Ar dzīves un vasaras pilnbrieda acīm

Zinātņu akadēmijā skatāma kinorežisora, LZA goda locekļa Jāņa Streiča darbu izstāde “iz cikla … kur basām kājām …”

Kinorežisors Jānis Streičs izstādes atklāšanā, un viņa veltījumi “Latvijas Vēstneša” lasītājiem

Vai, baltais āboliņ,

Neaudz ceļa maliņā,

Ies garām Jāņa bērni,

Tie tad tevi izplūkās.

Sīkas puķes, lielas puķes

Ziedēj’ visu vasariņu;

Papardīte, gudreniece,

Tā ziedēja Jāņu nakti.

Jāņiem nākot (no kreisās): LZA zinātniskā sekretariāta vadītājs, prezidenta padomnieks informātiķis Jānis Kristapsons, LZA goda loceklis mākslinieks Jānis Strupulis, LZA prezidents Jānis Stradiņš, LU Latvijas vēstures institūta direktors, LZA īstenais loceklis Jānis Bērziņš, LZA goda loceklis kinorežisors Jānis Streičs

Es sasēju lielu sieru,

Jāņu dienas gaidīdama;

Jāņu dienu izdalīju

Pa maziemi gabaliem.

Līgajiet, līgatāji,

Es vairāk nelīgāšu:

Man noņēma vainaciņu

Pašā Jāņa vakarāi.

Ar Dieviņu sanācām,

Ar Dieviņu šķiramies,

Ar Dieviņu lai palika

Šī svētīta istabiņa.

— Tautas dziesmas

Latvijas Zinātņu akadēmijas Prezidija plašajā, gaišajā priekšzālē otrdien, 17.jūnijā, tika atklāta mākslas izstāde. Šoreiz skatītājus gaidīja smeldzīgs moto:

“To vietu vairs nav...

Tikai vietu vārdi vēl skan,

bet aiz vārdiem ainas,

kas svešas man.

To vietu vairs nav,

kur bizoju basām kājām.

Arī to ļaužu vairs nav —

tie ir deportēti

uz debesu mājām...”

LZA goda loceklis kinorežisors Jānis Streičs, līdzīgi kā citreiz citi LZA goda locekļi, atklāja savu darbu izstādi “iz cikla... kur basām kājām...”.

Nosaukums vedina uz domām par bērnības pasauli, takām, kuras droši varēja izskraidīt basām kājām. Taču būtībā tā ir Latvijas kultūrainava, kura piedzīvojusi visdažādākās pārmaiņas – uz labu un ne uz labu. Ne tikai Latgales, arī tālākajos filmēšanas ceļos uztvertās ainavas skatāmas šajā ekspozīcijā.

“Te Akadēmijas goda locekļi rāda sevi netradicionālā jomā,” atklājot izstādi, teica LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš. “Jāņos notiek gada gaitas pagrieziens, Jāņi ir dzīves un vasaras pilnbrieds. Un Jānis Streičs nu mums rāda savu bagāto dvēseli. Viņš dzīvi veido kā “limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Un mums, tiem, kas strādājam Latvijas Zinātņu akadēmijā, šī vasara paies skaistās noskaņās, Latgales noskaņās.”

Autors, saņēmis telefonisku sava skolotāja, mākslas studijas vadītāja Jāņa Anmaņa apsveikumu un uzmudinājumu, atzina, ka viņš, jau pirms diviem gadiem atsācis aktīvi nodarboties ar glezniecību, ļoti labprāt un ar bijību uzklausot visu lielo mākslinieku ieteikumus. Lūk, vakar Džemma Skulme ieteikusi atsvaidzināt bilžu rāmju krāsu, un nu viss izskatās pavisam citādi.

“Es biju lauku zēns,” teica kinorežisors, “bet ne tāds, kurš jādelē ar zirgiem un piedalās visās zēnu nerātnībās. Man patika domāt, apcerēt, un es labprāt veidoju no māla visādas figūriņas. Ciema kalējs mammai teica, ka es esot “vārga atvase”. Mammīte man nomira jauna, viņai bija tikai 33 gadi, bet pirms nāves viņa saņēma manu roku un sacīja: “Dēls, tu neklausies uz viņiem, veido vien savas māla figūriņas...” Un es turpināju.

Šeit jūs redzat atmiņas no bērnu dienām. 1955. gadā biju ieradies Rīgā uz Dziesmu svētkiem, un iegāju Mākslas muzejā. Man līdzi bija mani zīmējumi. Muzejā kā gidu es satiku Edvīnu Andersonu, un viņš man parādīja savus darbus. Kas tad nu manējie bija pret tiem... Man bija milzu bijība pret Mākslas akadēmiju, bet ejot gar to, vēlme tur mācīties man saglabājās ilgus gadus.”

Ar koleģiāliem laba vēlējumiem Jānim Streičam (pa kreisi): gleznotāji Jāzeps Pīgoznis, Juris Ģērmanis, Džemma Skulme. Viena no Jāņa Streiča gleznām (centrā) Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Džemma Skulme, LZA goda locekle, neslēpa savu pārsteigumu: “Esmu ļoti dziļi saviļņota. Šādas lietas nāk no sirds un iet uz sirdi. Jūs ielūkojieties šajos darbos tuvāk – katru zariņu viņš mīl, un, tik tuvu skatītas, šīs vibrācijas pārvēršas trakuļojošā kino. Zīmējumos es redzu meistaru. Tie nav laja zīmējumi.”

Mākslinieks, vēlēdamies skatītājus tuvāk iepazīstināt ar savām domām, īpatnējās kolāžās sakārtojis arī citus darbu paraugus – ainavu un māju zīmējumus, kuri tapuši filmēšanas vietās, pašportretu, kurš rāda enerģisku tumšmatainu jaunekli, mājas plāna uzmetumu (“sapni par savu māju”), filmas “Kapteiņa Enriko pulkstenis” programmu, dekorāciju skices un citas interesantas lietas. Turpat, viegli vijīgās līnijās tverts, aizkustinoši maigs un komisks zīmējums rāda mazo Viktoriju tajā laikā, kad tapa kinofilmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” scenārijs. Īsts Curriculum vitae, izteikts ar mākslas līdzekļiem. Un komentāri uzrakstīti izcili kaligrāfiskā rokrakstā.

“Kam talants, tam talants,” mākslinieks Juris Ģērmanis bija lakonisks.

Vislabākos vārdus kolēģim sacīja arī gleznotājs Jāzeps Pīgoznis.

Nodevis LZA goda locekles Elzas Radziņas dāvanu režisoram – foto no filmēšanās reizes un laba vēlējumus, Kārļa Skalbes dzeju lasīja režisors un aktieris Oļģerts Šalkonis.

Visu izstādes atklāšanas un LZA Jāņu godināšanas norisi filmēja Jāņa Streiča ilggadējais kolēģis kinooperators Harijs Kukels.

Bet, LZA goda locekļa Vaideloša Apsīša ierosināta, autoram un visiem akadēmijas Jāņiem par godu izskanēja Līgo dziesma. Daļa no viņiem bija atnākusi uz izstādi, un mēs viņus, rudzupuķēm un citiem vasaras vidus ziediem suminātus, nu redzam arī foto.

Ilga Tālberga  – “Latvijas Vēstnesim”