1.pants. 1970.gada 28.maija Eiropas konvencija par kriminālspriedumu starptautisko spēkā esamību (turpmāk — Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Saskaņā ar Konvencijas 19.panta otro daļu Latvijai adresētie pieprasījumi un tiem pievienotie dokumenti nosūtāmi kopā ar to tulkojumu latviešu valodā.

3.pants. Saskaņā ar Konvencijas 61.panta pirmo daļu Latvija patur sev šādas Konvencijas I pielikumā noteiktās tiesības:

1) atteikties izpildīt spriedumu, ja tā uzskata, ka spriedums ir attiecināms uz finansiālu vai reliģisku noziedzīgu nodarījumu;

2) atteikties izpildīt sankciju par darbību, kuru saskaņā ar Latvijas likumiem var izskatīt tikai administratīva iestāde;

3) atteikties izpildīt tādu Eiropas kriminālspriedumu, kuru tās valsts iestādes, kura izteikusi pieprasījumu, ir pasludinājušas datumā, kad saskaņā ar Latvijas likumiem krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu, uz kuru attiecas spriedums, būtu pārtraukta noilguma dēļ;

4) atteikties piemērot Konvencijas 8.panta noteikumus gadījumos, kad Latvijai ir sākotnējā kompetence, un šādos gadījumos atzīt tikai tādas darbības, kuras pārtrauc vai atceļ tās valsts noteiktos laika ierobežojumus, kura izteikusi pieprasījumu.

4.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

5.pants. Konvencija stājas spēkā tās 58.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis ".

6.pants. Tieslietu ministrija koordinē Konvencijā paredzēto saistību izpildi.

Likums Saeimā pieņemts 2003.gada 5.jūnijā.

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2003.gada 19.jūnijā

EUROPEAN CONVENTION ON THE INTERNATIONAL VALIDITY OF CRIMINAL JUDGMENTS

The Hague, 28.V.1970

 

PREAMBLE

The member States of the Council of Europe, signatory hereto,

Considering that the fight against crime, which is becoming increasingly an international problem, calls for the use of modern and effective methods on an international scale;

Convinced of the need to pursue a common criminal policy aimed at the protection of society;

Conscious of the need to respect human dignity and to promote the rehabilitation of offenders;

Considering that the aim of the Council of Europe is to achieve greater unity between its Members,

Have agreed as follows:

Part I

Definitions

Article 1

For the purpose of this Convention:

 a "European criminal judgment"

means any final decision delivered by a criminal court of a Contracting State as a result of criminal proceedings;

 b "Offence"

comprises, apart from acts dealt with under the criminal law, those dealt with under the legal provisions listed in Appendix II to the present Convention on condition that where these provisions give competence to an administrative authority there must be opportunity for the person concerned to have the case tried by a court;

 c "Sentence"

means the imposition of a sanction;

 d "Sanction"

means any punishment or other measure expressly imposed on a person, in respect of an offence, in a European criminal judgment, or in an ordonnance pēnale;

 e "Disqualification"

means any loss or suspension of a right or any prohibition or loss of legal capacity;

 f "Judgment rendered in absentia"

means any decision considered as such under Article 21, paragraph 2;  

g "ordonnance pēnale"

means any of the decisions delivered in another Contracting State and listed in Appendix III to this Convention.

 

Part II

Enforcement of European criminal judgments

Section 1 — General provisions

a — General conditions of enforcement

Article 2

This part is applicable to:

a sanctions involving deprivation of liberty;

 b fines or confiscation;

 c disqualifications.

Article 3

1. A Contracting State shall be competent in the cases and under the conditions provided for in this Convention to enforce a sanction imposed in another Contracting State which is enforceable in the latter State.

2. This competence can only be exercised following a request by the other Contracting State.

Article 4

1. The sanction shall not be enforced by another Contracting State unless under its law the act for which the sanction was imposed would be an offence if committed on its territory and the person on whom the sanction was imposed liable to punishment if he had committed the act there.

2. If the sentence relates to two or more offences, not all of which fulfil the requirements of paragraph 1, the sentencing State shall specify which part of the sanction applies to the offences that satisfy those requirements.

Article 5

The sentencing State may request another Contracting State to enforce the sanction only if one or more of the following conditions are fulfilled:

 a if the person sentenced is ordinarily resident in the other State;

 b if the enforcement of the sanction in the other State is likely to improve the prospects for the social rehabilitation of the person sentenced;

 c if, in the case of a sanction involving deprivation of liberty, the sanction could be enforced following the enforcement of another sanction involving deprivation of liberty which the person sentenced is undergoing or is to undergo in the other State;

 d if the other State is the State of origin of the person sentenced and has declared itself willing to accept responsibility for the enforcement of that sanction;

 e if it considers that it cannot itself enforce the sanction, even by having recourse to extradition, and that the other State can.

Article 6

Enforcement requested in accordance with the foregoing provisions may not be refused, in whole or in part, save:

 a where enforcement would run counter to the fundamental principles of the legal system of the requested State;

 b where the requested State considers the offence for which the sentence was passed to be of a political nature or a purely military one;

 c where the requested State considers that there are substantial grounds for believing that the sentence was brought about or aggravated by considerations of race, religion, nationality or political opinion;

 d where enforcement would be contrary to the international undertakings of the requested State;

 e where the act is already the subject of proceedings in the requested State or where the requested State decides to institute proceedings in respect of the act;

 f where the competent authorities in the requested State have decided not to take proceedings or to drop proceedings already begun, in respect of the same act;

 g where the act was committed outside the territory of the requesting State;

 h where the requested State is unable to enforce the sanction;

 i where the request is grounded on Article 5.e and none of the other conditions mentioned in that article is fulfilled;

 j where the requested State considers that the requesting State is itself able to enforce the sanction;

 k where the age of the person sentenced at the time of the offence was such that he could not have been prosecuted in the requested State;

 l where under the law of the requested State the sanction imposed can no longer be enforced because of the lapse of time;

 m where and to the extent that the sentence imposes a disqualification.

Article 7

A request for enforcement shall not be complied with if enforcement would run counter to the principles recognised in the provisions of Section 1 of Part III of this Convention.

 

b — Effects of the transfer of enforcement

Article 8

For the purposes of Article 6, paragraph 1 and the reservation mentioned under c of Appendix I of the present Convention any act which interrupts or suspends a time limitation validly performed by the authorities of the sentencing State shall be considered as having the same effect for the purpose of reckoning time limitation in the requested State in accordance with the law of that State.

Article 9

1. A sentenced person detained in the requesting State who has been surrendered to the requested State for the purpose of enforcement shall not be proceeded against, sentenced or detained with a view to the carrying out of a sentence or detention order for any offence committed prior to his surrender other than that for which the sentence to be enforced was imposed, nor shall he for any other reason be restricted in his personal freedom, except in the following cases:

 a when the State which surrendered him consents. A request for consent shall be submitted, accompanied by all relevant documents and a legal record of any statement made by the convicted person in respect of the offence concerned. Consent shall be given when the offence for which it is requested would itself be subject to extradition under the law of the State requesting enforcement or when extradition would be excluded only by reason of the amount of the punishment;

 b when the sentenced person, having had an opportunity to leave the territory of the State to which he has been surrendered, has not done so within 45 days of his final discharge, or if he has returned to that territory after leaving it.

2. The State requested to enforce the sentence may, however, take any measure necessary to remove the person from its territory, or any measures necessary under its law, including proceedings by default, to prevent any legal effects of lapse of time.

Article 10

1. The enforcement shall be governed by the law of the requested State and that State alone shall be competent to take all appropriate decisions, such as those concerning conditional release.

2. The requesting State alone shall have the right to decide on any application for review of sentence.

3. Either State may exercise the right of amnesty or pardon.

Article 11

1. When the sentencing State has requested enforcement it may no longer itself begin the enforcement of a sanction which is the subject of that request. The sentencing State may, however, begin enforcement of a sanction involving deprivation of liberty when the sentenced person is already detained on the territory of that State at the moment of the presentation of the request.

2. The right of enforcement shall revert to the requesting State:

 a if it withdraws its request before the requested State has informed it of an intention to take action on the request;

 b if the requested State notifies a refusal to take action on the request;

 c if the requested State expressly relinquishes its right of enforcement. Such relinquishment shall only be possible if both the States concerned agree or if enforcement is no longer possible in the requested State. In the latter case, a relinquishment demanded by the requesting State shall be compulsory.

Article 12

1. The competent authorities of the requested State shall discontinue enforcement as soon as they have knowledge of any pardon, amnesty or application for review of sentence or any other decision by reason of which the sanction ceases to be enforceable. The same shall apply to the enforcement of a fine when the person sentenced has paid it to the competent authority in the requesting State.

2. The requesting State shall without delay inform the requested State of any decision or procedural measure taken on its territory that causes the right of enforcement to lapse in accordance with the preceding paragraph.

 

c — Miscellaneous provisions

Article 13

1. The transit through the territory of a Contracting State of a detained person, who is to be transferred to a third Contracting State in application of this Convention, shall be granted at the request of the State in which the person is detained. The State of transit may require to be supplied with any appropriate document before taking a decision on the request. The person being transferred shall remain in custody in the territory of the State of transit, unless the State from which he is being transferred requests his release.

2. Except in cases where the transfer is requested under Article 34 any Contracting State may refuse transit:

 a on one of the grounds mentioned in Article 6.b and c;

 b on the ground that the person concerned is one of its own nationals.

3. If air transport is used, the following provisions shall apply:

 a when it is not intended to land, the State from which the person is to be transferred may notify the State over whose territory the flight is to be made that the person concerned is being transferred in application of this Convention. In the case of an unscheduled landing such notification shall have the effect of a request for provisional arrest as provided for in Article 32, paragraph 2, and a formal request for transit shall be made;

 b where it is intended to land, a formal request for transit shall be made.

Article 14

Contracting States shall not claim from each other the refund of any expenses resulting from the application of this Convention.

 

Section 2 — Requests for enforcement

Article 15

1. All requests specified in this Convention shall be made in writing. They, and all communications necessary for the application of this Convention, shall be sent either by the Ministry of Justice of the requesting State to the Ministry of Justice of the requested State or, if the Contracting States so agree, direct by the authorities of the requesting State to those of the requested State; they shall be returned by the same channel.

2. In urgent cases, requests and communications may be sent through the International Criminal Police Organisation (Interpol).

3. Any Contracting State may, by declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, give notice of its intention to adopt other rules in regard to the communications referred to in paragraph 1 of this article.

Article 16

The request for enforcement shall be accompanied by the original, or a certified copy, of the decision whose enforcement is requested and all other necessary documents. The original, or a certified copy, of all or part of the criminal file shall be sent to the requested State, if it so requires. The competent authority of the requesting State shall certify the sanction enforceable.

Article 17

If the requested State considers that the information supplied by the requesting State is not adequate to enable it to apply this Convention, it shall ask for the necessary additional information. It may prescribe a date for the receipt of such information.

Article 18

1. The authorities of the requested State shall promptly inform those of the requesting State of the action taken on the request for enforcement.

2. The authorities of the requested State shall, where appropriate, transmit to those of the requesting State a document certifying that the sanction has been enforced.

Article 19

1. Subject to paragraph 2 of this article, no translation of requests or of supporting documents shall be required.

2. Any Contracting State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance or accession, by declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, reserve the right to require that requests and supporting documents be accompanied by a translation into its own language or into one of the official languages of the Council of Europe or into such one of those languages as it shall indicate. The other Contracting States may claim reciprocity.

3. This article shall be without prejudice to any provisions concerning translation of requests and supporting documents that may be contained in agreements or arrangements now in force or that may be concluded between two or more Contracting States.

Article 20

Evidence and documents transmitted in application of this Convention need not be authenticated.

 

Section 3 — Judgments rendered in absentia and ordonnances pēnales

Article 21

1. Unless otherwise provided in this Convention, enforcement of judgments rendered in absentia and of ordonnances pēnales shall be subject to the same rules as enforcement of other judgments.

2. Except as provided in paragraph 3, a judgment in absentia for the purposes of this Convention means any judgment rendered by a court in a Contracting State after criminal proceedings at the hearing of which the sentenced person was not personally present.

3. Without prejudice to Articles 25, paragraph 2, 26, paragraph 2, and 29, the following shall be considered as judgments rendered after a hearing of the accused:

 a any judgment in absentia and any ordonnance pēnale which have been confirmed or pronounced in the sentencing State after opposition by the person sentenced;

 b any judgment rendered in absentia on appeal, provided that the appeal from the judgment of the court of first instance was lodged by the person sentenced.

Article 22

Any judgment rendered in absentia and any ordonnances pēnales which have not yet been the subject of appeal or opposition may, as soon as they have been rendered, be transmitted to the requested State for the purpose of notification and with a view to enforcement.

Article 23

1. If the requested State sees fit to take action on the request to enforce a judgment rendered in absentia or an ordonnance pēnale, it shall cause the person sentenced to be personally notified of the decision rendered in the requesting State.

2. In the notification to the person sentenced information shall also be given:

 a that a request for enforcement has been presented in accordance with this Convention;

 b that the only remedy available is an opposition as provided for in Article 24 of this Convention;

 c that the opposition must be lodged with such authority as may be specified; that for the purposes of its admissibility the opposition is subject to the provisions of Article 24 of this Convention and that the person sentenced may ask to be heard by the authorities of the sentencing State;

 d that, if no opposition is lodged within the prescribed period, the judgment will, for the entire purposes of this Convention, be considered as having been rendered after a hearing of the accused.

3. A copy of the notification shall be sent promptly to the authority which requested enforcement.

Article 24

1. After notice of the decision has been served in accordance with Article 23, the only remedy available to the person sentenced shall be an opposition. Such opposition shall be examined, as the person sentenced chooses, either by the competent court in the requesting State or by that in the requested State. If the person sentenced expresses no choice, the opposition shall be examined by the competent court in the requested State.

2. In the cases specified in the preceding paragraph, the opposition shall be admissible if it is lodged with the competent authority of the requested State within a period of 30 days from the date on which the notice was served. This period shall be reckoned in accordance with the relevant rules of the law of the requested State. The competent authority of that State shall promptly notify the authority which made the request for enforcement.

Article 25

1. If the opposition is examined in the requesting State, the person sentenced shall be summoned to appear in that State at the new hearing of the case. Notice to appear shall be personally served not less than 21 days before the new hearing. This period may be reduced with the consent of the person sentenced. The new hearing shall be held before the court which is competent in the requesting State and in accordance with the procedure of that State.

2. If the person sentenced fails to appear personally or is not represented in accordance with the law of the requesting State, the court shall declare the opposition null and void and its decision shall be communicated to the competent authority of the requested State. The same procedure shall be followed if the court declares the opposition inadmissible. In both cases, the judgment rendered in absentia or the ordonnance pēnale shall, for the entire purposes of this Convention, be considered as having been rendered after a hearing of the accused.

3. If the person sentenced appears personally or is represented in accordance with the law of the requesting State and if the opposition is declared admissible, the request for enforcement shall be considered as null and void.

Article 26

1. If the opposition is examined in the requested State the person sentenced shall be summoned to appear in that State at the new hearing of the case. Notice to appear shall be personally served not less than 21 days before the new hearing. This period may be reduced with the consent of the person sentenced. The new hearing shall be held before the court which is competent in the requested State and in accordance with the procedure of that State.

2. If the person sentenced fails to appear personally or is not represented in accordance with the law of the requested State, the court shall declare the opposition null and void. In that event, and if the court declares the opposition inadmissible, the judgment rendered in absentia or the ordonnance pēnale shall, for the entire purposes of this Convention, be considered as having been rendered after a hearing of the accused.

3. If the person sentenced appears personally or is represented in accordance with the law of the requested State, and if the opposition is admissible, the act shall be tried as if it had been committed in that State. Preclusion of proceedings by reason of lapse of time shall, however, in no circumstances be examined. The judgment rendered in the requesting State shall be considered null and void.

4. Any step with a view to proceedings or a preliminary enquiry, taken in the sentencing State in accordance with its law and regulations, shall have the same validity in the requested State as if it had been taken by the authorities of that State, provided that assimilation does not give such steps a greater evidential weight than they have in the requesting State.

Article 27

For the purpose of lodging an opposition and for the purpose of the subsequent proceedings, the person sentenced in absentia or by an ordonnance pēnale shall be entitled to legal assistance in the cases and on the conditions prescribed by the law of the requested State and, where appropriate, of the requesting State.

Article 28

Any judicial decisions given in pursuance of Article 26, paragraph 3, and enforcement thereof, shall be governed solely by the law of the requested State.

Article 29

If the person sentenced in absentia or by an ordonnance pēnale lodges no opposition, the decision shall, for the entire purposes of this Convention, be considered as having been rendered after the hearing of the accused.

Article 30

National legislations shall be applicable in the matter of reinstatement if the sentenced person, for reasons beyond his control, failed to observe the time-limits laid down in Articles 24, 25 and 26 or to appear personally at the hearing fixed for the new examination of the case.

 

Section 4 — Provisional measures

Article 31

If the sentenced person is present in the requesting State after notification of the acceptance of its request for enforcement of a sentence involving deprivation of liberty is received, that State may, if it deems it necessary in order to ensure enforcement, arrest him with a view to his transfer under the provisions of Article 43.

Article 32

1. When the requesting State has requested enforcement, the requested State may arrest the person sentenced:

 a if, under the law of the requested State, the offence is one which justifies remand in custody, and

 b if there is a danger of abscondence or, in case of a judgment rendered in absentia, a danger of secretion of evidence.

2. When the requesting State announces its intention to request enforcement, the requested State may, on application by the requesting State arrest the person sentenced, provided that requirements under a and b of the preceding paragraph are satisfied. The said application shall state the offence which led to the judgment and the time and place of its perpetration, and contain as accurate a description as possible of the person sentenced. It shall also contain a brief statement of the facts on which the judgment is based.

Article 33

1. The person sentenced shall be held in custody in accordance with the law of the requested State; the law of that State shall also determine the conditions on which he may be released.

2. The person in custody shall in any event be released:

 a after a period equal to the period of deprivation of liberty imposed in the judgment;

 b if he was arrested in pursuance of Article 32, paragraph 2, and the requested State did not receive, within 18 days from the date of the arrest, the request together with the documents specified in Article 16.

Article 34

1. A person held in custody in the requested State in pursuance of Article 32 who is summoned to appear before the competent court in the requesting State in accordance with Article 25 as a result of the opposition he has lodged, shall be transferred for that purpose to the territory of the requesting State.

2. After transfer, the said person shall not be kept in custody by the requesting State if the condition set out in Article 33, paragraph 2.a, is met or if the requesting State does not request enforcement of a further sentence. The person shall be promptly returned to the requested State unless he has been released.

Article 35

1. A person summoned before the competent court of the requesting State as a result of the opposition he has lodged shall not be proceeded against, sentenced or detained with a view to the carrying out of a sentence or detention order nor shall he for any other reason be restricted in his personal freedom for any act or offence which took place prior to his departure from the territory of the requested State and which is not specified in the summons unless he expressly consents in writing. In the case referred to in Article 34, paragraph 1, a copy of the statement of consent shall be sent to the State from which he has been transferred.

2. The effects provided for in the preceding paragraph shall cease when the person summoned, having had the opportunity to do so, has not left the territory of the requesting State during 15 days after the date of the decision following the hearing for which he was summoned to appear or if he returns to that territory after leaving it without being summoned anew.

Article 36

1. If the requesting State has requested enforcement of a confiscation of property, the requested State may provisionally seize the property in question, on condition that its own law provides for seizure in respect of similar facts.

2. Seizure shall be carried out in accordance with the law of the requested State which shall also determine the conditions on which the seizure may be lifted.

 

Section 5 — Enforcement of sanctions

a — General clauses

Article 37

A sanction imposed in the requesting State shall not be enforced in the requested State except by a decision of the court of the requested State. Each Contracting State may, however, empower other authorities to take such decisions if the sanction to be enforced is only a fine or a confiscation and if these decisions are susceptible of appeal to a court.

Article 38

The case shall be brought before the court or the authority empowered under Article 37 if the requested State sees fit to take action on the request for enforcement.

Article 39

1. Before a court takes a decision upon a request for enforcement the sentenced person shall be given the opportunity to state his views. Upon application he shall be heard by the court either by letters rogatory or in person. A hearing in person must be granted following his express request to that effect.

2. The court may, however, decide on the acceptance of the request for enforcement in the absence of a sentenced person requesting a personal hearing if he is in custody in the requesting State. In these circumstances any decision as to the substitution of the sanction under Article 44 shall be adjourned until, following his transfer to the requested State, the sentenced person has been given the opportunity to appear before the court.

Article 40

1. The court, or in the cases referred to in Article 37, the authority empowered under the same article, which is dealing with the case shall satisfy itself:

 a that the sanction whose enforcement is requested was imposed in a European criminal judgment;

 b that the requirements of Article 4 are met;

 c that the condition laid down in Article 6.a is not fulfilled or should not preclude enforcement;

 d that enforcement is not precluded by Article 7;

 e that, in case of a judgment rendered in absentia or an ordonnance pēnale the requirements of Section 3 of this part are met.

2. Each Contracting State may entrust to the court or the authority empowered under Article 37 the examination of other conditions of enforcement provided for in this Convention.

Article 41

The judicial decisions taken in pursuance of the present section with respect to the requested enforcement and those taken on appeal from decisions by the administrative authority referred to in Article 37 shall be appealable.

Article 42

The requested State shall be bound by the findings as to the facts in so far as they are stated in the decision or in so far as it is impliedly based on them.

 

b — Clauses relating specifically to enforcement of sanctions involving deprivation of liberty

Article 43

When the sentenced person is detained in the requesting State he shall, unless the law of that State otherwise provides, be transferred to the requested State as soon as the requesting State has been notified of the acceptance of the request for enforcement.

Article 44

1. If the request for enforcement is accepted, the court shall substitute for the sanction involving deprivation of liberty imposed in the requesting State a sanction prescribed by its own law for the same offence. This sanction may, subject to the limitations laid down in paragraph 2, be of a nature or duration other than that imposed in the requesting State. If this latter sanction is less than the minimum which may be pronounced under the law of the requested State, the court shall not be bound by that minimum and shall impose a sanction corresponding to the sanction imposed in the requesting State.

2. In determining the sanction, the court shall not aggravate the penal situation of the person sentenced as it results from the decision delivered in the requesting State.

3. Any part of the sanction imposed in the requesting State and any term of provisional custody, served by the person sentenced subsequent to the sentence, shall be deducted in full. The same shall apply in respect of any period during which the person sentenced was remanded in custody in the requesting State before being sentenced in so far as the law of that State so requires.

4. Any Contracting State may, at any time, deposit with the Secretary General of the Council of Europe a declaration which confers on it in pursuance of the present Convention the right to enforce a sanction involving deprivation of liberty of the same nature as that imposed in the requesting State even if the duration of that sanction exceeds the maximum provided for by its national law for a sanction of the same nature. Nevertheless, this rule shall only be applied in cases where the national law of this State allows, in respect of the same offence, for the imposition of a sanction of at least the same duration as that imposed in the requesting State but which is of a more severe nature. The sanction imposed under this paragraph may, if its duration and purpose so require, be enforced in a penal establishment intended for the enforcement of sanctions of another nature.

 

c — Clauses relating specifically to enforcement of fines and confiscations

Article 45

1. If the request for enforcement of a fine or confiscation of a sum of money is accepted, the court or the authority empowered under Article 37 shall convert the amount thereof into the currency of the requested State at the rate of exchange ruling at the time when the decision is taken. It shall thus fix the amount of the fine, or the sum to be confiscated, which shall nevertheless not exceed the maximum sum fixed by its own law for the same offence, or failing such a maximum, shall not exceed the maximum amount customarily imposed in the requested State in respect of a like offence.

2. However, the court or the authority empowered under Article 37 may maintain up to the amount imposed in the requesting State the sentence of a fine or of a confiscation when such a sanction is not provided for by the law of the requested State for the same offence, but this law allows for the imposition of more severe sanctions. The same shall apply if the sanction imposed in the requesting State exceeds the maximum laid down in the law of the requested State for the same offence, but this law allows for the imposition of more severe sanctions.

3. Any facility as to time of payment or payment by instalments, granted in the requesting State, shall be respected in the requested State.

Article 46

1. When the request for enforcement concerns the confiscation of a specific object, the court or the authority empowered under Article 37 may order the confiscation of that object only in so far as such confiscation is authorised by the law of the requested State for the same offence.

2. However, the court or the authority empowered under Article 37 may maintain the confiscation ordered in the requesting State when this sanction is not provided for in the law of the requested State for the same offence but this law allows for the imposition of more severe sanctions.

Article 47

1. The proceeds of fines and confiscations shall be paid into the public funds of the requested State without prejudice to any rights of third parties.

2. Property confiscated which is of special interest may be remitted to the requesting State if it so requires.

Article 48

If a fine cannot be exacted, a court of the requested State may impose an alternative sanction involving deprivation of liberty in so far as the laws of both States so provide in such cases unless the requesting State expressly limited its request to exacting of the fine alone. If the court decides to impose an alternative sanction involving deprivation of liberty, the following rules shall apply:

 a If conversion of a fine into a sanction involving deprivation of liberty is already prescribed either in the sentence pronounced in the requesting State or directly in the law of that State, the court of the requested State shall determine the nature and length of such sanction in accordance with the rules laid down by its own law. If the sanction involving deprivation of liberty already prescribed in the requesting State is less than the minimum which may be imposed under the law of the requested State, the court shall not be bound by that minimum and impose a sanction corresponding to the sanction prescribed in the requesting State. In determining the sanction the court shall not aggravate the penal situation of the person sentenced as it results from the decision delivered in the requesting State.

 b In all other cases the court of the requested State shall convert the fine in accordance with its own law, observing the limits prescribed by the law of the requesting State.

 

d — Clauses relating specifically to enforcement of disqualification

Article 49

1. Where a request for enforcement of a disqualification is made such disqualification imposed in the requesting State may be given effect in the requested State only if the law of the latter State allows for disqualification for the offence in question.

2. The court dealing with the case shall appraise the expediency of enforcing the disqualification in the territory of its own State.

Article 50

1. If the court orders enforcement of the disqualification it shall determine the duration thereof within the limits prescribed by its own law, but may not exceed the limits laid down in the sentence imposed in the requesting State.

2. The court may order the disqualification to be enforced in respect of some only of the rights whose loss or suspension has been pronounced.

Article 51

Article 11 shall not apply to disqualifications.

Article 52

The requested State shall have the right to restore to the person sentenced the rights of which he has been deprived in accordance with a decision taken in application of this section.

 

Part III

International effects of European criminal judgments

Section 1 — Ne bis in idem

Article 53

1. A person in respect of whom a European criminal judgment has been rendered may for the same act neither be prosecuted nor sentenced nor subjected to enforcement of a sanction in another Contracting State:

 a if he was acquitted;

 b if the sanction imposed:

 i has been completely enforced or is being enforced, or

 ii has been wholly, or with respect to the part not enforced, the subject of a pardon or an amnesty, or

 iii can no longer be enforced because of lapse of time;

 c if the court convicted the offender without imposing a sanction.

2. Nevertheless, a Contracting State shall not, unless it has itself requested the proceedings, be obliged to recognise the effect of ne bis in idem if the act which gave rise to the judgment was directed against either a person or an institution or any thing having public status in that State, of if the subject of the judgment had himself a public status in that State.

3. Furthermore, any Contracting State where the act was committed or considered as such according to the law of that State shall not be obliged to recognise the effect of ne bis in idem unless that State has itself requested the proceedings.

Article 54

If new proceedings are instituted against a person who in another Contracting State has been sentenced for the same act, then any period of deprivation of liberty arising from the sentence enforced shall be deducted from the sanction which may be imposed.

Article 55

This section shall not prevent the application of wider domestic provisions relating to the effect of ne bis in idem attached to foreign criminal judgments.

 

Section 2 — Taking into consideration

Article 56

Each Contracting State shall legislate as it deems appropriate to enable its courts when rendering a judgment to take into consideration any previous European criminal judgment rendered for another offence after a hearing of the accused with a view to attaching to this judgment all or some of the effects which its law attaches to judgments rendered in its territory. It shall determine the conditions in which this judgment is taken into consideration.

Article 57

Each Contracting State shall legislate as it deems appropriate to allow the taking into consideration of any European criminal judgment rendered after a hearing of the accused so as to enable application of all or part of a disqualification attached by its law to judgments rendered in its territory. It shall determine the conditions in which this judgment is taken into consideration.

 

Part IV

Final provisions

Article 58

1. This Convention shall be open to signature by the member States represented on the Committee of Ministers of the Council of Europe. It shall be subject to ratification or acceptance. Instruments of ratification or acceptance shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

2. The Convention shall enter into force three months after the date of the deposit of the third instrument of ratification or acceptance.

3. In respect of a signatory State ratifying or accepting subsequently, the Convention shall come into force three months after the date of the deposit of its instrument of ratification or acceptance.

Article 59

1. After the entry into force of this Convention, the Committee of Ministers of the Council of Europe may invite any non-member State to accede thereto, provided that the resolution containing such invitation receives the unanimous agreement of the members of the Council who have ratified the Convention.

2. Such accession shall be effected by depositing with the Secretary General of the Council of Europe an instrument of accession which shall take effect three months after the date of its deposit.

Article 60

1. Any Contracting State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance or accession, specify the territory or territories to which this Convention shall apply.

2. Any Contracting State may, when depositing its instrument of ratification, acceptance or accession or at any later date, by declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend this Convention to any other territory or territories specified in the declaration and for whose international relations it is responsible or on whose behalf it is authorised to give undertakings.

3. Any declaration made in pursuance of the preceding paragraph may, in respect of any territory mentioned in such declaration, be withdrawn according to the procedure laid down in Article 66 of this Convention.

Article 61

1. Any Contracting State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance or accession, declare that it avails itself of one or more of the reservations provided for in Appendix I to this Convention.

2. Any Contracting State may wholly or partly withdraw a reservation it has made in accordance with the foregoing paragraph by means of a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe which shall become effective as from the date of its receipt.

3. A Contracting State which has made a reservation in respect of any provision of this Convention may not claim the application of that provision by any other State; it may, however, if its reservation is partial or conditional, claim the application of that provision in so far as it has itself accepted it.

Article 62

1. Any Contracting State may at any time, by declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, set out the legal provisions to be included in Appendices II or III to this Convention.

2. Any change of the national provisions listed in Appendices II or III shall be notified to the Secretary General of the Council of Europe if such a change renders the information in these appendices incorrect.

3. Any changes made in Appendices II or III in application of the preceding paragraphs shall take effect in each Contracting State one month after the date of their notification by the Secretary General of the Council of Europe.

Article 63

1. Each Contracting State shall, at the time of depositing its instrument of ratification, acceptance or accession, supply the Secretary General of the Council of Europe with relevant information on the sanctions applicable in that State and their enforcement, for the purposes of the application of this Convention.

2. Any subsequent change which renders the information supplied in accordance with the previous paragraph incorrect, shall also be notified to the Secretary General of the Council of Europe.

Article 64

1. This Convention affects neither the rights and the undertakings derived from extradition treaties and international multilateral conventions concerning special matters, nor provisions concerning matters which are dealt with in the present Convention and which are contained in other existing conventions between Contracting States.

2. The Contracting States may not conclude bilateral or multilateral agreements with one another on the matters dealt with in this Convention, except in order to supplement its provisions or facilitate application of the principles embodied in it.

3. Should two or more Contracting States, however, have already established their relations in this matter on the basis of uniform legislation, or instituted a special system of their own, or should they in future do so, they shall be entitled to regulate those relations accordingly, notwithstanding the terms of this Convention.

4. Contracting States ceasing to apply the terms of this Convention to their mutual relations in this matter shall notify the Secretary General of the Council of Europe to that effect.

Article 65

The European Committee on Crime Problems of the Council of Europe shall be kept informed regarding the application of this Convention and shall do whatever is needful to facilitate a friendly settlement of any difficulty which may arise out of its execution.

Article 66

1. This Convention shall remain in force indefinitely.

2. Any Contracting State may, in so far as it is concerned, denounce this Convention by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe.

3. Such denunciation shall take effect six months after the date of receipt by the Secretary General of such notification.

Article 67

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States represented on the Committee of Ministers of the Council, and any State that has acceded to this Convention, of:

 a any signature;

 b any deposit of an instrument of ratification, acceptance or accession;

 c any date of entry into force of this Convention in accordance with Article 58 thereof;  

 d any declaration received in pursuance of Article 19, paragraph 2:

 e any declaration received in pursuance of Article 44, paragraph 4:

 f any declaration received in pursuance of Article 60:

 g any reservation made in pursuance of the provisions of Article 61, paragraph 1, and the withdrawal of such reservation;

 h any declaration received in pursuance of Article 62, paragraph 1, and any subsequent notification received in pursuance of that article, paragraph 2;

 i any information received in pursuance of Article 63, paragraph 1, and any subsequent notification received in pursuance of that article, paragraph 2;

 j any notification concerning the bilateral or multilateral agreements concluded in pursuance of Article 64, paragraph 2, or concerning uniform legislation introduced in pursuance of Article 64, paragraph 3;

 k any notification received in pursuance of Article 66, and the date on which denunciation takes effect.

Article 68

This Convention and the declarations and notifications authorised thereunder shall apply only to the enforcement of decisions rendered after the entry into force of the Convention between the Contracting States concerned.

In witness whereof the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Convention.

Done at The Hague, this 28th day of May 1970, in English and French both texts being equally authoritative in a single copy which shall remain deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each of the signatory and acceding States.

Each Contracting State may declare that it reserves the right:

a to refuse enforcement, if it considers that the sentence relates to a fiscal or religious offence;

b to refuse enforcement of a sanction for an act which according to the law of the requested State could have been dealt with only by an administrative authority;

c to refuse enforcement of a European criminal judgment which the authorities of the requesting State rendered on a date when, under its own law, the criminal proceedings in respect of the offence punished by the judgment would have been precluded by the lapse of time;

d to refuse the enforcement of sanctions rendered in absentia and ordonnances pēnales or of one of these categories of decisions only;

e to refuse the application of the provisions of Article 8 where this State has an original competence and to recognise in these cases only the equivalence of acts interrupting or suspending time limitation which have been accomplished in the requesting State;

f to accept the application of Part III in respect of one of its two sections only.

EIROPAS KONVENCIJA PAR KRIMINĀLSPRIEDUMU STARPTAUTISKO SPĒKĀ ESAMĪBU

Hāgā, 1970. g. 28. V

 

PREAMBULA

Eiropas Padomes dalībvalstis, kuras parakstījušas šo dokumentu,

Ņemot vērā to, ka cīņa pret noziedzību, kas arvien vairāk kļūst par starptautisku problēmu, prasa mūsdienīgu un iedarbīgu paņēmienu izmantošanu starptautiskā mērogā;

Pārliecībā par nepieciešamību īstenot kopīgu kriminālo politiku, kas vērsta uz sabiedrības aizsardzību;

Apzinoties nepieciešamību respektēt cilvēcisko pašcieņu un veicināt noziedznieku rehabilitāciju;

Ņemot vērā to, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību starp tās dalībvalstīm,

Ir vienojušās par sekojošo:

I daļa

Definīcijas

1. pants

Šīs Konvencijas izpratnē:

 a "Eiropas kriminālspriedums"

nozīmē jebkuru galīgo lēmumu, ko pieņēmusi kādas Līgumslēdzējas Valsts krimināltiesa krimināllietas rezultātā;

 b "Noziedzīgs nodarījums"

bez darbībām, kas tiesājamas pēc kriminālajiem normatīvajiem aktiem, ietver sevī arī tādas darbības, kas tiesājamas saskaņā ar šīs Konvencijas II Pielikumā sniegtajiem juridiskajiem noteikumiem ar noteikumu, ka gadījumos, kad šie noteikumi izraisa kādas administratīvas iestādes kompetenci, tad attiecīgajai personai jāsniedz iespēja lietu izskatīt tiesā; 

c "Spriedums"

nozīmē kādas sankcijas pielietošanu;

 d "Sankcija"

nozīmē jebkādu soda vai citādu pasākumu, kas Eiropas kriminālspriedumā vai ordonnance pēnale ir noteikts attiecībā uz kādu personu par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu;

 e "Diskvalifikācija"

nozīmē jebkādu tiesību zudumu vai pagaidu atcelšanu, vai jebkādu aizliegumu vai tiesībspējas zudumu;

 f "In absentia pieņemts spriedums"

nozīmē jebkādu lēmumu, kas par tādu uzskatāms saskaņā ar 21. panta otro daļu; 

g "ordonnance pēnale"

nozīmē jebkādu lēmumu, kas pieņemts citā Līgumslēdzējā Valstī un ir minēts šīs Konvencijas III Pielikumā.

 

II daļa

Eiropas kriminālspriedumu īstenošana

1. nodaļa — Vispārīgi noteikumi

a — Vispārīgie sankciju izpildīšanas noteikumi

2. pants

Šī daļa attiecas uz:

 a sankcijām, kuras sevī ietver brīvības atņemšanu;

 b naudas sodiem vai konfiskāciju;

 c diskvalifikāciju.

3. pants

1. Katrai no Līgumslēdzējām valstīm, ir tiesības tajos gadījumos un tādos apstākļos, kādi paredzēti šajā Konvencijā, izpildīt tādu citā Līgumslēdzējā valstī pieņemtu sankciju, kas ir izpildāma pēdējā no minētajām Valstīm.

2. Šīs tiesības var īstenot vienīgi pēc citas Līgumslēdzējas valsts pieprasījuma.

4. pants

1. Sankciju nevar izpildīt citā Līgumslēdzējā valstī, izņemot gadījumus, kad, saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem, darbība, par kuru tikusi pieņemta sankcija, būtu noziedzīgs nodarījums tad, ja tā būtu tikusi veikta šīs Valsts teritorijā, un persona, pret kuru tikusi pieņemta šī sankcija, būtu sodāma, ja būtu veikusi šo darbību tur.

2. Ja spriedums attiecas uz diviem vai vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, no kuriem ne visi atbilst pirmās daļas prasībām, tad Valstij, kurā pasludināts spriedums, jākonkretizē, kura sankcijas daļa attiecas uz tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri atbilst šīm prasībām.

5. pants

Valsts, kurā pasludināts spriedums, var prasīt citai Līgumslēdzējai valstij izpildīt sankciju tikai tad, ja ir izpildīts viens vai vairāki no sekojošajiem noteikumiem:

 a ja notiesātā persona parasti dzīvo otrā Valstī;

 b ja sankcijas izpildīšana otrā Valstī varētu palielināt notiesātās personas sociālās rehabilitācijas iespējas;

 c ja gadījumā, kad sankcija sevī ietver brīvības atņemšanu, šo sankciju varētu izpildīt pēc kādas citas sankcijas, kas sevī ietver brīvības atņemšanu, kurai notiesātā persona ir vai būtu pakļauta otrā Valstī;

 d ja otra Valsts ir notiesātās personas izcelsmes valsts un ir izteikusi gatavību uzņemties atbildību par šīs sankcijas izpildīšanu;

 e ja tā uzskata, ka pati nespētu izpildīt šo sankciju pat tad, ja persona tiktu tai izdota, bet ka to spēj otra Valsts.

6. pants

Saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem pieprasītu sankcijas izpildīšanu nevar pilnīgi vai daļēji atteikt, izņemot gadījumus, kad:

 a sankcijas izpildīšana būtu pretrunā ar tās Valsts tiesību sistēmas pamatprincipiem, kurai izteikts pieprasījums;

 b Valsts, kurai izteikts pieprasījums, uzskata, ka pārkāpums, par kuru pasludināts spriedums, ir politisks vai tīri militārs;

 c Valsts, kurai izteikts pieprasījums, pieņem, ka pastāv būtiski iemesli uzskatīt, ka spriedums pieņemts saistībā ar rasu, reliģiskiem, nacionāliem vai politiskiem apsvērumiem vai to ietekmē;

 d sankcijas izpildīšana būtu pretrunā ar tās Valsts starptautiskajām saistībām, kurai izteikts pieprasījums;

 e par attiecīgo darbību jau ir uzsākta tiesvedība Valstī, kurai izteikts pieprasījums, vai Valsts, kurai izteikts pieprasījums, ir nolēmusi uzsākt tiesvedību attiecībā uz to pašu darbību;

 f tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, kompetentās iestādes ir nolēmušas neuzsākt vai pārtraukt tiesvedību attiecībā uz to pašu darbību;

 g darbība ir tikusi veikta ārpus tās Valsts teritorijas, kura izsaka pieprasījumu;

 h Valsts, kurai izteikts pieprasījums, nespēj izpildīt sankciju;

 i pieprasījums ir pamatots ar 5. panta e. punktu, un nav izpildīts neviens cits no šī punkta noteikumiem;

 j Valsts, kurai izteikts pieprasījums, uzskata, ka Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, pati spēj izpildīt sankciju;

 k notiesātās personas vecums noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī ir bijis tāds, ka šo personu nav bijis iespējams sodīt Valstī, kurai izteikts pieprasījums;

 l saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, pieņemtā sankcija vairs nevar tikt izpildīta noilguma dēļ;

 m spriedums ietver sevī diskvalifikāciju.

7. pants

Pieprasījums par sankcijas izpildīšanu nav jāapmierina, ja sankcijas izpildīšana būtu pretrunā ar principiem, kas atzīti šīs Konvencijas III daļas 1. nodaļā.

 

b — Sankciju izpildes tiesību nodošanas sekas

8. pants

Šīs Konvencijas 6. panta pirmās daļas un I Pielikuma c punktā minētās atrunas izpratnē jebkura darbība, kas pārtrauc vai atceļ kādu laika ierobežojumu, ko likumīgi noteikušas spriedumu pasludinājušās Valsts kompetentās iestādes, tiek uzskatīta par tādu, kurai ir tāda pati ietekme attiecībā uz laika ierobežojumu Valstī, kurai izteikts pieprasījums, saskaņā ar šīs Valsts normatīvajiem aktiem.

9. pants

1. Ja persona aizturēta Valstī, kura izsaka pieprasījumu, un tiek nodota Valstij, kurai izteikts pieprasījums, lai izpildītu sankciju, tad pret šo personu nevar tikt vesta tiesvedība, pasludināts spriedums, un tā nevar tikt aizturēta, lai izpildītu spriedumu vai aizturēšanas orderi par kādu citu noziedzīgu nodarījumu, kurš ticis izdarīts pirms šīs personas aizturēšanas, izņemot to noziedzīgo nodarījumu, par kuru ticis pasludināts izpildāmais spriedums, tāpat nekā nevar tikt ierobežota šīs personas brīvība, izņemot sekojošus gadījumus:

 a ja piekrīt tā Valsts, kura nodevusi šo personu. Jāiesniedz pieprasījums piekrišanai kopā ar jebkādiem ar lietu saistītiem dokumentiem un jebkādu notiesātās personas izteikumu protokoli attiecībā uz konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Piekrišana tiek dota, ja uz noziedzīgu nodarījumu, par kuru tā tiek pieprasīta, būtu pieprasāma izdošana arī saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kura pieprasa sankcijas izpildi, vai ja izdošana nevarētu tikt īstenota vienīgi soda apmēru dēļ;

 b ja notiesātā persona, kurai būtu sniegta iespēja atstāt tās valsts teritoriju, kurai tā nodota, nebūtu to izdarījusi 45 dienu laikā pēc pēdējās atbrīvošanas, vai arī būtu atgriezusies šajā teritorijā pēc tās atstāšanas.

2. Tomēr Valsts, kura pieprasījusi sprieduma izpildi, var veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai izraidītu šo personu no savas teritorijas, vai jebkurus pasākumus saskaņā ar normatīvajiem aktiem, ieskaitot aizmugurisku spriedumu, lai izvairītos no jebkādām juridiskajām sekām, ko varētu izraisīt noilgums.

10. pants

1. Sankcijas izpilde notiek saskaņā ar tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, normatīvajiem aktiem, un vienīgi šī Valsts ir kompetenta pieņemt visus attiecīgos lēmumus, ieskaitot tādus, kas attiecas uz nosacītu sodu.

2. Vienīgi tā Valsts, kura izsaka pieprasījumu, ir tiesīga pieņemt lēmumu attiecībā uz jebkuru iesniegumu par sprieduma pārskatīšanu.

3. Jebkura no Valstīm var īstenot amnestijas vai apžēlošanas tiesības.

11. pants

1. Ja Valsts, kura pasludinājusi spriedumu, ir pieprasījusi tā izpildi, šī Valsts pati vairs nevar uzsākt tās sankcijas izpildi, kas ir šī pieprasījuma priekšmets. Tomēr Valsts, kura pasludinājusi spriedumu, var uzsākt tādas sankcijas izpildi, kura paredz brīvības atņemšanu, ja notiesātā persona pieprasījuma iesniegšanas brīdī jau ir aizturēta šīs Valsts teritorijā.

2. Sankcijas izpildes tiesības atgriežas pie Valsts, kura izteikusi pieprasījumu:

 a ja tā atsauc pieprasījumu, pirms Valsts, kurai izteikts pieprasījums, ir to informējusi par savu nodomu veikt pieprasītās darbības;

 b ja Valsts, kurai izteikts pieprasījums, paziņo par savu atteikumu veikt pieprasītās darbības;

 c ja Valsts, kurai izteikts pieprasījums, izteikti atsakās no savām sankcijas izpildes tiesībām. Šāda atteikšanās ir iespējama vienīgi tad, ja tai piekrīt abas attiecīgās Valstis, vai tad, ja sankcijas izpilde Valstī, kurai izteikts pieprasījums, vairs nav iespējama. Pēdējā gadījumā atteikšanās, ko pieprasa tā Valsts, kura izsaka pieprasījumu, uzskatāma par obligātu.

12. pants

1. Tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, kompetentās varas iestādes pārtrauc sankcijas izpildi, tiklīdz tām kļūst zināms par jebkādu apžēlošanu, amnestiju vai iesniegumu par sprieduma pārskatīšanu, vai jebkādu citu lēmumu, saskaņā ar kuru sankcija pārstāj būt izpildāma. Tas pats attiecas uz naudas soda piedziņu, ja notiesātā persona to jau ir nomaksājusi kompetentai iestādei tajā valstī, kura izsaka pieprasījumu.

2. Tā Valsts, kura izsaka pieprasījumu, nekavējoties ziņo tai Valstij, kurai izteikts pieprasījums, par jebkādu savā teritorijā pieņemtu lēmumu vai veiktu procesuālu pasākumu, kura rezultātā sankcija pārstāj būt izpildāma saskaņā ar iepriekšējo daļu.

 

c — Dažādi noteikumi

13. pants

1. Aizturētas personas pārvešana caur kādas šīs Līgumslēdzējas valsts teritoriju, lai, piemērojot šo Konvenciju, nogādātu šo personu kādā trešajā Līgumslēdzējā valstī, ir jāatļauj pēc tās Valsts pieprasījuma, kurā šī persona ir aizturēta. Tranzīta Valsts, pirms lēmuma pieņemšanas par pieprasījuma apmierināšanu, var pieprasīt jebkādus attiecīgus dokumentus. Pārvedamā persona paliek tranzīta Valsts varas iestāžu arestā, ja vien tā Valsts, no kuras šī persona tiek pārvesta, nepieprasa šīs personas atbrīvošanu.

2. Izņemot gadījumus, kad tranzīts tiek pieprasīts saskaņā ar 34. pantu, jebkura no Līgumslēdzējām valstīm var atteikties no tranzīta:

 a pēc viena no 6. b un c punktā minētajiem iemesliem;

 b ja attiecīgā persona ir šīs Valsts pilsonis.

3. Ja pārvešanai tiek izmantots gaisa transports, spēkā ir sekojoši noteikumi:

 a ja nav paredzēta nolaišanās, tad tā Valsts, no kuras persona tiek pārvesta, var paziņot Valstij, pār kuras teritoriju paredzēts lidojums, ka attiecīgā persona tiek pārvesta saskaņā ar šo Konvenciju. Neparedzētas nolaišanās gadījumā šādam paziņojumam ir iepriekšēja aresta pieprasījuma spēks saskaņā ar 32. panta otro daļu, un jāiesniedz oficiāls tranzīta pieprasījums;

 b ja ir paredzēta nolaišanās, jāiesniedz oficiāls tranzīta pieprasījums.

14. pants

Līgumslēdzējas valstis apņemas savstarpēji nepieprasīt atlīdzināt nekādus izdevumus, kas izriet no šīs Konvencijas piemērošanas.

 

2. nodaļa — Sankciju izpildes pieprasījumi

15. pants

1. Visi šajā Konvencijā paredzētie pieprasījumi jāiesniedz rakstiski. Tos, kā arī visu šīs Konvencijas piemērošanai nepieciešamo saraksti, sūta vai nu tās Valsts Tieslietu ministrija, kura izsaka pieprasījumu, tās Valsts Tieslietu ministrijai, kurai izteikts pieprasījums, vai arī, ja attiecīgās Līgumslēdzējas valstis ir par to vienojušās, tieši tās Valsts kompetentās varas iestādes, kura izsaka pieprasījumu, tās Valsts kompetentajām varas iestādēm, kurai izteikts pieprasījums; atbilde uz pieprasījumu jāsniedz pa to pašu kanālu.

2. Steidzamos gadījumos pieprasījumus un saraksti var nosūtīt ar Starptautiskās Kriminālpolicijas organizācijas (Interpola) starpniecību.

3. Jebkura no Līgumslēdzējām valstīm, iesniedzot attiecīgu deklarāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, var paziņot par savu nodomu pieņemt citus noteikumus attiecībā uz pieprasījumiem un saraksti, kas minēta šī panta pirmajā daļā.

16. pants

Pieprasījumam par sankcijas izpildi jāpievieno tā sprieduma oriģināls vai apliecināta kopija, kura izpilde tiek pieprasīta, kā arī visi pārējie nepieciešamie dokumenti. Ja Valsts, kurai izteikts pieprasījums, to pieprasa, tad tai jānosūta krimināllietas vai tās daļas oriģināls vai apliecināta kopija. Tās Valsts, kura izsaka pieprasījumu, kompetentās varas iestādes apliecina izpildāmo sankciju.

17. pants

Ja Valsts, kurai izteikts pieprasījums, uzskata, ka tās Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, sniegtā informācija nav pietiekama, lai būtu iespējams pielietot šo Konvenciju, tā pieprasa nepieciešamo papildu informāciju. Tā var noteikt termiņu, kurā sniedzama šāda informācija.

18. pants

1. Tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, kompetentās varas iestādes nekavējoties ziņo attiecīgajām tās Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, iestādēm par savām darbībām, kas veiktas, reaģējot uz pieprasījumu par sankcijas izpildi.

2. Tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, kompetentās varas iestādes nepieciešamības gadījumā nosūta attiecīgajām tās Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, iestādēm sankcijas izpildi apliecinošu dokumentu.

19. pants

1. Ievērojot šī panta otrās daļas noteikumus, netiek prasīts pieprasījumu vai papilddokumentu tulkojums.

2. Jebkura no Līgumslēdzējām valstīm, parakstot vai iesniedzot savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu, ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju var paturēt sev tiesības prasīt, lai pieprasījumiem un papilddokumentiem būtu pievienots tulkojums tās valodā, vai kādā no Eiropas Padomes valodām, vai kādā no attiecīgās Valsts norādītajām valodām. Citas Līgumslēdzējas valstis var prasīt abpusēju šīs prasības izpildi.

3. Šo pantu neietekmē nekādi noteikumi attiecībā uz pieprasījumu vai papilddokumentu tulkojumu, kādi varētu būt pašlaik spēkā esošos vai turpmāk noslēdzamos līgumos vai savstarpējas vienošanās dokumentos starp divām vai vairākām Līgumslēdzējām valstīm.

20. pants

Nav jāpierāda šīs Konvencijas piemērošanas ietvaros nosūtāmo pierādījumu un dokumentu autentiskums.

 

3. nodaļa — Spriedumi, kas pieņemti in absentia un ordonnances pēnales

21. pants

1. Ja vien šajā Konvencijā nav noteikts citādi, in absentia pasludināto spriedumu un ordonnances pēnales izpilde pakļauta tiem pašiem noteikumiem, kā citu spriedumu izpilde.

2. Izņemot trešās daļas noteikumus, in absentia pasludināts spriedums šīs Konvencijas izpratnē nozīmē jebkuru spriedumu, ko pasludinājusi kādas Līgumslēdzējas valsts tiesa krimināllietā, kuras izskatīšanā notiesātā persona nav piedalījusies personiski.

3. Izņemot 25. panta otro daļu, 26. panta otro daļu un 29. pantu, spriedumiem, kas pasludināti pēc apsūdzētā uzklausīšanas, tiek pielīdzināti sekojošie:

 a jebkurš in absentia pasludināts spriedums un jebkurš ordonnance pēnale, ko apstiprinājusi vai pasludinājusi spriedumu pasludinājusī Valsts pēc notiesātās personas sūdzības;

 b jebkurš in absentia pasludināts apelācijas spriedums, ar noteikumu, ka pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzējusi notiesātā persona.

22. pants

Jebkurš in absentia pasludināts spriedums un jebkurš ordonnances pēnales, kurš nav pārsūdzēts un pret kuru nav iesniegta sūdzība, tūlīt pēc pasludināšanas var tikt nosūtīts Valstij, kurai izteikts pieprasījums, lai to informētu un tā varētu to izpildīt.

23. pants

1. Ja Valsts, kurai izteikts pieprasījums, uzskata, ka ir gatava veikt darbības attiecībā uz pieprasījumu par in absentia pasludinātā sprieduma vai ordonnance pēnale izpildi, tai personiski jāpaziņo notiesātajai personai par spriedumu, ko pasludinājusi Valsts, kura izsaka pieprasījumu.

2. Paziņojumā notiesātajai personai jāsniedz arī sekojoša informācija:

 a ka pieprasījums par sankcijas izpildi ir sniegts saskaņā ar šo Konvenciju;

 b ka vienīgais iespējamais aizstāvības līdzeklis ir sūdzība saskaņā ar šīs Konvencijas 24. pantu;

 c ka sūdzība iesniedzama norādītajai iestādei; ka, lai sūdzība varētu tikt pieņemta, tai jāatbilst šīs Konvencijas 24. panta prasībām, un ka notiesātā persona var lūgt, lai to uzklausa tās Valsts varas iestādes, kura izteikusi pieprasījumu;

 d ka tad, ja norādītajā termiņā sūdzība netiks iesniegta, tad spriedums visu šīs Konvencijas mērķu izpratnē tiks uzskatīts par tādu, it kā būtu pasludināts pēc apsūdzētā uzklausīšanas.

3. Paziņojuma kopija nekavējoties nosūtāma tai iestādei, kura pieprasījusi sankcijas izpildi.

24. pants

1. Pēc tam, kad saskaņā ar 23. pantu piegādāts paziņojums par spriedumu, vienīgais notiesātajai personai pieejamais aizstāvības līdzeklis ir sūdzība. Šādu sūdzību pēc notiesātās personas izvēles izskata kompetenta tiesa vai nu Valstī, kura izsaka pieprasījumu, vai Valstī, kurai izteikts pieprasījums. Ja notiesātā persona neizsaka savu vēlēšanos, tad sūdzību izskata kompetenta tiesa Valstī, kurai izteikts pieprasījums.

2. Iepriekšējā punktā noteiktajos gadījumos iesniedzamā sūdzība ir pieņemama, ja tā iesniegta kompetentā iestādē tajā Valstī, kurai izteikts pieprasījums, 30 dienu laikā pēc paziņojuma piegādes datuma. Šis periods tiek aprēķināts saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums. Šīs Valsts kompetentā iestāde nekavējoties par to paziņo iestādei, kura izteikusi pieprasījumu par sankcijas izpildi.

25. pants

1. Ja sūdzība tiek izskatīta Valstī, kura izsaka pieprasījumu, tad notiesātā persona tiek uzaicināta ierasties šajā valstī uz lietas atkārtotu izskatīšanu. Paziņojums par ierašanos jāpiegādā personiski ne vēlāk, kā 21 dienu pirms jaunās tiesas sēdes. Ar notiesātās personas piekrišanu šo periodu var saīsināt. Jaunā lietas izskatīšana notiek tiesā, kura ir kompetenta Valstī, kura izsaka pieprasījumu un saskaņā ar šīs Valsts procedūru.

2. Ja notiesātā persona neierodas pati vai nav pārstāvēta saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kura izsaka pieprasījumu, tiesai sūdzība jāanulē un jāpasludina par spēkā neesošu, un šis lēmums jāpaziņo tās Valsts kompetentajai varas iestādei, kurai izteikts pieprasījums. Tāda pati procedūra jāievēro, ja tiesa pasludina sūdzību par nepieņemamu. Abos gadījumos spriedums, kurš pasludināts in absentia vai ordonnance pēnale visu šīs Konvencijas mērķu izpratnē ir uzskatāms par tādu, it kā būtu pasludināts pēc apsūdzētā uzklausīšanas.

3. Ja notiesātā persona ierodas pati vai ir pārstāvēta saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kura izsaka pieprasījumu, un ja sūdzība tiek pasludināta par pieņemamu, tad pieprasījums par sankcijas izpildi tiek anulēts un pasludināts par spēkā neesošu.

26. pants

1. Ja sūdzība tiek izskatīta Valstī, kurai izteikts pieprasījums, tad notiesātā persona tiek uzaicināta ierasties šajā valstī uz lietas atkārtotu izskatīšanu. Paziņojums par ierašanos jāpiegādā personiski ne vēlāk, kā 21 dienu pirms jaunās tiesas sēdes. Ar notiesātās personas piekrišanu šo periodu var saīsināt. Jaunā lietas izskatīšana notiek tiesā, kura ir kompetenta Valstī, kurai izteikts pieprasījums, un saskaņā ar šīs Valsts procedūru.

2. Ja notiesātā persona neierodas pati vai nav pārstāvēta saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, tiesai sūdzība jāanulē un jāpasludina par spēkā neesošu. Šādā gadījumā, kā arī tad, ja tiesa pasludina sūdzību par nepieņemamu, spriedums, kurš pasludināts in absentia vai ordonnance pēnale visu šīs Konvencijas mērķu izpratnē ir uzskatāms par tādu, it kā būtu pasludināts pēc apsūdzētā uzklausīšanas.

3. Ja notiesātā persona ierodas pati vai ir pārstāvēta saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, un ja sūdzība tiek pasludināta par pieņemamu, tad attiecīgā darbība tiek izskatīta tā, it kā būtu veikta šajā Valstī. Tomēr ne pie kādiem apstākļiem netiek izskatītas aizkavētas lietas, kurām iestājies noilgums. Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, pasludinātais spriedums tiek anulēts un pasludināts par spēkā neesošu.

4. Jebkuriem pasākumiem attiecībā uz lietas izskatīšanu un iepriekšējo izmeklēšanu, kas veikti Valstī, kura izteikusi pieprasījumu saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem un noteikumiem, ir tāds pats spēks Valstī, kurai izteikts pieprasījums, it kā tos būtu veikušas šīs Valsts varas iestādes, ja vien šāda pārņemšana nepiešķir šiem pasākumiem lielāku pierādījumu vērtību par to, kāda tiem būtu bijusi Valstī, kura izteikusi pieprasījumu.

27. pants

Sūdzības iesniegšanā un turpmākā tiesas procesa gaitā in absentia vai ar ordonnance pēnale notiesātajai personai ir tiesības saņemt juridisku palīdzību tajos gadījumos un tādos apstākļos, kā to nosaka tās Valsts normatīvie akti, kurai izteikts pieprasījums, bet attiecīgos gadījumos arī pieprasījumu izteikušās Valsts normatīvajiem aktiem.

28. pants

Jebkādi tiesas lēmumi, kas pasludināti saskaņā ar 26. panta trešo daļu un to izpilde pakļauti vienīgi tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums.

29. pants

Ja persona, kas notiesāta in absentia vai ar ordonnance pēnale, neiesniedz sūdzību, tad spriedums visu šīs Konvencijas mērķu izpratnē ir uzskatāms par tādu, it kā būtu pasludināts pēc apsūdzētā uzklausīšanas.

30. pants

Ja notiesātā persona no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ nav ievērojusi 24., 25. un 26. pantos noteiktos termiņus vai nav personiski ieradusies uz tiesas sēdi atkārtotai lietas izskatīšanai, tad attiecībā uz atjaunotu lietas izskatīšanu ir pielietojama attiecīgo Valstu normatīvie akti.

 

4. nodaļa — Profilakses pasākumi

31. pants

Ja notiesātā persona atrodas Valstī, kura izsaka pieprasījumu, pēc tam, kad saņemts paziņojums par tās pieprasījuma pieņemšanu par sankcijas, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, izpildi, tad šī Valsts, ja tā uzskata to par nepieciešamu sankcijas izpildei, var arestēt šo personu, lai to pārvestu saskaņā ar 43. panta noteikumiem.

32. pants

1. Ja Valsts, kura izsaka pieprasījumu, pieprasījusi sankcijas izpildi, tad Valsts, kurai izteikts pieprasījums, var arestēt notiesāto personu:

 a ja saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, noziedzīgs nodarījums ir tāds, kurš attaisno apcietinājumu, un

 b ja pastāv notiesātās personas aizbēgšanas iespēja, vai, ja spriedums ir pasludināts in absentia, pierādījumu slēpšanas iespēja.

2. Ja Valsts, kura izsaka pieprasījumu, paziņo par savu nodomu pieprasīt sankcijas izpildi, tad tā Valsts, kurai izteikts pieprasījums, pēc tās Valsts, kura izsaka pieprasījumu, iesnieguma var arestēt notiesāto personu ar noteikumu, ka ir izpildītas iepriekšējās daļas a un b punktu prasības. Minētajā iesniegumā jānorāda noziedzīgs nodarījums, par kuru ir pasludināts spriedums, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laiks un vieta, kā arī tajā jāsniedz pēc iespējas precīzs notiesātās personas apraksts. Tāpat iesniegumā jāsniedz arī īss to faktu kopsavilkums, uz kuriem pamatots spriedums.

33. pants

1. Notiesātā persona turama apcietinājumā saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums; šīs Valsts normatīvie akti arī nosaka tos apstākļus, kādos šī persona varētu tikt atbrīvota.

2. Apcietinātā persona jebkādā gadījumā jāatbrīvo:

 a pēc laika, kas vienāds ar spriedumā paredzēto brīvības atņemšanas termiņu;

 b ja persona arestēta saskaņā ar 32. panta otro daļu, un Valsts, kurai izteikts pieprasījums, 18 dienu laikā pēc aresta dienas nav saņēmusi pieprasījumu kopā ar 16. pantā norādītajiem dokumentiem.

34. pants

1. Persona, kura saskaņā ar 32. pantu atrodas apcietinājumā Valstī, kurai izteikts pieprasījums, un kura saskaņā ar 25. pantu uzaicināta ierasties kompetentas tiesas sēdē Valstī, kura izsaka pieprasījumu, lai izskatītu šīs personas iesniegto sūdzību, ar šādu mērķi jāpārved uz tās Valsts teritoriju, kura izteikusi pieprasījumu.

2. Pēc pārvešanas attiecīgā persona nav jāpatur apcietinājumā Valstij, kura izteikusi pieprasījumu, ja ir izpildīts 33. panta 2.a apakšpunktā minētais nosacījums, vai ja Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, nepieprasa cita sprieduma izpildi. Šī persona nekavējoties jānogādā atpakaļ Valstī, kurai izteikts pieprasījums, ja vien tā netiek atbrīvota.

35. pants

1. Ja persona uzaicināta ierasties kompetentas tiesas sēdē Valstī, kura izsaka pieprasījumu, lai izskatītu šīs personas iesniegto sūdzību, tad pret šo personu nevar tikt vesta tiesvedība, pasludināts spriedums, un tā nevar tikt aizturēta, lai izpildītu spriedumu vai aizturēšanas orderi, tāpat arī nekā citādi nevar tikt ierobežota tās personiskā brīvība par kādu citu noziedzīgu nodarījumu, kurš ticis izdarīts pirms šīs personas izbraukšanas no tās Valsts teritorijas, kurai izteikts pieprasījums, un kurš nav minēts uzaicinājuma pavēstē, izņemot gadījumus, kad šī persona sniegusi tam savu izteiktu rakstisku piekrišanu. Gadījumā, kāds minēts 34. panta pirmajā daļā, šāda piekrišanas apliecinājuma kopija jānosūta tai Valstij, no kuras šī persona ir pārvesta.

2. Iepriekšējā punktā minētās sekas neiestājas, ja uzaicinātā persona, kurai ir sniegta šāda iespēja, nav atstājusi tās Valsts teritoriju, kura izteikusi pieprasījumu, 15 dienu laikā pēc tās tiesas sēdes lēmuma, uz kuru šī persona bijusi uzaicināta, vai arī ja šī persona bez atkārtota uzaicinājuma atgriežas šajā teritorijā pēc tās atstāšanas.

36. pants

1. Ja Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, ir pieprasījusi īpašuma konfiskācijas izpildi, tad Valsts, kurai izteikts pieprasījums, var profilaktiski uzlikt arestu attiecīgajam īpašumam ar noteikumu, ka šīs Valsts normatīvie akti paredz īpašuma arestu līdzīgu faktu gadījumā.

2. Īpašuma arests veicams saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, un tā arī nosaka apstākļus, kādos īpašumam uzliekams arests.

 

5. nodaļa — Sankciju izpilde

a — Vispārīgi noteikumi

37. pants

Sankcija, kura pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, nevar tikt īstenota Valstī, kurai izteikts pieprasījums citādi, kā vien ar tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, tiesas lēmumu. Tomēr katra no Līgumslēdzējām valstīm var pilnvarot citas iestādes pieņemt šādu lēmumu, ja izpildāmā sankcija ir tikai naudas sods vai konfiskācija, un ja šādi lēmumi ir pārsūdzami tiesā.

38. pants

Ja Valsts, kurai izteikts pieprasījums, uzskata par iespējamu veikt darbības saskaņā ar pieprasījumu par sankcijas izpildi, tad lieta jāiesniedz tiesā vai saskaņā ar 37. pantu attiecīgi pilnvarotajai iestādei.

39. pants

1. Pirms tiesa pieņem lēmumu sakarā ar pieprasījumu par sankcijas izpildi, notiesātajai personai jāsniedz iespēja izteikt savu viedokli. Pēc šīs personas iesnieguma tiesa viņu uzklausa vai nu ar liecības pieprasījuma vēstuļu palīdzību, vai personiski. Pēc šīs personas izteikta lūguma jānodrošina personiska uzklausīšana.

2. Tomēr tiesa var nolemt pieņemt sankcijas izpildes pieprasījumu arī bez personisku uzklausīšanu pieprasījušas notiesātās personas klātbūtnes, ja šī persona atrodas apcietinājumā Valstī, kura izteikusi pieprasījumu. Šādā gadījumā saskaņā ar 44. pantu pieņem lēmumu, kas aizstāj sankciju līdz brīdim, kad pēc pārvešanas uz Valsti, kurai izteikts pieprasījums, notiesātajai personai tiks sniegta iespēja ierasties tiesā.

40. pants

1. Tiesai vai 37. pantā minētajos gadījumos saskaņā ar šo pašu pantu pilnvarotajai iestādei, kura izskata lietu, jāpārliecinās, ka:

 a sankcija, kuras izpilde tiek pieprasīta, ir noteikta Eiropas kriminālspriedumā;

 b ir izpildītas 4. panta prasības;

 c 6.a pantā norādītais noteikums nav izpildīts vai netraucē sankcijas izpildi;

 d sankcijas izpildi netraucē 7. panta noteikumi;

 e gadījumā, ja spriedums pasludināts in absentia vai ir ordonnance pēnale, ir izpildīti šīs daļas 3. nodaļas noteikumi.

2. Katra no Līgumslēdzējām valstīm var uzticēt tiesai vai saskaņā ar 37. pantu pilnvarotajai iestādei citus šajā Konvencijā paredzētos sankcijas izpildes priekšnoteikumus.

41. pants

Tiesas spriedumi, kas pasludināti saskaņā ar šo nodaļu attiecībā uz pieprasīto sankcijas izpildi, kā arī tie, kas ir pārsūdzēti no 37. pantā minētās administratīvās iestādes lēmumiem, ir pārsūdzami.

42. pants

Valstij, kurai izteikts pieprasījums, tiesas sprieduma fakti ir saistoši tiktāl, ciktāl tie ir minēti spriedumā, vai tiktāl, ciktāl spriedums ir uz tiem pamatoti balstīts.

 

b — Noteikumi, kas attiecas uz tādu sankciju izpildi, kuras sevī ietver brīvības atņemšanu

43. pants

Ja notiesātā persona ir aizturēta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, tad šī persona, ja vien šīs Valsts normatīvie akti nenosaka citādi, ir jāpārved uz Valsti, kurai izteikts pieprasījums, tiklīdz Valstij, kura izteikusi pieprasījumu, ir paziņots par sankcijas izpildes pieprasījuma pieņemšanu.

44. pants

1. Ja sankcijas izpildes pieprasījums ir pieņemts, tad tiesa aizstāj Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, pieņemto sankciju, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, ar sankciju, kuru par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu paredz tās Valsts normatīvie akti, kurai izteikts pieprasījums. Šī sankcija atkarībā no otrajā daļā minētajiem ierobežojumiem pēc sava veida vai ilguma var atšķirties no tās, kāda pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu. Ja šīs pēdējās sankcijas apmēri ir mazāki par minimālo sankciju, kādu var piemērot pēc tās Valsts normatīvajiem aktiem, kura izteikusi pieprasījumu, tad tiesai šis minimums nav saistošs, un tai jāpieņem tāda pati sankcija kā tā, kura pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu.

2. Nosakot sankciju, tiesa nevar pastiprināt notiesātās personas soda mēru attiecībā pret to sankciju, kas noteikta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu.

3. Pilnībā jāatskaita jebkura sankcijas daļa, kas jau izpildīta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, kā arī jebkurš iepriekšējā apcietinājuma termiņš, ko notiesātā persona ir izcietusi pēc sprieduma. Tas pats attiecas uz jebkuru periodu, kuru notiesātā persona pirms sprieduma ir pavadījusi apcietinājumā Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, ciktāl to nosaka šīs Valsts normatīvie akti.

4. Jebkura no Līgumslēdzējām valstīm jebkurā laikā var iesniegt Eiropas Padomes ģenerālsekretāram deklarāciju, kura tai, izpildot šo Konvenciju, piešķir tiesības izpildīt tāda paša veida brīvības atņemšanu ietverošu sankciju, kāda ir paredzēta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, arī tad, ja šīs sankcijas ilgums pārsniedz šīs pašas Valsts normatīvajos aktos noteikto maksimumu tāda paša veida sankcijai. Tomēr šis noteikums ir pielietojams tikai gadījumos, kad šīs Valsts normatīvie akti attiecībā uz tādu pašu noziedzīgu nodarījumu atļauj pieņemt vismaz tāda paša ilguma sankciju, kāda pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, taču ir stingrāka. Saskaņā ar šo daļu pieņemtā sankcija, ja to prasa tās ilgums un mērķis, var tikt izpildīta soda iestādē, kas paredzēta cita veida sankciju izpildei.

 

c — Noteikumi, kas attiecas uz naudas sodu un konfiskācijas izpildi

45. pants

1. Ja ir pieņemts pieprasījums par naudas soda vai kādas naudas summas konfiskācijas izpildi, tad tiesa vai saskaņā ar 37. pantu pilnvarotā iestāde pārvērš attiecīgo summu tās Valsts valūtā, kurai izteikts pieprasījums pēc maiņas kursa, kas ir bijis spēkā sprieduma pasludināšanas brīdī. Tādējādi tā fiksē naudas soda vai konfiskācijas summu, kas tomēr nevar pārsniegt maksimālo naudas soda vai konfiskācijas summu, kādu par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu paredz šīs Valsts normatīvie akti, vai arī, ja šāds maksimums nav noteikts, nevar pārsniegt maksimālo naudas summu, kāda parasti tiek piespriesta Valstī, kurai izteikts pieprasījums, par līdzīgu noziedzīgu nodarījumu.

2. Tomēr tiesa vai saskaņā ar 37. pantu pilnvarotā iestāde var uzturēt prasību par naudas summu, kāda piespriesta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, arī tad, ja tās Valsts normatīvie akti, kurai izteikts pieprasījums, neparedz šādu sankciju par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu, taču šie normatīvie akti atļauj pielietot stingrākas sankcijas. Tas pats ir spēkā arī tad, ja sankcija, kas pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, pārsniedz maksimālo apmēru, kāds par to pašu noziedzīgu nodarījumu noteikts tās Valsts normatīvajos aktos, kurai izteikts pieprasījums, taču šie normatīvie akti atļauj pielietot stingrākas sankcijas.

3. Jebkādas atvieglojuma iespējas attiecībā uz maksājuma termiņu vai maksājumu pa daļām, kādas tiek nodrošinātas Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, jāņem vērā arī Valstī, kurai izteikts pieprasījums.

46. pants

1. Ja sankcijas izpildes pieprasījums attiecas uz kāda konkrēta objekta konfiskāciju, tad tiesa vai saskaņā ar 37. pantu pilnvarotā iestāde var pavēlēt konfiscēt šo objektu tikai tik lielā mērā, cik lielā mērā šādu konfiskāciju par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu pieļauj tās Valsts normatīvie akti, kurai izteikts pieprasījums.

2. Tomēr tiesa vai saskaņā ar 37. pantu pilnvarotā iestāde var uzturēt prasību par konfiskāciju, kāda piespriesta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, arī tad, ja tās Valsts normatīvie akti, kurai izteikts pieprasījums, neparedz šādu sankciju par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu, taču šie normatīvie akti atļauj pielietot stingrākas sankcijas.

47. pants

1. Ieņēmumi no soda naudas vai konfiskācijas iemaksājami tās Valsts publiskajos fondos, kurai izteikts pieprasījums, nemazinot trešo personu prasījuma tiesības.

2. Konfiscētais īpašums, par kuru pastāv īpaša interese, var tikt atdots Valstij, kura izteikusi pieprasījumu, ja tā to pieprasa.

48. pants

Ja nav iespējams iekasēt naudas soda summu, tad tās Valsts tiesa, kurai izteikts pieprasījums, var pieņemt alternatīvu sankciju, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, ciktāl to šādos gadījumos pieļauj abu Valstu normatīvie akti, izņemot gadījumus, kad Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, ir izteikti aprobežojusi savu pieprasījumu tikai ar naudas soda summas iekasēšanu. Ja tiesa pieņem lēmumu par alternatīvas sankcijas pieņemšanu, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, tad spēkā ir sekojoši noteikumi:

 a Ja naudas soda aizstāšanu ar sankciju, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, paredz vai nu Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, pasludinātais spriedums, vai tieši šīs Valsts normatīvie akti, tad tās Valsts tiesa, kurai izteikts pieprasījums, nosaka šādas sankcijas veidu un ilgumu saskaņā ar savu normatīvo aktu noteikumiem. Ja sankcija, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, un kuru jau ir pieņēmusi Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, ir mazāki par minimālo sankciju, kādu var piešķirt pēc tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, tad tiesai šis minimums nav saistošs, un tai jāpieņem tāda pati sankcija kā tā, kura pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu. Nosakot sankciju, tiesa nevar palielināt notiesātās personas soda mēru attiecībā pret to sankciju, kas noteikta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu.

 b Visos pārējos gadījumos tās Valsts tiesa, kurai izteikts pieprasījums, aizstāj naudas sodu ar citu sankciju saskaņā ar saviem normatīvajiem aktiem, ievērojot tos ierobežojumus, kādus paredz tās Valsts, normatīvie akti, kura izteikusi pieprasījumu.

 

d — Noteikumi, kas attiecas īpaši uz diskvalifikācijas izpildi

49. pants

1. Gadījumos, kad tiek izteikts pieprasījums par diskvalifikācijas izpildi, tad šādu diskvalifikāciju, kuru pieņēmusi Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, var izpildīt Valstī, kurai izteikts pieprasījums, tikai tādā gadījumā, ja pēdējās Valsts normatīvie akti pieļauj diskvalifikāciju par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu.

2. Tiesa, kas izskata šo lietu, novērtē diskvalifikācijas izpildes lietderību savā Valstī.

50. pants

1. Ja tiesa piespriež diskvalifikāciju, tad tā nosaka tās ilgumu saskaņā ar savas Valsts normatīvajiem aktiem, taču nepārsniedzot tās robežas, kuras noteiktas spriedumā, kas pasludināts Valstī, kura izteikusi pieprasījumu.

2. Tiesa var pieprasīt, lai diskvalifikācija tiktu izpildīta tikai attiecībā uz dažām no tām tiesībām, kuru zaudējums vai pagaidu atcelšana ir piespriesta.

51. pants

Uz diskvalifikāciju nav attiecināms 11. pants.

52. pants

Valstij, kurai izteikts pieprasījums, ir tiesības atjaunot notiesātajai personai tiesības, kuras tai atņemtas saskaņā ar spriedumu, kurš pasludināts, pielietojot šīs nodaļas noteikumus.

 

III daļa

Eiropas kriminālspriedumu starptautiskās izpausmes

1. nodaļa — Ne bis in idem

53. pants

1. Personu, attiecībā uz kuru ir pasludināts Eiropas kriminālspriedums, par to pašu darbību nevar vajāt, notiesāt vai pakļaut kādas sankcijas izpildei kādā citā Līgumslēdzējā valstī:

 a ja šī persona ir attaisnota;

 b ja piespriestā sankcija:

 i ir pilnībā izpildīta vai tiek izpildīta; 

ii pilnībā vai attiecībā uz savu neizpildīto daļu ir pakļauta apžēlošanai vai amnestijai, vai

 iii vairs nevar tikt izpildīta noilguma dēļ;

 c ja tiesa ir piemērojusi likumpārkāpējam sodu, nepasludinot spriedumu.

2. Tomēr nevienai no Līgumslēdzējām valstīm, izņemot gadījumu, kad tā pati ir pieprasījusi tiesas procesu, nav pienākums atzīt ne bis in idem stāvokli, ja sprieduma pamatā esošā darbība ir bijusi vērsta pret kādu personu, institūciju vai citu priekšmetu, kam šajā Valstī ir sabiedrisks statuss, vai ja sprieduma priekšmetam pašam šajā Valstī ir sabiedrisks statuss.

3. Bez tam nevienai no Līgumslēdzējām valstīm, kurā attiecīgā darbība ir tikusi veikta vai atzīta par tādu saskaņā ar šīs Valsts normatīvajiem aktiem, nav pienākums atzīt ne bis in idem stāvokli, izņemot gadījumu, kad tā pati ir pieprasījusi tiesas procesu.

54. pants

Ja jauns tiesas process tiek uzsākts pret personu, kura par to pašu darbību ir notiesāta citā Līgumslēdzējā valstī, tad jebkurš no jau izpildāmā sprieduma izrietošs brīvības atņemšanas periods ir atskaitāms no piešķiramās sankcijas.

55. pants

Šī nodaļa neierobežo plašāku pašu valsts noteikumu pielietojumu, kas attiecas uz ne bis in idem stāvokli, ko nosaka citās valstīs pasludināti kriminālspriedumi.

 

2. nodaļa — ņemšana vērā

56. pants

Katra no Līgumslēdzējām valstīm pēc saviem ieskatiem savos normatīvajos aktos var noteikt, ka tās tiesām, pasludinot spriedumu, ir ļauts ņemt vērā jebkuru iepriekšēju Eiropas kriminālspriedumu, kas pēc apsūdzētā uzklausīšanas pasludināts par kādu citu noziedzīgu nodarījumu, lai pilnīgi vai daļēji piešķirtu šim spriedumam tās sekas, kādas šīs Valsts normatīvie akti paredz spriedumiem, kas pieņemti tās teritorijā. Tā nosaka apstākļus, pie kuriem šis spriedums ir ņemams vērā.

57. pants

Katra no Līgumslēdzējām valstīm pēc saviem ieskatiem savos normatīvajos aktos var atļaut ņemt vērā jebkuru iepriekšēju Eiropas kriminālspriedumu, kas pasludināts pēc apsūdzētā uzklausīšanas, lai pilnīgi vai daļēji īstenotu diskvalifikāciju, kādu tās normatīvie akti ļauj pielietot ar savā teritorijā pasludinātiem spriedumiem. Tā nosaka apstākļus, kādos šis spriedums ir ņemams vērā.

 

IV daļa

Beigu noteikumi

58. pants

1. Šo Konvenciju var parakstīt dalībvalstis, kas ir pārstāvētas Eiropas Padomes Ministru komitejā. To var ratificēt vai pieņemt. Ratifikācijas vai pieņemšanas instrumenti jāiesniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

2. Šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc trešā ratifikācijas vai pieņemšanas instrumenta iesniegšanas.

3. Attiecībā uz parakstītāju Valsti, kura ratificējusi vai pieņēmusi šo Konvenciju vēlāk, šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc tās ratifikācijas vai pieņemšanas instrumenta iesniegšanas.

59. pants

1. Pēc tam, kad stājusies spēkā šī Konvencija, Eiropas Padomes Ministru Padome var uzaicināt jebkuru valsti, kura nav Eiropas Padomes locekle, pievienoties šai Konvencijai ar noteikumu, ka šāds uzaicinājuma lēmums pieņemts saskaņā ar vienbalsīgu to Padomes dalībvalstu piekrišanu, kuras ir ratificējušas šo Konvenciju.

2. Šāda pievienošanās tiek veikta, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram pievienošanās instrumentu, kurš stājas spēkā trīs mēnešus pēc tā iesniegšanas dienas.

60. pants

1. Jebkura Līgumslēdzēja valsts, parakstot Konvenciju vai iesniedzot savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu, var noteikt teritoriju vai teritorijas, uz kurām attiecināma šī Konvencija.

2. Jebkura Līgumslēdzēja valsts, iesniedzot savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu vai jebkad vēlāk ar attiecīgu deklarāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretāram var paplašināt šīs Konvencijas ietekmes zonu, attiecinot to uz jebkuru citu Deklarācijā noteiktu teritoriju vai teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga vai kuru vārdā tā ir pilnvarota rīkoties.

3. Jebkuru deklarāciju, kas iesniegta saskaņā ar iepriekšējo daļu attiecībā uz jebkuru šādā deklarācijā minētu teritoriju, var atsaukt saskaņā ar šīs Konvencijas 66. panta noteikumiem.

61. pants

1. Jebkura Līgumslēdzēja valsts šīs Konvencijas parakstīšanas dienā vai arī iesniedzot attiecīgo ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu, var paziņot, ka tā izsaka vienu vai vairākas atrunas, kuras paredzētas šīs Konvencijas I Pielikumā.

2. Jebkura Līgumslēdzēja valsts, kura sev atstājusi attiecīgas atkāpšanās iespējas saskaņā ar iepriekšējo daļu, var pilnībā vai daļēji tās atsaukt, nosūtot attiecīgu deklarāciju, kas adresēta Eiropas Padomes ģenerālsekretāram. Atsaukums stājas spēkā tajā datumā, kad to saņēmis ģenerālsekretārs.

3. Jebkura Līgumslēdzēja valsts, kura ir sev atstājusi atkāpšanās iespējas attiecībā uz kādu no šīs Konvencijas noteikumiem, nevar pieprasīt šī noteikuma izpildi no kādas citas Puses; tomēr, ja šīs atkāpšanās tiesības ir daļējas vai atkarīgas no kaut kādiem noteikumiem, tā var pieprasīt attiecīgā noteikuma izpildi tik lielā mērā, cik tā pati to ir pieņēmusi.

62. pants

1. Jebkura Līgumslēdzēja valsts jebkurā laikā, nosūtot attiecīgu deklarāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, var deklarēt juridiskus noteikumus, kas iekļaujami šīs Konvencijas II vai III Pielikumā.

2. Par jebkādām šīs Konvencijas II vai III Pielikumā uzskaitītajām atsevišķo Valstu normatīvo aktu izmaiņām ir jāziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, ja šādas izmaiņas padara informāciju šajos pielikumos nepareizu.

3. Jebkādas izmaiņas, ieviestas šīs Konvencijas II vai III Pielikumā, pielietojot iepriekšējās daļas, katrā no Līgumslēdzējām valstīm stājas spēkā vienu mēnesi pēc tam, kad par šīm izmaiņām sniegts paziņojums Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

63. pants

1. Katra no Līgumslēdzējām valstīm, iesniedzot savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu, šīs Konvencijas piemērošanas nolūkā sniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram attiecīgu informāciju par šajā Valstī pielietojamajām sankcijām un to izpildi.

2. Tāpat Eiropas Padomes ģenerālsekretāram jāziņo par jebkādām vēlākām izmaiņām, kas padara nepareizu iepriekšējā punktā sniegto informāciju.

64. pants

1. Šī Konvencija neietekmē tiesības un saistības, kas izriet no izdošanas līgumiem un starptautiskām daudzpusējām konvencijām, kas attiecas uz speciāliem jautājumiem, ne arī citu starp Līgumslēdzējām valstīm noslēgtu esošo konvenciju noteikumus, kas attiecas uz šajā Konvencijā skartiem jautājumiem.

2. Līgumslēdzējas valstis savā starpā nevar noslēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus par šajā Konvencijā skartiem jautājumiem citādi, kā vien ar mērķi atbalstīt tās noteikumus vai atvieglot tajā ietverto principu īstenošanu.

3. Tomēr, ja divas vai vairākas Līgumslēdzējas valstis jau ir šādi nodibinājušas savas attiecības uz vienotas normatīvo aktu bāzes, vai arī izveidojušas pašas savu īpašu sistēmu, vai darītu to nākotnē, tām ir tiesības attiecīgi regulēt šīs savas attiecības, neņemot vērā šīs Konvencijas noteikumus.

4. Līgumslēdzējas valstis, kuras savās savstarpējās attiecībās pārtrauc izmantot šīs Konvencijas noteikumus attiecībā uz šiem jautājumiem, paziņo par to Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

65. pants

Par šīs Konvencijas piemērošanu jāinformē Eiropas Padomes Eiropas Noziedzības Jautājumu komisija, kura darīs visu nepieciešamo, lai atvieglotu visu no tās izpildes izrietošo grūtību labvēlīgu atrisinājumu.

66. pants

1. Šī Konvencija ir spēkā neierobežotu laika periodu.

2. Jebkura Līgumslēdzēja valsts, ciktāl tas to interesē, var atkāpties no šīs Konvencijas, nosūtot attiecīgu paziņojumu, kas adresēts Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

3. Šāda atkāpšanās stājas spēkā sešu mēnešu laikā pēc tam, kad ģenerālsekretārs saņēmis šādu paziņojumu.

67. pants

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Padomes Ministru komitejā pārstāvētajām dalībvalstīm un jebkurai Valstij, kura pievienojusies šai Konvencijai, par:

 a jebkuru Konvencijas parakstīšanas gadījumu;

 b jebkāda ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanu;

 c jebkuru datumu, kad šī Konvencija stājas spēkā saskaņā ar tās 58. pantu;

 d jebkuru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar 19. panta otro daļu;

 e jebkuru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar 44. panta ceturto daļu;

 f jebkuru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar 60. pantu;

 g jebkuru atkāpšanās iespēju, kas atstāta saskaņā ar 61. panta pirmo daļu, kā arī atteikšanos no šādas atkāpšanās iespējas;

 h jebkuru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar 62. panta pirmo daļu un jebkuru sekojošu paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar šī paša panta otro daļu;

 i jebkuru informāciju, kas saņemta saskaņā ar 63. panta pirmo daļu un jebkuru sekojošu paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar šī paša panta otro daļu;

 j jebkuru paziņojumu attiecībā uz divpusējiem vai daudzpusējiem līgumiem, kas noslēgti saskaņā ar 64. panta otro daļu, vai attiecībā uz vienotu normatīvo aktu ieviešanu saskaņā ar 64. panta trešo daļu;

 k jebkuru paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar 66. pantu, un datumu, kurā šāda atkāpšanās stājas spēkā.

68. pants

Šī Konvencija un saskaņā ar to sniegtās deklarācijas un paziņojumi attiecas tikai uz to spriedumu izpildi, kuri pasludināti pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā starp attiecīgajām Līgumslēdzējām valstīm.

Apliecinot šo, zemāk parakstījušies, kuri ir tam oficiāli pilnvaroti, ir parakstījuši šo Konvenciju.

Parakstīta Hāgā 1970. gada 28. maijā angļu un franču valodā, pie kam abi teksti ir vienādi autentiski, vienā oriģināleksemplārā, kurš tiks uzglabāts Eiropas Padomes arhīvos. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūtīs apliecinātas kopijas katrai Eiropas Padomes dalībvalstij un katrai Valstij, kura tiks uzaicināta pievienoties šai Konvencijai.

I pielikums

Katra no Līgumslēdzējām valstīm var deklarēt, ka tā patur sev tiesības:

a atteikties no sprieduma izpildes, ja tā uzskata, ka spriedums ir attiecināms uz finansiālu vai reliģisku noziedzīgu nodarījumu;

b atteikties no sankcijas izpildes par darbību, kuru, saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, varētu izskatīt tikai administratīva iestāde;

c atteikties no tāda Eiropas kriminālsprieduma izpildes, kuru tās Valsts iestādes, kura izteikusi pieprasījumu, ir pasludinājušas datumā, kad, saskaņā ar šīs Valsts normatīvajiem aktiem, krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu, kurš sodīts ar spriedumu, būtu tikusi pārtraukta noilguma dēļ;

d atteikties izpildīt in absentia pieņemtas sankcijas un ordonnances pēnales vai tikai vienu no šīm spriedumu kategorijām;

e atteikties piemērot 8. panta noteikumus gadījumos, kad šai Valstij ir sākotnējā kompetence, un šādos gadījumos vienīgi atzīt tādu darbību ekvivalentus, kas pārtrauc vai atceļ laika ierobežojumus, kuri tika pabeigti valstī, kura izteikusi pieprasījumu;

f atzīt III daļas pielietojumu tikai attiecībā uz vienu no tās divām nodaļām.