Mutvārdu vēstures liecību vākšana. Tas ir kopīgi darāms darbs

Dr.phil. Maija Hinkle:

Filozofijas doktore Maija Hinkle. Viņas aizstāvēto projektu atbalstīja Latviešu fonds un vairākas citas Amerikas latviešu organizācijas. Piešķirtie 32 tūkstoši dolāru ļāva sarīkot Latvijas novados septiņas dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcijas ar talciniekiem no Latvijas un ASV. Viņa pati intervējusi vairāk nekā 80 cilvēku un par ekspedīciju norisi sagatavojusi divus informatīvi bagātus un emocionāli izteiksmīgus plakātus, kas pēc katras ekspedīcijas tikuši papildināti ar jaunu paneli. Katrs plakāts izgatavots divos eksemplāros — viens ceļo pa Ameriku, otrs pa Latviju. Maija Hinkle latviešu Dziesmu svētkos un dažādos citos sarīkojumos nolasījusi ap 40 referātu, vadījusi nodarbības sešās 3x3 nometnēs un sagatavojusi vairākas talcinieku grupas dzīvesstāstu vākšanai. Kopš 1987. gada viņai pieder arī apgāds “Mežābele”, kas izdevis vairākus desmitus latviešu kultūrai nozīmīgu darbu. Starp tiem ir arī “Trimdas rakstnieku autobiogrāfijas” un Vizmas Belševicas “Bille”, kas Amerikā iznākusi agrāk nekā Latvijā. Grāmatas tiekot izdotas lielākoties latviešu valodā, bet patlaban sagatavots publicēšanai Valentīna Jākobsona grāmatas “Brokastis pusnaktī” tulkojums angļu valodā. Tas notiekot galvenokārt pēc Okupācijas muzeja lūguma, lai šo stāstu par latviešu likteņiem Sibīrijā darītu pieejamu arī ārzemniekiem.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Referāts starptautiskajā konferencē “Dzīvesstāsti – vēsturē, kultūrā, sabiedrībā” Rīgā 2003. gada 1.–3. maijā

Otrā pasaules kara beigu posmā, padomju armijai atgriežoties Latvijas teritorijā, apmēram 150 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju atstāja Latviju, meklēdami patvērumu rietumu zemēs1. Pēc bēgļu nometnēm Vācijā lielākā grupa (ap 40 tūkstoši cilvēku) nonāca Amerikas Savienotajās Valstīs2, kur izveidojās vēl joprojām aktīvas kopienas, kam galvenais mērķis bija atgādināt pasaulei par Latvijas okupāciju un uzturēt dzīvu un nodot nākamajām paaudzēm pirmskara Latvijas valodu, kultūru un dzīvesziņu. 1989. gada tautas skaitīšanā ASV dzīvoja mazliet pāri par 100 tūkstošiem latviešu izcelsmes Amerikas pilsoņu.3

Tā kā Padomju Latvijā dzīvesveids, apstākļi un sistēma krasi atšķīrās no tās, kādā dzīvoja trimdas latvieši, un tā kā kontakti starp okupēto Latviju un ārzemju latviešu kopienām bija ļoti ierobežoti, tad 45 atšķirtības gados izveidojās divas ļoti atšķirīgas sabiedrības ar dažādām izdzīvošanas stratēģijām un vēsturisko pieredzi. Nav brīnums, ka pirmā eiforija pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un prieks par atgriešanos, ko tik skaisti apraksta Inta Gāle Kārpentere,4 kā arī mūsu uzklausītie dzīvesstāstu autori5, drīz vien pārvērtās par abpusēju nesaprašanos un vilšanos. Latvijas neatkarība ne tikai izsauca lielu sajūsmu trimdas latviešos, bet piespieda katru sabiedrības locekli izvērtēt savu identitāti un savas attiecības gan ar jauno, neatkarīgo Latvijas valsti, gan arī ar savu mītnes zemi Ameriku, jo ar Latvijas neatkarību atkrita arī divi galvenie kopienu mērķi — okupācijas atgādināšana un latvietības uzturēšana. Mutvārdu vēstures liecībām un projektiem ir bijusi un vēl joprojām ir svarīga loma šinī atgriešanās un pārvērtēšas procesā.

Kādā veidā? Pirmkārt, mutvārdu vēstures liecības paplašina mūsu sapratni par pagātnes vēsturiskiem notikumiem, jo dzīvesstāstu vācēji runā galvenokārt ar parastiem cilvēkiem, kuru stāsti neparādās vēstures grāmatās.

Parasto cilvēku pieredze piedod vēsturiskiem notikumiem konkrētības un tiešuma kolorītu un kuru vērtējumi var būt niansētāki nekā oficiālie politiķu, preses, un sabiedrības viedokļi. Otrkārt, mutvārdu vēstures liecināšanai ir psiholoģiska dimensija, kas iespaido pašu stāstītāju un arī klausītāju. Kā Rozenvalds un Ohbergs argumentē, dzīvesstāsta izstāstīšana (life review) dzīves krustpunktos6, kā tas ir pašreiz trimdinieku gadījumā, palīdz cilvēkam izšķirties par nāktones ceļu. Arī traumas izstāstīšana palīdz cilvēkam atgūt līdzsvaru, kā to parādīja Salindžeres pētījums ar holokaustu pārdzīvojušiem autoriem.7 Treškārt, dzīvesstāsti palīdz atšķirīgu grupu locekļiem, šinī gadījumā Latvijas un diasporas latviešiem, iepazīt un saprast vienam otru, aicina iedzīvoties otra situācijā, ļauj redzēt otra pieredzi uzskatāmāk un niansētāk, nekā tā parādās grāmatās un oficiālā dogmā. Kā Latvijas studente Baiba Bela-Krūmiņa teica, pēc tam kad viņa divu nedēļu laikā bija uzklausījusi 24 Zviedrijas latviešu dzīvesstāstus. “Es tikai tagad sāku saprast, ko tas nozīmēja — būt bēglim un trimdiniekam.”8 Ceturtkārt, dzīvesstāstu liecības var kļūt par vērtīgu informācijas avotu pasaules mērogā par neseniem vēsturiskiem notikumiem un tādā veidā iespaidot kādas nācijas priekšstatu par sevi un šīs nācijas tēlu pasaulē.9 Mūsu projektā iegūtām liecībām ir loma visās šinīs jomās.

Lai dokumentētu un pētītu Amerikas latviešu imigrantu un viņu pēcteču pieredzi, 1996. gada beigās Amerikas Latviešu apvienības (ALA) kultūras nozare uzsāka Amerikas latviešu un bijušo Latvijas iedzīvotāju dzīvesstāstu vākšanu interviju formā, galvenokārt audiokasetēs, dažreiz arī video.10 Projekta mērķis ir ne tikai savākt pēc iespējas daudz un dažādus dzīvesstāstus, individuālo cilvēku pieredzi, bet arī šos materiālus apstrādāt, darīt pieejamus plašākai publikai gan Latvijā, gan Amerikā, veicinot šo stāstu iekļaušanu latviešu un Latvijas tautu vēsturiskā un sabiedriskā atmiņā, jo Amerikas latviešu pieredze un piedzīvotais arī ir daļa no visas latviešu tautas vēstures, tāpat kā tā ir daļa no Amerikas etnisko kopienu un imigrācijas vēstures.

Mutvārdu vēstures projekta metodes

Projekta metodes es īsumā aprakstīju savā ievadā dzīvesstāstu izlasē šai konferencei.11 Šeit es tikai gribu pieminēt, ka gandrīz visi projekta darbinieki ir apmācīti talcinieki, kas katrs strādā savā pilsētā. Tādēļ jo svarīgu daļu projektā ieņem talcinieku un intervētāju apmācības, jo tās ne tikai kalpo dalībnieku ievadīšanai intervēšanas tehnikās, bet apmācībās mēs arī mēģinām aplūkot līdzšinējos rezultātus, ievadīt interesentu dzīvesstāstu pētniecības pasaulē un beigās rosinām dalībniekus pārdomāt interviju tematus attiecībā uz sevi pašu — savu dzīves un bēgļa pieredzi, latvietības lomu un paša identitāti.

Līdz šim esam apmācījuši 134 interesentus un potenciālus intervētājus astoņās 3x3 nometnēs12, sešus vienas dienas semināros13 un septiņās ekspedīcijās “Dzīvesstāsts Latvijā”.14 No tiem 28 ir arī vienu vai vairākas reizes vadījuši vai piedalījušies kādā intervijā.15

Dzīvesstāstu autorus mēs atļaujam talciniekiem izvēlēties, bet iesakām sākt ar vecāka gadagājuma labiem stāstītājiem, cilvēkiem, kam ir kādi sevišķi piedzīvojumi vai devums vēsturiskos notikumos, kultūrā vai apkārtnes dzīvē. Rezultātā daudzi mūsu uzklausītie autori ir bijuši ļoti darbīgi, savai apkārtnei un sabiedrībai daudz devuši, radoši, intelektuāli cilvēki.

Kolekcijas raksturojums

Esam ierakstījuši apmēram 160 dzīvesstāstus, no vienas līdz pat 20 stundu garumā. Vairākums interviju ir ap divas stundas garas.

97% interviju ir ar Otrā pasaules kara bēgļiem vai viņu pēcnācējiem. Pārējās ir ar ebrejiem un ar vienu amerikāni.

Divas intervijas ir angļu valodā, viena vācu un pārējās latviešu. Vairākas ir tulkotas angliski.

2/3 autoru ir vīrieši, daudzi no tiem — bijušie leģionāri.

2/3 ir no 70 līdz 90 gadus veci; diviem ir pāri 100.

63% ir beiguši vai apmeklējuši universitāti, daļai ir arī augstāki grādi.

Daudzi autori ir dažādu profesiju pārstāvji vai sabiedriski darbinieki, kuru devumi ir svarīgi visai latviešu tautai.

Visi ieraksti ir katalogizēti ar pamatinfomāciju par autoru un interviju. Daudzas intervijas ir atšifrētas, bet tikai dažas ir arī rediģētas un tulkotas.

Visu ALA-MV kolekcijas interviju kopijas ir ievietotas un pieejamas Nacionālajā mutvārdu vēstures kolekcijā, Latvijas Zinātņu akadēmijas FSI Rīgā. Ierakstu oriģināli tiks novietoti Minesotas universitātes Imigrācijas vēstures dokumentācijas centrā Mineapolē, MN, ASV. Divi ALA-MV interviju apraksti ir pieejami internetā, Latvijas dzīvesstāstu programmas, NMV, mājaslapā www.dzivsstasts.lv.

Dažas intervijas satur bagātīgu un detalizētu informāciju, kas varētu sevišķi noderēt vēsturniekiem un sociālo zinātņu pētniekiem,16 kamēr citas paver daudz personīgāku ieskatu individuālā cilvēka piedzīvojumos un pieredzē šinī dramatiskajā laikmetā.17

Stāstos ietvertās tēmas es arī plašāk pieminēju savā dzīvesstāstu izlases ievadā.18 Šeit es analizēšu tikai vienu no šīm tēmām, kas ir visbūtiskākā tēma šais stāstos: trimdinieku attiecības ar Latviju un latvietību.

Attiecības ar Latviju un latvietību

Šī tēma vijas cauri visai trimdas pieredzei, sākot ar Latvijas atstāšanu, parasti Otrā pasaules kara beigu posmā, tad gadu gaitā, trimdai ieilgstot, un tagad, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Lai šo tēmu saprastu, nepietiek ar grāmatām un oficiāliem rakstiem. Daudz niansētāku un svarīgu skatu atklāj dzīvesstāstu intervijas, kas rāda, ka trimdas pieredze nav tikai sāpe par zaudēto dzimteni, bet arī prieks par dzīvi, kāda tā izveidojās jaunā vidē un kultūrā un pat jaunās vides inkorporācija savā psihē.

Latviju atstājot. Agate Nesaule savā grāmatā “A Woman in Amber”19 (“Sieviete dzintarā”) apraksta zīmīgu epizodi, kad viens radinieks, atstājot mājas, noslēdz durvis un iebāž mājas atslēgas kabatā: “jo mēs taču nāksim atpakaļ”, bet otrs atstāj durvis vaļā, lai tie, kas nāks pēc viņa, tās neizlauztu. Arī mēs jautājām visiem mūsu teicējiem, kas viņus pamudināja atstāt savas mājas, kāpēc viņi bēga, ar kādu domu viņi brauca projām.

Karavīriem nebija izvēles; viņi gāja tur, kur kara priekšniecība viņus sūtīja. Civiliedzīvotāji gandrīz visi teica, ka viņi atstāja savas mājas un bēga uz rietumiem, jo viņi baidījās no krieviem, baidījās, ka 1941. gada 14. jūnija notikumi varētu atkārtoties. Tiešais iemesls māju atstāšanai bieži bija frontes tuvošanās, uzbrukumi, bombardēšana. Dažreiz cilvēkus arī izlika no mājām vai viņu mājas jau bija izpostītas.

Lai gan tiešie iemesli māju atstāšanai bija dažādi, gandrīz visi bēga ar domu, ka māju atstāšana būs īslaicīga, ka drīz varēs atgriezties. Piemēram, Valija Ruņģe: “Mēs ar mammu izbraucām, kā teica, pabēgsim, jo drīz jau krievi (būs projām); taču angļi izdzīs, amerikāņi, un tad mēs tūlīt varēsim braukt atpakaļ.”20

“Viss kara laiks bija briesmīgs. Bet tas bija tas briesmīgākais, ka bija jāatstāj māja, ka bija jāatstāj dzimtā māja un jāiet projām, jo mēs nekad nedomājām atstāt savu zemi — nekad, nekad, nekad. Mēs nedomājām, ka mums vajadzēs aiziet.”21

Māju un Latvijas atstāšana vienmēr bija ļoti sāpīga. Pat bērni atceras: “Tas bija oktobrī. Mamma ar mums, 4 bērniem, uzkāpa uz kuģa, un tad man jau pavisam skumji palika. Mēs visi dziedājām “Dievs, svētī Latviju!”. Un tad man kaut kā pieleca, ka nebūs labi.”22

Zīmīgas un interesantas ir mantas, ko bēgļi paņēma līdzi, jo bieži viņi ņēma līdzi ne tikai sadzīvei un eksistencei vajadzīgos priekšmetus,23 bet arī relikvijas un latviskus priekšmetus, kam bija galvenokārt psiholoģiska vērtība.

Turpmāk — vēl

1 A. Plakans. The Latvians, a Short History. The Hoover Institution, 1995., 158.lpp. Ja šiem bēgļiem mēs pieskaitām arī 30 000 Latviešu leģiona karavīrus (ibid. 152. lpp.), tad apmēram 180 000 cilvēku atstāja Latviju, bēgot uz rietumiem. No tiem kādi 100 000 beidzot nonāca rietumos pēc kara beigām.

2 Inta Gale Carpenter. Festival as Reconciliation: Latvian Exile Homecoming in 1990. Journal of Folklore Research, Vol. 33, No. 2, 1996., 93.lpp.

3 Ibid., p.119.

4 Ibid.

5 Piemēram, Kārlis Ķuzulis intervijā 2000. g. oktobrī ASV; intervē Maija Hinkle. Intervijas teksts ir publicēts grāmatā Mutvārdu vēstures avoti. Dzīvesstāstu izlase. Konferences “Dzīvesstāsti — vēsturē, kultūrā, sabiedrībā” materiāli. 2003., Rīgā. Sastādītājas Māra Zirnīte, Maija Hinkle.

6 G. C. Rosenwald & R. L. Ochberg. Introduction: Life Stories, Cultural Politics and Self-Understanding. Rosenwald & Ochberg (Eds.). Storied Lives: The Cultural Politics of Self-Understanding, New Haven, Yale University Press, 1992., 1.—18.lpp.

7 Anne Grenn Salinger. The Effect of Bearing Witness on the Witness: A Holocaust Study. Oral History Association Annual Meeting, St. Louis, MO Oct. 17-21, 2001, program, 22.lpp.

8 Ievadseminārā ekspedīcijai “Dzīvesstāsts Latvijā” 1997. gadā.

9 Piemēram, Steven Spielberg sponsorētā holokausta pārdzīvotāju liecību videokolekcija, The Survivors of the Shoah Visual History Foundation in Los Angeles.

10 Projektu vada Dr. Maija Hinkle, no sākuma arī prof. Inta Gāle Kārpentere (Carpenter).

11 Maija Hinkle. ALA Mutvārdu vēstures vākšanas projekts “Dzīvesstāsti trimdā”. Mutvārdu vēstures avoti. Dzīvesstāstu izlase . Konferences “Dzīvesstāsti — vēsturē, kultūrā, sabiedrībā” materiāli. 2003., Rīgā. Sastādītājas Māra Zirnīte, Maija Hinkle.

12 Ieviržu vadītāji: Maija Hinkle, Biruta Abula, Inta Gāle Kārpentere, Ruta Eichenfelde, Māra Zirnīte, Baiba Bela-Krūmiņa, Ginta Elksne.

13 Vadījusi Maija Hinkle.

14 Vadītāji: Māra Zirnīte, prof. Augusts Milts, Maija Hinkle, prof. Paulis Lazda, Māra Lazda. Ekspedīciju apraksts: Hinkle Maija. Talcinieki mutvārdu vēstures projektos Latvijā un trimdā. Spogulis, 2001., 18.–30.lpp.

15 Talcinieki, kuri līdz šim ir intervējuši: Biruta Abula, Ausma Briede, Guna Asone, Rūta un Helmūts Eichenfeldi, Zane Elksnīte, Arnolds Golds, Maija Grendze, Gunta Harvija, Maija Hinkle, Edīte Irbe, Astrīda Jansone, Lauris Kalniņš, Inta Kārpentere, Francis Krečko, Miervaldis Lazdiņš, Māra Lipace, Boris Mangolds, Dagnija Neimane, Maija Neimane, Rita Petričeka, Ināra Reine, Alvils Rumpēteris, Aina Serdāne, Inta Šrādere, Ansis Uibo, Zigfrids Zadvinskis, Dzidra Ziedone

16 Skat., piemēram, Kārļa Ķuzuļa interviju grāmatā Mutvārdu vēstures avoti. Dzīvesstāstu izlase, op.cit.

17 Skat., piemēram, Kļaviņu Jura un Irēnes Celtnieces intervijas grāmatā, ibid.

18 Maija Hinkle, op. cit.

19 Agate Nesaule. A Woman in Amber. Soho Press Inc., New York, NY, 1995.

20 Valija Ruņģe; intervē Biruta Abula 1998. g. 13. martā Kalamazū, MI, ASV.

21 Lidija Bālēna; intervē Dzidra Ziedone 2000. g. 15. augustā Katskiļos, NY, ASV.

22 Maija Medne; intervē Maija Hinkle 1999. g. 19. augustā Katskiļos, NY, ASV.

23 Piemēram, katliņus, pārtiku, segas, dažreiz arī vērtslietas iemainīšanai.