Katrs esam un nākam ar sevi

Zviedrija ir un nāk ar savu Svēto Birgitu

Prof., Dr. habil. art. Ojārs Spārītis — “Latvijas Vēstnesim”

Mūsu kaimiņos, Zviedrijā, 31.maijā un 1.jūnijā notika valsts mēroga svētki — augstu garīgo un laicīgo aizbildņu patronātā tika atzīmēta Svētās Birgitas 700 gadu atcere. Svētku viesu vidū bija daudzu Baltijas jūras valstu bīskapi, arhibīskapi, kardināli, prezidenti, premjerministri, kultūras un ārlietu ministri. Latviju pārstāvēja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga ar dzīvesbiedru Imantu, Igauniju — prezidents Arnolds Rītels, Somiju — prezidente Tarja Halonena, Lietuvu — ārlietu ministrs Antans Vaļonis. Svinīgajos pasākumos piedalījās arī Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija. Svētku dienā tika atklātas izstādes, notika simfoniskās mūzikas koncerti un dievkalpojumi. Vadstenā, kur atrodas Birgitas dibinātais klosteris, Zviedrijas karalis atklāja Svētās Birgitas konventa muzeju.

Šī neparastā sieviete bija ietekmīga personība 14.gadsimta Eiropas politikā un reliģiskajā dzīvē, viena no izglītotākajām sava laika pārstāvēm Skandināvijā. Laicīgajā dzīvē — astoņu bērnu māte un uzticīga, laba sieva savam vīram — pēc dzīvesbiedra nāves pievērsās reliģiskajai darbībai, par savas dzīves uzdevumu izvirzot kalpošanu sabiedrībai. Viņa sekmēja kultūras un mākslas dzīves attīstību, ietekmēja sabiedrības sociālā klimata normalizēšanu un politisko dzīvi, jo pat bīskapi un daudzu zemju valdnieki ieklausījās Birgitas atklāsmes vēstījumos un pamudinājumos.

Katoļu baznīca ir novērtējusi viņas devumu un iecēlusi svēto kārtā, bet plaši apmeklētie Svētās Birgitas jubilejas pasākumi liecina, ka viņas kalpošanu sabiedrībai augstu vērtē arī 20. un 21. gadsimta cilvēki.

Taču Svētā Birgita nav vienaldzīga arī Latvijas cilvēkiem. Padziļināta interese par to, vai viņas kults, kas izplatīts Skandināvijā, nav atstājis arī kādas pēdas pie mums Baltijā, ir pazīstamajam sakrālās mākslas zinātniekam prof. Ojāram Spārītim. Tāpēc šoreiz vaļa viņam — informācijai un domām. “LV”

Svētā Birgita, Ziemeļu renesanses vēstnese

“Kungs, kad es ieeju Tavā svētnīcā, kas ir Tavs nams, kur dvēseles top svētdarītas, es Tevi lūdzu: atbrīvo mani no tukšu domu elkiem un no cilvēciskās izklaidības, lai es katru reizi varētu domāt vienīgi par Tevi, saņemt daļiņu no Taviem nopelniem, kas iegūti ar Tavām svētajām un dārgajām asinīm, un pielūgt Tevi arī paradīzes svētnīcā visā mūžībā.”

Šīs lūgšanas vārdi, ko, ieejot dievnamā, savulaik skaitījusi Birgita Birgersdotira no Finstades pilsētiņas Uplandē, Zviedrijā, arī pēc 700 gadiem skan mūsdienīgi un tajos kā ētiskais imperatīvs ir pieņemama ik rindiņa.

Kas ir šī neparasti gudrā sieviete, kura izpelnījusies apzīmējumu “Svētā” vai “Zviedrijas Birgita”? Kādēļ viņas dzimšanas dienas svinību atzīmēšanai šī gada 1. jūnijā tika piešķirts pasaules mēroga skanējums?

Viens no iemesliem ir Birgitas milzīgā autoritāte klerikālajās aprindās, kuras godina šīs izglītotās un laicīgās sievietes misiju Skandināvijas un Baltijas jūras baseina zemju kristianizācijas procesos. Šajos laikos atzīmētā jubileja uzsver eiropeisko tradīciju pēctecību, kas sākās ar Zviedrijas centrālās un dienviddaļas — Svēlandes un Jitlandes - kristianizāciju 10. un 11. gadsimtā, karaļa Olofa kristīšanu Husabijas avotā 1008. gadā un kristietības paliekošu iesakņošanos Skandināvijā. Šie notikumi neatgriezeniski piesaistīja Eiropas Ziemeļaustrumu teritorijas Romai un ar baznīcas institūciju palīdzību iedibināja eiropeiskajai civilizācijai raksturīgos centralizētas garīgās un laicīgās varas principus.

Četrpadsmitajā gadsimtā Romas Katoļu baznīca Birgitas personā atrada ietekmīgu vēstītāju miermīlīgai baznīcas dzīves modernizācijai, bet mūsdienu zviedru sabiedrība var justies gandarīta un pateicīga savai svētajai par šo agrīno garīgo atmodu, par laikmetīgu uzskatu popularizēšanu arhaismu pilnajā Skandināvijā un par savlaicīgo Zviedrijas integrāciju Eiropas reliģiskajā un līdz ar to arī politiskajā apritē. Savas vērienīgās un efektīvās darbības dēļ Birgita kā vēsturiska personība var tikt uzskatīta par sava veida reformatori, kuras rīcības motīvi gan palika raksturīgi katoliskajai videi un atpazīstami klerikālajā sabiedrībā, taču kuras rīcības rezultāti ir salīdzināmi ar agrīnā humānisma un renesanses gara iezīmēm Itālijā.

Cilvēciskā Birgita

Tiek uzskatīts, ka Birgita Birgersdotira dzimusi 1303. gada 1. jūnijā. Aptuveni tajā pašā laikā Marko Polo rakstīja par saviem ceļojumiem uz Ķīnu, Dante Aligjeri bija uzrakstījis pirmās rindas “Dievišķajai komēdijai”, bet Petrarka nāca pasaulē ar skaļu kliedzienu un sveicināja “vecās Eiropas” pavasari un renesanses garīgo atmodu. Nojaušams, ka Birgitas bērnība bijusi atšķirīga no vidusmēra zviedru bērnu dienu gaitām, kas skaidrojams ar viņas izcelsmi no turīgu un dižciltīgu ļaužu aprindām. Viņas tēvs Birgers Pēršons bija zemes virstiesnesis un viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem visā Zviedrijā. Birgitai jau mazotnē tika dota lasīt un rakstīt prasme. Ar skolotāju palīdzību Birgita ieguva viduslaiku sievietēm netipisku humanitāro izglītību un plašu garīgo apvārsni. Valdošais viedoklis par sievietes lomu sabiedrībā gan neļāva Birgitai viņas mūža pirmajā pusē ieņemt vietu un stāvokli, kas tradicionāli bija vīriešu monopols. Tādēļ jau trīspadsmit gadu veco Birgitu 1316. gadā vecāki izdeva pie vīra — Nerkes grāfistes tiesneša Ulfa Gudmarsona, kuram laimīgas kopdzīves laikā viņa dāvāja astoņus bērnus. Birgita ar savu ģimeni dzīvoja Ulvosas muižā, 30 kilometrus no Vadstenas, kur atradās karaļa pils.

Tomēr sabiedriskajā dzīvē liktenis augstdzimušajai Birgitai bija labvēlīgs un īstenojās ar viņas kārtai un dzimumam atbilstošu piepildījumu. Kopš 1335. gada viņa ieņēma galma dāmas vietu karaļa Magnusa Ēriksona sievas Blankas svītā. Taču pat galma spožumam un laicīgās dzīves vilinājumam Birgitas dzīves filosofijā nebija nekādas vērtības. Viņas uzskati bija veidojušies dziļas kristīgās pazemības gaisotnē un bija caurstrāvoti ar meditatīvu spēju reflektēt Kristus ciešanas un vizionāri iztēloties kristīgajā literatūrā, svēto dzīves stāstos rodamos sižetus. Var pat sacīt, ka dziļi reliģiozu asociāciju piesātinātās “atklāsmes” ir savā veidā salīdzināmas ar jaunradi, literāro radīšanu savdabīgā pravietojumu un mutvārdos sniegtu redzējumu pārstāstu formā. Šo atklāsmju pierakstu un literāro apdari sākotnēji ir veicis Birgitas biktstēvs Alvastras klosterī Petrs Olavi, bet vēlāk — meita Katrīna un Brigitiešu ordeņa priesteri. Pasaulē dažādās zemēs, arī Zviedrijā, Birgitas vārds gan ir pārveidojies un tiek lietots dažādi — Birgita, Brigita, Bridžita utt.

Par cilvēcisku drosmi uzņemties grūtības un iespēju pārvarēt tālu un sarežģītu ceļojumu liecina Birgitas un viņas vīra 1342. gadā sāktais svētceļojums uz Svētā Jēkaba kapu Santjago da Kompostellas pilsētā Spānijā. Viduslaikos tādu greznību kā ceļot varēja atļauties tikai turīgu kārtu pārstāvji, jo pārvietošanās bija saistīta ar mēnešiem ilgu prombūtni, un to varēja nodrošināt tikai ar vairāku pavadoņu līdzdalību. Pat ar pietiekamiem resursiem un bagātu ļaužu iespējām viduslaiku svētceļojumi kļuva par pārbaudījumu pilniem pārgājieniem gan kājām, gan braukšus pa sliktiem ceļiem, jebkuros klimatiskajos apstākļos. Tādēļ Svētā Jēkaba ceļu atkārtojušais vai attālumu līdz Kristus kapam mērojušais un dzimtenē atgriezies cilvēks savu laikabiedru acīs pelnīja apbrīnu, slavu un godu. Bet šajā svētceļojumā Birgitas vīrs saslima un, atceļā sasniedzis Alvastras cisterciešu klosteri netālu no Vadstenas, 1344. gadā nomira. Ulfam Gudmarsonam guļot uz nāves gultas, Birgita pieņēma vīra gredzenu un sāka to nēsāt pirkstā kā piemiņas zīmi viņu 28 gadus ilgajai laulībai. Tomēr drīz pēc vīra nāves Birgita atteicās no šī skumjā atmiņu simbola tādēļ, ka tas par daudz atgādināja laimīgās dienas pagātnē. Un viņas dzīvē sākās jauns cēliens, kurā Birgita pilnīgi nodevās tikai Kristus godināšanai.

Pasionārā un diplomātiskā Birgita

Vēl būdama bērns, svēto mocekļu dzīvesstāstu ietekmē Birgita redzēja vīzijas, kuras piepildīja viņas domas ar līdzcietību pret Kristu. Kādā naktī pēc vīra nāves, dzīvodama Alvastras klosterī, Birgita redzējusi krustā sistā Kristus vīziju, kurā viņai šķitis, ka Pestītāja brūces atkal ir sākušas asiņot. Kādas citas līdzīgas atklāsmes laikā Kristus Birgitu uzrunājis: “Es esmu Tevi izraudzījies par līgavu, lai atklātu savus noslēpumus.”

Šis vizionārisms reliģiskajā gaisotnē augušajiem viduslaiku cilvēkiem varēja šķist kā neparasta dāvana, taču tas ir tikai ekstremāls Birgitas garīgās vides un reliģiskās ievirzes produkts. Sekojot Sv. Bernarda mācībai, kuru cisterciešu mūki Alvastras klosterī ļoti respektēja, Birgita mācījās pievērsties savai iekšējai pasaulei un attīstīt personisko Dieva pārdzīvojumu. Lasītajos Sv. Bernarda sprediķos un arī it visur sev apkārt Birgita līdzās Kristum vizionāri redzēja arī Marijas kā Dieva Mātes neparasti svarīgo lomu. Atbilstoši savai personiskajai dzīves pieredzei centrālo vietu savos uzskatos Birgita ierādīja Marijas tēlam, kuru viņa apveltīja ar visaugstākās pakāpes žēlastības, sievišķības un maternitātes kvalitātēm. Marija Birgitai šķita kā līdzcietības un pateicības māte, kura izpratusi sava dēla upura lielumu un savas misijas cildeno jēgu. Tāpēc Birgita veltīja Marijas godināšanai īpašu liturģiju, kurā apvienotas gan slavēšanas dziesmas, gan lūgšanas. Savās meditācijās Birgita lūdzās, lai Dievs viņas sirdij piešķir spēju sajust Kristus ciešanu dziļumu un pēc laicīgās dzīves beigām ļauj savienoties ar Dieva Dēlu. Filosofiskajā nozīmē šim aspektam ir saskare ar Sv. Bernarda paredzēto un mistisko “Kristus līgavas noslēpumu”.

Tieši Birgitas izglītotais un emocionālais prāts un apziņa izrādījās par augsni Sv. Bernarda mācības turpinājumam, piedzīvojot sakramentālu, pašsuģestējošu un visa atlikušā mūža garumā ilgstošu “mistisko laulību” ar Kristu. Garīgās laulības ar Kristu nozīmē augstākās pakāpes šķīstību, kurā, cieši sekojot Kristum, ir iespējams dzīvot Dieva radīta un svētīta indivīda mīlestībā. Zviedrijas Birgita ir šīs mistiskās dzīves imitācijas subjekts un sava laika gara auglis. Tas ļauj secināt, ka, pat sieviete būdama, Birgita bija atradusi “žanru” un veidu, kā saviem centieniem panākt maksimālo rezonansi, kāda bijusi pa spēkam tikai dažiem ārkārtīgi apdāvinātiem teologiem, mistiķiem un zinātniekiem. Tieši tāpēc jo vairāk apbrīnu pelna ievērojamā starpība, kas indivīda pašrealizācijā būtu bijusi pašsaprotama izglītotam, talantīgam un savu dzīves ceļu veiksmīgi vadošam vīrietim — un Birgitai kā sievietei bez oficiālas perspektīvas uz “vietu vēsturē”.

Dzīvojot Alvastras klosterī, kādā no savām atklāsmēm Birgita saņēma Kristus rīkojumu — “veidot Dieva Mātes slavai jaunu vīna dārzu”. Šī retoriskā formula nav nekas cits kā ideja jaunam kristīgas kopienas modelim, kurš savā satversmē būtu atšķirīgs no jau esošajiem garīgajiem ordeņiem, un apjausts ceļš, kā šo ieceri īstenot. Sekojot “no Kristus sadzirdētiem norādījumiem”, Birgita nodiktēja jaunā ordeņa statūtus savam biktstēvam, kurš tos pārtulkoja latīņu valodā. Pierakstījis sacīto, viņš izbrīnījās par šo vārdu jauno saturu. Birgita vēlējās, lai klosterī iekļautos kā mūki (brāļi), tā arī mūķenes (māsas), taču šo nošķirti dzīvojošo abu dzimumu konventu pārvaldītu priore — sieviete, kura personificētu Svēto Jaunavu Mariju. Šī ierosinājuma jēga bija visai revolucionāra, jo mainīja ierasto lietu kārtību un maskulinās sabiedrības daļai lika pakļauties sievietes virsvadībai. Nav nekā neparasta, ja Birgitas vīzijas formā ietvertā vēlme dibināt jaunu ordeni un veidot klosteri sakrita ar karaļa dzimtas iekšpolitisku lēmumu un gribu 1346. gadā ierīkot Vadstenā valdnieku apbedījumus, bet vecās pils vietā ierīkot abatiju.

Pēc Alvastras klosterī pavadītiem pieciem gadiem Birgita 1349. gadā uzsāka jaunu svētceļojumu, lai Katoļu baznīcai nozīmīgajā 1350. gadā sasniegtu Romu. Viņa vēlējās izmantot jubilejas gadu, lai svētceļojuma laikā iegūtu pāvesta svētību saviem klostera un ordeņa veidošanas plāniem. Kopš 1350. gada apmetusies uz dzīvi Romā īpašā namā Farnēzes laukumā, ko tolaik sauca par Campo del Fiori, Birgita pūlējās panākt pāvestu pārcelšanos uz Romu no Francijas dienvidos 1309. gadā izraudzītās gūsta vietas Aviņonā. Pārvarot jaunas ceļojuma grūtības un uzveicot bailes no visu Eiropu plosošās mēra epidēmijas, ar savu pašaizliedzīgo paraugu Birgita apliecināja Ziemeļeiropas zemes valdnieku nama un savu personisko uzticību pāvestam, un, gluži kā pildot diplomātisku misiju, aicināja pāvestu atgriezties Romā kā Baznīcas ideoloģijai un kultūrai svarīgajā centrā. Tā jautājums par pāvesta pārliecināšanu atgriezties “Dieva pilsētā” (Civitas dei) Romā kļuva par Birgitas galveno uzdevumu, kuru viņa veica ar vēstuļu un atklāsmju palīdzību, tādējādi kļūstot par nozīmīgu personību Baznīcas politikā.

Uz savu bērnu — Katrīnas un Birgera — rokām Birgita nomira 1373. gada 23. jūlijā Romā. Pagāja ilgāks laiks, līdz piederīgie spēja Birgitas mirstīgās atliekas pārvest dzimtenē, kur 1374. gadā tās guldīja Vadstenas baznīcā. Jau 1373. gadā Birgitas mūžs bija ieguvis tik augstu klerikālo aprindu un laicīgo politiķu atzinību, ka Baznīcas aprindas nekavējās sarakstīt viņas dzīvesstāstu. Nav šaubu, ka Eiropas politiskā elite juta Birgitas līdzsvarojošās klātbūtnes trūkumu savu soļu motivācijai. Un karalis Kārlis IV jau 1377. gadā lūdza pāvestu kanonizēt zviedru zemē dzimušo sievieti par svēto. Taču tas notika gan nedaudz vēlāk — pāvests Bonifācijs IX to veica 1391. gadā.

Greznā, ar samtu apvilktā šķirstā apglabātos Birgitas pīšļus mūsdienās ikviens var godināt Vadstenas baznīcas altāra kreisajā pusē. 1989. gadā, viesojoties Zviedrijā, pāvests Jānis Pāvils II apmeklēja Vadstenu un pie Birgitas kapa noturēja aizlūgumu, tā apliecinot, ka nepastāv nepārvaramas robežas starp katoļu un luterāņu Baznīcu.

Vadstenas klosterī un Brigitiešu ordenī

Birgitai dzīvojot Romā, pildīt sarežģīto politisko un garīgo misiju viņai palīdzēja meita Katrīna. Viņa kļuva par Birgitas ieceru īstenotāju, iesākto darbu turpinātāju, kā arī mātes piemiņas glabātāju. Kopīgiem spēkiem 1370. gadā Birgita panāca pāvesta Urbana V atbalstu garīgā ordeņa izveidei un ordeņa statūtu apstiprinājumu. Tajā pašā gadā pāvests atļāva pārbūvēt Vadstenas veco karaļpili, kā arī celt jaunu baznīcu un pārējās abatijas ēkas. Brigitiešu ordenim bija kontemplatīvs raksturs. Tas orientējās uz Dieva cildināšanu, relikviju pielūgsmi, apceri un liturģiskiem dievkalpojumiem svētceļniekiem ar dziedāšanu.

Uz askēzi un vienkāršību dievnama iekārtošanā bija rosinājušas pašas Birgitas atklāsmes, norādot uz Jēzus teikto: “Uz baznīcas sienām nav jābūt nekādām gleznām, izņemot tādas, kuras attēlo manas ciešanas un sniedz atgādni uz svētajiem”. Vadstenas klostera ansamblī, kurš pat pilsētas mērogā izskatās visai iespaidīgs, sākotnēji — t.i., 1370. — 1380. gadā — tika uzbūvētas pirmās ēkas un koka baznīca. Tās vietā turpmākajos gados tika uzcelta Zviedrijā apjomīgākā viduslaiku mūra baznīca, kuru iesvētīja 1430. gadā un kuras skarbais ārējais veidols atbilst cisterciešu ordeņa celtniecības tradīcijām, lietojot būvmateriālam vietējo kaļķakmeni, bet trīsjomu halles tipa draudzes telpu pārsedzot ar ornamentāli krāsotām ķieģeļu ribu velvēm. Baznīcas iekštelpa ar īpašu nožogojumu bija pārdalīta vīriešu un sieviešu daļās. Taču tas nebija vienīgais telpiskais šķīrums. Sešdesmit Brigitiešu ordeņa mūķenes, nevienam neredzamas, sēdēja vairākus metrus augstu balkonā virs pārējo galvām un pavadīja dievkalpojumu ar dziesmām. Priekšraksti paredzēja, ka katrā klosterī ir vieta 30 mūkiem vīriešiem, 4 diakoniem un 8 lajiem jeb zemākās kategorijas mūku amata kandidātiem. Mūkiem un mūķenēm bija savi altāri un skulptūras, kas tāpat kā svētceļniekiem un viesiem paredzētie sakrālās mākslas darbi piepildīja Vadstenas klostera baznīcas sienas ar 15. gadsimtā radītiem Rietumeiropas mākslinieku darinājumiem. Par klostera un baznīcas dziļi pārdomāto simboliku liecināja pat tādas detaļas kā uz dažādām debesspusēm pavērstās ieejas durvis un portāli. To nosaukumos bija iestrādātas moralizējošas un pārdomas rosinošas domas. Tā pret austrumiem pavērstās galvenās ieejas durvis dēvēja par “grēku piedošanas vārtiem”, bet ziemeļu sienā izbūvētajām durvīm, kuras veda uz mūķeņu apdzīvoto daļu, bija dots “pateicības un goda vārtu” nosaukums. Saskaņā ar Birgitas priekšrakstiem rietumu pusē bija izveidotas vēl vienas durvis klostera brāļiem, un to apzīmējumā tika ietverta “samierināšanās un pateicības vārtu” alegoriskā doma.

Brigitiešu ordeņa mūki un mūķenes ģērbās pelēkās drānās. Priestera tērpa krūšu kreisajā pusē bija uzšūts sarkans krusts ar baltu eņģeli centrā. Diakona emblēma bija baltā aplī iezīmētas četras sarkanas un dzeltenas krāsas liesmu mēles, kuras simbolizēja pestīšanas un šķīstīšanas ugunis. Vienkāršo brāļu, tā dēvēto laju, pazīšanas zīme bija balts krusts ar piecām sarkanām uzšuvēm, kas atgādināja Pestītāja piecas svētās brūces. Klostera māsu galvas sedza melnas kapuces ar virspusē uzšūtu balta linaudekla kroni un pieciem sarkaniem diskiem, kas arī norādīja uz Kristus ērkšķu kroņa un brūču simboliku.

Latvijai tuvākais ir Tallinas priekšpilsētā Piritā 1407. gadā dibinātais un kopš 1417. gada no kaļķakmens mūra celtais klostera ansamblis ar augstu baznīcas ēku centrā. Tās smailās gala fasādes siluets vēl šodien ir viena no Tallinas pilsētas identifikācijas un gleznainu iespaidu gūšanas vietām. Vēlīnajai gotikai raksturīgais rietumu zelminis un raupji tēstā akmens būvdetaļas Piritā celtā Brigitiešu klostera arhitektūrā liecina par Gotlandei un Zviedrijas piekrastei raksturīgā celtniecības stila formu izplatību arī Baltijas jūras dienvidu krastā. Sekojot Vadstenā iedibinātā Brigitiešu ordeņa principiem, īsā laikā Eiropā izveidojās ap 70 līdzīgu klostera konventu. Jaunā garīgā ordeņa satversmes pievilcība un sekotāju dedzīgums klosteru un baznīcu celtniecībā, šodienas acīm raugoties, šķiet pat pārsteidzošs. Izbrīnu raisa plašā klosteru ģeogrāfija, kas liecina par to, ka Birgitas garīgās mācības ir bijušas ļoti populāras un tieši tādēļ plaši izplatījušās, gūstot atbalstu feodāļu un iedzīvotāju vidū. Ordeņa mītnes 14. gadsimta beigās un 15. gadsimtā bijušas gan Dancigā, gan Ļubļinā, Elbingā, Bergenē un Štrālzundē. Par Brigitiešu ordeņa atbalstītājiem bija kļuvuši poļu aristokrāti, kuri finansēja klosteru un baznīcu būvi Ļvovā, Brestā, Varšavā un Grodņā. No Itālijas pilsētām Roma, Florence, Dženova un Neapole kļuva par Birgitas mācības sekotāju koncentrēšanās vietām.

Tomēr kā daudzi Katoļu baznīcas institucionālie veidojumi, arī Brigitiešu klosteri nebija izņēmums Reformācijas līdznestajām pārmaiņām. Pēc tam, kad 16. gadsimta vidū izraisījušās Reformācijas nemieros lielākā daļa Brigitiešu klosteru tika slēgta, vienīgi Beļģija un Holande kļuva par zemēm, kur katolisko ordeņu dzīves tradīcija neaprāvās, bet turpinājās pat līdz 18. gadsimta beigām vai pat 19. gadsimta sākumam. Brigitiešu klosteri Piritā pie Tallinas 1577. gadā nopostīja Ivana Bargā karaspēks, bet Vadstenā Reformācija norisinājās pakāpeniski un mierīgi. Ap 1550. gadu no klostera aizgāja mūku brāļu kopiena, bet mūķenes turpināja liturģisko praksi un vadīja saimniecību karaļa dāvātajos klostera īpašumos līdz 1595. gadam. Tikai pēc liela pārtraukuma, 1911. gadā, mūķene Elizabete Haselblade Romā atjaunoja Brigitiešu māsu konventu kā senā klerikālā ordeņa atzaru, bet 1935. gadā tādu pašu izveidoja arī Vadstenā.

Mūsdienās Brigitiešu ordeņa tradīcijas turpina minētais māsu konvents, kura 44 filiāles atrodas gandrīz visos pasaules kontinentos, bet centrs — vēsturiskajā namā Casa di Santa Brigida Farnēzes laukumā Romā. 1963. gadā Zviedrijas laicīgā un klerikālā sabiedrība pievienojās domai atjaunot Vadstenā Brigitiešu klosteri kā modernās reliģiskās dzīves centru, un protestantiskās zemes politiskā fleksibilitāte arī šādā aspektā nu vairo valsts prestižu. Šogad Vadstenas klosteris svinēja jau četrdesmito pastāvēšanas gadskārtu un 1. jūnijā, pašā svētku kulminācijas brīdī, karalis Kārlis Gustavs XVI un karaliene Silvija restaurētajā savu priekšteču pilī atklāja Svētās Birgitas klostera muzeju.

Svētā Birgita un Zviedrijas karaļnams

Tas, ka svētku rīkošanas goda komitejā ietilpst arī karaliskā ģimene — karalis Kārlis XVI Gustavs, karaliene Silvija, abas princeses un karaļnama galma dāmas, apliecina pēctecību attiecībām, ko 14. gadsimtā Birgitai izrādīja tā laika karaļnams, ieskaitot viņu galma dāmu kārtā.

Tas, ka Birgita kā vietējā savas zemes nacionālā svētā persona var būt karaļnama aizbildne, ir glaimojoši pašam karaļnamam, jo parāda, ka Zviedrijas karaļi jau 14. gadsimtā ir bijuši tik prorietumnieciski orientēti, ka uzsvēruši Birgitas diplomātisko misiju un prasmi saistīt Skandināviju un Romu. Birgitai korespondējot ar pāvesta galmu, veicot politiskus diplomātijas misijas uzdevumus, izdodas pāvesta gribu, pāvesta misiju darīt zināmu Zviedrijas valdniekiem, kuriem bija ietekme visā Skandināvijā. Valdniekam Zviedrijā bija absolūtā vara, un viņš to darīja pāvesta vārdā jeb saziņā ar pāvesta politiku. Skandināvija veidojās kā atsevišķa pāvesta politikas ietekmēta teritorija, zināmā mērā autonoma, tomēr saistīta. Un Birgitas klātbūtne karaļnamam piešķir ģimeniskuma, mīļuma un uzticēšanās kvalitāti, jo bērnu radīšana, mātes rūpes, klostera sabiedrības veidošana ap vienu noteiktu centru, valdnieku atbildības piesaistīšana sociālo jautājumu risināšanā, ļauj tuvināt karali kā monarhu, viņa ģimeni kā absolūtās varas nesēju savai tautai. Tātad tiek panākta pretišķību nogludināšana pašā zemes iekšienē. Un arī te Sv. Birgitas tēls kā politisks pedagoga tēls, izskaidrojot varas mehānismu, padarot sabiedrībai pieejamāku karaļa politiku, veic abpusēji svarīgu darbību.

Svētā Birgita rakstos un mākslā

Birgitas darbu un ideju popularitāte bija cēlonis tam, ka jau viņas nāves gadā vairāku klosteru annālēs parādījās jaunā mūku ordeņa un klostera izveidotājas dzīves apraksti. Viņas meita — saukta par Zviedrijas Katrīnu — pēc mātes nāves iestājās par Birgitas kanonizēšanu svēto kārtā. Uzturoties Romā no 1375. līdz 1380. gadam, viņa vairākkārt vērsās pie pāvesta ar aicinājumu atzīt Birgitas lielos nopelnus. Šie centieni guva atbalstu arī valsts līmenī, un Zviedrijas karalis Kārlis IV 1377. gadā rakstīja vēstuli pāvestam ar kanonizācijas lūgumu. Un desmit gadus pēc Katrīnas nāves mērķis tika sasniegts — 1391. gadā pāvests Bonifācijs IX pasludināja Birgitu par svēto.

Bija panākts šķietami neiespējamais — ar laicīgu dzīvi nodzīvojuša indivīda, sievietes atzīšanu par svēto Zviedrija kā kristīga zeme ieguva visaugstāko katoļu garīdzniecības atzinību, bet zviedru sieviete — māte — nemirstību vēstures lappusēs. Vai nav savādi, ka jau dažus gadus pēc Birgitas nāves ap 700 viņas atklāsmju un vīziju literāru pierakstu veidā tikuši prezentēti Romas pāvesta kūrijai kā dokuments neparasti ražīgam mūžam un arguments kanonizācijai. Drīz pēc grāmatu iespiešanas paņēmiena izgudrošanas 1492. gadā Lībekā iespiesti astoņi sējumi ar Birgitas atklāsmju pierakstiem — “Revelationes celestes Sancte Birgitae”. Mūsdienu iespieddarbu kategorijās viņas literārā daiļrade mērāma 1400 lappušu lielā apjomā.

Birgitas atklāsmju un vīziju pieraksti, Jēzus, Marijas un svēto dzīves epizožu pārstāsti izplatījās reizē ar 15. gadsimtā strauji pieaugošo Brigitiešu klosteru tīklu. Reliģiskā misticisma piesātinātā lasāmviela ļoti ietekmēja sava laika dzeju un mākslu, sniedzot vielu jaunai ikonogrāfijai un cilvēciskotam, ar neskaitāmiem, bieži vien netradicionāliem blakussižetiem papildinātam svēto dzīves redzējumam. Par vienu no ievērojamākajiem sižetiem kristīgajā ikonogrāfijā, neapšaubāmi, ir kļuvusi Kristus piedzimšanas aina Betlēmes kūtī. Vienā no savām atklāsmēm Birgita ar aculiecinieces tiešumu ir “redzējusi” notikumus Betlēmē, un šīs vīzijas pieraksts ļāva veidot no pierastajiem, šķietami reālistiski traktētajiem Kristus dzimšanas atveidojumiem atšķirīgu kompozīciju. Jaunajā versijā Marija skatāma pazemīgā pozā uz ceļiem mazā Kristus bērna priekšā, kurš attēlots guļam salmos un tāpat kā viņa māte ir apņemts ar dievišķās gaismas apli. Savukārt Jāzeps un pati Birgita gleznā ietverti kā novērotāji. Šī jaunā traktējuma nozīme ir bībeliskā sižeta dievišķā, pārdabiskā aspekta izcēlumā, kuru Tridentas koncilā 1564. gadā teoloģijas un ikonogrāfijas likumdevēji atzina par normu turpmāk darināmajiem mākslas darbiem. Vissenākais šāda veida Kristus dzimšanas attēlojums ir skatāms 14. gadsimta beigās Florencē, Santa Maria Novella baznīcā, darinātajā freskā.

Dante Aligjeri ir paudis domu, ka mākslai jākļūst par to valodu, kura kristīgo dogmu spēj pārvērst formā. Sekojot Birgitas redzējumu literārajiem pierakstiem, viduslaiku mākslinieki — gan tēlnieki, gan gleznotāji - pārstāja tēlot Kristu pie krusta kā sāpju un ciešanu izteiksmes naturālu iemiesotāju. Birgitas “pienesums” šai kristietības ikonogrāfijas pamatshēmai ir gandarījuma un triumfa emocijas, cilvēcisko pārdzīvojumu spektra paplašināšana ar izteiksmīgu spirituālismu. Kristus nāve nav tikai ciešanas, tā vienlaikus ir arī triumfs — un Birgita spēja šo epizodi vērtēt citā redzējuma aspektā, kurā ciešanas pārvēršas uzvarā. Kolmāras muzejā Francijā glabājas viens no izteiksmīgākajiem Kristus pie Krusta mākslinieciskajiem atveidojumiem — 16. gadsimta vācu gleznotāja Matiasa Nitharta Grīnevalda darbs. Tajā, sekojot Birgitas atklāsmju detalizētam pārcēlumam mākslas tēlā, fiziskā nāve ir tikai Pestītāja cilvēciskā mūža noslēgums, kurš atver durvis viņa tālākajai — dievišķajai esamībai.

Taču jāapzinās arī pašas Birgitas tēls, jo tikai tā iespējams gūt priekšstatu par vēsturisku personību, kura kļuvusi par laikabiedru un sekotāju idealizētu cilvēku, un tātad — par cienīgu iemūžināšanai mākslas darbā. Par mākslinieciskas atveides tēlu Birgita kļūst jau pāris gadus pēc savas nāves. Vienlaikus ar viņas atklāsmju pierakstiem šie manuskripti kļuva par Birgitas dzīvi ilustrējošu attēlu krājumiem. Te tad arī izstrādājās pirmās ikonogrāfiskās shēmas, pēc kurām rakstu mācītāji un mākslinieki pazina svēto.

Mākslas tēlos:
Sv. Birgitas skulptūra no Frēslandes baznīcas (15.gs. sākums); kā “Dievmāte no Roņu salas” Latvijas sakrālo skulptūru katalogos atributētais tēls varētu būt Svētās Birgitas atveids

Tādējādi pēc Birgitas kanonizēšanas Zviedrijas baznīcās 15. gadsimtā un 16. gadsimta sākumā izplatījās aizlūguma skulptūras ar tronī sēdošu svēto un klēpī turētu grāmatu, stāvot ar svētīšanai paceltām rokām, darbā pie rakstāmpults vai iegrimušu lasīšanā. Uz baznīcu sienām Uplandē, Skonē un Jitlandē atrodami kaļķa — kazeīna krāsām gleznoti sižetisku attēlu cikli ar Birgitas dzīves epizodēm, svētceļojumu ainām, atklāsmju ilustrācijām. Ar Birgitas atveidu Zviedrijā zināmi vairāki 15. gadsimtā darināti altāri, no kuriem pazīstamākais ir 1459. gadā Hansa Heses Vadstenas klostera baznīcai gleznotais. Parasti Birgita rādīta atraitnes drānās, ar baltu plīvuru ap galvu kā aristokrāte vai arī kā Brigitiešu ordeņa abate. Pārējo personāžu starpā Birgitu var pazīt pēc ordeņa krusta ar piecas Kristus brūces simbolizējošām asins lāsēm, pēc sirds, no kuras izaug degoša svece, pie kājām novietota karaļkroņa, grāmatas, spalvas un tintnīcas, Zviedrijas un Romas ģerboņiem u. tml. atribūtiem.

Pat sēdus tronī attēlotā Birgita tēlnieku acīm ir atklājusies tikpat bagātā emociju un ikonogrāfisko variāciju gammā, kā pati svētā savos redzējumos spēja vizualizēt Bībeles personāžu dzīves ainas. Tā 15. gadsimta pirmajā pusē Vadstenas klostera baznīcai gatavotā koka skulptūra ar sēdošo Birgitu tiek uzskatīta par “portretisku” un, ļoti iespējams, uz laikabiedru liecībās rastu iespaidu pamata atveidotu ideāltēlu. Tradicionālajā mūķenes apģērbā tērptās sēdošas sievietes tēlā pasvītrota dzīvesgudrība, laipnība, apaļīgo seju rotā viegla smaida nojausma, bet rokas tur klēpī nolikto grāmatu. Kāda cita Vadstenas klostera baznīcas skulptūra, kas tapusi 16. gadsimta sākumā, Birgitas tēlā fiksē ekstāzi, mistiskās atklāsmes pārņemta cilvēka somnambulisko skatu, kamēr paceltās rokas apturētas nenoteiktā kustībā.

Šeit atļaušos izsacīt arī kādu pieņēmumu, kas, iespējams, varētu saistīt arī Latvijas mākslas vēsturei nozīmīgu tēlniecības mantojuma daļu ar Zviedrijas Birgitas ikonogrāfisko tradīciju un māksliniecisko paraugu izplatības ģeogrāfiju Baltijas jūras baseinā.

Latvijas Vēstures muzeja kolekcija glabā par Dievmāti no Roņu salas atributētu koka skulptūru. Erozijas bojātais tronī sēdošas sievietes tēls tiek datēts ar 1320. gadu, taču graciozi izliektais troņa sēdeklis pieļauj arī vēlāku datējumu — 15. gadsimta pirmo pusi. Ar vieglu smaidu attēlotā sieviete ir tverta frontāli un ļoti simetriski, kas raksturīgs Birgitas skulptūrām. Tēla galvu sedz mūķenes kārtai piederīgais galvas lakats, nevis Dievmātes apmetņa daļa, kas parasti apņem visu Marijas stāvu. Diemžēl Roņu salas skulptūrai ir zudušas rokas līdz elkoņiem, tādēļ vairs nav nosakāms, vai tās uz ceļiem turējušas atvērtu grāmatu, vai apkampušas Kristus bērnu. Pēc tā, cik ļoti roku kustība vērsta prom no sievietes korpusa, var pieņemt, ka galva ar lejup vērsto skatu un uz priekšu izstieptās rokas bijušas kompozicionāli saistītas grāmatas lasīšanas pozā. Uz krūtīm vaļā pavērtais mētelis atklāj viegli krokota tērpa daļu tā, kā viduslaiku tēlniecībā mēdz attēlot arī mūķenes kleitu. Emocionāli un plastiski Rīgā uzglabātā nelielā skulptūriņa ir tuva Birgitas skulptūrai no Frēslandes baznīcas, taču šis un iepriekšējie pieņēmumi var kalpot tikai par darba hipotēzi.

Katrā ziņā par pilnīgi iespējamu 15. gadsimtā šī skulptūra ir uzskatāma par Birgitas kulta priekšmetu ekspansiju tāpat Baltijas jūras dienvidu piekrastes virzienā, kur bez Piritas klostera arī Rīgas jūras līča salu arhipelāga dievnamos varēja rast patvērumu brigitiešu sludinātāji un ievest sakrālās tēlniecības darbus. Taču tikai turpmāki pētījumi ļaus noskaidrot, vai Rīgas arhibīskapijas teritoriju ar tai piederošo Roņu salu varēja sasniegt atsevišķas Brigitiešu ordeņa darbības atbalsis.

Realitātēs:
Brigitiešu klosteris un baznīca Vadstenā; Nikolo di Tomazo 1373.–1376. gadā darinātā glezna “Birgitas vīzija par Jēzus piedzimšanu”, kurā Jāzeps un Birgita ietverti kā novērotāji

Zviedrijas nacionālā varone un mūsdienu sabiedrība

Tam, kurš nevēlas atzīt Birgitu kā svēto reliģiskā nozīmē, viņa izraisa cieņu ar saviem laicīgajiem panākumiem. Un viņas ieguldījums Eiropas politikā un savas valsts tēla veidošanā ir lielāks nekā dažam valdniekam.

Birgitas 700 gadu jubilejas sakarā ir radušies daudzi zinātniski pētījumi visdažādākajos aspektos — par viņas politiskajiem kontaktiem, ietekmi uz mākslu un pedagoģiju, viņas lomu sabiedrības apziņas veidošanā, pat medicīniskas studijas, lai saprastu, kādi psihes mehānismi deva iespēju šai savdabīgajai sievietei pravietot, redzēt vīzijas un ar noteiktu mākslinieciski un konfesionāli tendētu apdāvinātību formulēt savus redzējumus literāros tekstos.

Domāju, ka ar Svētās Birgitas klostera muzeja atklāšanu Vadstena ir ieguvusi vēl vienu sabiedrības pulcināšanas un izglītošanas vietu, kur noskaņu veido ne jau tikai gotiskā arhitektūra, sienu gleznojumi un dažas Birgitas laika relikvijas. Šī vieta ar savu sakoptību un visā pilsētas kontekstā atjaunotām ēkām veido kultūrpolitiski bagātas un tālredzīgas zemes priekšstatu visu to acīs, kas atbrauc iepazīt Zviedriju. Tā atklājas kā kristīgās kultūras caurausta zeme, kā Centrāleiropas celtniecības un mākslas tradīciju bagāta telpa, kur šo kultūras mantojumu prot cienīt un godāt. No tādas attieksmes, protams, iegūst gan pedagoģija, gan valsts tūrisma industrija.

Vēl vairāk — gribu sacīt, ka konfesionālajā nozīmē 20. un 21.gadsimta cilvēks ir bez izteiktām robežām, jo dažkārt viņš grib justies un ēst kā krišnaīts, grib būt pagānisks savu nacionālo tradīciju kultivēšanas brīžos un grib justies kā kristietis, piemēram, Ziemassvētkos vai Lieldienās. Konfesionālo robežu izzušana vai saplūšana ir visaptverošas pasaules globalizācijas procesa sekas. To ir sapratuši arī konfesiju vadītāji, iekļaujot dievkalpojumos citai konfesijai raksturīgus liturģiskus elementus, motīvus un izpausmes.

Simbolos:
	Brigitiešu ordeņa māsu galvassega (ar kroņa un Kristus brūču simboliku); Brigitiešu ordeņa simbols — shematizēts ērkšķu kroņa un Kristus brūču atveids; mūsdienu Brigitiešu ordeņa ģerbonis (ar devīzi “Mana mīlestība ir krucifikss”)

Taču valdošajai luteriskajai baznīcai Zviedrijā tas netraucē akceptēt Svētās Birgitas kā katolietes izveidotās kultiskās tradīcijas, godināt kā vēstures fenomenu viņas cilvēcisko esību, kā zinātnisku matēriju pētīt viņas iedarbību uz politiku, kultūru un sadzīvi, ļaut cienīt baznīcas pārstāvjiem viņas labdarības misijas panākumus. Atzīstot katolisko svēto, Zviedrijas luterāņu baznīca parāda, cik tā ir atvērta, toleranta un spējīga pārvarēt kādreizējo reformācijas kustības radīto plaisu starp katoļu un luterāņu baznīcu.

Zviedrija rīkojas tālredzīgi, jo, ļaujot sabiedrībai godināt savas zemes svētumus, reizē akcentē savu lepnumu uz to, ka Birgita ir nacionālā varone. Līdz ar to sabiedrībai tiek atgādināts, ka baznīca ir konservatīvu, bet vajadzīgu tradīciju un principu cementētāja cilvēka apziņā. Laikmetiskojot gadsimtu pārbaudes izturējušās vērtības, tiek mests tilts starp pagātni un mūsdienām.

Taču vienlaikus nav noliedzams, ka Svētās Birgitas 700 gadu jubilejas atceres pasākumi ir ļāvuši aktualizēt un Latvijas vēsturisko priekšstatu apritē likt izskanēt arī Zviedrijā tik plaši atzīmētajai gadskārtai. Konkrētā reģionālā sasaiste Skandināvijas un Baltijas zemju starpā, kā arī plašais asociatīvo priekšstatu klāsts, ko rosina Birgitas personība, ir vērā ņemams pamats jaunu atziņu, priekšstatu un izjūtu krāšanai.