• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar kultūras un zinātņu iekļāvi Eiropā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.06.2003., Nr. 93 https://www.vestnesis.lv/ta/id/76471

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu

Vēl šajā numurā

20.06.2003., Nr. 93

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar kultūras un zinātņu iekļāvi Eiropā

Par Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēdi 17.jūnijā

17. jūnijs ir diena Latvijas vēsturē, kuru mēs atcerēsimies vienmēr. Sākums okupācijai, kas sadalīja Latvijas sabiedrību un kultūru divās daļās – “šeit”, Latvijā, un “tur” – emigrācijā. Pēc Trešās atmodas sākās jauni pētījumi, lai taptu Latvijas, nevis Latvijas PSR vēsture un latviešu literatūras vēsture. Neatkarības gados ir paveikts krietni daudz, aiz rezultātiem un problēmām iezīmējas perspektīva.

Kontekstā, 17.jūnija Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēdē par tēmu “Pētījumi literatūrzinātnē: paveiktais un problēmas” referēja LZA korespondētājloceklis, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors Dr. habil. philol. Benedikts Kalnačs, saturīgu koreferātu sniedza akadēmiķis Viktors Hausmanis. Abus referātus papildināja plaša izdoto grāmatu izstāde.

Nozīmīgākais pētījums literatūrzinātnē 20.gadsimta 90. gados ir Dr. habil. philol. Viktora Hausmaņa zinātniskajā vadībā sagatavotā “Latviešu literatūras vēsture” trijos sējumos (1998–2001), kas atspoguļo svarīgākos procesus latviešu literatūras attīstībā. Turpmāk aktuālie virzieni saistās ar padziļinātu problēmu analīzi: latviešu rakstnieku daiļrades monogrāfisku izpēti, žanru attīstības izvērtējumu, latviešu literatūras novērtējumu starptautiskā kontekstā. Latviešu rakstniecības izpētē pirmreizīga sērija ir “Personība un daiļrade”, turpinās darbs pie rakstu krājumiem “Latviešu rakstnieku portreti”, kas aptvers jaunākās literatūras parādības, kā arī veidos iestrādes topošām monogrāfijām. Žanru izpētē ir V.Hausmaņa un B.Kalnača sagatavotais manuskripts “Latviešu drāma 20.gadsimta pirmajā pusē”; dzejas parādības aplūkotas akadēmiķes Janīnas Kursītes monogrāfijā “Dzejas vārdnīca” (2002), īsās prozas procesi — Dr. philol. Benitas Smilktiņas monogrāfijā “Novele” (1999). Salīdzināmās literatūras jomā augstu novērtēts ir pētījums par latviešu un krievu literatūras sakariem — akadēmiķes Veras Vāveres un Dr. philol. Ludmilas Sproģes monogrāfija “Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras sudraba laikmets” (2002), kā arī latviešu un skandināvu literatūras paralēles (rakstu krājums “Ziemeļu zvaigznājs”, 2002, Dr. philol. Arno Jundzes “Somijas literatūra Latvijā”, 2002, B.Kalnača “Ibsena zīmē”, 2000). Tuvākajā nākotnē kā interesants pētījumu virziens iezīmējas latviešu un vācu literatūras salīdzinošā izpēte. Jau izdots rakstu krājums “Gēte un Baltija” (2002, Dr. philol. Gundegas Grīnumas zinātniskajā redakcijā). Top kolektīva monogrāfija par latviešu un vācu kultūras sakariem 20.gadsimta pirmajā pusē. Perspektīvā aktuāls pētījums varētu aptvert latviešu, lietuviešu, igauņu literatūras attīstības paralēles. Žanru izpētē paredzēts V.Hausmaņa un B.Kalnača darbs par 20.gadsimta otrās puses latviešu drāmu, B.Smilktiņas pētījums par latviešu noveli pēckara periodā, kā arī Dr. philol. Ievas Kalniņas 20.gadsimta sākuma dzejas procesu analīze. Abus pētniecības virzienus ietver B.Kalnača iecere izveidot monogrāfiju par Eiropas drāmu 19.un 20.gadsimta mijā, kur būtu ietverts arī drāmas aplūkojums Baltijas kultūras telpā. Tēmai jau ir iestrādes — monogrāfiskās apceres “Modernās drāmas aizsākumi” (2001) un “Modernisma drāma Vācijā” (2002).

Problēmas pētniecības procesā rada pašreizējā zinātnes finansēšanas sistēma, kas balstās atsevišķu projektu finansējumā. Tā nedod garantijas ilglaicīgu kolektīvu ieceru īstenošanai. Līdz ar to ir grūti realizēt tādus lielus mērķus kā literāru periodu detalizētu izvērtējumu, tekstoloģiskas ievirzes izdevumu veidošanu, kā arī literatūras teorijas jautājumu izpēti. Tāpat zinātnieku specializācijas jautājums – izglītības procesā tā nerealizējas, un līdz ar to atsevišķās jomās, piemēram, dzejas pētniecībā, jūtams jaunu kvalificētu speciālistu trūkums. Salīdzināmās literatūras laukā problēma saistāma ar nepietiekamu Latvijas bibliotēkās pieejamo literatūru. Tāpēc lielu pētījumu iespējams īstenot, vienīgi atkārtoti iepazīstoties ar materiāliem citu valstu bibliotēkās un pētniecības centros.

V. Hausmaņa referāts „Mārtiņa Zīverta un Anšlava Eglīša daiļrades pētniecībā paveiktais un darāmais” tieši sabalsojās ar divu atšķirto literatūras daļu vienošanas tēmu. Jo M. Zīverts un A. Eglītis – izcilie latviešu rakstnieki – ilgus gadus nodzīvoja trimdā, okupācijas apstākļos viņu darbi Latvijā nebija pieejami un glabājās bibliotēku specfondos. Abi rakstnieki bija jaunu ceļu gājēji un spēra soli uz priekšu latviešu literatūras eiropeizācijā. Tāpēc pēc neatkarības atgūšanas Latvijā bija būtiski svarīgi apgūt šo noklusēto literāro mantojumu. Ir paveikts liels darbs, Latvijā publicēti trīs Mārtiņa Zīverta lugu krājumi, klajā laistas Anšlava Eglīša desmit prozas grāmatas un lugu sējums, kas papildināti ar komentāriem un apcerēm. Atsevišķi rakstu krājumi veltīti A.Eglīša un M.Zīverta daiļrades apskatam, viņu literārie darbi analizēti izdevumā “Latviešu rakstnieku portreti. Trimdas rakstnieki” un B. Kalnača monogrāfijā “Tradīcijas un novatorisms Mārtiņa Zīverta drāmu struktūrā”. 2003.gadā publicēta V.Hausmaņa monogrāfija “Mārtiņš Zīverts”.

Problēmas? Ir saskatāmas arī tās. Joprojām aktuāls ir uzdevums publicēt visu M.Zīverta un A.Eglīša literāro mantojumu, īpašas grūtības sagādā M. Zīverta lugu izdošana, jo šādi izdevumi ir nerentabli un prasa prāvus ieguldījumus. Lietderīgi būtu uzrakstīt Anšlava Eglīša daiļradei veltītu monogrāfiju.

Otra problēma – par 6. jūnijā Viļņā notikušo Igaunijas, Lietuvas un Latvijas zinātņu akadēmiju vadītāju tikšanos un par 9. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci. ZA prezidenti Jiri Engelbrehts (Igaunija), Benedikts Juodka (Lietuva) un Jānis Stradiņš (Latvija) un viņu vadītās delegācijas, novērtējot zinātnes un akadēmiju stāvokli, pauda gandarījumu par visām Baltijas valstīm izteikto uzaicinājumu pievienoties ES un NATO un izteica optimistiskas prognozes par šo procesu rezultātu. Un, pēc informācijas par zinātnes un akadēmiju stāvokli valstīs, tika konstatēts, ka pēdējos divos gados valsts zinātnes stratēģijas un politikas veidošanas process ir paātrinājies, ko var teikt arī par zinātniskās pētniecības iestāžu sistēmas restrukturizāciju. Tāpat labvēlīgu iespaidu atstājusi gatavošanās iestājai ES.

Igaunijā ir pieņemta zinātnes un attīstības stratēģija “Uz zināšanām balstīta Igaunija”, izveidoti zinātnes ekselences centri, nodibināta Igaunijas tehnoloģijas aģentūra ESTAG, izstrādāts zinātnieku ētikas kodekss utt.

Latvijā pieņemta Nacionālā investīciju programma, kurai ir ciešs sakars ar daudzām zinātnes un augsto tehnoloģiju attīstības problēmām. Latvijas zinātnieku, tai skaitā Zinātņu akadēmijas locekļu, sekmīgajiem centieniem atcelt relatīvi augsto vecuma cenzu zinātniskajiem pētniekiem ir starptautiska nozīme.

Lietuvā, pamatojoties uz valdības oficiālā dokumenta (Baltās grāmatas) par zinātni un augstajām tehnoloģijām secinājumiem un ieteikumiem, noteiktas zinātnes attīstības stratēģijas robežzīmes. Ar aktīvu Zinātņu akadēmijas līdzdalību Seims izstrādājis un pieņēmis Lietuvas tautsaimniecības attīstības ilglaicīgo (līdz 2015. gadam) plānu.

Baltijas intelektuālās sadarbības konferenču ierosinātāji — Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Somijas vadošie zinātnes un kultūras darbinieki – uzskata tās par pastāvīgi darbojošos pasākumu. Savulaik, no 1935. līdz 1940. gadam, šādas konferences notika katru gadu. Vēsturisko apstākļu pārtraukto kārtību atjaunoja 1999. gadā. Viļņas konference 2003. gada 6. un 7. jūnijā bija devītā, pulcinot Baltijas valstu, Polijas, Dānijas, Vācijas, Somijas un Norvēģijas zinātnisko institūciju pārstāvjus. Dominējošā tēma bija globalizācija, Eiropa un reģionālā identitāte. Tā tika izvēlēta, ņemot vērā nepieciešamību labāk izzināt pasaulē pieaugošās integrācijas tendenču sekas, kā arī to ietekmi uz specifisko nacionālo un reģionālo iezīmju likteni pēc iestāšanās ES. Šīs aktuālās problēmas, kuras īpaši izpaužas ekonomikā un politikā, konferencē tika apskatītas filozofiskā, vēsturiskā, tiesiskā, etnoloģiskā un citos aspektos. Liela uzmanība tika veltīta mazo valstu zinātnei un kultūrai. Pieņemtajā rezolūcijā, aicinot atbalstīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pievienošanos ES un NATO, atzīts par nepieciešamu stiprināt Baltijas reģiona mazo valstu sadarbību un harmonizēt intereses, lai tās ieņemtu atbilstošu vietu Eiropas struktūrās. Šim nolūkam ir gan jānodrošina plaša informācija pasaulei un Eiropai par Baltijas reģiona valstīm, gan jāpalielina konferences dalībnieku skaits, iesaistot visas Baltijas jūras reģiona valstis.

LZA Senāta darba kārtība tieši sabalsojās ar Latvijas kultūras un zinātnes vietu vienotā Eiropas telpā.

Ilga Tālberga — “Latvijas Vēstnesim”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!