Valdis Rūja

Tevi gaida valsts, zeme, tauta. Tevi gaida Latvija

Ar Rīgas Valsts tehnikuma skolasmaizi pasaulē

Rīgas Valsts tehnikuma karogs

RVT direktors Dr. Dainis Markus

Top grāmata — mozaīka "Tavi bijām, tavi esam. Rīgas Valsts tehnikums", kas veltīta šīs nozīmīgās skolas (RVT) vēsturei un šodienai. Tajā kopā ar

kultūrvēsturiskiem fotoattēliem ievietoti pārskati par aizvadītajiem darbības gadiem, atmiņskicējumi, jaunatnes iemīļotu dzejnieku Raiņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša, Māras Zālītes, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā u. c. dzejoļi, kā arī RVT direktora Dr. Daiņa Markus un audzinātāju vēlējumi.

Grāmatu ievada Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas ceļavārdi absolventiem "Tevi gaida Latvija" (no uzrunas barikāžu desmitgadei veltītajā pasākumā Doma laukumā 2001. gada 20. janvārī), kas ar prezidentes laipnu atļauju pārpublicēti no "Latvijas Vēstneša":

"Mans gods ir mana tauta, un mana tauta ir mana valsts. Cīnīsimies un strādāsim par savu zemi, par savu tautu un par savu valsti! Mums visiem tā ir vajadzīga. Atcerēsimies tās dienas, kad bijām vienoti, kad mēs jutām sevī šo mīlestību, šo degsmi, šo spēju upurēties kaut kā augstāka labad! Tā vajadzība vēl arvien ir tikpat augsta un atklāta. Valsts, zeme, tauta gaida tevi šodien."

Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim

Rīgas Valsts tehnikuma formas cepure ar tehnikuma emblēmu (30.gadi) Foto: no RVT muzeja materiāliem

"Lai Latvijas skola patiesi būtu tā kultūras svētnīca, kas aicina, mudina, gatavo un stiprina mūsu tautas dēlus un meitas cēliem darbiem tēvzemes labā... Neaizmirsīsim savu pirmo skolu. Lai ar skolas laiku saistītas mūsu jaunās paaudzes gaišākās atmiņas. Lai jaunās sirdīs aug lepnums un dzirkst prieks, vēlāk atceroties vietu, kur pirmo reizi gara gaisma smelta," šos vārdus pirms kara teicis Latvijas Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kurš dāvinājis Rīgas Valsts tehnikumam Ata Kronvalda Kopotos rakstus divos eksemplāros. Neapšaubāmi arī Kārļa Ulmaņa "Draudzīgais aicinājums" — mīlēt savu skolu, dāvināt jaunatnei grāmatas — ir viens no impulsiem, kas rosinājis Rīgas Valsts tehnikuma direktoru Dr. Daini Markus veidot šo skolas darbam un vēsturei veltīto izdevumu.

Atgūstot neatkarību, pēc garajiem okupācijas gadiem līdz ar pedagoģijas zinātņu doktora Daiņa Markus stāšanos direktora postenī 1991. gada 1. augustā sākās tehnikuma strauja atdzimšana (jau 30. augustā atjaunots vēsturiskais nosaukums "Rīgas Valsts tehnikums" un emblēma, atjaunots un iesvētīts tehnikuma karogs ar devīzi "Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim", uzsākta mācību kvalitatīva pārkārtošana un attīstība jaunajos apstākļos. Tehnikumā 2000./2001. mācībgadā pastāv datortehnikas, ekonomikas, ķīmijas, kokapstrādes, mašīnbūves tehnoloģijas, automobiļu un iestāžu darba organizācijas un vadības nodaļas, atvērta arī neklātienes nodaļa Rīgā ar filiālēm Rēzeknē, Kuldīgā, Jelgavā. Tehnikumā izveidota spēcīga materiāli tehniskā bāze: darbojas sporta zāle, bibliotēka un lasītava, 5 mācību darbnīcas, datorcentrs, kas apkalpo 6 datorklases, kuras saslēgtas lokālā datortīklā, ir pieeja internetam. Tehnikumam ir sava ēdnīca, kafejnīca, medpunkts, 76 mācību kabineti, 17 laboratorijas, auto un kokapstrādes centri...

RVT dienas nodaļā mācās: ar 4 gadu mācību laiku budžeta grupās — 1111 audzēkņi, ar 3 gadu mācību laiku — 507 audzēkņi, maksas grupās — 441 audzēknis, neklātienes nodaļā — 164 audzēkņi. Kopā RVT mācās 2223 audzēkņi! Tā ir vesela jaunības pilsēta, ar kuru pamatoti lepojas un diendienā strādā D.Markus ar profesionāli izglītotiem, pieredzes bagātiem tuvākajiem palīgiem — direktora vietniekiem: mācību darbā — Intu Bombizu, audzināšanas darbā — Valentīnu Zahārovu, datorizglītībā — Olgu Sabansku, mācību darba organizācijā — Daci Rozenblati, saimnieciskajā darbā — Arni Kauķi, ražošanas darbā — Juri Černiševu.

Īpašu vērību D.Markus veltī kvalificētu pedagogu, pasniedzēju kolektīva izveidošanai, uzsverot, ka skolā cilvēks iegūst zināšanu pieredzi, viņā tiek veidota harmonija starp fizisko un garīgo: " Šajā attīstībā būtiska un nozīmīga vieta ir skolotājam. Jo augstāks ir viņa intelekts, jo vairāk viņš spēj dot savam audzēknim." Pieredzējušie pedagogi nemitīgi papildinot izglītību, kopā ar audzēkņiem iesaistās zinātniskā darbā, piedalās dažādos pasākumos. Būdams ne vien tālredzīgs saimnieks, bet arī tehnikuma iejūtīga dvēsele, D.Markus ar kolēģiem rūpējas, lai katrā iecirknī pulsētu rosīga sabiedriskā dzīve, attīstītos sports un mākslinieciskā pašdarbība, radoši sakari ar valsts un ārzemju mācību iestādēm, uzņēmumiem. Cieņā tiek turētas un tālāk koptas izsenis iedibinātas tradīcijas. Labs palīgs audzināšanas darbā ir pašu spēkiem iekārtotais tehnikuma vēstures muzejs, kuru vada tehnikuma vēstures skolotāja Irēna Grīnvalde (strādā tehnikumā kopš 1953.gada). No muzeja materiāliem galvenokārt gūti dati, informācija, attēli arī šim RVT izveidošanās un darbības pārskatam. Sava vieta tehnikuma dzīvē arī pasniedzēja Livara Jankovska izveidotajam Kristīgās ētikas kabinetam — muzejam.

RVT pirmsākumi meklējami laikā pirms Pirmā pasaules kara, kad līdz ar zemkopības un rūpniecības attīstību radās aizvien lielāks pieprasījums pēc speciālistiem ar vidējo tehnisko izglītību. Būvinženieris Jānis Ozoliņš kopā ar ieinteresētām personām nodibināja Rīgas Būvtehnisko sabiedrību un iesniedza Tirdzniecības un rūpniecības ministrijai lūgumu ļaut atvērt Rīgā politehniskus kursus ar arhitektūras, inženieru un mērniecības zinību nodaļām. Šie kursi, kuru programma bija ļoti līdzīga RVT programmai, Jāņa Ozoliņa saprātīgā un enerģiskā vadībā ar 72 klausītājiem (dienas un vakara grupās) uzsāka darbību Viļa Olava skolu telpās 1913. gada augustā. Lai sagatavotu speciālistus lauksaimniecībai, 1915. gadā Būvtehniskā sabiedrība nodibināja kultūrtehnisko skolu ar mērniecības un hidrotehnikas nodaļām. Taču, vācu karaspēkam tuvojoties Rīgai, jau augustā skolu kopā ar pirmajiem latviešu bēgļu plūdiem evakuēja uz Tveru, kur izdevās atrast pagaidu mītni kādas tehniskās mācībiestādes vakara maiņā. Skolotāji uzņēmās bēgļu komitejas darbus, reģistrēja nākamos skolas audzēkņus, organizēja kopgaldus, kopmītnes, klapatoja pabalstus no Tatjanas komitejas, rīkoja teātra un mūzikas vakarus, lai uzturētu latvisku garu. Stāvoklis vēl krasāk sarežģījās pēc lielinieku apvērsuma — ieviesa pārtikas kartiņas, režīma aplaupīti un iebiedēti, daudzi dzīvoja pusbadā.

Tikai 1918. gada septembrī skolotāji un skolēni ar lielām grūtībām atgriezās vācu okupētajā Rīgā. Ar zvērinātā advokāta Krastkalna starpniecību Jānis Ozoliņš no skolu lietu vadītāja Makenzena saņēma atļauju — pēc Prūsijas 1908.gadā apstiprinātā "Baugewerkschule" parauga Rīgā atvērt Būvtehniskās sabiedrības tehnikumu, kas ar 240 audzēkņiem 21. oktobrī sāka mācības. Lai radītu ilūziju, ka tehnikums cenšas pildīt noteikumus — pāriet uz vācu valodu, līdzās latviešu un krievu terminoloģijai sniedza arī vāciskos tulkojumus. Tos vairs nelietoja pēc neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas, ko tehnikums svinīgi atzīmēja jau nākamajā dienā — 19. novembrī.

Uz ežiņas galvu liku,

Sargāj’ savu tēvu zemi.

Labāk manu galvu ņēma

Nekā manu tēvu zemi.

T. dz.

Decembrī, kad uz Rīgu lauzās lielinieki un organizējās studentu rota, tajā iesaistījās tehnikuma pasniedzējs inženieris Pēteris Birkmanis un skolēni Otto Cielēns, Valdis Drone, Harijs Eglītis, Arvīds Gemsts, Eduards Kalniņš, Morics Kripēns, Alberts Leitis un Kārlis Treziņš. Viņi visi vēlāk apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni. Harijs Eglītis, atgriezies Rīgā, mira tīfa epidēmijā.

Otto Cielēns — 1897. gada 29. septembrī Mārsnēnu pagastā dzimušais Atsevišķās (studentu) rotas kareivis — vēlāk leitnants – par 1919. gada 10. marta cīņām pie Saldus ienaidnieka aizmugurē apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (nr. 1520), NKVD apcietināts 1940. gadā, 1941. gada jūlijā atrasts pie Babītes nošauts. Apbedīts Brāļu kapos Rīgā.

Pēc lielinieku ienākšanas 1919. gada janvārī tehnikuma vadībai bija jāpieliek daudz pūļu un diplomātijas, lai pasargātu audzēkņus no iesaukšanas Sarkanajā armijā.

Pēc lielinieku padzīšanas Būvtehniskās sabiedrības valde lūdza Latvijas valdību pārņemt tehnikumu valsts apgādē. Izglītības ministrija 1919. gada 24. augustā paziņoja, ka tā nodod Būvtehniskai sabiedrībai bijušās Nikolaja ģimnāzijas telpas K.Valdemāra (toreiz Nikolaja) ielā 1c, piešķirot arī nepieciešamos līdzekļus. Būvtehniskā sabiedrība saveda kārtībā okupācijas karaspēku noplicināto un izdemolēto trīsstāvu ķieģeļu ēku, kas pēc arhitekta A. Kīzelbaša projekta celta 1891. gadā (1935. gadā uzcelta piebūve, kas vērsta uz Noliktavas ielu, bet 1970. gadā — jaunais laboratoriju korpuss). Pieteicās vairāk nekā 200 skolēnu, no kuriem daudzi iesaukti karadienestā. Mācības tomēr bija jāpārtrauc, jo pa Bermonta uzbrukuma laiku skolas ēkai tika izsisti gandrīz visi fasādes logi, galvenās ieejas sienas labajā pusē ieurbusies neplīsusi trīscollīga granāta... Daļa skolotāju cīnījās Latvijas armijas rindās, daudzi skolēni pieteicās Aizsardzības rotā, stājās karaskolā. Vajājot iebrucējus, uz Lietuvas robežām krita inženieru un arhitektu klases audzēknis Hermanis Šlabje. Par varonību Daugavmalā 1919. gada 10. oktobrī, zem ienaidnieku uguns sagatavojot un pārceļot Lībekas tiltu, ar Lāčplēša Kara ordeni (nr.275) apbalvoja ģeodēzijas, tehniskās rasēšanas, būvkonstrukciju materiālu pretestības un būvstatistikas skolotāju, Studentu rotas kareivi Oskaru Ozolu. Viņš dzimis 1889. gada 3. maijā Dzērbenes pagastā, vēlāk iesaukts latviešu leģionā, miris 1974. gada 2. maijā Zviedrijā, apbedīts Lundas Ziemeļu kapos.

Par piedalīšanos Latvijas atbrīvošanā, par cīņām ar ienaidnieka bruņuvilcienu pie Višķu stacijas (1920. gada 10. janvārī) un pie Rušonas stacijas (12. un 13. janvārī) augstākais militārais apbalvojums Lāčplēša Kara ordenis (nr. 561) piešķirts arī šoferu kursu lektoram, 1. bruņotā diviziona kapteinim Arnoldam Paulockim (paaugstināts par pulkvedi–leitnantu). Viņš dzimis 1892. gada 26.septembrī Cērkstes pagastā, miris 1934. gada 8. janvārī un apglabāts Brāļu kapos Rīgā. Darbodamies RVT un citās mācībiestādēs, A.Paulockis sarakstījis virkni grāmatu ("Automobīlis" I un II d., "Bruņotie automobīļi", "Tanku taktika", "Motocikls", "Auto vadītāja rokas grāmata").

Būvniecības sabiedrība nespēja ar saviem līdzekļiem uzturēt tehnikumu, tādēļ Latvijas Ministru kabineta sēdē 1919. gada 29. decembrī tika pieņemts lēmums atvērt tehnisko vidusskolu kā valsts mācību iestādi — Rīgas Valsts tehnikumu. Šis datums uzskatāms par RVT dibināšanas dienu. Par savu pirmo direktoru tehnikuma pedagogu saime vienbalsīgi ievēlēja Jāni Ozoliņu, no 1920. līdz 1930. gadam par direktoru strādāja būvinženieris Ansis Grīnbergs.

Darbojās būvniecības, kultūrtehniskās, drīz klāt nāca ķīmijas un mehānikas, bet ar 1929./30. mācību gadu — elektrotehnikas nodaļa, nedaudz vēlāk — arī dzelzceļa ekspluatācijas nodaļa. Īsi pirms padomju okupācijas RVT mācījās 1062 audzēkņi, strādāja 102 skolotāji, 4 laboranti un 5 instruktori.

Ar Ministru prezidenta Zigfrīda Meierovica gādību izdevās saglabāt jau izremontētās telpas. Ievērojot praktisko darbu lielo nozīmi skolēnu apmācībā, tehnikumā iekārtoja galdniecības un mehāniskās darbnīcas, elektromehānikas laboratoriju, vairākus kabinetus, plašu bibliotēku (tajā bija ap 2000 vērtīgu grāmatu daudzās valodās), iesāka vākt materiālus skolas tehnoloģiskajam muzejam. Lai labāk iepazītu darba organizāciju, sākot ar pirmo izlaidumu, tehnikuma audzēkņiem bija obligāta 2–3 mēnešu vasaras prakse uz dzelzceļiem, būvēm vai kādā rūpniecības uzņēmumā. Sastādot mācību programmas, tika izmantota ārzemju modernāko tehnikumu pieredze, vairākkārt sarīkoti tehniskie kursi topošajiem fotogrāfiem, stikla pūtējiem, balinātājiem un krāsotājiem, autovadītājiem, celtniekiem, elektrotehniķiem.

Brīvajā laikā audzēkņiem bija ērtas iespējas nodarboties ar mākslu un sportu — kopš 1921.gada dziedāt korī, vēlāk — arī muzicēt orķestrī. Pirmais pašdarbības pulciņš "Kvēle" izdeva ilustrētu žurnālu "Saturns" (iznāca no 1921.līdz 1940.gadam), saistošus pasākumus rīkoja atturības pulciņš. Audzēkņu zīmējumu, rasējumu un projektu, kā arī darbnīcu un ķīmijas laboratorijas eksponātu izstādes, kas notika arī ārpus skolas telpām — Izstāžu laukumā un Rīgas tirgus paviljonā, izpelnījās apmeklētāju un preses atzinību.

Izglītības ministrija 1935.gada 29.martā apstiprināja skolas padomes iesniegto tehnikuma zaļgani zilās krāsas karoga projektu. Audzēkņiem bija jāvalkā formas tērps, tika izveidota tehnikuma emblēma — nozīme, ko jaunieši ar lepnumu piesprauda pie formas cepurēm.

Līdz 1940.gadam tehnikumu absolvēja 1505 audzēkņi, kuri turpinājuši izglītību augstākajās mācībiestādēs, kļuvuši par uzņēmējiem, rūpniekiem, izciliem tautsaimniecības, zinātnes, kultūras darbiniekiem. Latviju pasaulē pazīstamu darījuši cilvēki leģendas, piemēram, Mehānikas nodaļas 1924.gada absolvents, Igates muižas amatnieka dēls, Latvijas kara flotes virsnieks, ar diviem Triju Zvaigžņu ordeņiem apbalvotais zemūdenes "Ronis" komandieris komandkapteinis Hugo Legzdiņš, kuram militārās pakāpes piešķīruši trīs Latvijas prezidenti — Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis un Kārlis Ulmanis (Hugo Legzdiņš sarakstījis grāmatu "Navigācija" u.c.). Gadu vēlāk to pašu nodaļu absolvējis pazīstamais lidmašīnu konstruktors un būvētājs Kārlis Irbītis (kultūrvēsturiska pētījuma "Latvijas aviācija un tās pionieri" autors), trīsdesmitajos gados RVT mācījušies dizainists Teofīls Dreimanis, slavenais Venecuēlas "džungļu valdnieks" Aleksandrs Laime, par kuru Andris Stavro uzrakstījis grāmatu "Aleksandrs Laime un viņa zelta upe", bet Ansis Epners izveidojis filmu "Es esmu latvietis". Aleksandrs Laime mežonīgajos džungļos atklājis trīs upes, kurām devis latviskus nosaukumus: Gauja (ar augstāko ūdenskritumu), Venta un Daugava, allaž ar mīlestību atcerējies tehnikumu...

Belza mani, cirta mani

Kā ozolu ceļmalā,

Man vajdzēja koka sirdi,

Tēraudiņa dvēselīti.

T.dz.

RVT raženo darbību pārtrauc padomju okupācija 1940.gadā — tehnikumā notika varmācīga administrācijas, mācību programmu nomaiņa, 1941.gada 14.jūnijā kopā ar desmitiem tūkstošiem patriotu lopu vagonos uz Sibīriju aizveda 4 skolotājus ar ģimenēm, 10 audzēkņus; vairāki skolotāji, daudzi audzēkņi tika apcietināti, nošauti vai pazuda bez vēsts.

Organizētu pretestību nīstajam režīmam (par to rakstījis vēsturnieks Tālivaldis Vilciņš brošūrā "Skolu jaunate nacionālajā cīņā") RVT pirmie sāka audzēkņi, kuri darbojušies skautu organizācijā: krāsoja uz namu sienām un sētām patriotiskas rindas, zīmējumus, pavairoja un izplatīja uzsaukumus: "Pulcējieties un organizējieties zem sarkanbaltsarkaniem karogiem! Mums jāatjauno Latvijas valsts!" Grupa tehnikuma vecāko klašu audzēkņu 1941.gada sākumā iesaistījās Latvijā plaši sazarotās "Tēvijas sargu" (TS) organizācijas RVT nodaļā (vadā), kuru izveidoja 4.kursa audzēknis Teodors Jēkabsons. Jaunieši sparīgi piedalījās prāva ieroču daudzuma izvietošanā slēptuvēs, izplatīja TS laikrakstu "Ziņotājs", vāca izlūkošanas rakstura informāciju. Kad vienu no čekas rokās nokļuvušajām TS grupām 1941.gada 30.septembrī Rostovā pie Donas tiesāja kara tribunāls, Teodors Jēkabsons savā pēdējā vārdā pirms nošaušanas sacījis: "Es darbojos savas tautas labā un gribēju cīnīties par savas tautas brīvību un Latvijas valsts neatkarību!" Tehnikumieša Artūra Tiltiņa pēdējie vārdi bijuši: "Skolā mani mācīja iet cīņā par brīvu, neatkarīgu Latviju, un mana rīcība bija pareiza."

Smags, sarežģīts bija arī vācu okupācijas (1941–1944) periods. Taču, spītējot kara laika grūtībām, mācības tika turpinātas — audzēkņu skaits pārsniedza tūkstoti. Talantīgs bija būvniecības nodaļas ēku celtniecības nozares ac klases (1937–1942) izlaidums. Plaši pazīstami gan Latvijā, gan ārzemēs kļuvuši RVT absolventi arhitekti Uldis Treibergs (ASV), Uldis Āboliņš (Austrālija), Arnolds Lokmanis, Arvīds Purgailis, Arnolds Eihvalds, Arvīds Ādamsons (ASV) u.c. Celtniecības nodaļas 1943.gada absolvents Ziedonis Vecvagars, daudzu tiltu projektētājs un celtnieks, sarakstījis grāmatas ("Tilts pār Gauju Siguldā"), "Rīgas tilti un satiksmes pārvadi", "Latvijas zemesceļu tilti). Daudzi tehnikumieši, mobilizēti latviešu leģionā, pēc cīņu gaitām nokļuva padomju un sabiedroto gūstā; vairāki no viņiem tikai pēc Golgātas sāpju ceļiem padomju lēģeros varēja turpināt izglītību, piepildīt savus sapņus. Lai izvairītos no represijām, trimdā devās izcili pedagogi. Minēsim dažus: vairāku matemātikas, algebras un analītiskās ģeometrijas mācību grāmatu autors mag.math. Jānis Ķere (dzimis 1909.gada 17.maijā Ziemeru pagastā, miris 1996.gada 13.februārī Ontārio, Kanādā); būvinženieris un skolu darbinieks, kādu laiku RVT inspektors Indriķis Zubāns (dzimis 1884.gada 21.janvārī Rīgā, miris 1961.gada 30.jūlijā Melburnā), inženieris tehnologs Ādolfs Vickopfs (dzimis 1878.gada 9.maijā Kokneses pagastā, miris 1967.gada 19.decembrī Stokholmā). A.Vickopfs beidzis Liepājas reālskolu un Rīgas politehniskā institūta mehānikas nodaļu, bijis Izglītības ministrijas arodskolu nodaļas vadītājs, izveidojis arodskolu tīklu Latvijā (1919–1922), strādājis par pedagogu RVT, bijis tehnikuma direktors (1931–1944), izņemot 1940./41.mācību gadu, 1944.gadā devās trimdā uz Vāciju, kur vadīja latviešu ģimnāziju, kopš 1949.gada strādājis savā specialitātē Zviedrijā. Būdams Latvijas tehnisko skolu skolotāju biedrības priekšsēdis, A.Vickopfs 1937. gadā sarakstījis mācībgrāmatu "Koks un tā apstrādāšana". Emigrēt bija spiests arī RVT mācībspēks arhitekts Pāvils Dreijmanis (dzimis 1895.gada 17.februārī Alojā, miris 1953.gada 21.augustā Adelaidā, Austrālijā), studējis Pēterburgas Civilinženieru institūtā, pēc tam karaskolā, piedalījies Latvijas brīvības cīņās — Kalpaka bataljonā un 3.Jelgavas kājnieku pulkā, apbalvots ar Atzinības krustu un Triju Zvaigžņu ordeni. Bijis Rīgas virsarhitekts, projektējis un cēlis kino "Palladium", daudzas sabiedriskās ēkas — slimnīcas, skolas, vadījis Centrāltirgus izbūvi, rakstījis avīzēs "Rīts", "Brīvā Zeme", žurnālā "Latvijas Arhitektūra".