Šī nakts un šīs dienas mums Vasaras saulgrieži

Šūpojas pasaules telpā

Zeme kā pakārts grozs.

Bet varbūt milzīgā elpā

Aijā to milzīga govs?

Kā milzīgs zāļu vezums

Pasaule mūžībā kust.

Tajā par lapu vēsu

Es kāpju zust.

Ko, zeme, debesīs grozies?

Nāc blakus, Jāņi klāt!

Ar dzeltenu tējas rozi

Izplaukst pat lāpstas kāts.

— Aleksandrs Čaks

Tie augstāk teiktie ir daži panti no brīnišķīgā A.Čaka dzejoļa “Jāņi” — dzejoļa, kur šalc vasaras vidus reibums, pasaules zaļās un ziedošās dzīvības pielūgsme un cilvēka līdzdalība lielajā saulgriežu mistērijā. Latviešu dzejā par Līgo svētkiem rakstīts daudz un skaisti, varētu sastādīt plašu un bagātu antoloģiju ar profesionālās dzejas “Jāņu dziesmām”, gan ne dziedamām. Čaka darbs šajā iedomātajā antoloģijā būtu iezīmīgs ar to, ka autors nav nekāds tradicionālists un folkloriskā stila kopējs, bet gan latviešu spilgtākais urbānists, Austrumeiropas avangarda pārstāvis, kurš latviešu dzejā ienāca ar izaicinājumu un sevis pretstatījumu “bijušajiem cūkganiem” — “es” — pilsētas zēns”. Un ka šajā dzejolī ir pārsteidzoša Jāņu kā pasaules, kosmosa svētku uztvere.

Intuitīvi, dzejiskā iedvesmā Čaks ieraudzījis patiesību, pie kuras ilgu un rūpīgu pētījumu rezultātā nonākuši mūsdienu mitologi: ziemas un vasaras saulgrieži sākotnēji nozīmējuši ne vien izpriecu, ne vien noteiktu kalendāra brīdi, ne vien lauku darbu iedalījumu, auglības veicināšanu, bet arī — kosmiskās kārtības uzturēšanu un atjaunošanu, kur savi pūliņi jāpieliek arī cilvēkiem. Daba, dievi un cilvēki kopā svin šos svētkus — “Līgo Dievs ar Pērkonu, Es ar savu bāleliņu”. Citādi pasaule var iziet no eņģēm, varbūt “milzīgā govs”, kas Čakam savā rāmajā elpā aijā Zemi (un par kuru tautasdziesma saka: “Ne tā ziemu stallī tilpa, Ne vasaru laidarā”), satrakotos, ja viņas māsas laidaros paliktu neappušķotas, ja jauni puiši, jaunas meitas nosustu šo nakti aizkrāsnē, nevis līgotu un sagaidītu sauli uzlecam. Tātad Jāņi ir svētki ar lielu nozīmi, tik universālu, kādas nav jaunākiem svētkiem.

Varbūt šī dziļā, kolektīvi zemapzinīgā cilvēka un pasaules savstarpējās atkarības un vienotības izjūta, kas ir tik būtiska mūsu pasaules uztverei un tik dziļi un daudzveidīgi izpaužas latviešu dzejā — gan tradicionālistiem, gan novatoriem, arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vasaras saulgrieži, kaut ilgi nīdēti, dažādos laikos un no dažādām varām pasludināti gan par lopiskiem un nekristīgiem, gan par patriarhāli atpalikušiem un pat nacionālistiskiem, — ka tie, brīžam pamirdami un pieklusdami, tomēr dzīvo vēl (– –).

Šo svētku vēsture un liktenis

tik spilgti kā reti kurš cits piemērs atklāj, gudri izsakoties, nacionālā un internacionālā dialektisko iedabu, to, ka nav nevienas nacionālas vērtības, kas savās saknēs nebūtu internacionāla un savos rezultātos nevarētu tāda kļūt. Jāņi ir mūsu nacionālie svētki, tautas svētki. Taču to sākumi aizsniedzas nepārskatāmi tālā pagātnē, zemkopju tautu saules kultos. To sākumi datējami droši vien vismaz ar indoeiropiešu kopības laikiem — 5., 4. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Bet nav jau jāmeklē tik tālu. Vēl vēsturiskos laikos, 16. —17. gadsimtā, naktī uz 24. jūniju Jāņu ugunskuri deguši visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem.

Itālijā tos saukuši par San-Džovanni ugunīm, Francijā par Sen-Žana ugunskuriem. Tie kurināti arī par godu Janam, Džonam, Huanam, Hansam, Johannusam, Ivanam Kupalam. Un, protams, Jānim. Visur šīs ugunis aizdegtas augstākos pakalnos, bet lielos ciemos un pilsētās — centrālajā laukumā. Parīzē katrā kvartālā bijis savs ugunskurs, un nereti ceremonijā piedalījies karalis, pats ar savu roku iededzinādams jāņuguni. Šie fakti liecina: ne tik tālā pagātnē vasaras saulgrieži daudzās Eiropas zemēs bijuši kolektīvi — kopienas, tautas — svētki. Oficiāli uzskatīja un baznīca sludināja, ka tiek svinēta Jāņa Kristītāja dzimšanas diena (24. jūnijs).

Tiešām, lasot etnogrāfiskas ziņas par Jāņiem pie tautām, kuras kristietībai piegrieztas daudz agrāk un pamatīgāk nekā mēs, redzams viduslaiku tautas kultūrai tipisks pagānisko un kristīgo elementu sajaukums. Tā jāņuzāles apsvētītas baznīcā, ugunskuri slacīti ar svēto ūdeni un tamlīdzīgi. Un tomēr arī te stabilais pirmskristīgais pamats lien ārā kā īlens no maisa, lai cik modri garīgā vara censtos savus jēriņus atturēt no maldiem. “Populārā pamācībā par Jāņa Kristītāja ugunskuru izcelšanos un sarīkošanas veidu” (Francija, 17.gs.) teikts, ka ugunis dedzināt drīkst, bet tikai ar noteikumu, ka no ceremonijas tiek izslēgti nomaldi un nekārtības. Savukārt Gustinas hronikā (Krievija, 16.gs.) aprakstīts, ka abu dzimumu vienkāršie ļaudis Jāņa Kristītāja dienas priekšvakarā par godu “velnam Kupalam” pin vainagus, rokās saķērušies, dejo ap ugunskuru, bet pēc tam lec pār uguni, lai ziedotu sevi šim Kupalam.

Un tā viduslaiku Eiropā redzam ļoti senu priekšstatu un rituālu kompleksu, kurš vienā vietā saglabājies labāk, otrā — sliktāk, bet kuram spilgtas un nepārprotamas atbilsmes ir mūsu līgodziesmu ciklā un Jāņu paražās, kādas tās pazīstam no bērnības — arī viens labāk, otrs sliktāk.

Bet vispirms vēl mazliet

par pašu “dieva dēlu” Jānīti,

kurš atnāk savus bērnus apraudzīt, sēd kalniņā ar zāļu nastu mugurā, meitām ved zīļu rotas, puišiem caunu cepurītes, apjāj rudzus, miežus, lai aug tīra labībiņa, un kura daudzināšana ir neiztrūkstoša svētku daļa. Kaut vai tik daudz kā “Pa gadskārtu Jānīts nāca, līgo, līgo” taču mēs zinām katrs. Kā jau redzējām, šis vārds dažādos nacionālos variantos pazīstams visā Eiropā, un cittautu pētnieki vienprātīgi atvasina to no senebreju pravieša Jāņa Kristītāja (Johānān ha-Matbīl) vārda un tēla. Zīmīgi, ka zviedriem, kuriem vasaras saulgrieži ir — tāpat kā mums — “paši mīļākie svētki līdz pat šim laikam” (M.Morozova), tie saucas midsommar (vasaras vidus), bet ne Jāņa vārdā. Raksturīgi arī, ka 19.gs. sākumā krieviem Ivans Kupala jau ir viens jēdziens, bet minētajā 16.gs. hronikā svētais Ivans un velns Kupala vēl ir divi dažādi, naidīgi spēki. Lai nu kā arī šī veģetācijas dievība latviešiem būtu saukusies pirms pārkristīšanas — varbūt tomēr bijis kāds skaniski līdzīgs indoeiropiešu vārds, varbūt tiešām tam saistība ar romiešu Jānusu — tāpat kā mūsu Māras un dievmātes Marijas gadījumā tas ir aizraujošu, bet arī grūtu un sarežģītu pētījumu objekts.

Ja nu Jānīša krusttēvs tomēr ir Johānāns, tad varam tikai pabrīnīties par tautas prasmi viņu tik lieliski pāraudzināt atbilstoši saviem priekšstatiem par labu un ļaunu, tā ka askētiskais pravietis (tas pats, kura galvu no ķēniņa Eroda izlūdzās viltīgā dejotāja Salome) gan sevi nepazītu dancojam “apakš kupla ozoliņa”.

Bet tagad aplūkosim to

Eiropas tautām kādreiz kopīgo

ticējumu slāni, kas saistās ar saulgriežu svētkiem.

Pirmkārt, protams, ugunskuru naktī no 23. uz 24. jūniju. Ugunskuri bijuši dažādi, bet sevišķi spilgti saistība ar Saules kultu izpaužas tad, kad tiek dedzināta kārts galā pacelta darvas muca, ar salmiem apvīts ritenis (skaidrs Saules simbols) un tamlīdzīgi. Visnotaļ izplatīta arī lēkšana pāri ugunij — lai šķīstītos no fiziskiem un garīgiem nelabumiem, veicinātu auglību. Daudzi etnogrāfi min, ka dedzināts arī dzīvs koks, zaļi zari, zāles — tā ir tāla atbalss no pagāniskajiem upurēšanas rituāliem.

Otrkārt — zāļu vākšana, ticība, ka Jāņu vakarā un naktī lasītiem augiem piemīt ārstnieciskas un burvestīgas īpašības. Vārdu sakot, “Visa laba Jāņu zāle, Ko plūc Jāņu vakarā”. Itāļi par sevišķi vērtīgu jāņuzāli uzskatījuši buldurjāni, bet spāņi — āboliņu (planta Sanjuanera). “Pavaicāju Jānītim, Kuru zāli pirmo raut. — Rauj papriekšu buldurjāni, Pēc sarkanu āboliņu.” Frančiem dažādos apvidos bijis atšķirīgs “Sen-Žana zāļu” komplekts, bet visbiežāk tur ietilpušas: asinszāles, vērmeles, pelašķi, margrietiņas, ceļmallapas, liepziedi, lavandas, papardes. Angļiem St. John’s wort un vāciešiem Johanniskraut bijusi asinszāle. Un tā tālāk. Visur izplatīts arī paradums vīt vainagus, zīlēt, metot tos upē vai koku zaros, vai arī izkaltēt un uzglabāt vainagus, lai izbarotu tos lopiem slimību gadījumā. Visā Eiropā ticēja, ka paparde uzzied Jāņu naktī.

Priekšstats par ūdens burvīgo, auglīgo un šķīstošo spēku saulgriežu naktī. Mūsu tradīcijās tas vairs nav tik dzīvs un pašsaprotams kā, teiksim, ugunskuri un vainagi. Ja nu vienīgi attiecībā uz saulgriežu nakts rasu. Brīnišķi smalkā tautasdziesma “Smilga auga tīrumā, Zelta rasa galiņā. Kas karā kāvušies, Lai nāk rokas nomazgāt” arī pauž priekšstatu, ka rasa var šķīstīt pat no visbriesmīgākā — nokaušanas grēka. Līgodziesmās ir norādes, ka rituāla mazgāšanās šajā naktī būs notikusi arī pie mums, ka Jānis saistīts ne vien ar augšu — kalniem, uguni, bet arī apakšu — upēm, avotiem, ezeriem. “Jāņa mātes pagalmā Trīs sidraba avotiņi. Vienā dzēra raibas govis, Otrā sirmi kumeliņi, Trešajā avotā Jāņa māte mazgājās.” Par šo saistību liecina arī neizprotamā daina “Jānīts kliedza, Jānīts brēca Dziļas upes dibenā; Tekat jauni, tekat veci, Velkat Jāni maliņā” un ne mazāk dīvainā “Jauni puiši, jaunas meitas Uz ezera līgot gāja, Izlīgoja zelta galdu Ar sidraba skrāģīšiem”. Slāvu tautām kolektīvas nakts peldes bijušas tikpat svarīgs, ja ne vēl svarīgāks saulgriežu svētku atribūts kā ugunskuri un atsevišķās vietās saglabājušās ilgāk par pēdējiem. Taču šis paradums minēts arī literatūrā par Rietumeiropas tautām: spāņiem, vāciešiem, arī grieķiem, kuri peldējušies jūrā.

Tikpat internacionālas bijušas bailes no burvju, skauģu un raganu plosīšanās Jāņu naktī — arhaiskais priekšstats, ka pasaules lūzuma brīžos, kad vecā kosmosa kārtība sašķobās un jaunā vēl nav iedibināta, savvaļā izkļūst haosa spēki. Latviešu līgodziesmas runā gan par bīstamību zirgus laist pieguļā, gan par govju sargāšanu no raganām. Arī aizsarglīdzekļi visur bijuši apmēram vienādi: nātru, dadžu, dzelkšņu un citu asu jāņuzāļu saspraušana ap kūtīm, aplokiem, izkapšu salikšana, “lai ragana atsadūra”, krusti un citas maģiskas zīmes. Tikai Rietumeiropas tautām šajā jomā daudz vairāk ienāk kristīgā maģija, kuras mums tikpat kā nav.

Lielu lietu Līgonaktī un līgodziesmās ieņem mīlestība. Ne velti K.Barons vienu nodaļu nosaucis smalki un eifēmiski “Mīlestības Dievs ņem dalību svētkos un izšauj dažu bultu”, tā pielīdzinādams Jāni grieķu Erosam. Ja vecie vairāk rūpējas un uztraucas par cienastu, par lopu un lauku labklājību, tad jaunie, dabiski, parūpējas paši par sevi. Jāņos meita var salīgot sev arājiņu visam mūžam, bet var arī iziet greizi – “Viss bij velti, viss bij velti, Ko cerēju Jāņu nakti: Jāņa nakti pieci, seši, Nāk rudenis – nav neviena.”. Kā redzam – gluži mūsdienīga aina. Vēl dziļāk zem svētku prieka un jaunu ļaužu sirdslietām guļ arhaiskai, indoeiropiešiem kopīgais auglības veicināšanas rituāls, ko varētu saukt par “brīvo mīlestību” saulgriežu naktī. Vēsturiskajos laikos tas vairumam tautu jau izzudis. Etnogrāfi sniedz ziņas par šīs paražas pēdām Astūrijā, Polijā. Arī viduslaiku Krievijā garīdznieki vēl enerģiski cīnās ar šo nešķīstību. Jāņu dainās ir daži smalki “Mājieni ar noklusējumu” (tā nav tikai mūsdienu dzejas figūra), kas liecina – arī mums šis paradums senatnē nebūs bijis svešs. Piemēram, “Kas tā tāda Jāņu zāle, Brīžam stīva, brīžam slāba” vai populārā “Jāņu nakti nepazinu, Kura sieva, kura meita. Ir sievām, ir meitām Zaļš ozola vainadziņš”.

Un tagad, kad esam kopīgi ar Eiropas tautām izgājuši cauri visiem Jāņu nakts priekiem un briesmām, klāt liels brīdis:

lec Saule.

“Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti neguliet, Tad rītā redzēsiet, Kā saulīte rotājas.” Anglijā, Stounhedžas megalītu apļa centrā līdz mūsu dienām saglabājies akmens altāris, kuru, pēc astronomu novērojumiem, saulgriežu rītā apspīd pirmie saules stari. Leģenda vēsta, ka šī altāra priekšā druīdi (senie ķeltu priesteri) veikuši Saules sagaidīšanas rituālu. Var būt, ka līdzīgi riti kādreiz notikuši arī mūsu svētkalnos, – uz to atbildēs arheologi un mitologi. Tautasdziesma par to nerunā. Toties ticība, ka Jāņudienas rītā saulīte rotājas, izrādās, nav sveša ne itāļiem (Abrucī apgabalā stāstīts, ka saule šai rītā trīs reizes iegremdējas jūrā – tātad pati saule rituāli peldas, pirms uzlec), ne frančiem. Dažos Francijas apgabalos pat teikts, ka šajā rītā uzlec trīs saules. “Es redzēju Jāņu nakti Trīs saulītes uzlecam: Viena rudzu, otra miežu, Trešā tīra sudrabiņa.” Jāņu rītā saule rotājas (lec, dej, laistās varavīksnes krāsās, griežas) arī grieķiem un maķedoniešiem, poļiem, ukraiņiem un baltkrieviem. Un visur cilvēki ticēja, ka vajag šo jauno sauli sagaidīt, redzēt un apsveikt.

Vēl minēšu dažus mums ļoti būtiskus un pašsaprotamus Līgosvētku atribūtus, par kuriem ziņas pie citām tautām neatradu (nevaru apgalvot, ka tādu nebija, — varbūt es slikti meklēju, bet, ja tie būtu citām tautām svarīgi, tad jau kaut kur būtu arī pieminēti). Senais indoeiropiešu Pērkona koks ozols. Mums varbūt pats pirmais, kas ienāk prātā, izrunājot vārdu “Jāņi”, ir ozollapu vainags. Arī “Jānīts sēd ozolā, zelta kokles koklēdams”, “Klausies, Jānīti, Kur tevi daudzina, Ozolu mežā, Tur tevi daudzina”, “Piesēja Jānīti Pie zaļa ozola”, “Mēs Jānīti pakārām Ozoliņa zariņā” un neskaitāmas citas saprotamas un ne visai saprotamas dziesmas apliecina vienu: Jāņu saistība ar ozolu latviešiem ir cieša un senas jēgas pilna. Piemēram, ukraiņiem arī vasaras saulgrieži svinēti ap koku (nocirstu un izgreznotu – tā kā tagad Jaungada eglīte), bet autori min, ka visbiežāk cirsta kļava, bērzs, vēlākos laikos pat augļu koki – ķirši, plūmes. Nemin ozolu. Bērzu kā Jāņu koku min arī Skandināvijā, Anglijā. Citur runā par riekstkoka zariem. Šķiet, ka ap zaļo ozoliņu danco tikai mūsu Jānis.

Tāpat arī sieru, neiztrūkstošo svētku mielasta sastāvdaļu, šo apaļo, dzelteno Saules līdzinieku “deviņiem stūrīšiem”, ko līgotāji dziesmās pieprasa no Jāņu mātes, piedraudēdami ar visādām neražām, citas tautas vēsturiskos laikos kā īpašu Jāņu ēdienu neizceļ. Vairums pētnieku atzīmē, ka nekādu rituālu ēdienu šai vakarā nav bijis, tāpat vien pacienājušies ar kaut ko garšīgāku. Citur min grūbu biezputru, ko pie mums vārīja Ziemassvētkos. Kādā Somijas apgabalā gatavots “Jāņu siers” – bet tā bijusi piena zupa ar sieru, “iesarkanā krāsā un salda pēc garšas”. Un tikai par skotiem un īriem rakstīts, ka vēl 19.gs. viņiem bijis paradums Jāņu vakarā katras mājas priekšā uzklāt galdu, kurā salikts siers, sviests, biezpiens, plāceņi, alus un viskijs, lai kaimiņi un garāmgājēji var uzcienāties. Kaut arī autore piebilst “cik var spriest pēc avotiem, nekādu speciālu rituālu ēdienu nebija”, varbūt tomēr...

Un tā, gadu desmitiem un simtiem ejot,

Jāņugunis pamazām apdzisa,

svētki izira un aizmirsās. Citur jau 18. un 19. gadsimtā, citur pēc Pirmā vai Otrā pasaules kara. Palikušas atmiņas, pieraksti, varbūt kāda izdarība klusākā nostūrī, ko apgājušas civilizācijas vēsmas. Visur, izņemot dažas vietas. Piemēram, Latviju. Protams, mītiskā pasaules uzskata iziršana un civilizācijas attīstība ir viens no galvenajiem iemesliem šim procesam. Taču ne vienīgais. Citādi grūti izskaidrot, kāpēc Skandināvijā šos svētkus joprojām svin, bet, piemēram, lielkrievu vidū, pēc zinātnieku atzinuma, tie bija pilnīgi aizmirsti jau 19. gs. beigās, kaut gan civilizācijas attīstība nemaz tik strauja nebija.

Svarīga, pat izšķiroša nozīme ir tam, kādas jaunas papildjēgas, kādas virsnozīmes (līdz šim mēs runājām galvenokārt par senajām, aizvēsturiskajām “zemtekstu nozīmēm”) viens vai otrs tradicionālās kultūras atribūts spēj iegūt mūsdienu kultūrā, tautas garīgajā pasaulē, kas dzīvo tagadnē un cer uz nākotni. Šajā ziņā jebkurš “dzīves kultūras” fakts, kas radies vienā laikmetā un sveiks izgājis cauri daudziem nākamajiem laikiem, ir līdzīgs mākslas tēlam: tas pastāv un neaizmirstas, ja spēj, saskaroties arvien ar jauniem īstenības šķērsgriezumiem, radīt arvien jaunas tagadnīgas un vispārcilvēciskas nozīmes. Tā Šekspīra “Hamletu” mēs skatāmies joprojām ar degošu interesi, kaut arī domājam un jūtam pie tam daudz ko tādu, kas 16. gadsimta anglim ne sapņos nerādījās. “Būt vai nebūt – tāds ir jautājums...” – jautājums vēl joprojām, bet ar citu, daudz sāpīgāku saturu. Literatūrzinātnē šo mākslas tēla īpašību sauc par dziļo struktūru, un tāda acīmredzot iemājo arī mūsu Līgosvētkos, ja jau tos vēl svinam, kaut gan viegli šiem svētkiem nav klājies. Interesanti un pamācoši būtu izpētīt, cik reižu un ar kādu motivāciju tie ir nicināti un nīcināti (pēdējoreiz vēl mūsu laikos – 1961. gadā).

Bet arī pašu latviešu atklātības darbinieku vidū viedokļi par šiem svētkiem bijuši visādi. Jau 1893. gadā J. Jansons (Brauns) savās slavenajās “Domās par jaunlaiku literatūru” rakstīja: “...ja vēl uzlīgo kāds iedzēries vīrelis un dūšīga vecene Jāņu vakarā, tad liela daļa tomēr to vairs nedara. Bet par visām lietām, kāds iemesls tad lai arī būtu šiem godīgiem ļautiņiem bļaustīties un gavilēt? Vai lai tamdēļ vien, ka tie tovakar var dabūt sieru saēsties un krietni alus sadzerties? Un sakiet jel, kamdēļ tad īsti kliedziet un līgojiet jūs, karstie censoņi, vai tad ir pavisam jel kāda nozīme un svars šiem svētkiem, kādas dzīvas, vēsturiskas atmiņas, vai tad patiešām mēs, naivā nopietnībā ticēdami pašsacerētām izdomām un izirušām senlaiku teiksmām, būsim jel kaut ko jau sasnieguši savas dzimtenes labā?” Aina bēdīga, un raksturīgi, ka dedzīgais Jaunās strāvas publicists par to neskumst: viss ir pareizi, nāk jauns laikmets, jauns zinātnisks pasaules uzskats, visa Eiropa jau sen no šiem pagātnes māņiem atteikusies – kādēļ lai mūsu godīgie ļautiņi smieklīgā iespītībā tos turētu dārgus. Vai maizes rieciens no tā kādam kļūs biezāks?

Citēju Jansonu (Braunu) ne tādēļ, ka uzskatītu viņu par kādu īpašu izņēmumu, nē – viņš tikai spilgti un krāsaini, kā jau talantīgs cilvēks, pasaka to, ko domā tā laika sabiedrības daļa. To varētu saukt par pragmatisku racionālismu, par tās kultūras nenovērtēšanu, kura nāk no pirmskapitālisma perioda, nav atvasināma no kapitālisma šķiru attiecībām un ražošanas spēkiem, tātad nav racionāli saskatāms tās derīgums. Un, protams, kosmoloģisku svētku pamatā nevar būt vēsturiskas atmiņas – arī tas tiek pieskaitīts Jāņu mīnusiem. Par laimi, tā nedomā visi latviešu inteliģenti.

Ja runājam

par saulgriežu svētku dziļo struktūru,

tad – līdzās nacionālajai apziņai, savas piederības apliecinājumam, kas aizsākas tautas atmodas laikā un nezaudē aktualitāti arī pēc tam, 20. gadsimta daudzajos tautai kritiskajos momentos – ļoti būtiska un ar pieaugošu nozīmi man liekas vēl kas. Tā izjūta, par kuru runāju sakarā ar Čaka dzejoli un kuras pierādīšanai varētu minēt simtiem tautasdziesmu un rakstītās literatūras darbu. Saulgriežu naktī mēs apliecinām savu uzticību dzimtajai zemei, savu neaizmiršanu, ka arī mēs esam dabas (moderni izsakoties – biosfēras) daļa, ka mūsu esamību nodrošina Saule un Jānītis: zaļā, klusā, pacietīgā zemes dzīvība, kas nebrēc, kad mēs tai minam uz galvas, un nesit pretī, kad laužam zarus. Cilvēce it kā apgājusi loku, un pienācis laiks, kad pašu senāko mītu un rituālu intuitīvie un simboliskie priekšstati apstiprinās jaunā, zinātniskā atziņā un diemžēl arī bēdīgi praktiskā līmenī. Zemes pastāvēšana tiešām kļuvusi atkarīga no cilvēku rīcības un uzvedības. Mēs apzināmies, ka dzīvojam pasaulē, kas ir ļoti atšķirīga ne tikai no senās, bet arī vakardienas pasaules. Ūdeni Lielupē un Daugavas lejtecē droši vien pat saulgriežu nakts spēks nepadarīs tik tīru, lai cilvēks tur varētu nomazgāt savas kaites. Aizsargājamās, Sarkanajā grāmatā ierakstītās Jāņuzāles – buldurjāni, naktsvijoles, zilos pulkstenīšus un citus ātri izzūdošus augus – raut savam priekam būtu tīrā apgrēcība, labāk lai tie zied savās meža pļavās par prieku vēl mūsu bērniem un mazbērniem. Pārāk aizrauties ar ozola zaru laušanu arī it kā negribas – vai nu mazums tie lauzti, zāģēti un spridzināti. Atjaunot senās “brīvās mīlas” paražas acīmredzot nav vērts: dažs tās piekopj cauru gadu, bet demogrāfiskā sprādziena vienalga kā nav, tā nav. Un dedzināt riepas – vai tad tāpat jau mūsu debesis nav gana piekvēpušas?

Kas tad paliek? Iespēja šajā naktī priecāties par dzīvo dabu, par nenolauztu ozolu un nenoplūktu puķi. Un dziesma.(– –)

Priecīgu līgošanu!

Inta Čaklā

Pēc izdevuma “Līgo”