Par divkopienu valsts realitāti

Foto: A.F.I.

Dzejniece Māra Zālīte:

Jūs esat valodas komisijas priekšsēdētāja, kā jūs vērtējat to konfliktu, kuru - gan vairāk krievu sabiedrības daļā - ir radījusi krievu vidusskolu pāreja uz latviešu mācību valodu 2004. gadā? Pašlaik likumā ir rakstīts, ka mācības no 2004. gada būs “tikai” latviešu valodā. Izglītības ministrija, krievus mierinot, apgalvo, ka proporcija būs 60% krievu un 40% latviešu.

Tas “tikai” likumā ir Saeimas brāķis, ko neviens nebija pamanījis un kas ir pretrunā ar citur likumā noteikto, kur valodas proporcijas ir loģiskas. “Tikai” kalpoja par klupšanas akmeni, ar kuru faktiski mēs iedevām rokās ieročus izglītības reformas pretiniekiem. Es domāju, ka jebkurā valstī, kur valsts valoda ir noteikta ar likumu, tā ir jārespektē un ir jāsaprot, ka valodas zināšanas ir viņu pašu labā. Kāpēc ir tāda pretestība krievu sabiedrības daļā? Vispirms tādēļ, ka to inspirēja noteikti politiski spēki. Valoda ir ļoti jutīga, ļoti erogēna zona. Ar to ir viegli spekulēt. Cilvēki, kuri vēlas duļķot ūdeņus, ļoti labi prot izmantot šo aspektu. Domāju, ka šajā situācijā Izglītības ministrija rīkojās pareizi, piekāpjoties. Valodas jautājums nav tikai lingvistisks jautājums, tas ir etniskās politikas, valsts iekšējās stabilitātes jautājums. Valoda šodien ir faktors, kas Latvijas sabiedrību sadala divās kopienās. Ir jārealizē tāda politika, lai šīs kopienas nākotnē tuvinātos. Vienlaikus mazākumtautībām ir jārada izjūta, ka viņu identitāte netiek aizskarta un apdraudēta. Jo mēs esam jūtīgi pret savu identitāti un arī citi ir jūtīgi pret savu identitāti. Domāju, ka pēc desmit gadiem mēs redzēsim rezultātu gan valodas, gan etniskajai politikai, jo iestāšanās Eiropas Savienībā šim procesam palīdzēs. Vienai daļai krievu tomēr ir guberņas psiholoģija. Viņi dzīvo Krievijas informācijas telpā, un šeit viņiem ir tikai dzīvokļi, bet nekas vairāk. Taču arī krieviem ir jājūt emocionāla saite ar Latviju.

Valoda ir ļoti svarīga, lai rastos emocionāla saite ar zemi. Taču valoda viena arī to negarantē.

Par to, ka valoda vien nevar kalpot dziļai komunikācijai, pārliecinājos, būdama pie trimdas latviešiem. Mēs runājam latviski, tomēr dziļa komunikācija ar vienu otru cilvēku mums vairs nav iespējama, jo nevar runāt par tām reālijām, par tiem kultūrfaktiem, kuri man ir zināmi, bet viņiem nav zināmi. Ir cilvēki, kas nepazīst vairāku paaudžu mūziķus, rakstniekus. Līdz ar to mēs varam parunāties par labu laiku, bet dziļa emocionāla komunikācija nevar notikt, jo mums nav kopīgas pieredzes. Šī kopīgā pieredze ir ļoti svarīga. Runājot par krieviem (es nevaru ciest vārdu krievvalodīgie), svarīga ir tieši šī kopējā pieredze. Jaunajai paaudzei tā būs, tad būs arī labāka saprašanās.

Vai divkopienu valsti neveicina arī tas, ka latviešu skolās vairs nemāca krievu valodu? Ja krievu bērni labi zinās gan krievu, gan latviešu, gan angļu valodu, bet latviešu bērni tikai latviešu un angļu, tad diemžēl latviešu bērni būs sliktākā konkurences situācijā darba tirgū?

Es šaubos,vai šis pieņēmums ir pareizs. Es neredzu, kur būs problēma, ja visi krievi Latvijā zinās Latviešu valodu. Jau tagad, piemēram, ieejot bankā, var sastapt jaukus krievu tautības jauniešus, ar kuriem es sazinos latviski. Es nedomāju, ka tas viņiem rada problēmas. Viņi iet mājās un ģimenē runā krieviski. Tur gan es piekrītu, ka biznesā krievu valoda joprojām ir nepieciešama. Arī tām pašām bankām ir daudzi klienti, kuri jāapkalpo krievu valodā. Taču Rietumu tirgus kļūs dominējošs Latvijā. Līdz ar to biznesā Latvijā dominēs Rietumu valodas, un krievu valodas ietekme neizbēgami mazināsies.

Kāda šodien ir saprašanās starp Latvijas kopienām?

Ir viens stāsts, ko vienmēr stāstu ārzemēs, lai viņi saprastu, kādā situācijā mēs Latvijā dzīvojam. Tas ir reāls piemērs, bet šo cilvēku vārdus es negribu minēt. Runa ir par slavenu latviešu aktrisi, kas apprecējās ar tikpat slavenu krievu radio dīdžeju. Viņi abi ir dzimuši Latvijā, abi dzīvo Latvijā, viņiem abiem ir ap trīsdesmit gadu. Viņi satiekas. Un šis krievu puisis nekad nav redzējis ne tikai nevienu slavenās aktrises izrādi vai filmu, bet pat nevienu vārdu par viņu nav dzirdējis. Tāpat slavenā latviešu aktrise neko nav dzirdējusi par slaveno Latvijas krievu dīdžeju. Viņi satiekas un iepazīstas kā vīrietis un sieviete, kas viens otram patīk.

Unikāla iespēja slavenībām...

Tas ir ļoti labi. Bet kurā pasaules malā vēl, dzīvojot vienā valstī, tas būtu iespējams? Ar nožēlu jāatzīst, ka šis piemērs rāda mūsu divkopienu valsts realitāti.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc S. Toča intervijas “Aka ir dziļa, dīķis ir sekls”