tabulas Aizkraukles rajona attiecīgajā rūtiņā. Šī un pārējo piecu rādītāju atbilstošie rādītāji un to summa Aizkraukles rajonam ir 0,088 + 0,081 + 0,011 + 0,080 + 0,027 + 0,143 = 0,431. Tas ir šā rajona vidējais attīstības nevienmērības koeficients viena daļās (2.tabulas 9. ailē). Ērtākai interpretācijai to var izteikt procentos, pareizinot ar 100. Iegūstam 43,1% (2.tabulas priekšpēdējā ailē).

Aprēķini ir izdarīti ar datorprecizitāti, tādēļ, atkārtojot tos ar kalkulatoru, var veidoties atšķirība pēdējā ciparā, kas saistīts ar starprezultātu noapaļošanas kļūdu.

Rajonu lauku pagastu attīstības nevienmērības novērtējums

Izskatot 2.tabulas priekšpēdējās ailes datus, redzam, ka zema pagastu noslāņošanās rajona ietvaros parasti saistīta arī ar zemu vidējās attīstības līmeni. Ļoti mazi attīstības nevienmērības koeficienti ir Ludzas rajonā (27,8%), Gulbenes rajonā (28,2%), vidēji mazi — Liepājas (31,7%) un Limbažu (33,5%) rajonā. Šo rajonu pagastu attīstība norit samērā vienmērīgi un bieži vien nepietiekami.

Savukārt augsts noslāņošanās līmenis ne vienmēr ir saistīts ar augstu vispārējo attīstības līmeni. Maksimālo vērtību vidējais attīstības nevienmērības koeficients sasniedz Rēzeknes rajonā (50,1%), kur, kā zinām no iepriekšējām publikācijām, rajona vispārējās attīstības līmenis ir zems. Rajons ieņem pēdējo vietu pēc pagastu attīstības vispārējā līmeņa. Pagastu lielo dažādību šā rajona ietvaros vispirms veido to pievilcība, kas izpaužas, krasi atšķirīgi piesaistot vai zaudējot savus iedzīvotājus. Visvairāk iedzīvotāju minētajā laika posmā ir zaudējis Pušas pagasts — 79 cilvēkus jeb 12,8% iedzīvotājus. Tāpat Rēzeknes rajonā ir vērojama ļoti liela noslāņošanās pēc ienākuma nodokļa lieluma uz 1 iedzīvotāju. Šie divi rādītāji ir galvenie komponenti, kas veido lielo pagastu noslāņošanos rajona ietvaros vispār.

Tikai nedaudz mazāka, bet uz pārējo rajonu fona ļoti liela noslāņošanās vērojama arī kaimiņu Balvu rajonā.

Tikpat liela noslāņošanās ir raksturīga, arī pastāvot ļoti augstam vidējam attīstības līmenim, kāds ir Rīgas rajonā. Arī Rīgas rajona pagastos galvenais noslāņošanās komponents ir pagastu pievilcība. Minētajā laika posmā Garkalnes pagasts ieguvis 568 jeb 15,4% iedzīvotājus, bet Ādažu pagasts 852 jeb 12,2% iedzīvotāju zaudējis.

Rīgas rajonā lielu noslāņošanos veido arī zemes kadastrālās vērtības atšķirības, kuras kontrastējošos lielumus minējām jau iepriekš.

Vispār var vērot, ka liela noslāņošanās ir saistīta vai nu ar ļoti zemu, vai ļoti augstu vidējās attīstības līmeni. Savukārt mazāk noslāņojas to rajonu pagasti, kuru attīstība ir vidēja. Šo sakarību būtu interesanti izpētīt plašāk un dziļāk.

Kopsavilkums

Nobeigumā Latvijas rajoni jāsadala raksta sākumā shēmā parādītajos četros blokos. Rajonu vidējais vispārējās attīstības līmenis un to izvietojums rindu blokos nav noteikts pēc šā raksta datiem, bet pēc rajonu attīstības indeksiem un rangiem, kuri aprēķināti un apstiprināti jau agrāk (3.tabula 2002.gada 11.oktobra rakstā). Savukārt sadalījums aiļu blokos, kas izdalīti pēc noslāņošanās rādītājiem, izdarīts pēc šā raksta datiem. Rezultāti ir šādi.

1. bloks. Augsts vispārējās attīstības līmenis, zema noslāņošanās. Tas raksturīgs Limbažu ,Valkas, Saldus, Tukuma, Ogres, Bauskas, Dobeles rajonam. Šeit atbalsts nebūtu vajadzīgs.

2. bloks. Zems vispārējās attīstības līmenis un arī zemi noslāņošanās rādītāji. Šeit var pieskaitīt Ludzas, Gulbenes, Liepājas, Alūksnes, Krāslavas, Ventspils rajonu. Šeit atbalsts būtu vajadzīgs visam rajonam.

3. bloks. Augsts vispārējās attīstības līmenis un liela arī noslāņošanās. Tā varētu raksturot Kuldīgas, Aizkraukles, Valmieras, Cēsu, Talsu, Rīgas rajonu. Šeit atbalsts varētu būt vajadzīgs atsevišķiem pagastiem.

4. bloks. Zems vispārējās attīstības līmenis, bet liela pagastu noslāņošanās rajonu ietvaros. Šādam raksturojumam atbilst Madonas, Daugavpils, Preiļu, Jelgavas, Balvu, Rēzeknes, Jēkabpils rajons. Šeit atbalsts būtu vajadzīgs lielai daļai pagastu.

Pagaidām visos četros blokos ieskaitīts apmēram vienāds rajonu skaits. Tā kā pašreiz ir paredzēts atbalstīt teritorijas, kuras apdzīvo ne vairāk kā 15% valsts iedzīvotāju, turpmāk var būt lietderīgi 1. blokā, kurā ieskaitītajiem rajoniem atbalsts nav paredzēts, ieskaitīt 50—75% rajonu, atlikušos sadalot pārējos trijos blokos.

Šajā darba stadijā rakstā izvirzītie ieteikumi rajonu vērtēšanai un īpaši atbalstāmo teritoriju noteikšanai tiek nodoti apspriešanai. Tos var izmantot kā vērtīgu papildu informāciju, izdarot ar līdz šim lietoto metodiku iegūto rādītāju ekspertnovērtējumus. Vai jaunos rādītājus ieslēgs pamatmetodikas algoritmā un lietos jau zināmā mērā formalizētā veidā, tas būs atkarīgs no apspriešanas rezultātiem. Un vēl jo vairāk no tā, kā un kad pabeigs administratīvi teritoriālo reformu. Teritoriālā statistika un teritoriju attīstības analīzes iespējas ir būtiski atkarīgas no tā, kādas būs vismazākās administratīvi teritoriālās vienības vai to daļas, par kurām būs pieejami un izstrādāti statistikas dati.

1. tabula

Pagastu ekonomiskās attīstības rādītāji un to variācijas koeficienti Latvijas rajonos 2001.gadā

Rajoni sakārtoti (ranžēti) pēc agrāk iegūtajiem ekonomiskās attīstības rādītājiem

Variācijas koeficienti – autoru aprēķins

2. tabula

Latvijas rajonu lauku pagastu attīstības nevienmērības koeficienti (rajonu ietvaros 2001.gadā)

* Rajoni ir sakārtoti pēc vidējā svērtā nevienmērības koeficienta augošā secībā. Autoru aprēķins