Un vaļā veras mazās tautas lielais garamantu pūrs

Kā lībieši Jāņus svinēja

Irmas Frīdrihsones atmiņās, ko 1994. gadā pierakstījusi skolotāja Mārīte Zandberga

Agri no rīta vīri aizgāja jūrā zvejot. Sievas sakārtoja mājas, izmazgāja grīdas, noslaucīja tīrus visus celiņus, nokaisīja tos ar baltām smiltīm un kalmēm, salika istabās meijas un pīlādžus. Līdz divpadsmitiem šie darbi bija jābeidz. Kad māja un sēta bija tīra, sāka cept baltmaizi – plātsmaizi, plediņas, dižraušus. Kad baltmaize bija izcepta, no jūras mājās bija arī vīri. Vajadzēja vēl paspēt krāsnī izcept lestītes, kas bija sevišķi liels gardums – īsts svētku ēdiens. Mazās butītes nomazgāja, izķidāja, sarindoja uz tīri noberzta dēļa ar melno pusi uz augšu, lai saulē apžūst. Pēc tam apžuvušās lestītes lika ar speķi ieziestā cepešplātē tā, lai gaišā puse būtu uz augšu, drusku apsālīja, biezā kārtā pārklāja ar skābu krējumu un lika karstā krāsnī cepties.

No ganiem govis atdzina mājās agrāk. Tās visas bija izrotātas ar vainagiem, kurus bija nopinuši gani. Vainagus vija visām meitām, puišiem, vīriem, visiem Jāņiem.

Izkurināja pirti. Visi nomazgājās. Vispirms mazgājās vīri, pēc tam sievietes un bērni. Noteikti uzvilka baltu kreklu. Vīriem bija tumšākas drēbes – t. i., tumši zilas vai melnas. Kolcinieku vīri negribēja vilkt mugurā neko pelēku, jo tādi izskatoties veci arāji (vecs ares, kas dzīvej kalne). Tos sauca par lauķiem.

Vakarā gāja līgot uz jūrmalu. Tur sakūra ugunskurus. Katrai mājai bija savs ugunskurs. Salika kopā divas vecas laivas, ar kurām vairs negāja jūrā. Agrāk jau tā nedarīja kā tagad, kad nederīgās laivas nogremdē jūrā. To turēja par kaunu, jo laiva taču bija maizes devēja, barotāja, kā ģimenes loceklis. Jāņos vecās laivas salika kopā stateniski un apakšā pakūra uguni. Darvotais koks dega ilgi, un bija ļoti gaiša uguns. Jūras malā sedumos bija izžāvēti tīkli, atradās krastā izvilktās laivas. Vīri tās bija izpušķojuši ar meijām. Īpaši izrotātas bija Jāņu laivas. Vīri kopā gāja uz jūrmalu, deva Jūras mātei ziedus. Meitas bija saplūkušas puķes. Vakara krēslā jaunie ļaudis, precētie pāri devās staigāt gar jūras malu, meta ūdenī ziedus. Skanēja Līgo dziesmas. Pie ugunskuriem dziedāja, dancoja, laida jūrā jāņuzāles. Līgošana bija dzirdama tālu, tālu. Iznākot jūras krastā, varēja redzēt ļoti skaistu skatu – visā līča piekrastē dega ugunskuri. Varēja saskatīt pat Ušu, Aizklaņu, Melnsila un Ģipkas ugunskurus. Pienākušos līgotājus cienāja ar alu, sieru, baltmaizi. Ņēma arī savu cienastu un gāja pie kaimiņu ugunskuriem.

Sevišķi skaisti bija agrie, saulainie Jāņu dienas rīti, kad gāja skatīties, ko jūra ir paturējusi un ko izskalojusi krastā. Jūras māte bija izskalojusi iepriekšējā vakarā jūrā iemestos ziedus. Visa piekraste vienos ziedos. Svētkus jau tad nestiepa tik garus kā tagad. Jauns rīts nesa atkal jaunu darba cēlienu.

Zāļu dienā plūca visādas puķes, ziedus un vija vainagos. Mētras, ozola lapas, vija klāt āboliņu – gan balto, gan sarkano. Tās zāles, ko plūca Zāļu dienā, turēja par ārstnieciskām un glabāja visu gadu. Ja kāds saslima, zāles aplēja ar verdošu ūdeni, apklāja ar drēbi. Kad ūdens bija atdzisis, tajā nomazgāja un izsviedrēja slimo, kurš drīz vien atguva veselību.

Dziesmu svētkos atverot grāmatu “Lībiešu folklora”

Tā ir lībiešu folkloras izlase, kurā apkopoti nostāsti, teikas un pasakas, ticējumi un sakāmvārdi, tautasdziesmas un gadskārtu ieražu apraksti, kultūrvēsturisks pārskats par lībiešu folkloru un ziņas par folkloras teicējiem un vācējiem. Krājumu sastādījusi un folkloras paraugus tulkojusi Valda Marija Šuvcāne – viena no nedaudzajiem lībiešiem, kam lībiešu valoda ir dzimtā valoda. Par mūža devumu savas tautas kultūrvēstures pētniecībā un grāmatu “Lībiešu ciems, kura vairs nav” viņa pērn saņēma Lielo folkloras gada balvu. Grāmatu laiž klajā apgāds “Jumava”, un tās raudzības paredzētas Dziesmu svētku Folkloras dienā 5. jūlijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Oficiālā grāmatas prezentācija notiks Lībiešu svētkos Mazirbē augusta pirmajā sestdienā.

Valda Šuvcāne ir čakla lībiešu kultūrvēstures pētniece un aktīva Līvu savienības biedre. Viņa sastādījusi Latviešu – lībiešu un Latviešu – lībiešu – angļu sarunvārdnīcas un Lībiešu tekstu krājumu un regulāri publicējas gan laikrakstā “Līvli”, gan “Lībiešu gadagrāmatā” un citos izdevumos. Grāmata “Lībiešu ciems, kura vairs nav”, kurā atspoguļota Ziemeļkurzemes lībiešu kultūrvēsture vairāku gadsimtu garumā, izraisījusi plašu rezonansi sabiedrībā un īsā laikā piedzīvojusi atkārtotu izdevumu.

Kāds bijis ceļš uz folkloras krājuma veidošanu? Stāsta autore Valda Marija Šuvcāne:

– Rakstot grāmatu par savu dzimto Lielirbes ciemu, kura tiešām vairs nav, redzēju, ka tās apjoms veidojas tik liels, ka man nebūs iespējams lasītājus pienācīgi iepazīstināt ar lībiešu folkloru, tās vācējiem un teicējiem. Tad arī iecerēju veidot atsevišķu grāmatu. Kurzemes lībiešu folklora tika vākta 19. gadsimta otrajā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Mūsdienās tas vairs nav iespējams, jo teicēji aizgājuši aizsaulē un arī pašu lībiešu palicis pavisam maz. Līdz šim latviešiem tikpat kā nav bijusi pieejama lībiešu folklora, jo tā pierakstīta lībiešu valodā. Daļa folkloras paraugu publicēta somu un igauņu zinātnieku pētījumos un dažādos lībiešu izdevumos, bet daļa palikusi nepublicēta un atrodama tikai zinātniskos fondos.

Ciešākā saskarē ar lībiešu tautasdziesmām es nonācu 1972. gadā, kad sāku dziedāt lībiešu ansamblī “Līvlist”. Lībietis Pēteris Dambergs, kas tolaik bija ansambļa valodas konsultants, kopā ar igauņu valodnieku Tenu Karmu filoloģijas studentu vajadzībām sastādīja nelielu grāmatiņu par lībiešu tautasdziesmām, kas sabiedrībā rosināja interesi par šo Latvijas otru pamattautību. 80. gadu beigās Tērbatas Universitātes studente Marika Kalvele pēc Līvu savienības ierosinājuma Tērbatas Valodas un literatūras institūta arhīvā norakstīja nelielu daļu no tur esošajiem lībiešu folkloras paraugiem – nostāstus, teikas un pasakas, ko pēc tam latviski pārtulkoja lībiete Paulīne Kļaviņa. Atmoda pavēra iespēju atjaunot sakarus ar ārvalstīm, kurās dzīvo lībiešiem radniecīgas tautas. Viesojoties Somijā, es 1990. gadā saņēmu Ē.N.Seteles lībiešu tekstu grāmatu, kas man bija svarīgs atklājums. Sāku apgūt un tulkot šos lībiešu folkloras paraugus. Dažus publicēju un izmantoju lībiešu valodas mācīšanai skolā. Rīgā tāda skola darbojās līdz 1995. gada pavasarim.

Gan ar padomu, gan materiāliem man grāmatas veidošanā palīdzēja Latviešu folkloras krātuves arhīva vadītāja Māra Vīksna. Arhīva rīcībā ir arī daļa no Igauņu folkloras krātuves materiāliem, ko tādējādi varēju izmantot. Grāmatā esmu varējusi iekļaut arī dažus 1930. un 1931. gadā Mazirbē un Kolkā latviešu valodā pierakstītus folkloras paraugus. Šis ir pirmais mēģinājums apkopot lībiešu folkloru un darīt to pieejamu latviešu lasītājiem.

Sakot ceļavārdus jaunajai grāmatai, Māra Vīksna uzsver:

– Līdz šim lībiešu folklora kaimiņvalstīs bijusi labāk pazīstama nekā pašu mājās. Lībiešu tautas pētnieks Oskars Loritss bija saistīts arī ar latviešu folkloristiku. Ciešā sadarbībā ar skolotāju Annu Bērzkalni viņi veidoja savās valstīs folkloras krātuves. Latvijā tāda tika nodibināta 1924. un Igaunijā – 1927. gadā. Viņi apzināja, vāca un krāja latviešu, lībiešu un igauņu tautas bagātības. Līdz 1926. gadam jau bija pierakstītas 11 758 lībiešu folkloras vienības. Ņemot vērā lībiešu skaitu, kas arī tolaik bija neliels (ap 1500), uz katru lībieti iznāca astoņi folkloras paraugi – vairāk nekā jebkurai citai tautai pasaulē. Tālab arī Oskars Loritss teicis: “Lībiešu tauta ar folkloras teikšanu ir uzcēlusi sev pieminekli.” Lībiešu folkloras krājums latviešu valodā būs šī pieminekļa vainagojums. Tas ļaus iepazīt, saprast un salīdzinoši pētīt lībiešu garīgās vērtības.

Autore ļoti cer, ka grāmata ieinteresēs jauno paaudzi pievērsties pilnīgākai lībiešu folkloras izpētei, lai šis lībiešu tautas garamantu krājums nepaliktu vienīgais Latvijas kultūrvēsturē.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore