Ar kopīgu nākotnes mērķa redzējumu

Vakar, 17.jūnijā, Valsts prezidente tikās ar arodbiedrību pārstāvjiem, lai pārrunātu Latvijas pozīciju Eiropas Savienības iestāšanās procesā

Otrdien, 17.jūnijā: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga; Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieki Līvija Marcinkēviča un Egīls Baldzēns Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Uzrunājot

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 17.jūnijā, uzrunāja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, turpinot sarunas ar sabiedrību par Eiropas Savienības (ES) jautājumiem.

Valsts prezidente pauda pārliecību, ka nesaskata Latvijai citu iespēju, kā iestāties ES, jo citādi Latvijas attīstība tiktu ievērojami bremzēta. Viņa atzīmēja, ka “pat tad, ja mēs nepiedalītos Eiropas lēmumu pieņemšanā, šie lēmumi mūs ietekmēs”.

Runājot par septembrī gaidāmo referendumu par valsts dalību ES, prezidente aicināja arodbiedrību pārstāvjus “nestāvēt malā lēmumā, kas ir būtisks Latvijai.”

Valsts prezidente skaidroja situāciju, kādā bija Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas brīdī, “kad pensiju fondi bija tukši un valsts darbību faktiski sāka nevis no nulles, bet no mīnusiem”.

Tika runāts arī par konkurenci ES ietvaros. Prezidente uzsvēra, ka “jebkuram uzņēmumam, kas nodarbina cilvēkus, ir jābūt konkurētspējīgam”. Ikvienam cilvēkam jābūt drošam, ka viņš saņems vecuma pensiju, veselības aprūpi, un ir jābūt drošības tīkliem gadījumam, ja cilvēks tiek atlaists no darba, un šādi drošības tīkli jāveido valstij, arodbiedrībām, firmām, sacīja V.Vīķe-Freiberga, norādot, ka ES darbiniekam regulāri būs jāsaņem alga un gan darba devējam, gan darba ņēmējam būs jāmaksā nodokļi.

Tas, ko Latvija var piedāvāt nākamo desmit gadu laikā Eiropai un pasaulei, ir pievilcīgs darbaspēks. Prezidente atzina, ka “Latvijas strādnieks nebaidās no darba, viņam ir pieredze un viņš prot savu amatu. Latvijas strādnieki spēj konkurēt ar jebkuru citu”.

Prezidente pauda cerību, ka iespējami drīzāk izdosies līdzsvarot algu un dzīves dārdzību.

V.Vīķe-Freiberga arī akcentēja mazo un vidējo uzņēmumu lomu Latvijā, atzīstot, ka viņi ir tie, kas dod impulsu attīstībai reģionos.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV Vakar, 17.jūnijā: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Prezidente runāja arī par ēnu ekonomikas postošo ietekmi, par kuras īstenajiem apmēriem iespējams tikai minēt, jo visi aprēķini ir aptuveni. Ēnu ekonomika nozīmē negodīgu konkurenci, no kuras zaudētāji ir gan uzņēmēji, gan valsts, gan arī individuālie darba ņēmēji. Brīdī, kad strādnieks saņem algu vai daļu algas aploksnē, viņam šķiet, ka ir ieguvējs, tas šķiet izdevīgi arī darba devējam, bet darba devējs apzog valsti, darba devējs kaitē sev, jo nav neko iekrājis darba nespējas vai darba zaudēšanas brīdim, viņa sacīja.

Runājot par arodbiedrību lomu un nozīmi, prezidente uzsvēra, ka “darba ņēmējam arodbiedrības dod savu ruporu, ar kuru viņš var runāt lielākā un spēcīgākā balsī nekā katrs atsevišķi”. Prezidente aicināja arodbiedrības būt modrām un domāt plaši, lai nerastos tāda situācija kā šobrīd vairākās Rietumeiropas valstīs, kad arodbiedrību prasību izpildes prevalēšana pār darba devēju un valsts interesēm ir novedusi šīs valstis krīzes situācijā. Prezidente atzīmēja, ka ir jārūpējas par to, lai valsts ar saviem produktiem varētu konkurēt pasaules tirgū, jo tikai tad iespējams visām pusēm būt apmierinātām un celt gan kopējo labklājību, gan katras iesaistītās puses pārticību. Arī Latvijā jārisina šis sociālā dialoga jautājums un jāveicina vispārējā sapratne.

Prezidente aicināja katram strādāt pēc labākās sirdsapziņas savā jomā, jo Latvijai būs jākonkurē ne tikai ar Eiropu, bet ar visu pasauli, un tas nav viegli, taču ir paveicams. Arodbiedrību vadībai ir gan iespēju, gan atbildības nasta plecos.

Arodbiedrību pārstāvji arī uzdeva jautājumus prezidentei, kas skar visdažādākās jomas – dzelzceļu, tranzītu, dzimumu līdztiesību, Darba likuma aspektus, robežu šķērsošanu un citus jautājumus, kuros gaidāmas izmaiņas, valstij iestājoties ES.

Latvijas arodbiedrības salīdzinot ar daudzu pasaules valstu strādājošo apvienībām vēl ir jaunas, un Latvijas arodorganizācijām ir visas iespējas veidot vismaz Eiropas kontekstā unikālu attiecību modeli starp valsti, darba devējiem un darba ņēmējiem. Arodbiedrību kustībai ir jābūt līdzsvarotai ar valsts interesēm un iespējām, tādai, kas sekmē, nevis egoistiski kavē uzņēmumu konkurētspēju, kategoriski pieprasot tikai strādājošo interešu realizēšanu – kāpostgalvai ir jāpaliek veselai, kazai un vilkam dzīviem un paēdušiem. Tā, raksturojot Latvijas arodbiedrību vietu un lomu valsts ceļā uz Eiropas Savienību, norādīja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, vakar, 17.jūnijā, tiekoties ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvjiem.

Arodbiedrību līderu tikšanās ar Valsts prezidenti tika rīkota, pildot Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības 5.kongresa rezolūciju par arodbiedrības pozīciju Latvijas integrācijas procesā Eiropas Savienībā. Tikšanās ievadā Valsts prezidente atgādināja, cik svarīgi ir Latvijai kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti un ka viņa nesaskata citas iespējas mūsu valsts sekmīgai un raitai attīstībai. Atgādinot arodbiedrību līderiem, ka viņi pārstāv lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, V.Vīķe–Freiberga uzsvēra, ka 20.septembra balsojums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā nav lēmums tikai par šodienas sabiedrības likteni, bet par “mūsu bērniem un bērnubērniem”. Valsts prezidente prognozēja, ka arī gadījumā, ja Latvijas tauta referendumā teiks “nē” valsts dalībai Eiropas Savienībā, Latvijai nav un nebūs cita attīstības ceļa, kā tas, ko tā jau iet. “Tikai viss notiks ar četru piecu gadu kavēšanos, un mēs tiksim uzņemti Eiropas Savienībā reizē ar Bulgāriju un Rumāniju, ja vispār tiksim uzņemti. Turklāt katrs lieks gads maksā mūsu valsts uzņēmumiem, cilvēkiem, kopējam labklājības līmenim.”

Valsts prezidente arodbiedrību pārstāvjiem atzina, ka saprot – pārmaiņu laiks Latvijai nav bijis viegls, ceļš no totalitārā režīma uz demokrātiju, no centralizētās plānveida saimniekošanas uz tirgus ekonomiku ir bijis sarežģīts un smagi skāris plašus sabiedrības slāņus. Kā piemēru V.Vīķe–Freiberga minēja pensionārus, kuru dzīve šobrīd ir ļoti grūta. Vienlaikus Valsts prezidente aicināja saprast, ka bijusī padomju valsts nebija izveidojusi nekādus uzkrājumus to cilvēku dzīves nodrošināšanai, kas valstij atdevuši vairākus desmitus darba mūža gadu. Neatkarību atguvušajai valstij pensiju sistēma nebija jāveido pat ne no nulles, bet gan no dziļas mīnusu situācijas. Un tā ir bijis daudzās dzīves jomās.

Līdz ar to Valsts prezidente aicināja arodbiedrības apzināties reālo valsts ekonomisko un finanšu situāciju un neradīt situācijas, kad, nepiekāpīgi atbalstot tikai darba ņēmēju intereses, tiek apdraudēta valsts konkurētspēja un kavēta valsts attīstība. Kā negatīvus piemērus arodbiedrību bezkompromisu nostājai V.Vīķe–Freiberga minēja situāciju Vācijā un Francijā, kad nespēja atrast vienošanos starp valsti, arodbiedrībām un darba devējiem faktiski ir novedusi šīs valstis krīzes apstākļos, sadārdzinājusi valsts ražoto produkciju un padarījusi to konkurētnespējīgu pasaules tirgū. Līdz ar to Valsts prezidente aicināja arodbiedrības pret jebkuru problēmu izturēties radoši un līdzsvarot to ar valsts kopējās attīstības tendencēm.

Arodbiedrību līderi Valsts prezidentei bija sagatavojuši arī virkni jautājumu. Daži no tiem skāra konkrētu tautsaimniecības nozaru – dzelzceļa, gaisa satiksmes – problēmas, daudzi – Latvijas cilvēku sociālās nodrošinājuma problēmas.

Valsts prezidente visnotaļ atbalstīja arodbiedrību ierosinājumu veidot īpašas darba tiesas, kas iespējami operatīvi – nedēļas vai, ilgākais, mēneša laikā – izskatītu dažādus darba strīdus. Valsts prezidente norādīja, ka šai institūcijai būtu jābūt galvenokārt vienošanās un izlīguma meklētājai starp strīdus pusēm – tas palīdzētu efektīvāk nekā parastajā tiesu sistēmā risināt darba strīdus.

Atbildot uz jautājumu par darba samaksas vienādošanu dažādos Latvijas reģionos, tādējādi izskaužot situāciju, ka par vienādu darbu Latvijā tiek maksāta atšķirīga alga, V.Vīķe–Freiberga norādīja, ka šis ir vistiešākais arodbiedrību uzdevums – intensīvi visās atbildīgajās institūcijās lobēt algu vienādošanas jautājumu. Savukārt minimālās algas tuvināšana iztikas minimumam, pēc Valsts prezidentes skaidrojuma, ir izpildvaras kompetence un politiska izšķiršanās, kuras pamatā ir visi iespējamie aprēķini par valsts ekonomisko situāciju un finansiālajām iespējām.

Valsts prezidenta preses dienests

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore