Eiropas Padome

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmais departaments

Lēmums

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.58447/00, kuru iesniedza Nadežda Zavoloka pret Latviju

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2003.gada 29.aprīlī palātā, kuras sastāvā ir:

priekšsēdētājs C.L.Rozakis, tiesneši F.Tulkens, G.Bonello, E.Levits, S.Botoucharova, A.Kovler, E.Steiner un departamenta sekretāra vietnieks S.Nielsen,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kurš tika iesniegts 2003.gada 29.aprīlī1

Ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzējas atbildes uz tiem,

Pēc apspriešanās pieņem sekojošu lēmumu:

 

Fakti

Iesniedzēja ir Latvijas “nepilsone ar pastāvīgās iedzīvotājas statusu”, kas dzimusi 1954.gadā un dzīvo Liepājā (Latvijā).

Lietas fakti, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

 

A. Lietas īpašie apstākļi

1996.gada 20.septembrī divpadsmit gadus veco iesniedzējas meitu sabrauca A.A. vadītā automašīna. Iegūstot miesas bojājumus, viņa nomira. Apsūdzēts par personas atstāšanu bez palīdzības un miesas bojājumu nodarīšanu, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, A.A. pēc savas iniciatīvas samaksāja iesniedzējai Ls 1 500 [aptuveni 2 600 eiro], lai segtu apbedīšanas izdevumus.

Ar 1997.gada 26.marta spriedumu Liepājas pirmās instances tiesa atzina A.A. par vainīgu viņam inkriminētajos noziedzīgos nodarījumos un notiesāja viņu uz trīs gadiem ar brīvības atņemšanas sodu.

1997.gada septembrī iesniedzēja vērsās Liepājas pirmās instances tiesā, iesniedzot prasību pret A.A., prasot atlīdzību par morālo kaitējumu, kuru radīja viņas meitas nāve. Savā prasībā iesniedzēja novērtēja šo kaitējumu Ls 12 000 [apmēram 19 200 eiro] apmērā, šajā sakarā apgalvojot, ka viņa bija iztērējusi aptuveni Ls 1 000 gadā par savas meitas, kura bija divpadsmit gadus veca negadījuma brīdī, izglītošanu. Bez tam viņa uzskatīja, ka viņas bērna zaudēšana radīja kaitīgas un neizārstējamas sekas viņas veselībai, proti, neārstējamu neirozi, to pamatojot ar vairākām medicīniskām izziņām.

Ar 1998.gada 5.janvāra spriedumu pirmās instances tiesa noraidīja iesniedzējas prasību, pamatojoties uz to, ka neviena Civillikuma tiesību norma neparedzēja atlīdzību par morālo kaitējumu tuva radinieka nāves gadījumā.

Iesniedzēja apstrīdēja šo spriedumu, iesniedzot apelācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesā, kura ar 1998.gada 2.marta spriedumu apmierināja viņas sūdzību. Pirmkārt, apgabaltiesa uzskatīja, ka morālais zaudējums, kuru cieta māte sakarā ar viņas nepilngadīgā bērna nāvi, bija nodibināts un tam nebija nepieciešami nekādi pierādījumi. Tālāk tiesa atzina, ka Civillikums tieši neparedzēja atlīdzību par morālo kaitējumu šajā lietā, ne arī nodefinēja pašu šī kaitējuma jēdzienu. Tomēr tiesa atsaucās uz konstitucionālo principu, kas garantē ikvienam tiesības uz savas dzīvības, drošības un savu tiesību aizsardzību, kā arī uz Civillikuma 1635.pantu, kurā ir noteikts vispārīgs pienākums atlīdzināt kaitējumu, kurš radīts citam. Tādējādi tiesa secināja, ka iesniedzējai bija tiesības prasīt no A.A. pilnīgu zaudējumu atlīdzību.

A.A. vērsās Augstākās tiesas Senātā, apstrīdot šo spriedumu kasācijas kārtībā. Ar 1998.gada 13.maija lēmumu Senāts, uzskatot, ka lietā ir konstatēta Civillikuma interpretācijas nopietna problēma, apturēja sūdzības izskatīšanu un uzdeva sasaukt Augstākās tiesas plēnumu.

Ar 1999.gada 26.februāra lēmumu, kas pieņemts uz tiesas pieteikuma pamata, Augstākās tiesas plēnums deva sekojošu skaidrojumu:

“1. (..) Civillikuma 1635.pants paredz materiālo zaudējumu piedziņu cietušam (..). Morālā kaitējuma atlīdzināšanas pamatus nosaka tikai Civillikuma 19.nodaļas pirmās apakšnodaļas 2.daļa “Tiesība uz atlīdzību no nodarījumiem pret personisko brīvību, godu, cieņu un pret sieviešu nevainību”.

2. Lūgt Tieslietu ministriju izskatīt jautājumu par iespēju iesniegt Saeimā likumprojektu ar sāpju naudas institūta ieviešanu kriminālajā un civilajā likumdošanā.”

Ar 1999.gada 31.marta spriedumu Senāts atcēla Kurzemes apgabaltiesas 1998.gada 2.marta spriedumu un nosūtīja to vēlreizējai izskatīšanai apelācijas kārtībā. Senāts cita starpā uzsvēra:

“(..) Apmierinot prasību, apelācijas instances tiesa (..) norādījusi, ka jēdzienu “morālais kaitējums” Civillikums nedefinē. Šāds (..) secinājums neatbilst Civillikuma 19.nodaļas pirmās apakšnodaļas 2.daļā “Tiesības uz atlīdzību no nodarījumiem pret personisko brīvību, godu, cieņu un pret sieviešu nevainību” ietvertajām normām, kas reglamentē atbildību par personiskā aizskāruma veidu — nemantisko vai morālo kaitējumu. Šajā sakarībā LR Augstākās tiesas plēnuma 1999.gada 26.februāra lēmumā Nr.1 norādīts, ka morālā kaitējuma atlīdzības pamatus nosaka tikai Civillikuma 19.nodaļas pirmās apakšnodaļas 2.daļa. Civillikuma 2352.-2353.pantā likumdevējs ir noteicis, kādos gadījumos personai ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzināšanu un morālais kaitējums, kas radies prasītājai, kura atbildētāja prettiesiskās rīcības rezultātā zaudējusi bērnu, pie šādiem likumā noteiktiem gadījumiem nav pieskaitāms. (..)

Tāpat apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā Civillikuma 2350.panta normu, kurā tieši noteikts, kam un kādi izdevumi jāatlīdzina cilvēka nāvē vainīgajai personai, un arī šajā normā nav noteiktas mirušā mantinieku tiesības bez ārstēšanās un apbedīšanas izdevumiem pretendēt uz morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Izklāstītie argumenti dod pamatu secinājumam, ka tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1635.panta normu. (..)”

Ar 1999.gada 31.augusta spriedumu Kurzemes apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas prasību, pēc būtības pamatojoties uz Senāta secinājumiem. 1999.gada 1.decembrī Senāts noraidīja iesniedzējas kasācijas sūdzību.

 

 

B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

Konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 3.pants, kas bija spēkā līdz 1998.gada 6.novembrim, noteica, ka “valstij ir pienākums aizsargāt cilvēku, viņa dzīvību, viņa brīvību, viņa drošību, viņa godu, viņa tiesības un viņa īpašumu”. Latvijas Republikas Satversmes 93.pants, kas ir spēkā no 1998.gada 6.novembra, nosaka, ka “Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums”.

1937.gadā pieņemtā Latvijas Republikas Civillikuma ceturtās daļas tiesību normas, kas attiecas uz lietu, nosaka sekojošo:

Trešā nodaļa — “Saistības un prasījumi no neatļautas darbības”

Pirmā apakšnodaļa — “Neatļauta darbība un vainas pakāpes”

1635.pants

“Katrs tiesību aizskārums, t.i., katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

 

Piezīme. Darbība šeit pieņemta plašākā nozīmē, aptverot ne vien darbību, bet arī atturēšanos no tās, t.i., bezdarbību.”

Astotā nodaļa — “Zaudējumi un to atlīdzība”

Pirmā apakšnodaļa — “Zaudējumu veidi”

1770.pants

“Ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums.”

1772.pants

“Jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums.”

1775.pants

“Katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina.”

Trešā apakšnodaļa — “Zaudējumu atlīdzības pienākums”

1779.pants

“Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.”

1784.pants

“Ja ārpus līgumiskām attiecībām kādam nodarīts zaudējums ar otras personas prettiesīgu darbību, tad zaudējuma nodarītājs atbild par visiem zaudējumiem (1772. un 1773.p.).”

Deviņpadsmitā nodaļa — “Prasījumi no dažādiem pamatiem”

Pirmā apakšnodaļa — “Prasījumi personisku aizskārumu dēļ”

I. Atlīdzība par miesas bojājumiem

2347.pants

 

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.12.1992. likumu)

“Ja kāds ar darbību, par ko viņš ir vainojams un kas ir prettiesīga, nodara otram miesas bojājumu, tad viņam jāatlīdzina tam ārstēšanās izdevumi un bez tam, pēc tiesas ieskata, varbūtēja atrautā peļņa.

Tam, kura darbība saistīta ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem (transports, uzņēmums, būvniecība, bīstamas vielas u.tml.), ir jāatlīdzina zaudējumi, ko nodarījis paaugstinātas bīstamības avots, ja viņš nepierāda, ka zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ, ar paša cietušā nodomu vai viņa rupjas neuzmanības dēļ. Ja paaugstinātas bīstamības avots izgājis no īpašnieka, glabātāja vai lietotāja valdījuma bez viņa vainas, bet citas personas prettiesisku darbību rezultātā, par nodarīto zaudējumu atbild šī persona. Ja valdītājs (īpašnieks, glabātājs, lietotājs) arī uzvedies neattaisnojoši, atbildību par nodarīto zaudējumu var prasīt kā no personas, kas lietojusi paaugstinātas bīstamības avotu, tā arī no tā valdītāja, ievērojot, cik katrs vainīgs.”

2348.pants

“Ja tāds miesas bojājums padara cietušo uz visiem laikiem nespējīgu turpināt savu amatu un laupa viņam iespēju kā citādi pelnīties, tad vainīgajam jāatlīdzina viņam arī tā peļņa, kas viņam tiktu atrauta turpmāk. Bet ja cietušā gādībā atrodas vēl kāds cits, tad, bez iepriekš sacītā piemērojami arī 2351.panta noteikumi.”

2349.pants

“Ja miesas bojājuma sekas bijušas sakropļojums vai izķēmojums, tad arī par to noteicama atlīdzība, pēc tiesas ieskata. Ja izķēmota sieviešu dzimuma persona, kas spējīga apprecēties, tad sevišķi jāņem vērā, vai viņai ar to nav apgrūtināta izdevība doties laulībā.”

2350.pants

“Kas vainīgs kāda cilvēka nāvē, tam jāatlīdzina mirušā mantiniekiem ārstēšanas un apbedīšanas izdevumi.”

2351.pants

“Ja nomirējam bijis pienākums kādu uzturēt, tad šis pienākums pāriet uz to, kas vainīgs viņa nāvē. Tādas atlīdzības apmēru noteic pēc tiesas ieskata, pie kam jāņem vērā mirušā vecums, viņa spēja, nāves laikā, iegūt sev uzturu un, beidzot, tās personas vajadzība, kam noteicama atlīdzība. Ja pēdējai ir pietiekoši dzīves līdzekļi, tad atlīdzības pienākums atkrīt.”

 

II. Tiesība uz atlīdzību no nodarījumiem pret personisko brīvību,

godu, cieņu un pret sieviešu nevainību

2352.pants

 

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.12.1992. likumu)

“Ja kāds pretlikumīgi laupa otram personisko brīvību, tad viņam tā atkal tam jāatdod un jādod, pēc tiesas ieskata, pilnīga atlīdzība, arī par morālo kaitējumu.”

2352a.pants

 

(1992.gada 22.decembra likuma redakcijā)

“Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.

Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa.

Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.”

2353.pants

 

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.12.1992. likumu)

“Kas izvarojis sievieti vai, viņai nesamaņas stāvoklī atrodoties, izdarījis ar viņu kopošanos, tam jādod viņai pilnīga atlīdzība arī par morālo kaitējumu.”

Kriminālprocesa kodeksa 101.pants nosaka sekojošo:

“Civilprasību krimināllietā var pieteikt persona, uzņēmums, iestāde vai organizācija, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīti materiāli zaudējumi, un neatkarīgi no prasības apmēriem tā izskatāma kopā ar krimināllietu pēc šās lietas piekritības. Civilprasību pieteic pret apsūdzēto vai pret personu, kas materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību.

Civilprasību var pieteikt kā ierosinot krimināllietu, tā pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kā arī tiesā līdz tiesas izmeklēšanas sākumam.

Ja tiesa lietas iztiesāšanu atlikusi, tad cietušais saglabā tiesību pieteikt civilprasību līdz tiesas izmeklēšanas sākumam arī nākamajā tiesas sēdē.

Civilprasība krimināllietā ir atbrīvota no valsts nodevas.

Krimināllietā pieteiktās civilprasības pierādīšana notiek šai kodeksā paredzētajā kārtībā.

Civilprasību krimināllietā nevar pieteikt, ja šo prasību tiesa jau noraidījusi civilprocesa kārtībā.

Personai, kas nav pieteikusi civilprasību krimināllietā, kā arī personai, kuras civilprasība nav izskatīta tāpēc, ka krimināllieta izbeigta vai taisīts attaisnojošs spriedums, ir tiesība to pieteikt civilprocesa kārtībā.”

 

C. Eiropas Padomes

Ministru komitejas rezolūcijas

1975.gada 14.marta Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcija Nr. (75) 7 par zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad nodarīti miesas bojājumi, un nāves gadījumā ir pieņemta, lai “samazinātu dažādību, kas pastāv Dalībvalstu likumdošanā un tiesu praksē šajā jautājumā”. Šīs rezolūcijas pielikumā ir izklāstīti zaudējumu atlīdzības principi; uz šo lietu attiecināmie paragrāfi nosaka sekojošo:

“I. Vispārīgie noteikumi

1. Ņemot vērā noteikumus par atbildību, personai, kura ir cietusi zaudējumu, ir tiesības uz tā atlīdzību tādā veidā, lai persona atrastos situācijā, kas ir cik vien iespējami tuvu tai situācijai, kurā persona būtu bijusi atradusies, ja zaudējums nebūtu noticis.

(..)

3. Spriedumam pēc iespējas ir jāatklāj kompensācijas apjoms, kas piešķirts sakarā ar dažādiem zaudējuma pamatiem, kuru cietis cietušais.

(..)

III. Atlīdzība nāves gadījumā

14. Cietušā nāves gadījumā radušās izmaksas, it īpaši apbedīšanas izmaksas, ir jāatlīdzina.

15. Cietušā nāve rada tiesības uz atlīdzību par mantisku zaudējumu:

a) personām, attiecībā pret kurām cietušajam bija vai būtu bijis likumīgs pienākums viņas apgādāt;

b) personām, kuras cietušais pilnībā vai daļēji apgādāja vai būtu apgādājis, pat ja tas nebija noteikts ar likumu (..)

(..)

19. Tiesību sistēmās, kurās šobrīd netiek paredzētas tiesības uz atlīdzību par trešo personu pārciestajām fiziskajām ciešanām upura nāves gadījumā, šādas tiesības uz atlīdzību ir jāparedz tikai tēvam un mātei, dzīvesbiedram, saderinātajam un upura bērniem; pat šajā gadījumā atlīdzība var tikt pakļauta nosacījumam, ka šīm personām bija tuvas emocionālas saites ar upuri nāves brīdī.

Tiesību sistēmās, kurās šobrīd noteiktām personām paredz šādu tiesību uz atlīdzību, šī tiesība nevar tikt paplašināta ne attiecībā uz tiesību ieguvējiem, ne attiecībā uz kompensācijas apmēru.”

1975.gada 18.septembra Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcija Nr. (75) 24 par satiksmes negadījuma rezultātā iestājušos nāves gadījuma vai nodarīto miesas bojājumu atlīdzināšanu nosaka sekojošo:

“Ministru komiteja,

Zinot, ka nacionālo valstu likumdošanā un praksē pastāv ievērojamas atšķirības, kuras rada nevienlīdzību, jautājumā par satiksmes negadījuma rezultātā iestājušos nāves gadījuma vai nodarīto miesas bojājumu atlīdzināšanu;

(..)

I. Rekomendē Dalībvalstu valdībām ņemt vērā savā likumdošanā un praksē sekojošus principus:

1. Gadījumos, kad satiksmes negadījums ir noticis neuzmanības dēļ, proti, sakarā ar automašīnas vadīšanas laikā notikušu kļūdu, kurā automašīnas vadītājs nav vainojams, radot briesmas sev vai pakļaujot briesmām citus, nav jāierosina kriminālprocess. Gadījumā, kad tas tiek tomēr izdarīts, sodi nav jāuzliek par slepkavību vai par miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības.

2. Izņemot gadījumus, kad izdarītā kļūda nav attaisnojama, tāpat ir jārīkojas attiecībā uz nonāvēšanā un miesas bojājumu nodarīšanā aiz neuzmanības vainīgo par pārkāpumiem pret pašu cietušo vai viņa tuviniekiem tādā veidā, kad viņa sodīšana būtu nevajadzīga, proti, necilvēcīga.

3. Iepriekšminēto rekomendāciju piemērošana nedrīkst nekādā veidā ietekmēt cietušo tiesību uz atlīdzību (..).”

 

Sūdzības

Iesniedzēja sūdzas, ka, interpretējot Civillikuma attiecīgās tiesību normas sašaurināti un atsakoties viņai atzīt tiesības uz atlīdzību par morālo kaitējumu, kuru radījusi viņas meitas nāve, Latvijas tiesas ir pārkāpušas Konvencijas 2.panta 1.daļu, ņemot atsevišķi un kopā ar Konvencijas 13.pantu. Šajā sakarā iesniedzēja uzskata, ka negadījuma vaininieka sodīšana kriminālprocesuālā kārtībā un viņas meitas apbedīšanas izdevumu atlīdzināšana ir nepietiekama tām ciešanām, kurām viņa bija pakļauta sakarā ar viņas bērna nāvi.

 

Juridiskais aspekts

Iesniedzēja sūdzas, ka Latvijas tiesu atteikums piešķirt viņai atlīdzību par morālo kaitējumu, kuru viņa ir cietusi sakarā ar savas meitas nāvi, pārkāpj Konvencijas 2.pantu, ņemot atsevišķi un kopā ar Konvencijas 13.pantu. Šie panti nosaka sekojošo:

2.panta 1.daļa

“Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. (..)”

13.pants

“Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.”

 

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība izsaka šaubas par Konvencijas 2.panta piemērojamību šajā lietā. Valdība neapstrīd, ka šī tiesību norma uzliek valstij noteiktus pozitīvus pienākumus gadījumos, kad kāda cilvēka nāvē vainojams kāds cits cilvēks; tomēr valdība uzskata, ka šajā sakarā valstij var uzlikt pildīt divus pamatpienākumus. Pirmkārt, valstij ir jāpieņem konkrēta likumdošana krimināltiesību jomā, atturot izdarīt noziedzīgus nodarījumus pret personu, un jāpieņem tā piemērošanas mehānisms, kas paredzēts, lai novērstu, aizliegtu un sodītu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kā arī veiktu praktiskus preventīvus pasākumus, lai aizsargātu cilvēku, kura dzīvību apdraud citu cilvēku noziedzīgā rīcība. Otrkārt, 2.pants uzliek un prasa veikt efektīvu izmeklēšanu, lai noskaidrotu vainīgās personas un lai tās nodotu tiesai; proti, pienākums izveidot efektīvu un neatkarīgu tiesu sistēmu, kas ļautu noskaidrot personas nāves cēloni.

Tādējādi valdība ir pārliecināta, ka Konvencijas 2.panta 1.daļa nevar tikt interpretēta kā tāda, kas uzliek valstij kaut ko vairāk par to, ka ir jāveic efektīva izmeklēšana, lai noskaidrotu vainīgo personu un lai viņu sauktu pie kriminālatbildības efektīva kriminālprocesa ietvaros. Tiklīdz nonāvēšanā vainīgais tiek saukts pie kriminālatbildības, valsts institūcijām nevarētu būt pienākums šai personai līdztekus uzlikt kāda cita veida atbildību, piemēram, civilatbildību, administratīvo atbildību vai disciplināro atbildību. Šāda pieeja novestu pie 2.panta 1.daļas satura paplašināšanas; bez tam notiktu 2.panta un Konvencijas 6.un 13.panta piemērošanas lauku pārklāšanās.

Tāpat valdība atsaucas uz dažiem Tiesas spriedumiem, kuros tika izvērtēts civilatbildības jautājums nonāvēšanas gadījumā. Pirmkārt, valdība atsaucas uz spriedumiem lietās McCann un citi pret Apvienoto Karalisti (1995.gada 27.septembris, A sērija, Nr.324, 48.lpp., 160.punkts) un Osman pret Apvienoto Karalisti (1998.gada 28.oktobris, Recueil des arrźts et dēcisions 1998-VIII, 3163.lpp., 123.punkts), lai atgādinātu, ka jautājums par to, vai indivīdiem ir tiesības uz pieeju tiesai, lai uzsāktu civillietu par nāves faktu, ir drīzāk jāskata Konvencijas 6.un 13.panta kontekstā nekā 2.panta ietvaros. Otrkārt, valdība citē spriedumu lietā McKerr pret Apvienoto Karalisti (Nr.28883/95, CEDH 2001-III), kurā Tiesa noteica, ka “civilprocess (..) sākas pēc prasītāja un nevis valsts institūciju iniciatīvas, un tā rezultāts nav vainīgās personas identificēšana vai sodīšana; šo procesu kā tādu nevar ņemt vērā, lai novērtētu valsts rīcības atbilstību Konvencijas 2.pantā ietvertajiem pozitīvajiem pienākumiem” (156.punkts).

Valdība atzīst, ka lietā Calvelli un Ciglio pret Itāliju (Lielās palātas spriedums, Nr.32967/96, 49.-50.punkts, tiks publicēts Tiesas oficiālajā apkopojumā) Tiesa izvērtēja Konvencijas 2.panta kontekstā civilprocesu, kas tika ierosināts pret ārstu par ārstniecības nolaidību, un ka gan iepriekšminētajā lietā, gan arī šajā lietā runa bija par nonāvēšanu aiz neuzmanības. Tomēr valdība atgādina, ka Calvelli & Ciglio lietā ārsta saukšana pie kriminālatbildības nenotika sakarā ar noilguma iestāšanos, kamēr šajā lietā A.A. tika efektīvā veidā tiesāts un sodīts. Tādējādi valdība uzskata, ka tikai tiesību normu trūkums valsts krimināltiesībās, kas ļautu sodīt vainīgo personu, vai šādu tiesību normu neefektīva piemērošana konkrētā lietā varētu attaisnot attiecīgā civilprocesa izvērtēšanu 2.panta kontekstā.

Kopumā valdība secina, ka principā tikai kriminālprocess ir ņemams vērā attiecībā uz 2.panta 1.daļā ietvertajiem “pozitīvajiem pienākumiem”. Tā kā iesniedzēja nevienā brīdī nebija uzsvērusi jautājumu par ierosinātā kriminālprocesa pret A.A. efektivitāti, valdība uzskata, ka 2.pants nav piemērojams šajā lietā. Tā paša iemesla dēļ nav piemērojams arī 13.pants.

Tomēr, pieņemot pretējo, valdība uzskata, ka pat civiltiesībās Latvijas tiesības piedāvā pietiekami reālas un efektīvas iespējas saņemt atlīdzību gadījumos, kad iestājas atbildība no neatļautas darbības. Runājot vispirms par procesuāla rakstura tiesību normām, valdība atgādina, ka Kriminālprocesa kodeksa 101.pants piedāvāja iesniedzējai iespēju būt par civilprasītāju kriminālprocesā pret A.A., ko viņa neizmantoja, tādējādi atsakoties no efektīvas tiesības. Šajā sakarā valdība atgādina, ka civilprasība kriminālprocesa ietvaros ir elastīgāks un izdevīgāks process nekā vienkārša civilprasība, jo tā tiek izskatīta kopā ar apsūdzību krimināllietā un par to nav jāmaksā valsts nodeva, vienalga, kāda būtu civilprasības summa.

Pat ja iesniedzēja nebija izmantojusi šo iespēju, viņai vēl bija tiesība vērsties tiesā, iesniedzot atsevišķu civilprasību, pamatojoties uz Civillikuma 2350.pantu, kas uzliktu par pienākumu nonāvēšanā vainīgajam “atlīdzināt mirušā mantiniekiem ārstēšanas un apbedīšanas izdevumus”. Tā kā iesniedzēja pēc pašas vēlēšanās pieņēma naudas summu, kuru viņai brīvprātīgi piedāvāja A.A. šajā sakarā, viņa vairs nevar tikt uzskatīta par “upuri” Konvencijas 34.panta izpratnē; šajā sakarā valdība atsaucas uz spriedumu lietā Powell pret Apvienoto Karalisti (lēmums, Nr.45305/99, CEDH 2000-V).

Papildus valdība apstrīd medicīnisko izziņu patiesumu un ticamību, kuras iesniedzēja piestādīja Liepājas pirmās instances tiesai; valdība uzskata, ka nav neviena ārsta secinājuma, kas norādītu, ka iesniedzējai būtu bijusi “neārstējama neiroze”. Pat pieņemot, ka šī diagnoze bija pareiza, valdība uzskata, ka iesniedzēja būtu varējusi prasīt atlīdzību par savas ārstēšanās izmaksām tā vietā, lai prasītu morālā kaitējuma atlīdzību.

Kas attiecas uz jautājumu, vai Konvencijas 2.pants garantē tiesības uz atlīdzību par morālo kaitējumu cietušā vecākiem, valdība atzīst, ka šajā brīdī Latvijas tiesību sistēma neparedz tiesisku pamatu šādam zaudējumam. Tomēr valdība atgādina, ka Eiropas Padomes Dalībvalstīs pastāv liela dažādība šajā jautājumā, no kurām dažu valstu likumdošana ir ļoti ierobežojoša attiecībā uz atlīdzību par morālo kaitējumu, kas radies sakarā ar nonāvēšanu. Valstis, kuru civiltiesības balstās uz Napoleona kodeksa tradīcijām, atbalsta morālā kaitējuma devīgu atlīdzību šādā situācijā, kamēr pārējās Eiropas tiesību sistēmas ir daudz rezervētākas šajā jautājumā. Piemēram, Grieķijā, Portugālē, Īrijā un Skotijā atlīdzība tiek izmaksāta par izdzīvojušo ciešanām, neprasot parādīt reāla fiziska kaitējuma esamību. Tāpat Spānijā, Beļģijā un Francijā “ciešanām piepildīts tukšums” (“painful emptiness”; “vide douloureux”) ir pietiekams, lai saņemtu atlīdzību par morālo kaitējumu. No otras puses, Vācijas un Anglijas tiesības ir daudz ierobežotākas šajā jautājumā. Vācijā Civilkodeksa (BGB) 823.pants prasa atlīdzības pieprasītājam pierādīt nodarīto kaitējumu viņa veselībai; lielākā daļa no izdzīvojušajiem nevar to uzrādīt, izņemot, kur tas ir acīmredzami gadījumos, kad tuvinieka nāve pati par sevi ir radījusi psihiatriska rakstura saslimšanu. Anglijas tiesībās nosacījumi morālā kaitējuma atlīdzības saņemšanai ir vēl striktāki: nosacījumi, kuri ir prasīti šajā sakarā, ir atlīdzības prasītāja attiecību tuvība ar cietušo, atrašanās tuvumā nonāvēšanas izdarīšanas vietai, kā arī prasība, ka izdzīvojušajam pašam ir jādzird un jāredz nonāvēšana (un nevis jābūt par to informētam no trešām personām).

Valdība uzskata, ka šī dažādība atspoguļojas rezolūcijas Nr. (75) 7 ļoti rūpīgi izstrādātajos noteikumos, uzliekot par pienākumu atlīdzināt tikai apbedīšanas izdevumus (14.punkts) un mantisko zaudējumu (15.punkts); attiecībā uz morālo kaitējumu, tā atlīdzināšana nav vispār prasīta (19.punkts) (skat. augstāk Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcijas). Tādējādi, ņemot vērā, ka Eiropā nepastāv kopēji noteikumi un principi, valdība uzskata, ka valstīm ir jāļauj liela rīcības brīvība šajā jautājumā.

Kas attiecas uz Konvencijas 13.pantu, valdība uzskata, ka, pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem argumentiem, Latvijas tiesībās paredzētās tiesību normas jautājumā par atbildību no neatļautas darbības piedāvā pietiekamu aizsardzību pret iespējamiem 2.panta pārkāpumiem, un iesniedzēja pati nav pilnībā izmantojusi šo aizsardzību.

 

 

b) Iesniedzēja

Iesniedzēja uzsver atšķirību starp mantisku zaudējumu, kura atlīdzību viņa neprasa, un morālu kaitējumu. Viņa norāda, ka pēc savas meitas nāves viņa ir pārcietusi fiziskas un morālas sāpes, un naudas summa, ko viņa vēlas saņemt par morālo kaitējumu, ir atbilstoša atlīdzība par šīm ciešanām. Tādējādi iesniedzēja uzskata, ka valdības atsaukšanās uz Civillikuma 2350.pantu, kas dod tiesības atlīdzināt izdevumus, tas ir, mantisku zaudējumu, un uz iespēju būt par civilprasītāju kriminālprocesā, nav pamatota.

Bez tam iesniedzēja apstrīd valdības apgalvojumu, mēģinot norādīt uz iesniedzējas piestādīto medicīnisko izziņu nepatiesumu.

 

 

2. Tiesas vērtējums

Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šīs sūdzības uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šīs sūdzības nav atzīstamas par acīmredzami nepamatotām Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šo sūdzību pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti.

 

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi

Pasludina iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai.

 

 

Sōren Nielsen Christos Rozakis

Tiesas sekretāra vietnieks Priekšsēdētājs

1 Tulkotāja piezīme: visticamāk, ieviesusies kļūda, jo iesniedzēja savu iesniegumu ECT bija iesniegusi 2000.gada 30.maijā, un ECT to reģistrēja 2000.gada 26.jūnijā.

Ārlietu ministrijas tulkojums