Par zemniekiem dotajām iespējām

Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze:

Pašlaik tiek gatavoti grozījumi valsts budžetā, lai nodrošinātu subsīdiju programmu, ieskaitot krīzes situācijai paredzētos līdzekļus. Līdz novembrim līdzekļu pietiks, bet visam gadam, bez šaubām, nepietiek. Nodrošināt naudu subsīdijām – tas ir viens no svarīgākajiem momentiem pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, jo laikus ir jāsagatavojas konkurencei Eiropas Savienības tirgū.

Eiropas Savienības lauksaimniecības un zivsaimniecības padomē mums bija iespēja pateikt savas domas, kā Eiropas Savienībai vajadzētu veidot savu atbalsta politiku cūkgaļas jautājumos. Nedrīkst to risināt uz kandidātvalstu rēķina. Tika uzdots Eiropas Komisijai sagatavot priekšlikumus, ņemot vērā gan dalībvalstu, gan kandidātvalstu viedokli.

Nākamajā padomes sanāksmē spriedīs, kādā veidā Eiropa mainīs vai nemainīs savu kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2006. gada. Tie ir notikumi, kas skars mūs tālākā nākotnē.

Ko tagad saņem ES zemnieki?

Pašlaik Eiropas Savienībā ir daudz dažādu maksājumu gan par iesēto hektāru, gan par gaļas lopiem, gan par aitām, gan par pienu. Ir doma šos maksājumus vienkāršot, lai nebūtu jāizpilda daudzie dokumenti un arī administrēšana nebūtu tik smaga, lai samazinātu ierēdņu skaitu un nevajadzētu tik dārgi maksāt tikai par to, lai šo naudu izmaksātu zemniekiem. Tā ir galvenā ideja. Pašlaik valstis ir sagrupējušās pēc uzskatiem. Francija lauksaimniecībā saņem visvairāk no Eiropas atbalsta naudas, tādēļ viņi ir ieinteresēti, lai šī sistēma saglabātos. Vācija, otra lielvalsts, kas ir vislielākā maksātāja Eiropas budžetā, vēlas ļoti būtiski mainīt pašreizējo atbalsta maksājumu sistēmu. Vācija piedāvā katru saimniecību novērtēt, balstoties uz vēsturiskajiem ražošanas apjomiem, un šāds maksājums ar nelielām korekcijām katru gadu tiktu saglabāts.

Tas nozīmē, ja bija četras govis, bet nu ir trīs vai piecas, maksājumu lielums nemainās?

Aptuveni tā. Maksājums būtu atkarīgs no govju skaita, bet ne no saražotā piena daudzuma. Kandidātvalstis un daļa dalībvalstu, piemēram, Dānija, uzskata, ja šādā veidā tiek veikti maksājumi, netiek stimulēta tālākā attīstība vai tā varētu tikt apgrūtināta. Mēs arī esam ieinteresēti attīstībā, jo mūsu ražošana ir jāpārstrukturizē, tajā pašā laikā lauku cilvēkiem jādod iespēja piekļūt citiem ienākumu avotiem. Ja gadījumā viens vai otrs zemnieks vairs nevēlas nodarboties ar lauksaimniecību, tas kļuvis par grūtu vai ekonomiski neizdevīgi, lai viņš vairs nebūtu pilnīgi atkarīgs no tā, vai tur gotiņu vai netur.

Pieņemsim, ka iestājamies Eiropas Savienībā, cik liels būtu prognozējamais cilvēku skaits, kas varētu saņemt Eiropas maksājumu naudu?

Pašlaik nacionālās subsīdijas saņem apmēram 20 tūkstoši cilvēku. Eiropas Savienības maksājumus atkarībā no paša aktivitātes varētu saņemt līdz 50–100 tūkstošiem saimniecību. Tiešie maksājumi ir 15 lati par hektāru, bet ir iespēja papildus saņemt vēl 25% no nacionālā budžeta, tad atkarībā no tā, kādas kultūras tiek audzētas, tas varētu būt aptuveni 28 Ls/ha.

Vai šie maksājumi būs par jebkuru zemes platību?

Šie maksājumi sadalīsies vairākās daļās. Tiešie maksājumi ir par lauksaimniecībā izmantojamo zemi – aramzemi, ilggadīgajiem zālājiem, ganībām, kultivētajām pļavām. Tā nauda, kas varētu nākt no lauku attīstības daļas, paredzēta arī par sakoptu ainavu neatkarīgi no tā, kādam nolūkam šī zeme tiek izmantota.

Cik esam gatavi savus gaļas izstrādājumus ražot pēc tiem standartiem, kādi būs vajadzīgi Eiropai? Vai ir atbilstošas kautuves?

Apmēram trešdaļa uzņēmumu ir gatava šīm prasībām. Mums ir divas kautuves Cēsīs un Saldū, kas tūlīt tiks atzītas par atbilstošām Eiropas standartiem.

Vai pārējās kautuves varēs palikt?

Protams. Pašlaik mans uzdevums kopā ar ierēdņiem un ekspertiem ir novērtēt iespējas saglabātos uzņēmumos, kas darbojas pagastos, apkalpo sava pagasta zemniekus, lai šie uzņēmumi varētu strādāt arī pēc iestājas Eiropas Savienībā. Pastāv trīs tirgus līmeņi – uzņēmumi, kas vēlas tirgoties Eiropas Savienībā, tur ir visaugstākās prasības; uzņēmumi, kas tirgosies tikai Latvijas teritorijā, tad šīs prasības ir nedaudz mazākas; bet vismazākās prasības ir tiem uzņēmumiem – kautuvēm, pienotavām, zemnieku saimniecībām, kuri savu produkciju pārdod tikai vietējā tirgū, sava pagasta teritorijā bez starpniekiem tirgotājiem. Paši ražo, paši tirgo.

Mūsu lauksaimniecība ir nolaista, produkcijas pašizmaksa augsta. Lai tiktu līdz Eiropas standartiem, arī jāiegulda līdzekļi. Produkcija kļūs vēl dārgāka. Tā ir viena lieta. Otra – par sakopto ainavu. Jūs varat neko neražot, mēs jums piemaksāsim, lai dabūtu Eiropas produkciju uz Latvijas tirgu, vai tā?

Sākšu ar otro jautājumu. Mēs cītīgi sekojam tam, lai maksājumus saņemtu saimniecības, kas kopj ainavu un tajā pašā laikā tos nezaudētu saimniecības, kuras jau tagad ir konkurētspējīgas, kurām tālākattīstībai nepieciešamas vēl lielākas vai mazākas investīcijas, lai konkurētspējīgas varētu būt arī nākotnē. Tas ir mūsu viedoklis, un to mēs noteikti aizstāvēsim. Ja mēs paši neražosim, tad nebūs naudas, nopirkt neko nevarēsim, precēm nebūs noieta. Eiropas valstis nav ieinteresētas, lai mēs būtu nabagi.

Otrs – par konkurētspēju. Ir jau tagad saimniecības, kuras ražo produkciju, kas tiek eksportēta uz Eiropas Savienību. Piemēram, ar rapša sēklām mēs nespējam nodrošināt ārzemju pieprasījumu. Mums ir uzņēmumi, kas uz Eiropas Savienību eksportē zivju produkciju, “Limbažu piens” – sieru. Iestājoties Eiropas Savienībā, viņiem vairs nebūs tās barjeras, kas tagad, lai ievestu preci Eiropas Savienībā. Pirms pāris gadiem piedalījos Austrijas zemnieku konferencē par Eiropas Savienības paplašināšanos. Viņi satraukušies, jo mūsu lauksaimnieki ir diezgan liels konkurences drauds.

Cik daudz Latvijas zemes varētu iekļaut ainavu statusā?

Cik tas varētu būt hektāru, nevaru pateikt. To pašlaik skatāmies un rēķinām. Ne tikai hektāru skaitu, bet arī naudu, kādu varētu likt pretim.

Cik liela naudas summa tā varētu būt?

Naudas līdzekļi ir visai ievērojami, esam sarēķinājuši, ka nacionālais finansējums būtu apmēram 40 miljoni latu. Zinot, cik katram mūsu latam pretim būs Eiropas doto latu, kopējā summa sasniedz gandrīz 200 miljonus.

Bet nauda nāks arī pa citiem kanāliem, citām sadaļām, tad līdzfinansējumam būs nepieciešama milzīga summa?

Būs jāmeklē līdzfinansējums, izvērtējot šā līdzfinansējuma sadali. Pēc manā rīcībā esošiem Finanšu ministrijas aprēķiniem tie varētu būt papildus vēl 50 miljoni.

Vai no visām šīm Eiropas naudām ir kāda, ko mums iedod un saka: dariet ar to, ko paši gribat?

Pirmajam gadam uzreiz pēc iestāšanās, lai neradītu lielu budžeta deficītu, Eiropas Savienība ir piešķīrusi 70 miljonus eiro Latvijai kā iestāšanās naudu. To Latvija var izmantot pēc saviem ieskatiem.

“LAUKU AVĪZE”; pēc “LA” diskusijas R. Ruskas pārstāstā “Iespējas, kas jāizmanto”