Ar gaišu un brīvu domu

Par plastmasu ražošanas pamatlicēju Arnoldu Jirgensonu

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, prof. Emīlija Gudriniece, LZA akadēmiķe, — “Latvijas Vēstnesim”

Apceri par Arnoldu Jirgensonu gribas sākt ar viņa brāļa - izcilā ķīmiķa Bruno Jirgensona - vārdiem, ko viņš rakstīja pirms 75 gadiem (1928) savā dienasgrāmatā: “Slavenās ķīmijas tradīcijas, uz kādām stāv mūsu ķīmijas ēka, ir patiešām to vērtas, lai viņas turpinātu. Pateicoties šīm lielajām tradīcijām, jūtos lepns kā Rīgas ķīmiķis, bet līdz ar to viņas uzliek pienākumu būt to cienīgam.”

Jā, tuvākais Bruno Jirgensona domubiedrs zinātnes un citos jautājumos bija viņa jaunākais brālis Arnolds. Skolas gados abi nosolījās - būsim ķīmiķi. Tādi viņi kļuva un palika visu mūžu. Vienīgi Bruno Jirgensons pievērsās teorētiskiem pētījumiem, Arnolds - tehnoloģisko problēmu risināšanai. Pats Arnolds saka: “Mani interesēja brāļa Bruno teorētiskās atziņas īstenot praksē, lai celtu tautas labklājību.” Šo nodomu viņš veica ar uzviju, gūstot atzinību ražotāju aprindās.

Arnolds Jirgensons dzimis 1906. gada 2. decembrī Ādažu pagastā Strēlnieku mājās. Pirmā pasaules kara un pēckara notikumi Latvijā radīja Arnolda dzīves ceļā daudz grūtību, kuras viņš pārvarēja. 1925. gada pavasarī Arnolds pabeidza Jelgavas 2. valsts vidusskolu pēc reālģimnāzijas programmas un tā paša gada rudenī iestājās Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultātē. Studijās bija sekmīgs un jau otrajā studiju gadā kļuva par subasistentu ķīmijas laboratorijā pie profesora Oskara Luca, pazīstama ķīmiķa, kas kopā ar Bruno Jirgensonu atklāja “Luca - Jirgensona likumību” aminoskābju telpiskās uzbūves noteikšanai.

Arnolds Jirgensons ļoti sekmīgi beidza LU Ķīmijas fakultāti 1932. gadā ar inženiera ķīmiķa grādu un tika atstāts par fakultātes mācību spēku. Līdztekus mācību darbam LU viņš sāka strādāt Latvijas Piensaimnieku centrālajā savienībā (LPCS). Arnolds savās atmiņās raksta: “Toreiz 1934.g. vasaras otrajā pusē biju 28 gadus vecs ķīmijas inženieris, tikai nepilnus pāris gadus pēc Latvijas Universitātes beigšanas. Skaitījos vēl pie Universitātes kā subasistents, jo vakances trūkuma dēļ nebija izredzes avansēties. Brālis Bruno mudināja uz zinātnisku darbību tā sauktās tīrās zinātnes laukā. Taču manam tiešajam šefam prof. Dr. A.Liepiņam nebija tādu tematu, kas mani varētu interesēt. Man pašam arī tolaik vairāk interesēja mērķtiecīgi pētījumi, kam būtu kāda praktiska nozīme.

Ap to laiku biju publicējis žurnālā “Burtnieks” rakstu “Zinātne un valsts”, kam starp citu bija pielikta redakcijas piezīme, ka tā nepievienojas visiem autora uzskatiem. Pamatdoma bija, ka mūsu eksakto un tehnisko zinātņu pārstāvjiem saviem darbiem būtu jāizvēlas temati, kas tieši vai netieši palīdzētu celt mūsu jaunās valsts saimniecību. Minēju jaunu rūpniecību izveidošanu ķīmijas labā, izmantojot vietējās izejvielas, kā koksni, kūdru, ģipsi un arī lauksaimniecības ražojumus. Tika pieminēts arī kazeīns un kazeīna plastika.”

Acīmredzot kaut vai daļēji šā raksta ietekmē Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jūlijs Ērglis piedāvāja Arnoldam Jirgensonam ķīmiskās nodaļas organizēšanu un vadību. Ierosinājuma tiešais devējs bija Pauls Freidenfelds (Akots), Arnolda skolas biedrs no Jelgavas laikiem, Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim tuvs Zemnieku savienības darbinieks.

“J. Ērglis man jautāja, vai es gribētu un varētu uzņemties ķīmiskās nodaļas noorganizēšanu un vadību pie LPCS, kas ražotu kazeīnu, galalītu (mākslīgo ragu jeb kazeīna plastiku), kazeīna bāzes ēku krāsas un dažus citus piensaimniekiem vajadzīgus produktus.

Es bez ilgas domāšanas atbildēju ar “jā”, jo tas tieši bija manu interešu sfērā.

Jāpiezīmē, ka LPCS Rīgas Piencentrāle ražoja zemas kvalitātes kazeīnu, kas tika pārdots vietējām finieru fabrikām. Vienmēr ienāca sūdzības no tām par kazeīna zemo kvalitāti.

Sākās augstvērtīga kazeīna ražošanas pētījumi. Izrādījās, ka kazeīna plastikas ražošanai parastais, ar pienskābi vai sālsskābi izgulsnētais, kazeīns neder. Jālieto t.s. siera rauga kazeīns, kas koagulēts no vājpiena ar enzīmu himāzi un atšķiras ar augstu pelnu saturu.”

Daudz pūļu A.Jirgensonam bija jāpieliek, lai sagādātu no pienotavām kvalitatīvu jēlkazeīnu (tehnisko biezpienu). Kad eksperimentālais un organizatoriskais darbs par izejvielu sagādi, kvalitāti un piemērotību polimēru ražošanai bija veikts, bija jādomā par ražotnes darba organizēšanu. Viņš raksta: “Tad nāca tas svarīgākais uzdevums - apgādāt paredzētiem ražojumiem piemērotākās iekārtas. Šim nolūkam tiku komandēts uz Vāciju.”

Ražotnei bija jāsāk darboties pēc iepējas drīz. A.Jirgensons Vācijā iepazinās ar divām firmām, kurās ražoja nepieciešamās iekārtas. No tām viņš izvēlējās H.Prēna (Prehn) firmu, par ko raksta: “H.Prēns ieradās Latvijā noslēgt līgumu par kazeīna polimēru ražošanas mašīnu un iekārtu piedāvājumu.” Šī firma piedāvāja arī savus speciālistus iekārtu iedarbināšanai.

Par fabrikas organizēšanu A.Jirgensons savās atmiņās atzīmē: “Mūsu rūpnīcai tika ierādīts kāds vecs bijušās Baltijas Vagonu fabrikas noliktavas korpuss Valmieras ielā 2, blakus Rīgas Piencentrālei. Tā bija divstāvu ēka ar pagrabu. Tā tika pārbūvēta ražošanas vajadzībām, iekārtojot telpas arī laboratorijai, kantorim un personālam.”

A.Jirgensonam izdevās atrast darbaspējīgus un ieinteresētus darbiniekus, kuri prata paši projektēt un izgatavot nepieciešamo aprīkojumu. No Vācijas iegādāto aparatūru darbinieki apguva sekmīgi un īsā laikā.

Rūpnīcā izveidojās trīs galvenās ražošanas nozares: kazeīna (vad. I.Pelds), kazeīna polimēru (vad. A.Goldberģis) un dažādu ķīmisko reaģentu lauku pienotavu vajadzībām (vad. A.Siliņš). Rūpnīca ražošanu sāka 1935. gadā. Par to lasāms A.Jirgensona atmiņās: “Ap 1935.g. vidu visi priekšdarbi bija paveikti un ražošana gāja ar pilnu jaudu ar apmēram 30 līdz 40 nodarbinātām personām. Kazeīna plastika no pašu ražota kazeīna tika izgatavota plāksnēs un apaļos stieņos ~80 dažādās krāsās. Tie tika pārdoti vietējiem ķemmju, pogu, dažādu rotas lietu un sīkdaļu ražotnēm.”

Nākamajos gados produkcijas apjoms palielinājās vairākas reizes. Kazeīna polimēriem (plastmasām) pat tika dots nosaukums “Lettoid”, 20 % no ražotās produkcijas tika eksportēti uz Poliju, Lietuvu un Holandi.

A. Jirgensona ražotās plastmasas (galalīts) pieskaitāmas olbaltumplastu kategorijai, ko 30. - 40. gados pasaulē plaši ražoja no augu un dzīvnieku olbaltumvielām (piena kazeīna, kukurūzas reīna, zemesriekstu arghīna). Tās ir necaurspīdīgas ragveida vielas ar labām mehāniskām īpašībām, ķīmiski samērā izturīgas. Pirmskara pasaulē tām bija liela nozīme; vēlāk tās aizstātas ar cita veida, sintētiskajām, plastmasām.

Ar 1938. gadu sākās ražošanas pārorganizācija. Rūpnīcai bija jāpazemina kazeīna cenas, jo tās bija stipri kritušās citās zemēs. Sākās pētījumi par kazeīna izmantošanu jauna produkta - tekstilkazeīna - ražošanai. Līdz ar to polimēru ražošana no kazeīna paplašinājās. Par to A.Jirgensons raksta: “Kazeīna plastikas nozare 1938.g. tika ievērojami paplašināta, uzlabota kvalitāte, pie kam ~30 % no produkcijas tika eksportēta. Pārdošana uz ārzemēm nebija viegla lielās konkurences dēļ. Galvenās noņēmējas zemes bija Lietuva, Holande, Beļģija un Turcija. Nākošajā 1939.g. pārorganizēšana turpinājās, jo mūsu fabrika vairs nevarēja izpildīt visus kazeīna plastikas pieprasījumus. Vajadzēja iegādāties mašīnas un paplašināt iekārtas. Daudz pūļu tika pielikts eksporta palielināšanai, noorganizējot ražojumu izstādes vairākās Eiropas zemēs un Toronto Kanādā. Diemžēl Otrā pasaules kara sākums 1. septembrī nobremzēja labi uzsāktos plānus. Sakarā ar kara apstākļiem daudz kas bija jāpārgroza. Pārorganizācijas darbā saņēmu lielu atbalstu no LPCS valdes priekšsēdētāja Teodora Kalniņa un sekretāra Jūlija Lezdiņa. Tālākai mūsu ražošanas sekmīgai darbībai likās visi šķēršļi novērsti. Bet 1940.g. jūnijā mūsu zemi okupēja PSRS sarkanā armija. Tad vairs ilgi nevarēju palikt atbildīgā vadītāja amatā.”

Lūk, kā “brīvās padomju varas” darbu rūpnīcā atceras Arnolds Jirgensons: “Tika iecelta (ievēlēta?) trīs vīru komiteja ar kurinātāju Kārli Kanderi priekšgalā. Visumā sapratāmies labi līdz tam laikam, kad bija jāsastāda jaunais algu saraksts, kas apstiprināms toreizējā, tā saucamā Vieglās rūpniecības komisariātā. Aizvedu sarakstu pie “tautas komisāra” un viņš ieteiktās algas draiski samazināja. Es tad nosvītroju savu parakstu, paskaidrojot, ka nevaru būt līdzatbildīgs fabrikas komitejas priekšā. Tas komisāru satrauca un es, paredzot konzekvences, atlūdzos no atbildīgā vadītāja amata, motivējot to ar lielāku darba slodzi universitātē, kur vēl skaitījos kā asistents. Paliku tikai kā fabrikas “tehniskais vadītājs”. Tā politisko pārmaiņu rezultātā vairs nevarēja turpināties mūsu iecerētie tālākās attīstības darbi. Viss plānotais pajuka.”

Savās atmiņās A.Jirgensons apraksta arī ražošanas tehnoloģiju, izmantojot vietējās izejvielas. Viņa doma par lietišķās zinātnes attīstību ir aktuāla arī mūsdienās. Mums jādomā, kā Latvijā esošās un pašu ražotās izejvielas izmantot dažādu rūpniecības nozaru un tautsaimniecības attīstībai, lai celtu tautas labklājību un mazinātu sociālo spriedzi.

1944. gadā Arnolds Jirgensons ar sievu gleznotāju Ilonu emigrēja uz Rietumu zemēm. Dzīvodams Vācijā, Zviedrijā, Kanādā un ASV, viņš strādāja dažādu polimēru ražošanas un pārstrādes firmās. Visur viņam noderēja Latvijā iegūtās zināšanas par kazeīna pārstrādi. Darbā Arnolds Jirgensons guva panākumus, un firmas viņa zināšanas un iegūtos rezultātus augstu vērtēja, piešķirot apbalvojumus (naudas prēmijas).

Ievērību pelna Arnolda Jirgensona pētījumi (gan īsu laiku - no 1950. līdz 1952.g.) Kanādā Makgilla universitātē, kur viņš risināja jautājumu par bioloģiski aktīvu savienojumu sintēzi, izmantojot baktērijas Staphylococcus albus. Šīs baktērijas sintezē polisaharīdu, kas dziedina strutojošas un cita veida brūces. Šo pētījumu rezultātus Arnolds Jirgensons labprāt nodotu Latvijas zinātniekiem, ja kāds vēlētos šo jautājumu risināt.

1965. gadā pasaulē liela vērība tika veltīta stikla šķiedru ieguvei un audumu gatavošanai no tām, sevišķu uzmanību pievēršot to krāsošanai, turklāt pēc iespējas plašākā krāsu gammā. Lielākajā ASV tekstilfirmā - “Berlington Industries” auda un krāsoja stikla šķiedras audumus. Arnolds Jirgensons izstrādāja vispiemērotākās emulsijas polimēru Nr. 3330 - pigmentkrāsu saistvielu, kas bija izturīga mazgāšanas un ķīmiskās tīrīšanas procesos.

Kopš 1976. gada Arnolds Jirgensons ir pensijā. Pirms četriem gadiem viņš atgriezies dzimtenē un dzīvo Liepājā.

Daudzus gadus Arnolds Jirgensons pavadīja svešumā, taču nenovērsās no tām zināšanām un pieredzes, ko guva Latvijā. Visu savu darba mūžu viņš bija kopā ar lietišķās ķīmijas risinājumiem. Arī pašlaik, atceroties brāli Bruno un mirkļus no savas dzīves, viņš neaizmirst piemetināt, ka jau bērnībā abi izvēlējās grūtu, bet interesantu un vajadzīgu zinātnes nozari - ķīmiju.

Strādājot ASV, viņš bieži mainīja darbavietas. Kāpēc ? Arnolda Jirgensona atbilde: “Es skatījos vienmēr pēc jauna darba, man patika eksperimentēt. Bet to vislabāk izdarīt firmās, kur neviena nebija, kas varētu mani komandēt. Tur mana doma bija brīva.”

Ar tādu brīvu domu Arnolds Jirgensons vada savas dienas, dzīvodams jau vairākus gadus Liepājā. To mēs izjutām, ciemodamies pie viņa dzīvoklī, pareizāk sakot - kad pērnvasar viņam pasniedza LZA goda doktora diplomu. Šī atzinība ķīmiķim piešķirta, atzīmējot viņa nopelnus praktiskajā zinātnē, ražošanā un godinot visu Jirgensonu dzimtu, arī brāli Bruno, kurš nepieredzēja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Jauntapušā goda doktora stāstījums par savu dzīves gājumu, sasniegumiem jaunu produktu ražošanā, pieredzi un sastaptiem cilvēkiem jebkurā gadījumā varēja uzburt neaizmirstamas ainas un sajust šā cilvēka labestību.

Viņš ir saglabājis gaišu domu un fenomenālu atmiņu. Ar viņu runājot, pats kļūsti labāks un idejām bagātāks.