Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums "LV" Nr.63, 24.04.2001.

Doktorante Kristīne Āboliņa un LZA īstenais loceklis Māris Kļaviņš aplūko sabiedrības, pilsētu un valstu ilgtspējīgas attīstības teorijas un prakses jautājumus. Raksta ievadā viņi uzsver, ka "mūsdienās cilvēki, pārveidojot un piesārņojot savu dzīvesvidi, radījuši daudzas nopietnas reģionālas un arī pasaules mēroga vides problēmas — ozona slāņa noārdīšanās, pasaules klimata pasiltināšanās, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās — var nopietni ietekmēt cilvēces pastāvēšanu". Kā viens no problēmas risināšanas līdzekļiem minēta starptautiskas nozīmes ilgtspējīgas attīstības koncepcijas īstenošana. Šo attīstību autori skaidro kā tādu, kurā "ikviena no sfērām — ekonomika, vide un sabiedrība — tiek attīstīta tā, lai sekas pārējās sfērās būtu pēc iespējas labvēlīgākas". Par šādas attīstības pamatu tiek ņemta līdzsvarotības un atkarības atziņa, ka ekonomika, vide un sabiedrība ir nesaraujami saistītas un atkarīgas cita no citas. Rakstā stāstīts par ilgtspējīgas attīstības rādītāju izvēli, saturu un uzdevumiem, uzsvērts šo rādītāju izstrādes kompleksais raksturs un reģionālo (apvidu) savdabību ievērošanas nepieciešamība.

Doktorante Liesma Āboliņa lietišķi un visai rosinoši stāsta par bioloģijas kā mācību priekšmeta lomu vides izglītības mērķu un uzdevumu īstenošanā. Viņas atziņas balstās uz Iļģuciema vidusskolas gandrīz 10 gadus ilgušo līdzdalību vairāku starptautisku projektu izstrādē un uz pašas izveidotā pamatskolas 6.—8. klases bioloģijas mācību satura un apguves modeļa īstenošanu. Autore saskata vides izglītības mērķa trīs galvenās sastāvdaļas: 1) veicināt izpratnes un intereses veidošanos par sabiedrības ekonomiskajām, sociālajām, politiskajām, ekoloģiskajām likumsakarībām un to mijiedarbību; 2) nodrošināt skolēniem iespēju iegūt vispusīgas zināšanas, prasmes un iemaņas, veidot videi draudzīgu attieksmju un vērtību sistēmu, kā arī sekmēt aktīvu darbību vides interesēs, 3) ieviest un nostiprināt jaunas, videi draudzīgas uzvedības normas atsevišķiem cilvēkiem, cilvēku grupām un visai sabiedrībai.

Pētniece atzīst, ka mūsdienu pamatskolā bioloģija orientēta sniegt skolēniem zināšanas par atsevišķo, nevis par viengabalainu skatījumu uz vidi, tās sistēmām un cilvēka lomu vidē. Pēc bioloģijas kursa apguves pamatskolā skolēniem ne vienmēr veidojas nesadrumstalots priekšstats par dabas vienotību, par cilvēka un dabas mijiedarbību. Autore uzsver divas būtiskas bioloģijas mācīšanas sakarības: 1) bioloģiju skolā vajadzētu mācīt tā, lai dotu skolēniem iespēju ieraudzīt sevi vienotībā ar dabu; 2) globālo problēmu pareiza izpratne var veidoties tikai caur mīlestību uz savu tuvāko apkārtni — mežu, lauku, upīti, ceļmalas akmeni, cilvēkiem — tagadnes, pagātnes un nākotnes skatījumā. Bioloģijas stundās skolēniem nepieciešams dot vairāk iespēju aktīvi darboties vidē. Autore stāsta par pašas izstrādātā mācību projekta saturu, īstenošanas gaitu un gūtajiem rezultātiem, aicina neaizmirst latviešu izglītības darbinieku 20. gadsimta 20. gados izstrādātās vērtīgās atziņas, kas joprojām ir aktuālas, it īpaši atziņu par to, ka "ar lietām jāiepazīstas tieši, no īstenības, nevis tikai no grāmatām, šī iepazīšanās jāsāk ar skolēna tuvāko apkārtni, sevišķi svarīgi ir izmantot dzimtenes apkārtni, jo bērnam tā daudzējādā ziņā tuva".

Salīdzinājusi eksperimenta klašu un pārējo klašu skolēnu mācīšanas rezultātus, L.Āboliņa secina. 1) Lielāku interesi par dabu, aktīvi meklējot jaunu informāciju grāmatās, žurnālos, filmās un citos avotos, izrāda eksperimenta klašu skolēni. Viņi izrāda arī lielāku gatavību, vēlmi aktīvi iesaistīties reālu vides problēmu risināšanā, vides aizsardzībā. 2) Šie skolēni apzinās, ka dabas un cilvēka harmoniska līdzāspastāvēšana iespējama, tikai katram cilvēkam izjūtot atbildību un pienākumu pret vidi, kurā dzīvojam. 3) Interese par vidi, tās problēmām, vēlme aktīvi iesaistīties to risināšanā nevar veidoties stihiski, ir nepieciešams ilgstošs, mērķtiecīgs audzināšanas darbs. 4) Ekoloģijas likumu zināšana un to respektēšana šobrīd ir svarīgākais ziniskais nosacījums vides krīzes novēršanai, ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai. 5) Cilvēki savas darbības rezultātā ir tik radikāli mainījuši vidi, ka tagad, lai tajā eksistētu, viņiem jāmaina pašiem sevi. Un bioloģijas mācību priekšmets, integrējot vides izglītību, var veiksmīgi piedalīties šo pārmaiņu sekmēšanā.

Filoloģijas doktore Dzintra Paegle stāsta par zinātniskuma un sistēmiskuma principiem latviešu valodas mācībā un uzsver, ka latviešu valodas mācībai ir pati lielākā nozīme starp skolu mācību priekšmetiem, jo dzimtās valodas mācība 1) ir vispārizglītojošs priekšmets un veido priekšnosacījumus citu priekšmetu apguvei, ir vispārīgās izglītības iegūšanas līdzeklis Latvijā, 2) noder domāšanas spēju attīstībai, ir cilvēka prāta spogulis, 3) sakārto sistēmā skolēnam jau pazīstamus un jaunus valodas faktus, darot valodas lietošanu apzinātu, 4) ir literārās valodas fonētikas, gramatiskās sistēmas un leksikas īpatnību atklājēja, dodot iespēju katram savu valodu saskaņot ar literāro valodu, 5) veido kulturālu cilvēku, jo valoda liecina par cilvēka kultūras līmeni, 6) palīdz saglabāt latviešu valodu nākotnei, jo latviešu valoda ir latviešu tautas pastāvēšanas garants.

Zinātniece un pieredzējusī mācību darba metodiķe kategoriski noraida LR Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centra attieksmi pret latviešu valodas mācību, jo centrs, "nevēlēdamies risināt šo jautājumu pēc būtības, nolemj mainīt latviešu valodas mācības mērķus un uzdevumus, kā arī mācības metodiku un latviešu valodas mācību dzimtās valodas skolās pielīdzināt svešvalodas mācībām, izvirzot tādus pašus uzdevumus kā cittautiešiem latviešu valodas apguvē". Līdz ar to "uz dzimto valodu attiecināti svešvalodas mācīšanas uzdevumi un arī metodika. Tiek pārkāpts zinātniskuma un pēctecības princips, jo vienā līmenī tiek nostādīta dzimtā valoda un svešvaloda". Izskaidrojusi dzimtās valodas un svešvalodu mācīšanas principus un metodes, autore secina, ka Valsts pamatizglītības standarta "projektā pārkāpti ne vien zinātniskuma un pēctecības principi, bet arī netiek ievērotas latviešu tautas nacionālās intereses... Latviešu valodas mācība latviešu skolās ir apdraudēta, lielā mērā atkarīga tikai no paša skolēna, viņa vecākiem un skolotāja pārliecības".

LZA īstenā locekle Valentīna Skujiņa un filoloģijas maģistre Marika Ķirīte sniedz nopietnu pārskatu par Latvijas zinātnei un dažādu nozaru praksei svarīga projekta "Latviešu valodas terminoloģija" veikumu 1996. —2000. gadā. Iepazīstinājušas lasītājus ar terminoloģijas starpnozarisko raksturu, terminoloģiskās prakses vajadzībām, galvenajiem teorētiskās pētniecības virzieniem un darba paņēmieniem, autores stāsta par nozīmīgāko publikāciju saturu un terminu veidošanas praksi. Viņas vairākkārt runā par apstākļiem, kas traucē vienotas terminoloģijas iesakņošanos Latvijā, un secina: 1) plašākā sabiedrībā un arī valdībā nav paraduma izmantot terminu vārdnīcas un citas rokasgrāmatas, 2) individuālā pretstāve, nevēlēšanās ņemt vērā apstiprinātus terminus, objektīvo kritēriju vietā dodot priekšroku subjektīvām izjūtām, 3) daudzu nozaru speciālistiem trūkst terminoloģiskās izglītības, kas īpaši nepieciešama juristiem, jo juridiski teksti, likumi, tiesību akti un citi dokumenti nedrīkst būt pretrunīgi, 4) pietrūkst juridiskā nodrošinājuma, kas paredzētu stingrāk ievērot vienoto, publicēto un tātad visiem pieejamo terminoloģiju, 5) trūcīgais finansējums un ar to saistītais darbaroku trūkums.

Stāvokļa labošanai zinātnieces ierosina: 1) valstī nostiprināt nozares juridisko pusi, prasot, lai vienoto terminoloģiju konsekventi lietotu likumos, normatīvajos aktos, tehniskajā dokumentācijā, speciālajā un mācību literatūrā, bet prese, radio un televīzija lai sekmētu vienotās terminoloģijas izplatīšanu, 2) jāizveido darba grupa terminoloģijas nacionālās programmas izstrādei, 3) profesionālās izglītības sistēmā kā obligāts studiju priekšmets jāievieš nozares terminoloģijas teorētiskie pamati, 4) finansiāli atbalstāmi nozaru speciālisti, kuri sadarbībā ar LZA Terminoloģijas komisiju strādātu savas nozares terminu sistēmas veidošanā.

Iedaļā "Zinātniskās konferences" lasāms LZA īstenā locekļa Jāņa Stradiņa stāstījums par Paula Šīmaņa vēsturisko devumu etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā, kurš izgaismo ievērojamā vācu tautības Latvijas nacionālo jautājumu teorētiķa, politiķa, sabiedriskā darbinieka un žurnālista radošās darbības saturu un virzienus. Viņš īpaši uzsver P.Šīmaņa nostāju pret holokaustu, nacismu, jebkuru totalitārismu. Akadēmiķis mudina pētniekus dziļāk iesaistīties baltvāciešu visa devuma Latvijai izvērtēšanā, mazākumtautību politikas izzināšanā. J.Stradiņš aicina Latvijas kultūras vēstures un vispārējās vēstures izpētē ievērot divus būtiskus aspektus: 1) vēsturisko — "par Latviju kā multinacionālu un multikulturālu reģionu, par Baltijas vāciešu lomu Latvijas politiskajā, saimnieciskajā un kultūras vēsturē, kas vēl ne tuvu nav izvērtēta", 2) mūsdienu un nākotnes aspektā — par minoritāšu politiku Latvijā, sabiedrības integrāciju, par politiskās nācijas veidošanos.

LZA īstenā locekle Dace Markus atreferē starptautiskās konferences "Valodu apguve: problēmas un perspektīva" darba gaitu Liepājas Pedagoģijas akadēmijā 2000. gada 7. decembrī. Konferences darba pamatsaturs: latviešu valodas standarts un pasniegšanas metodika mācībām pamatskolā, latviešu valodas mācīšana cittautu skolās, skolotāju atbilstība darbam divvalodīgajās skolās, svešvalodu mācību metodika.

Iedaļā "Zinātnes dzīve" ievietota izsmeļoša informācija par 2000. gada septembrī–decembrī notikušo LZA sēžu tematiku, saturu un priekšlikumiem, kas adresēti LR Saeimai, Ministru kabinetam un attiecīgus jautājumus pārzinošām un kārtojošām ministrijām (par Latvijas informācijas tehnoloģiju un elektronikas nozares attīstību, par Latvijas zemes dzīļu resursu izpēti un racionālu izmantošanu, par Latvijas demogrāfijas problēmu risināšanu un cilvēku dzīves kvalitātes nodrošināšanu). Publicēti arī pārskati par 2000. gada maija–decembra LZA Senāta sēžu saturu un lēmumiem, tāpat informācija par 2000. gada 23. novembra LZA pilnsapulces gaitu, par zinātnieku un zinātnes mecenātu apbalvojumiem.

LZA prezidenta Jāņa Stradiņa ievadrunā 2000. gada 23. novembra pilnsapulcē sniegts vispusīgs zinātnes stāvokļa raksturojums Latvijā apstākļos, kad notiek "pāreja no zinātnes funkcionēšanas lielvalstī uz zinātnes funkcionēšanu mazā valstī, pāreja no zinātnes slēgtā sabiedrībā uz zinātni atklātā sabiedrībā, pāreja no valsts plānveida finansēšanas uz darbu tirgus apstākļos, paaudžu nomaiņa", kas ir pretrunīgi un sāpīgi procesi visā Centrālaustrumeiropā, ne tikai Latvijā vien. Apstākļos, kad otro vismazāko valsts finansējumu Austrumeiropā saņem Latvijas zinātne, kad arī zinātnieku īpatsvara ziņā (0,52%) Latvija ir otrajā vietā no beigām, kad Latvijā darbojas netaisnīgs pensiju likums, zinātne mūsu valstī tomēr pastāv un veic pat pasaulē pamanāmus pētījumus. Iepazīstinājis ar zinātnes vadības pārrunām ar valsts vadību un ar pūlēm stabilizēt pētniecības stāvokli valstī, akadēmiķis uzsver, ka "izglītības, zinātnes saglabāšanai un pilnveidošanai Latvijā ir jābūt ne tikai zinātnieku, bet arī visas sabiedrības un valsts mērķim. Izglītota, informēta, spriestspējīga tauta, laba izglītība, laba zinātne un kultūra, laba medicīna ir mūsu galvenās bagātības". J.Stradiņš stāsta par Zinātņu akadēmijas pēdējā laika daudzpusīgo veikumu, aicina diskutēt par programmatisku jautājumu — kādam jābūt akadēmijas modelim Latvijā — "vai galvenā uzmanība jākoncentrē uz dabaszinātnēm, inženierzinātnēm un inovācijām vai vairāk jāpievēršas informācijas tehnoloģijām vai humanitārajām, sociālajām zinātnēm un nacionālajai kultūrai, mūsu valodai un vēsturei, vai vairāk jāiesaistās sabiedriskās aktivitātēs, arī Latvijas reģionu atdzīvināšanā, vai jārisina ētikas problēmas?". Akadēmiķa personiskais uzskats ir, ka "Zinātņu akadēmijai tomēr jāpievēršas visām šīm jomām, jābūt ar līdzsvarotu pieeju, policentriskai. Ne tikai Zinātņu akadēmijai, bet katrai tās nodaļai, katram akadēmijas loceklim jāatrod sava niša sabiedrībā, ne tikai zinātnē vien". Zinātnieks atzinīgi vērtē LZA mecenātu devumu un mecenātismu kā augsti cienāmu sabiedriski praktiskas darbības virzienu.

Iedaļā publicētas konspektīvas ziņas par 23 jaunievēlēto Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļu radošo zinātnisko, pedagoģisko un sabiedrisko darbību.

Kā pēdējais "Zinātnes dzīves" iedaļā ievietots LZA 2000. gada 2. oktobra aicinājums LR vadībai "radikāli mainīt Latvijas Republikas attīstības politiku un pievērst uzmanību valsts intelektuālā potenciāla saglabāšanai un attīstībai". Aicinājums pamatots ar tajā publicētiem Latviju un citas valstis raksturojošiem statistikas dotumiem un citādiem salīdzinošiem stāvokļa raksturotājiem.

Iedaļā "Informācija" ievietoti LZA goda locekļa Zigmunda Skujiņa atvadu vārdi LZA goda loceklim rakstniekam Gunaram Janovskim (08.02.1916.—27.04.2000.), dzejnieka Andra Vējāna atvadu vārdi LZA goda loceklim rakstniekam Jānim Klīdzējam (16.05.1914.—02.05.2000.), kā arī LZA un LU Cietvielu fizikas institūta Radiācijas fizikas laboratorijas atvadu vārdi LZA īstenajam loceklim kodolfiziķim Pēterim Prokofjevam (01.08.1925.—01.12.2000.). Visās šajās publikācijās stāstīts par aizsaulē aizgājušo kolēģu dzīves gājumu, Latvijas kultūrā un zinātnē ieguldīgo paliekošo devumu.

Informācijas iedaļu noslēdz plaša LZA un Latvijas zinātnes dzīves 2000. gada septembra–decembra hronika. Tajā ievietotas ziņas par LZA nodaļu, Prezidija un Senāta sēdēm, kā arī par zinātniskajām izbraukuma sēdēm, par LZA zinātniskās sadarbības līgumiem un līgumpartneru darbību, par Latvijas un ārzemju zinātnieku un zinātnisko iestāžu radošajiem sakariem un sadarbību, par zinātniskajām konferencēm Latvijā un ārzemēs ar mūsu zinātnieku piedalīšanos, par zinātnieku konferenču un citu norišu organizēšanu Latvijā, par ārzemju zinātnieku, valsts un sabiedrisku darbinieku viesošanos LZA, par pētniecības darba nodrošināšanas, organizēšanas un vadīšanas norisēm, par LZA locekļu radošā devuma izstādēm, par jaunu grāmatu iznākšanu un atvēršanas svētkiem, par zinātnisko iestāžu un zinātnieku jubilejām, apbalvojumiem, zinātnisko grādu un nosaukumu piešķiršanu, arī par citu.

Kā pēdējais žurnālā ievietots 2000. gadā iespiesto rakstu un to autoru rādītājs.

Kopumā "LZA Vēstu" 2000. gada 5./6. numurs sniedz lasītājiem daudz jaunas zinātniskas un zinātniski praktiskas informācijas, kas izmantojama visu pakāpju kultūras, mācību un valsts darba iestādēs. Izteikts ne mazums vērā ņemamu priekšlikumu, kuru īstenošana palīdzētu nokārtot jau ilgstoši samilzušus izglītības, kultūras, saimniecības, sociālās aprūpes un nodrošināšanas, zinātnes, kā arī citus jautājumus. Problēma ir tikai, vai attiecīgo jautājumu kārtotāji valsts un pašvaldību iestādēs spēs un vēlēsies ieklausīties zinātnieku domās, priekšlikumos un vērtējumos. Ikviens lasītājs žurnālā atradīs sev noderīgas ziņas.