Mutvārdu vēsturē: ar jaunu pieredzi, pašu mājās un pasaulē

Mutvārdu vēstures liecību vākšana. Tas ir kopīgi darāms darbs

Dr.phil. Maija Hinkle:

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Nobeigums. Sākums “LV” 19.06.2003., Nr.92

Maija Medne: “Tautas tērpus. Mana mamma bija izšuvusi. Mamma bija divos tautas tērpos iešuvusi iekšā pakas. Man vēl tagad ir mājās viens tas svārks.”

Kļaviņu Juris atceras visus trīs lielos “Latvju rakstu” sējumus ceļmalā, ko kāda bēgļu ģimene tālāk vairs nevarējusi panest.24

Tas, ka cilvēki ņēma līdzi arī latviskus priekšmetus bez jebkādas praktiskas vērtības, atklāj ne tikai šo priekšmetu vērtību līdzņēmējiem, bet liek domāt, ka viņi varbūt paši nemaz nebija tik pārliecināti, ka māju atstāšana būs tikai īslaicīga.

Diezgan daudziem Eiropas atstāšana, braucot uz Ameriku, bija ne mazāka trauma kā Latvijas atstāšana, jo ceļš aizveda tālāk no Latvijas un bija skaidrs, ka atgriešanās tik drīz nebūs. Atkal Maija Medne: “Man iebraukšana Amerikā bija diezgan liela trauma. Kad iebraucu Amerikā, man ļoti sāpēja sirds — tālāk no Latvijas. Varbūt es Vācijā biju dzirdējusi stāstus, ka lielie runā par to, kā mēs tiksim atpakaļ, bet tagad tikai tālāk. Tad man sāka tiešām rasties tāda dzimtenes mīlestība. Un tad man vakaros vienmēr patika, miegā laižoties, domāt, kā tur bija, kā tur gāja pa to taciņu, kā tur ziedēja tas un atkal tas tanī skolas dārzā, manā dzimšanas vietā.”25

Amerikas latviešu attiecības ar Latviju un latvietību pirms Latvijas neatkarības 1991. gadā. Pēc iebraukšanas Amerikā trimdinieku attiecības ar Latviju un latvietību izveidojās ļoti dažādas un individuālas. Kamēr daži drīz vien iedzīvojās amerikāņu vidē un aizgāja no latviešu sabiedrības, lielākā daļa izveidoja vēl joprojām aktīvas latviskas kopienas.26 Kad 1990. gadā es Amerikas Latviešu apvienībā meklēju latviešu organizāciju adreses, man paziņoja, ka Amerikā esot pāri par 500 latviešu organizāciju!27 Daudzi no mūsu intervētajiem cilvēkiem ir bijuši daļa no šīs aktīvās, apzinīgās latviešu trimdas sabiedrības.

Lai gan viņu starpā var atrast visdažādākās savstarpēji nesavienojamas attieksmes pret Latviju okupācijas laikā, viņu kopējais mērķis un sapnis bija atkal brīva un neatkarīga Latvijas valsts, ar no sākuma izteikto, bet vēlāk zemtekstā it kā visiem pieņemto domu, ka tad, “kad Latvija būs atkal neatkarīga, mēs brauksim atpakaļ”. Bet izrādījās, ka tad, kad Latvija 1991. gadā beidzot atguva savu neatkarību, samērā maz bijušo trimdinieku aizbrauca atpakaļ uz Latviju dzīvot. Kāpēc? 1991. gadā atgūtā neatkarība piespieda arī trimdas latviešus no jauna izvērtēt, kas viņi ir un kur viņi ir piederīgi, ņemot vērā ne tikai vēlmes, bet arī realitātes.

Dzīvesstāstiem ir sava loma šinī izvērtēšanas procesā, jo dzīvesstāsta izstāstīšana ne tikai palīdz pētniekiem labāk saprast cilvēku īsto attieksmi pret Latviju un savu latviskumu, bet, kā norāda Rozenvalds un Ohbergs, tā palīdz arī šādā krustpunktu situācijā katram stāstītājam izšķirties par nākotnes ceļu.28 Mūsu gadījumā vismaz viena ievirzes dalībniece pēc diskusijām izšķīrās atgriezties Latvijā dzīvot.

Māju sajūta pēc 1991. gada. Kādēļ diasporas latvieši nebrauc atpakaļ uz Latviju dzīvot? Runājot ar dzīvesstāstu autoriem, mēs gribējām zināt, kā viņi sevi definē tagad, 11 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Kas viņš ir — “latvietis”, “latviešu izcelsmes amerikānis”, “trimdinieks” un kādēļ viņš nebrauc atpakaļ uz Latviju dzīvot? Kur viņš jūtas piederīgs, kur viņam ir māju sajūta?

Šī pētījuma daļa balstās ne tikai uz intervijām ar individuāliem autoriem, bet arī uz audiokasetē ierakstītām diskusijām apmācību grupās (kur piedalījās kopā 54 dalībnieki).29

Bijušais PBLA un ALA priekšsēdis Kārlis Ķuzulis aprakstīja trimdinieku attieksmi pret tikko neatkarību atguvušo Latviju ļoti konkrēti, runājot par pirmajiem gadiem pēc neatkarības: “Kaut mēs vienmēr runājām par to, ka mums vajag Latviju brīvu un tā jādabū brīva, un jāstrādā tai lietai, mēs tomēr bijām šausmīgi pārsteigti, ka tas notika tik pēkšņi. Te ir Latvija, lūdzu! Mēs bijām apjukuši zināmā veidā, jo mēs bijām teikuši, ka mēs esam gatavi iet ar plikām kājām uz Latviju, ka tik mēs tiktu atpakaļ savā tēvzemē. Bet kad nu šis brīdis bija klāt un mums piedāvāja, lai mēs dodam trīs cilvēkus, kas varētu strādāt Ministru padomē, tad mēs varējām dabūt tikai vienu cilvēku, un tas bija Valdis Pavlovskis. Viņš bija gatavs atteikties no sava darba Amerikā, braukt uz Latviju un sākt strādāt. Tas pierādīja, ka ir viegli runāt, bet nav tik viegli izdarīt. Man jāsaka, cepuri nost Valdim Pavlovskim, ka viņš tiešām to darīja. To nevar par zemu novērtēt.

Vienmēr jau iemeslu var atrast, kamdēļ tas tā notika un ne citādāk. (..) Trimdas posms bija vienkārši bijis par garu, lai to lielo degsmi un mīlestību uzturētu.

Bet ir daudzi cilvēki, kas ir aizbraukuši atpakaļ, kas strādā.30 Man jāsaka ar lielu cieņu, ka taisni jaunā paaudze ir tā, kas to ir izdarījuši visvairāk. Būtībā tie, kas vēl nebija iesākuši savu karjeru šeit. (..) Es domāju, ka ir jau, bet varēja būt vairāk, varēja būt vairāk.31

Gan intervijās, gan apmācību semināros jautājums par piederības un mājas sajūtu bieži izsauca ļoti sāpīgas un dziļas pārdomas, it sevišķi kopējās diskusijās apmācību semināros, kur kursanti cits citu papildināja un diskusija izveidojās par domu apmaiņu un sadarbību.

Dažiem tādas māju/piederības sajūtas nemaz nav, un tādēļ tā nav problēma. Andrejs (ap 65. g.v.): “Man vispār nav tāda ļoti izteikta piederības instinkta. Tādu īstu māju sajūtu man varbūt atņēma 44. gada 26. jūlijā, kad mēs izgājām no savām mājām un nezinājām, kur mēs būsim pēc laika. Tās bija mājas, tādas mājas, kuras nekad vairs nevarēja būt un nebūs — ne šeit, ne Latvijā.”32

Bet daudziem, it sevišķi vecākai paaudzei, tā ir ļoti sāpīga un smaga problēma. Kā Vilma (pāri 80 g.v.) teica: “Es ilgus gadus neizpakoju koferus un domāju, ka pie pirmās izdevības es braukšu atpakaļ uz Latviju. Un tad, kad nāca tā brīvība, tad es sev prasīju: “Nu, vai tev tie koferi vēl ir sapakoti? Brauc atpakaļ.” Ar to jautājumu es cīnos vēl šodien.”33

Dzidra (74 g.v.): “Es patiesi jūtos tā kā uz pusēm pāršķelta. Kad es atbraucu atpakaļ Amerikā no Latvijas, tad viena puse paliek tur un otra ir šeit.”34

Gunta (ap 60 g.v.): “Manas mājas ir šeit. Es te esmu uzaugusi. Bet manas domas un mana sirds, un visas manas jūtas, viskautkas, kas man ir mīļš jeb kas mani interesē, ir noteikti Latvijā un par Latviju”.35

Šādiem cilvēkiem ir grūti, ja nevar dzīvot abās vietās. Iemesli, kādēļ nevar pārcelties uz Latviju, ir dažādi. Vilma: “Man pilna Latvija ar radiem, visi labprāt pieņemtu, saka: “Brauc! Brauc!”Bet man vistuvākie radi tomēr ir šeit. Tā ir tā vidējā paaudze. Viņi runā latviešu valodu, ir bijuši Latvijā, bet viņi tomēr izvēlas viņu dzimšanas vietu. Viņi jūt savu piederību latviešu tautai, bet kaut kā viņi nav tik cieši ar to saistīti, kā mans vīrs šeit Katskiļu kapos.”36

Vai ir veselības problēmas, ar ko Latvijā grūti tikt galā.37

Dažreiz Latvijā nav vairs nekā no tā, kas tur bija aizbraucot, viss ir izpostīts. Piemēram, Lidija Bālēna: “Tad, kad es atgriezos pirmo reizi — deviņdesmit otrajā pirmo reizi aizbraucu uz savu dzimto vietu, tad es nekā tur vairs nepazinu, it nekā. Pat ne celiņa, pa kuru mēs gājām. Es atradu mājas pamatus. Mājas pamatos apmēram tur, kur man stāvēja gulta, tur auga egle. Tai bija nokrituši daži čiekuri, (..) trīs čiekurus es paņēmu — tas viss no manām tēva mājām. (..) Kad es apprasījos pagastvaldē, tad teica - nē, to vietu neviens nevar atpakaļ dabūt, jo tas ir rezervāts. (..) Cita vietā es neko negribu — es gribu to vietiņu, kur es dzimu, kur es augu, kas piederēja maniem senčiem.(..) Tur man ir mīļa mana zeme, mana dzimtene. Tā ir mana dzimtene. Bet manas mājas ir Amerikā, jo te es esmu nodzīvojusi no piecdesmit pirmā gada. Es jūtos te droša.” 38

Sevišķi interesants iemesls ir tas, ka labs skaits bijušo trimdinieku jūtas, ka viņus Latvijā nepieņem, viņi nav vajadzīgi, viņi jūtas atstumti.

Helmi (73 g.v.): “Kad es esmu Amerikā, tad es jūtos Latvijai piederīga. Un kad es esmu Latvijā, tad es jūtu, ka es esmu tur tikai ciemos, ka manas mājas ir šeit. Vecus kokus ir ļoti grūti pārstādīt. Viņi parasti neiztur. Mans gadagājums, mēs esam tikai tā sauktie pensionāri, un tie nu Latvijai nav vajadzīgi. Mēs nekad tur nevaram būt tiešām laimīgi.”39 Andrejs (ap 65): “Latvijā es esmu pie savējiem tikai pie visas tuvākās ģimenes... Kad es esmu ar citiem cilvēkiem, tā es jūtu, ka viņi mani neuzskata par savējo. Ir ļoti grūti braukt tur, ja uzskata tevi tur mazliet par tādu kā nepiederošu.”40 Cita respondente: “Man ļoti uzkrita, ka Latvijā vairāk lieto to frāzi “Jūs un mēs” nekā mēs šinī pusē. Mēs gribam tomēr to kopību vairāk izjust un lietojam to “mēs” arī ar Latvijas cilvēkiem. Bet viņi vienmēr — “Nu, jā, jūs to nesaprotat.” Tas ir katra vārda galā — “Jūs to nesaprotat.” “Jūs to neesat piedzīvojuši.” 41

Kārlis Ķuzulis: “Ziniet, ir tādi uzplūdi un atplūdi. Bija tāds posms, kad mēs bijām milzīgā cieņā Latvijā — visi tie, kas šeit dzīvoja un kas brauca. Un tad pēkšņi kaut kas notika. Es domāju, ka, kad tie 18 Saeimas deputāti no Rietumiem būtībā nedeva to, ko no viņiem sagaidīja, tad līdz ar to sajūsma par šejienes latviešiem pazuda — “Jūs jau nekā nedarāt, tāpat kā šejienieši.” No tāda posma, kad tā doma bija, lai likvidētu to “mēs un jūs”, tomēr nav izdevies to likvidēt. Arvien tas pastāv — “mēs un jūs”. Pašreiz varbūt atkal tas sāk pazust, bet vienu brīdi tas bija diezgan asi izjūtams — “Ko nu jūs!”

Otrs, ko es esmu konstatējis, ir, ka Latvijā bija tāda pieeja: “Mēs paši zinām, kā to darīt. Nejaucieties mūsu lietās.” Viņi saka, it kā aizstāvēdamies: “Nu, jā. Bet mums jau nav tādas rocības kā jums. Mēs darām to, ko varam, ar saviem līdzekļiem, savu darbu.”42

Interesanti, ka tādu pašu komplicētu, daudzdimensiālu un niansētu dinamiku starp palicējiem un tiem, kas atgriežas desmitiem gadu vēlāk, parāda čehu rakstnieks Milans Kundera savā romānā “Ignorance”,43 kur sieviete, kas emigrēja pēc 1968. gada, atgriežas divdesmit gadus vēlāk nesen neatkarību atguvušā Čehoslovākijā un konstatē, ka nevienam neinteresē viņas pieredze, ka viņa īsti saprasties var tikai ar citu trimdinieku.

Līdzīgu dinamiku mēs redzam arī mūsu diskusijās un stāstos, bet ne tikai to.

Piederība gan Latvijai, gan Amerikai. It sevišķi pēdējā laikā mēs redzam, ka arvien vairāk ārzemju latviešu, kam vēl ir šī ciešā saite ar Latviju, atrod veidus, kā pozitīvi atrisināt savu mīlestību uz Latviju un nespēju pārcelties uz Latviju dzīvot, kā savienot savu piederību gan Latvijai, gan Amerikai.

Miervaldis Janševics: “Lai gan es dzīvoju šeit, es tomēr braucu uz Latviju. Es ļoti labi jūtos Latvijā, man divu nedēļu laikā nav nekādu problēmu. Viss ir ļoti normāli. Es ātri iejūtos. Es daudz ko varu tur darīt. Bet man arī šeit ir daudz ko darīt; es nevaru visu to uzdot. Kur ir manas mājas? Man mājas ir tur, kur es esmu.”44 Respondente diskusijās ievirzē: “Nav jau vajadzīgs tikai internets, lai dzīvotu te un strādātu priekš Latvijas. Mēs katrs varam būt arī tāds internets, kas, dzīvojot šeit, kaut ko ļoti labu varam darīt Latvijai.”

Tilts starp Latvijas un ārzemju latviešiem

Ļoti vērtīgs un nozīmīgs veids, kā ārzemju latvieši piedalās Latvijas dzīvē un ir veidojuši tiltus ar Latviju, ir piedalīšanās dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcijās.45 Septiņās dzīvesstāstu ekspedīcijās esam ierakstījuši ap 1000 dzīvesstāstu. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ es 1995. gadā pēc Mazirbes konferences vispār liku priekšā ekspedīciju talcinieku ideju, bija vēlēšanās dot iespēju mums, ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, piedalīties Latvijā kādā nozīmīgā darbā. Tas ir arī noticis, un ārzemju latviešu pienesums ekspedīcijām ir izvērties nozīmīgāks un interesantāks, nekā es sākumā cerēju.

Ne tikai Latvijas ekspedīciju finansiālais atbalsts ir nācis gandrīz pilnīgi no ārzemju latviešiem un viņu organizācijām,46 bet mēs, galvenokārt es pati, esam daudz strādājuši, lai par rezultātiem un Latvijas cilvēku dzīvesstāstiem informētu Amerikas latviešu un arī amerikāņu sabiedrību, piedaloties starptautiskās konferencēs, lasot referātus un dodot programmas vispārējai publikai dažādos kontekstos,47 rīkojot izstādes visos lielākajos Amerikas latviešu sarīkojumos, publicējot rakstus presē un tamlīdzīgi. Ekspedīcijas ir devušas arī iespēju vairākiem Amerikas jaunākās paaudzes zinātniekiem iegūt praksi Latvijā.48 Šādā veidā mēs esam mēģinājuši veidot tiltu starp Latvijas un ārzemju latviešiem un arī latviski nerunājošo publiku.

Vēl konkrētāks tilts ir izveidojies tieši interviju procesā. Septiņās dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcijās Latvijā ir piedalījušies apmēram 200 talcinieku un darbinieku, un apmēram trešā daļa — no ārzemēm.

Tā kā ārzemju intervētāji nāca no ļoti atšķirīgas vides un kultūras, ar citādu dzīves pieredzi un vēsturisko apziņu nekā dzīvesstāstu autoriem, es biju norūpējusies, it sevišķi projekta sākumā, vai viņiem izdosies nodibināt kontaktu ar Latvijas lauku cilvēkiem, vai cilvēki viņiem uzticēsies, jo viņi bija “ārpusnieki”.

Izrādījās, ka ārzemju intervētāju negatīvā pieredze sastāvēja galvenokārt no tā, ka ārzemju intervētāji ne vienmēr pietiekami labi pazina vietējo kultūru un vēsturi, lai uztvertu nianses, jokus vai nepareizības, un no tā, ka ārzemju intervētājiem parasti nebija iespējas atgriezties pie stāstītāja atkārtoti, ja situācija to prasītu. Nespēja atgriezties varēja būt it sevišķi svarīga situācijās, kur stāsts bija traumatisks un izsauca autorā daudz emociju.49

Bet šie negatīvie aspekti bija minimāli, salīdzinot ar ārzemju intervētāju ļoti pozitīvo pienesumu projektam. Šeit es runāšu galvenokārt par manu pašas pieredzi.

Pirmkārt, gandrīz ikvienā ekspedīcijā man bija viens vai divi autori, kas teica: “Nu bet šo gan lūdzu šinī novadā nestāstiet, un ierakstu novadmuzejā nelieciet.” Autors pastāstīja mums, ārpusniekiem, ko viņš vietējam nebūtu stāstījis. Parasti šinī informācijā tika pieminēti apspiedēju vārdi vai aprakstīti apkaunojoši notikumi. Šeit mums būtu ļoti jāuzmanās, lai autors tomēr saprot, ko tas nozīmē, ja viņš dod mums atļauju viņa stāstu lietot un ievietot kolekcijā, ka viņa stāsts būs vispārēji pieejams.

Otrkārt, bieži autori mums, ārzemju intervētājiem, stāstīja detaļas par dzīvi padomju sistēmā, piemēram, par kolhoziem, ko viņi nestāstītu vietējiem, jo “visi jau to zina”. Tāda pamatinformācija var noderēt nākotnes vēsturniekiem un pētniekiem.

Treškārt, ārzemju intervētāji bieži izvēlējās uzklausīt represētos, kam vietējie intervētāji dažreiz pagāja garām, jo, kā viena respektēta vietējā skolotāja un novadautore teica, “mēs šos stāstus esam tik daudz dzirdējuši, mēs vairs nespējam līdzi just. Mēs esam noguruši”.50 Bet tieši šie stāsti ir ļoti nozīmīgi, gan pasaules kontekstā Latvijas tēlu veidojot, gan stāstītājam pašam daloties ar savu traumu, gan tam, kas to uzklausa.

Bet vissvarīgākais pozitīvais rezultāts bija savstarpēja iepazīšanās un stāstu apmaiņa. Kā Alesandro Portelli saka: “Mutvārdu vēstures intervija ir dāvanu apmaiņa,”51 kur mēs katrs kaut ko otram dodam, mēs katrs kaut ko no intervijas iegūstam. Stāstītājs/autors iegūst iespēju izstāstīt savu stāstu, pievienot to latviešu tautas pieredzes krātuvei. Ārpuses intervētājs galvenokārt iegūst dziļāku ieskatu dzīvē un kultūrā, par ko viņš pats varbūt samērā maz zināja.

Mūsu projektā ārzemju intervētājiem nāca klāt vēl viens faktors, un tā bija daudz plašāka savstarpēja iepazīšanās, nekā tas intervijās ir parasts, bet kas arī atspoguļo beidzamā laikā augošo interesi un uzsvaru mutvārdu vēsturē un etnografijā uz apmaiņas un sadarbības aspektiem intervijas situācijā.52

Lai iegūtu autora uzticību, es gandrīz vienmēr lietoju sava veida apmaiņu. Ja autors likās kautrīgs, tad viņš/viņa atraisījās, ja es jau pašā sākumā pastāstīju kaut ko par sevi, par to, kā un kāpēc mēs nonācām Amerikā. Ja autors redzēja, ka arī manā dzīvē ir bijuši grūti un traumatiski notikumi, mūsu attiecības mainījās no hierarhiskās uz lielāku vienlīdzību, kurā autors spēja dalīties ar dažreiz dziļi traumatiskiem notikumiem.53

Ja ne no sākuma, tad intervijas gaitā bieži parādījās jautājums par Ameriku vai par Amerikas latviešiem, uz ko es devu atbildes atkarībā no situācijas, parasti ļaujot atbildēm tikt ieskaņotām kasetē.54 Šādā veidā katra intervija izvērtās par abpusēju informācijas un domu apmaiņu, parasti daudz dziļākā līmenī, nekā tas parastā ikdienas saskarē ir iespējams. Mūsu gadījumā neatkārtojās Kunderas romānā aprakstītā situācija, kur savstarpēja nezināšana un palicēju negribēšana zināt uzbūvēja sienu, kas beigās aizdzina projām trimdinieku. Ja mēs nācām pie Latvijas latviešiem ar dziļu un patiesu gribēšanu saprast viņu pieredzēto, kur stāstītājs drīkstēja atklāt visu, ko viņš jeb viņa gribēja, un ja mēs devām laiku attīstīties uzticībai, tad izveidojās patiesa stāstu un pieredzes apmaiņa. Bet mums, intervētājiem, šī uzticība bija jānopelna. Tā parasti nāca ar laiku, ar diskusiju un apmaiņu.

Pagājušajā gadā man bija sevišķi interesanta intervija ar Gunāru Zviedri Dundagā,55 kurš ticis izsūtīts 14 gadu vecumā. Dažu mēnešu laikā viņš bija pazaudējis savu tēvu, drīz pēc tam māti, palikdams vienīgais apgādnieks divām jaunākām māsiņām un brālītim. Neiedomājami grūtos apstākļos viņš tomēr panācis, ka visi palika dzīvi. Tā bija grūta intervija, it sevišķi sākumā, jo bija skaidrs, ka autors man neuzticas. Viņa atbildes bija īsas, viņš nekad neskatījās man tieši acīs, vienbrīd viņš gandrīz eksplodēja, kad es jautāju par viņa nākotnes sapņiem jaunībā, citā reizē izmeta, stāstot par Sibīriju, ka “jūs jau to nesaprotat”, un vienbrīd diezgan dusmīgi gribēja zināt, kādēļ “visi ārzemju latvieši ir bagāti”. Uz katru jautājumu jeb komentāru es atbildēju, kā nu es mācēju, kamēr soli pa solītim radās uzticība un saprašanās. Beigās pēc mana pagarā apraksta par trimdinieku iesākumiem Amerikā, viņš ar asarām acīs teica: “Ja gribēja izdzīvot, tad bija jāstrādā. Tāpat kā mums Sibīrijā, tā jums (Amerikā). Bet tie latvieši, te uz vietas, nav mācījušies to patstāvību.” Tāpēc vien bija vērts braukt!

Katra tāda intervija bija mazs tilts starp Latvijas un ārzemju latvieti, kas savā ierobežotā veidā mazināja to nesaprašanos un nezināšanu, kas ir izveidojusies starp mūsu divām tautas daļām 45 atšķirtības gados. Ja mēs šos stāstus darīsim plašāk pieejamus, es domāju, ka arī ar to nezināšana un nesaprašana mazināsies.

Es esmu ļoti pateicīga visiem, kas man ir savus stāstus uzticējuši, gan Latvijā, gan Amerikā. Katrs stāsts nāk man līdzi un ir kļuvis daļa no manas dzīves; tas ir mācījis man saprast, ko Latvijas cilvēki ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši, ko nozīmēja būt latvietim Latvijā, vai latvietim Sibīrijā, vai latvietim trimdā divdesmitajā gadsimtenī. Es ceru, ka ne tikai Latvijas latviešu stāsti palīdzēs mums vienam otru saprast, bet ka Latvijas latvieši uzklausīs arī trimdinieku stāstus tikpat uzmanīgi, kā mēs, uz Latviju braucošie intervētāji, esam uzklausījuši Latvijas latviešu un Latvijas citu tautību iedzīvotāju stāstus, un ka šai konferencei veltītā pirmā dzīvesstāstu izlase būs tikai sākums šo stāstu daudz lielākai pieejamībai lasītājiem un klausītājiem.

Secinājumi

ALA “Dzīvesstāsti trimdā” apkopo apmēram 160 dzīvesstāstus bieži no trimdā aktīviem cilvēkiem. Viena no būtiskākajām tēmām diasporas latviešu dzīvesstāstos ir attiecības ar Latviju un latvietību, sākot no Latvijas atstāšanas, parasti Otrā pasaules kara beigu posmā. Cilvēki atstāja savas mājas galvenokārt, lai izbēgtu no padomju okupācijas un kara, bet ar domu, ka drīz varēs atgriezties. Šī atgriešanās tēma oficiāli turpinājās visu trimdas laiku. Latvijai atgūstot neatkarību 1991. gadā, tikai nedaudzi bijušie trimdinieki atgriezās Latvijā. Galvenie iemesli tam bija: 1) ģimene paliek Amerikā; 2) veselība neļauj; 3) Latvijā vairs nav nekas no mājām, viss ir izpostīts; un 4) Latvijā trimdiniekus atstumj, nepieņem, būvē sienu starp “mēs” un “jūs”. Ļoti pozitīvs tilts starp Latvijas un ārzemju latviešiem ir ekspedīciju “Dzīvesstāsts Latvijā” projekts, kur ārzemju latviešu intervētāji ir atraduši savstarpēju saprašanos un apmaiņas iespējas ar Latvijas latviešiem un cittautu Latvijas iedzīvotājiem, dažkārt pārmainot arī intervijas parasto dinamiku no hierarhiskās uz daļēju stāstu apmaiņu.

Referāts starptautiskajā konferencē “Dzīvesstāsti – vēsturē, kultūrā, sabiedrībā” Rīgā 2003. gada 1.–3. maijā

24 Kļaviņu Juris; intervē Maija Hinkle 1999. g. 21. augustā Katskiļos, NY, ASV. Skat. arī garākus intervijas izvilkumus grāmatā Mutvārdu vēstures avoti. Dzīvesstāstu izlase. Konferences “Dzīvesstāsti — vēsturē, kultūrā, sabiedrībā” materiāli, op.cit.

25 Maija Medne, op. cit.

26 Draudzes, vietējās biedrības, klubus, koporganizācijas, skolas, nometnes, preses izdevumus utt., kuru kopējie mērķi bija izveidot it kā mazas “latviskas saliņas”, atgādināt pasaulei par Latvijas okupāciju un uzturēt dzīvu un nodot nākamajām paaudzēm pirmskara Latvijas kultūru, valodu un dzīvesziņu.

27 Ieskaitot makšķernieku klubus un pensionāru biedrības.

28 G. C. Rosenwald & R. L. Ochberg, op. cit. Skat. arī: Alicia J. Rouverol. Collaborative Oral History in a Correctional Setting: Promise and Pitfalls. The Oral History Review, Winter/Spring, 2003., Vol. 30, No. 1, 61.–85.lpp.

29 Vienu dienu apmācību semināros “Kursā”, Čikagā, Bostonā, Vašingtonā, Ņūdžersijā un dzīvesstāstu ievirzēs nedēļu garās 3x3 nometnēs Katskiļos 2000. g., Smiltenē 2001. g.

30 Man nav statistikas par to, cik daudz Amerikas latviešu ir aizbraukuši atpakaļ dzīvot Latvijā.

31 Kārlis Ķuzulis, op. cit.

32 Dzīvesstāstu ievirzē, 3x3 nometnē Katskiļos 2000. gadā, ASV.

33 Dzīvesstāstu ievirzē, ibid.

34 Dzidra Ziedone; intervē Gunta Harvija 1998. g. Katskiļos, ASV.

35 Dzīvesstāstu ievirzē, op. cit.

36 Dzīvesstāstu ievirzē, op. cit.

37 Skat. it sevišķi Oskara Herca interviju grāmatā Mutvārdu vēstures avoti, op. cit. Intervē Rita Petričeka.

38 Lidija Bālēna, op. cit.

39 Dzīvesstāstu ievirzē, op. cit.

40 Dzīvesstāstu ievirzē, ibid.

41 Dzīvesstāstu ievirzē, ibid.

42 Kārlis Ķuzulis, op. cit.

43 Milan Kunders. Ignorance. 2002., HarperCollins Publichers, New York, NY. Sastapšanās ar palicējiem ir liela vilšanās, jo katrai pusei ir citādas vēlmes un vajadzības. Viņu attiecības iekrāso savstarpēja nezināšana un, vēl traģiskāk, negribēšana zināt (tādēļ romāna virsraksts Ignorance — Nezināšana), it sevišķi no palicēju puses. Pat par to pašu notikumu katrai pusei ir citādas atmiņas, daļēji tāpēc, ka jebkura atmiņa ir galvenokārt konstrukts, lai iedotu atminētai kripatai loģiskus rāmjus ( 126.lpp.).

44 Miervaldis Janševics; intervē Maija Hinkle “Kursā”, WA, ASV, 1998. g.

45 Maija Hinkle. Talcinieki mutvārdu vēstures projektos Latvijā un trimdā. Spogulis, 2001., 18.—30.lpp.

46 Galvenokārt no Latviešu fonda, bet sākumā arī no Daugavas Vanagiem ASV, no Sanfrancisko Latviešu atbalsta grupas, Sirakūzu Latviešu tautas atbalsta kopas, “Ciems Latvija” Daugavas Vanadzēm, talciniekiem un citiem privātiem ziedotājiem.

47 Līdz šim ir doti vairāk nekā 40 referāti un programmas vispārējai publikai — 3x3 nometnēs, 18. novembra piemiņas sarīkojumos, speciālos referātos utt.

48 Piemēram, doktorantu studentiem Mārai Lazdai, Ilzei Akerbergai un Jānim Čakaram, studentiem Guntrai Aistarai, Lāsmai Beldavai, Ancei Gobiņai.

49 Piemēram, man bija gadījums ar autoru Vilni Ozolu, kas bija deportēts uz Sibīriju 1949. gadā 12 gadu vecumā. Lai gan intervijas laikā 1996. gadā viņš runāja par notikušo pat ar humoru, pēc intervijas viņš turpinājis pārdzīvot notikušo traumu, līdz kamēr pāris mēnešus vēlāk viņu apmeklējusi radiniece no Amerikas un viņš varējis beidzot savu stāstu pabeigt un “nolikt pie malas”.

50 Lūcija Ķuzule, nobeiguma atskaitē Sēlijā 2000. gadā.

51 Mary Marshall Clarke. Oral History: Art and Praxis. Community, Culture and Globalization, Don Adams & Arlene Goldbard, Eds. The Rockefeller Foundation, New York, NY, 2002., 101.lpp.

52 Skat.: The Oral History Review. Special Section: Shared Authority, Winter/Spring, 2003., Vol. 30, No. 1, 23.–113.lpp.

53 Skat. arī Alicias Rouverolas aprakstu par savu apmaiņas pieeju un sadarbību ar autori (collaborative oral history) projektā ar cāļu fabrikas strādnieci Lindu Lomu: Alicia Rouverol, op. cit. 65.–66. lpp.

54 Skat. it sevišķi manas intervijas ar Gunāru Zviedri (2002. g. Dundagā), Heleni Augustāni (1997. g. Dagdā), Broņislavu Maļinovsku (1997. g. Šķaunē), Jūliju Žagūni (1998. g. Dagdā).

55 Gunārs Zviedris; intervē Maija Hinkle Dundagā 2002. g. jūlijā.