Pretrunas un kompromisi Latvijas mežos

Izpildot programmas “Natura 2000” prasības, aizsargājamā kopplatība pieaugs līdz 10%

Dr.silv. Gunārs Ģērķis — “Latvijas Vēstnesim”

Meža unikālā loma cilvēces attīstībā ir nepārvērtējama. Un šīs lomas nozīmīgums joprojām kāpj. To izraisa gan cilvēces nepārtrauktais skaitliskais pieaugums, gan saimnieciskās aktivitātes un tehnoloģiju straujā pilnveidošanās, gan dabas resursu izsīkšanas draudi.

Veidojas pretruna starp cilvēku vēlmi dzīvot arvien ērtākos apstākļos, kas prasa materiālus ieguldījumus, gan uzturēties veselīgā vidē un baudīt iespējami pirmatnējāku dabu, kur mežam atvēlēta viena no galvenajām lomām. Šo pretrunu var risināt, tikai meklējot saprātīgu kompromisu starp meža saimniecisko izmantošanu un tā saudzēšanu. Šo seno problēmu jau atspoguļojis mūsu literatūras vecmeistars Rūdolfs Blaumanis — Indrānu tēvs, runājot par saviem ošiem, saka: “Es nošķiru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecē manu sirdi.”

Mežsaimniecība un mežā iegūtās koksnes apstrāde un pārstrāde ir viena no mūsu valsts svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Tās dod 12 — 16 % no nacionālā kopprodukta, tās ieguldījums valsts budžeta ieņēmumu daļā ir vairāk nekā 15 %, un meža produkcijas īpatsvars valsts kopeksportā pārsniedz 40 %. Pēc Zemkopības ministrijas oficiālās informācijas, 2002.gadā kopējais koku ciršanas apjoms, ieskaitot nelikumīgi nocirsto, ir 11,29 miljoni kubikmetru, tajā skaitā 3,89 miljoni m3 valsts mežos un 7,4 miljoni m3 pārējos mežos, kas ir par 7,4 % jeb 0,78 miljoniem m3 vairāk nekā 2001.gadā. Lai gan platības ziņā valstij un īpašniekiem piederošie meži ir līdzsvarā, valsts mežos ir izcirsts divreiz mazāk. To nosaka ekonomiskā situācija mūsu laukos, jo daudziem zemju īpašniekiem tikai mežs dod darba iespējas un iztiku.

Bet reizē ar mežizstrādes intensifikāciju un pārējo tautsaimniecības nozaru, kā dzīvojamo namu, tautsaimniecības objektu un ceļu būvi, var tikt izjaukts optimālais dabas līdzsvars un saasināties ekoloģiska rakstura problēmas. Arī tas prasa risinājumu. Mūsu valsts pārvaldes sistēmā minētās funkcijas — saimnieciskā darbība un dabas aizsardzība — ir sadalītas starp Zemkopības ministriju un Vides ministriju.

Vides ministrija (līdz 2002.gadam Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija — VARAM) ir atbildīga par dabas aizsardzības politikas veidošanu un ieviešanu, par likumdošanas izstrādāšanu un saskaņošanu ar Eiropas Savienības (ES) likumdošanu. Atbilstoši Ministru kabineta 1999.gada 10.februāra rīkojumam Nr.60 “Par 1992.gada 5.jūnija Riodežaneiro konvencijas par bioloģisko daudzveidību izpildi” VARAM uzticēja koordinēt šīs konvencijas ieviešanu un Bioloģiskās daudzveidības programmas izstrādāšanu. Minētās ministrijas speciālisti ir daudz veikuši dabas (tajā skaitā arī meža) aizsardzības jautājumos gan teorētiskā, gan praktiskā izpildījumā. Tomēr jāatzīst — un tas ir pilnīgi saprotami, ka viņu darbības prioritāte galvenokārt ir dabas aizsardzība, otrā plānā atstājot ekonomisko jautājumu risināšanu. Lai gan pēc publicētiem dokumentiem uzzinām, ka Latvijā ir uzsākta aizsargājamo teritoriju dažādu apsaimniekošanas modeļu aprobācija, tomēr pagaidām nav veikta vispusīga dabas resursu (arī meža) ekonomiska izvērtēšana. Nenoliedzot, ka aizsargājamās platības labāk var kalpot zinātniskiem mērķiem, kā arī tūrisma un atpūtas industrijas veicināšanai, tādējādi radot jaunas darba vietas un ienākumu avotus, tomēr neaizmirsīsim par iespējām arī šeit iegūt tautsaimniecībai tik ļoti vajadzīgo koksni. Šis aspekts, izstrādājot dabas aizsardzības plānus, nereti tiek piemirsts. Kādēļ tā?

Jāatzīst, ka Vides ministrijas speciālisti jau daudz izdarījuši, bet daudzas programmas vēl veicamas. Izstrādāti daudzi nolikumi un norādījumi, kā arī izdoti bukleti un brošūras par vides aizsardzības jautājumiem. To visu varēja panākt tikai ar vairāk vai mazāk pietiekamu finansējumu, ko nodrošināja gan valsts, pašvaldību un speciālais budžets, gan arī dažādi starptautiskie finanšu avoti.

Pēdējā laikā plašāku rezonansi visā sabiedrībā — gan vides sargātājos, gan arī meža resursu izmantotājos — ir radījusi iecerētā programma “Natura 2000”, kas tulkojama kā Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo teritoriju tīkls. Tās pamatojums ir Ministru kabineta 2002.gada 28.maija noteikumi Nr.199. “Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000) izveidošanas kritēriji Latvijā.” Šīs programmas ietvaros no 2000. līdz 2002.gadam veikta aizsargājamo dabas teritoriju inventarizācija, kur noskaidrots, ka 70% no līdz šim aizsargājamām teritorijām atbilst izvirzītajiem kritērījiem.

Šā gada martā visās reģionālajās vides pārvaldēs notika darba apspriedes, kur lēma par platībām, kas atbilstu programmai “Natura 2000”. Līdztekus jau esošām tika apzinātas 75 jaunas teritorijas un ieteikti 45 teritoriju robežu labojumi. Līdz ar to Latvijas aizsargājamo dabas teritoriju kopējā platība pieaugs no 8,9 % līdz 10 %. Lai gan daļa no šā pieauguma ir saimnieciski mazāk izmantojami nelieli purvi un purva malas, tomēr samazināsies arī intensīvi izmantojamās saimnieciskās platības. Piemēram, meži 1247 hektāru platībā pie Lielajiem Kangariem, tie atrodas Ropažu un Suntažu pagastos un līdz šim šos mežus apsaimnieko Rīgas Meža aģentūra (RMA), tāpat arī 2147 hektāri meža platību Garkalnes un Vangažu pagastos, kuras līdz šim apsaimnieko valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (LVM) un RMA. Pēdējā līdz ar minētās programmas realizēšanu kopumā zaudēs ap 700 hektāru saimnieciski izmantojamo meža platību. Uzskaitījumu varētu turpināt. Tātad, ja realizēs minēto programmu, sakarā ar saimnieciski izmantojamo platību samazināšanos sagaidāmi finansiāli zaudējumi kā valsts mežsaimniecībai, tā arī pašvaldību un privāto mežu īpašniekiem.

Tajā pašā laikā plašsaziņas līdzekļos un atsevišķu mežu speciālistu sniegtajā informācijā par apsaimniekošanas ierobežojumiem nereti tiek pausti pārspīlējumi. Pēc Vides ministrijas sniegtajām ziņām, saskaņā ar likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (2.03.1993.) un šim likumam pakārtotajiem normatīvajiem aktiem reāli aprobežojumi meža īpašniekiem, aizliedzot mežsaimniecisko darbību vai galveno cirti, ir tikai 24 838,2 hektāri.

Papildus šiem skaitļiem ir aprobežojumi saskaņā ar Aizsargjoslu likumu, kurš nosaka ierobežojumus vides aizsardzības, nevis bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nolūkos. Šīs platības bieži vien pārklājas, bet kopumā veido kailcirtes aizliegumus aptuveni 100 000 hektāru kopplatībā. Papildus vēl ir īpaši aizsargājamie meža iecirkņi aptuveni 115 000 hektāru koplatībā, bet to lietderība vēl būtu izvērtējama.

Pašlaik pieejamais finansējums plānotajām “Natura 2000” teritorijām ir šāds:

• teritoriju dabas aizsardzības plānu izstrādāšanai un apsaimniekošanai ir pieejams Latvijas Vides aizsardzības fonda projektu un Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) finansējums;

• teritoriju dabas aizsardzības plānu izstrādāšanai un to ieviešanai — ES “Life Natura” fonda projektu finansējums;

• pļavu apsaimniekošanai Sapard “Agro-Vide” programma.

Turpmāk paredzamas vēl šādas izmaiņas:

• pēc iestāšanās ES lauksaimniecības zemju īpašnieki saņems papildu piemaksu Ls 20 par hektāru zemes “Natura 2000” teritorijās;

• būs Saeimas apstiprināts likums, kas garantēs zaudējumu atlīdzināšanu;

• ES valstis izstrādā jaunu dabas aizsardzības finanšu mehānismu.

Šobrīd par meža nozari pilnībā ir atbildīga Zemkopības ministrija, kur pārvaldes un apsaimniekošanas pamatfunkcijas ir sadalītas atbilstoši “Latvijas meža politikai” — normatīvās funkcijas ir uzticētas Zemkopības ministrijas Meža sektoram, uzraudzības un atbalsta funkcijas — Valsts meža dienestam, bet valsts meža īpašnieka funkcija — valsts akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži”. Šīm institūcijām kopumā jāatbild gan par dabas aizsardzības problēmām mūsu mežos, gan arī par to tautsaimnieciskās nozīmības kāpināšanu, nepieļaujot tās samazināšanu. Tas panākams, gan saglabājot iespējami lielākas saimnieciski izmantojamās platības, gan arī ceļot šo platību ražību un to izmantošanas iespējas. Mēs — ne valsts, ne pašvaldību un privātmežu īpašnieki — pagaidām neesam tik bagāti, lai piešķirtu lielas platības pasīvi izmantojamām, kaut arī no dabas aizsardzības viedokļa nepieciešamām, teritorijām. Optimālais variants rodams tikai konstruktīvā dialogā starp dabas aizstāvjiem un meža apsaimniekotāju pārstāvjiem, ko pašlaik reprezentē Vides ministrija un Zemkopības ministrija. Tomēr šķiet, ka bieži vien šādas domu apmaiņas nav.

Vispirms jābūt dialogam starp ES un mūsu valsts institūcijām, īstenojot izvirzītās prasības. Labu piemēru šeit parādīja Valsts meža dienesta Medību daļas speciālisti, kas nepakļāvas burtiskām ES direktīvām, un vilki, lūši un bebri Latvijā iekļauti nevis saudzējamo, bet gan skaitliski regulējamo dzīvnieku grupā. Tāpat jābūt ar aizsargājamo teritoriju iedalīšanu, jo pašreiz šeit valda tāda kā ierosinātāju “masveidība”. To var veikt Valsts meža dienests, Vides ministrija, Valsts Zivsaimniecības pārvalde, arī pašvaldības. To nedrīkst bremzēt, bet ar mežu saistītām institūcijām rūpīgāk jāizvērtē iesniegtie priekšlikumi. Vairāk jāpārdomā un jāizvērtē lielāku vai mazāku liegumu izveidošana saimnieciski izmantojamās platībās, lai tās iespējami mazāk traucētu intensīvu meža apsaimniekošanu. Nereti līdzīgas un vēl atbilstošākas platības var atrast meža masīvu nomaļākās vietās. Šie ierobežojumi īpaši smagi skar privāto mežu īpašniekus, jo tas bieži saistīts ar reālo izdzīvošanu, bet apmierinoša kompensācijas mehānisma līdz šim nav. Skaidrs, ka Latvijā nav neviena zemes gabala, kur īpašnieks varētu darīt jebko, kas ienāk prātā, bet atbilstoša saimnieciskā darbība ir jāveic pat rezervātos. Lielu mežu platību atstāšana ārpus jebkādas saimnieciskās darbības ne vienmēr ir pats labākais dabas (tajā skaitā arī meža) saudzēšanas veids. Var minēt piemērus. Pārtraucot pilnībā saimniecisko darbību Grīņu rezervātā, sārtenes izplatība ir nevis paplašinājusies, bet gan samazinājusies. Vai Slīteres rezervātā būtu izdeguši tūkstošiem hektāru, ja tajā būtu izbūvēts vides aizsardzības principiem atbilstošs ceļu tīkls, kur varētu iebraukt ugunsdzēsēju mašīnas?

Jebkāda aizsardzības režīma platībās ir jācīnās ar tādām “nezālēm” kā korinte, latvānis utt.

Tātad rūpīgāk jāizvērtē platības, tās pārskaitot aizsargājamās dabas teritorijās. Bet vēl svarīgāks ir jautājums par saimnieciski izmantojamo platību ražības kāpināšanu, kas pēdējos desmit gados ir palikusi novārtā. Jāpiekrīt profesoram Pēterim Zālītim, kas vērsās pret maldīgo teoriju par dabiskā meža priekšrocībām: “Uz jautājumu, kādiem ir jābūt mūsu mežiem — augstražīgiem un apsaimniekotiem vai mazražīgiem un neapsaimniekotiem, daļa t.s. Latvijas speciālistu saistībā ar Pasaules dabas fondu (WWF) aizstāv otro variantu, pasludinot, ka meža ražības paaugstināšana ir “kaitīga mežkopības metode” (Coalition Clean Baltic plāns Baltijas jūras baseinā. Rīga, 1993).

Kas liecina, ka meža ražības kāpināšana ir palikusi novārtā?

Pirmkārt — ar mežsaimniecību saistītajos tiesību aktos un stratēģiskos dokumentos, tajā skaitā arī “Latvijas meža politikā” (1998) un Meža likumā (2000) vairāk ir runāts par ilgtspējīgu un nenoplicinošu saimniekošanu, bet nepietiekami par meža nozares nepārtrauktu un paplašinātu attīstību.

Otrkārt — Ministru kabineta apstiprinātajos noteikumos, kā, piemēram, “Koku ciršanas noteikumos meža zemēs”, “Meža atjaunošanas noteikumos” u.c., ir “caurumi”, kas vairāk izdevīgi izmantotājiem, bet mazāk vērsti uz meža ražības kāpināšanu. Pārliecīgā aizraušanās ar dabiskās atjaunošanas un mistrota meža izcelšanu var diezgan būtiski ietekmēt mežaudzes kopējo ražību.

Līdz ar to tiek mazināta meža selekcijas un meža kultūru ierīkošanas nozīme. Atsevišķu ar mežu saistīto zinātnieku sludinātais “nākotnes mežs” ir zināmā mērā mistika.

Treškārt — vairāk nekā trūcīgs ir finansējums ar mežu saistīto zinātņu attīstībai. “Stingrā dietā” tiek turēti Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” zinātnieki, kas savā laikā daudz pētījuši meža ražības celšanas problēmas un varētu to turpināt. Labs paraugs ir akciju sabiedrība “Latvijas finieris”, kas pasūtījusi zinātniekiem un finansē apjomīgu programmu par plantāciju tipa bērza audžu veidošanu bijušajās lauksaimniecības zemēs. To nevar teikt par valsts akciju sabiedrību (VAS) “Latvijas valsts meži”. 1999.gadā tika likvidēts Mežsaimniecības attīstības fonds (MAF). Pašlaik tas formāli ir atjaunots, bet finansējums līdz mežzinātniekiem vēl nav nonācis.

Ceturtkārt — līdz ar Latvijas valstiskuma atjaunošanu pilnībā pārtraukta meža meliorācija, kas mūsu klimatiskajos apstākļos ir galvenais meža ražības celšanas pasākums. Nenotiek arī jau izbūvēto nosusināšanas sistēmu kopšana, tādējādi šīs platības pārpurvojas un pazeminās mežaudžu ražība. Šajā kontekstā jāatgādina Pasaules dabas fonda (WWF) savā laikā paustais lozungs “Slapjie meži — Latvijas dabas bagātība”. Īpaši absurdas bija no Vācijas iebraukušā “viespadomnieka” A.Šuma paustais: “No tautsaimniecības viedokļa nebūtu pieļaujama tālāka mežu un purvu nosusināšana un, kur vien iespējams, būtu jāatjauno mitrie meži.” Tikpat noliedzoša attieksme Pasaules dabas fondam bija pret meža ceļu būvi. VAS šos aplamos apgalvojumus beidzot ir pārvarējis, un ir sākusies meža infrastruktūras attīstīšana, kam valsts atvēlējusi samērā nopietnu finansējumu. Taču, nesasaistot meža ceļu būvi ar platību susināšanu, šis process var tikt kavēts un iespaidīgi sadārdzināties.

Piektkārt — dažādi aizliegumi bremzē un padara neiespējamu nabadzīgo meža augšņu mēslošanu un kaļķošanu, kas jau ir pētīta, pārbaudīta un būtiski var celt mežaudžu ražību.

Sestkārt — nepiedodami ir novilcināta lauksaimniecībā vairs neizmantoto zemju apmežošana. Tā nav jāatstāj tikai privāto zemju īpašnieku ziņā, jo viņiem nepietiek zināšanu un trūkst līdzekļu. 1998. un 1999.gadā zemju īpašniekiem bija iespēja saņemt no Zemkopības ministrijas subsīdijas lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošanai. Turpmākos gados tas tika pārtraukts. Nav ko daudz cerēt arī uz SAPARD finansējumu, jo 2001. gadā par piešķirtajiem šīs programmas līdzekļiem varēja apmežot un veikt pirmo kopšanu tikai 2 % no apmežojamās platības. Šai problēmai jābūt visas valsts uzmanības centrā, bet galvenā atbildība tomēr ir mežsaimniecību pārstāvošām institucijām un citām ar mežu saistītajām nozarēm.

Nobeigumā vēlreiz jāuzsver — dabas saudzēšana un tās, tajā skaitā arī meža, saimnieciskā izmantošana ir savstarpēji saistīti procesi un lielumi. Un tikai to savstarpēja ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā savietojamība atbildīs cilvēces pastāvēšanas interesēm. Un šoreiz ir jāpiekrīt Pasaules dabas fonda izdotajā grāmatā “Pasaules dabas fonda projekts 4568: Dabas aizsardzības plāns Latvijai” (1992) publicētajam: “Aizsardzības dabas teritoriju galvenais mērķis ir nodrošināt dabisko ekosistēmu, sugu un to dzīves vides saglabāšanos. Tomēr dabas aizsardzība ir tikai viens no zemes lietošanas veidiem, tāpēc nav iespējams aizsargāt visas teritorijas. Noteikti aizsargājamas būtu teritorijas, biotopi, kuri ir reti sastopami, vienreizīgi. Tomēr pārsvarā ir daudz līdzīgu teritoriju un tādēļ noteikti jāveic šo objektu bioloģiskā novērtēšana pēc dažādiem kritērijiem, lai aizsardzībai pakļautu vērtīgākos.”

Un tādēļ nav būtiskas saudzējamo un saimnieciski izmantojamo platību procentuālās attiecības, bet to nepieciešamība un valsts ekonomiskās iespējas. Ja salīdzinām šo platību proporciju Latvijā ar citām Eiropas valstīm, tā ir atšķirīga. Bet to nosaka šo valstu klimatiskie, vēsturiskie un ekonomiskie apstākļi.