Lai baltajai dzīvības straumei ir sidraba krasti

Par saimniekošanas iespējām piensaimniecībā

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš – “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr. 93, 20.06.2003.

Lai gūtu vēl plašāku informāciju par Latvijas piensaimniecības konkurences iespējām, 2.tabulā dots ekspertu (Dr. Torstens Hemme un Johanness Holcners, International Farm Comparison Network) analītiskais materiāls par piena ražošanas izmaksām septiņās pasaules valstīs atsevišķās atlases saimniecībās. Ailē “Ražošanas izdevumi” iekļauti izdevumi barībai, sēklai, dīzeļdegvielai, izmaksātā darba alga un zemes nomas maksa, kā arī pamatlīdzekļu amortizācija. Ailē “Pilnās kalkulācijas izmaksas” papildus iekļauts arī ģimenes darba patēriņa novērtējums, kā arī procentu pieskaitījums pašu kapitālam (ieskaitot zemi), kvotu iegāde.

No tabulas datiem redzams, ka viszemākās piena pašizmaksas ir Jaunzēlandē — ap 8 sant./kg gan fermās ar 222 govīm vai 478 govīm, kaut arī izslaukums no govs gadā ir viduvējs (3900–4200 kg piena). Šo lētumu lielā mērā nosaka tas, ka pirmajā gadījumā govis augu gadu var turēt ganībās. Līdzīga situācija ir Argentīnā.

Analizētajās divās lielākajās Polijas piensaimniecībās (20 govis un 180 govis) kilograma piena pilnā pašizmaksa svārstās ap 12–13 sant./kg, bet Vācijā jau ir 17–25 sant./kg. Arī superlielajā piensaimniecības fermā ASV ar 2100 govīm piena pilnā pašizmaksa ir visai viduvēja — ap 15 sant./kg.

Latvijas piensaimniecībā pašlaik var pieņemt, ka 30% govju ir izvietotas samērā atbilstošos apstākļos. Bet 150 tūkstošiem govju būtībā vajadzīgs pilnīgi jauns tehnoloģiskais nodrošinājums — novietne, slaukšana, piena uzglabāšana, lopbarības sagatavošana, kūtsmēslu uzglabāšana (Latvijā ganāmpulkos, kuros nav vairāk par deviņām govīm, tur 70% govju, Igaunijā — vairs tikai 20 procentus). Pēc ekspertu vērtējuma, vienas govs stāvvietas izmaksas ir vismaz 800–1500 latu (ar pakāpenisku pieaugumu līdz 2000 Ls uz govs stāvvietu), līdz ar to, lai sakārtotu slaucamo govju turēšanas apstākļus, nepieciešami aptuveni 120–150 miljoni latu. Bet tuvākajā laikā piensaimniecības nozarei nepieciešamo investīciju apjoms pārsniegs 200 miljonus latu.

Investīciju pieaugumu piensaimniecībā, gan izmantojot pašu lauku saimniecību uzkrātos līdzekļus, gan banku aizdevumus, varētu paplašināt, ja plašāk tiktu izmantoti SAPARD līdzfinsējuma līdzekļi, kas tiek saņemti no Eiropas Savienības. Būtu ļoti nesaimnieciski, ja Latvija neprastu izmantot šos resursus. Diemžēl SAPARD programmas nauda 2002.gadā pilnībā netika apgūta: daļa no līdzfinansējuma SAPARD programmai tika pārdalīta starp vairākām apakšprogrammām.

Tam ir vairāki iemesli, kuri būtu papildus analizējami. Pirmkārt, ir dažāda SAPARD naudas un bankas kredītu pieprasījumu finansiālā pamatojuma sastādīšanas metodoloģija. Otrkārt, kā aizdevuma nodrošinājums netiek izmantota no SAPARD saņemamā finansējuma summa, kad Lauku atbalsta dienests ir devis pozitīvu slēdzienu projektam. Treškārt, šajā procesā līdz ar bankām lietderīgi izmantot arī līzinga uzņēmumus. Taču SAPARD nolikums Latvijā paredz piešķirt kompensāciju līdz 50 procentiem no līzinga darījumu summas tikai pēc visu līzinga maksājumu nokārtošanas. Savukārt, ja saimnieks naudu aizņemas bankā, tad SAPARD kompensāciju viņš saņem pēc pirkuma izdarīšanas. Būtu lietderīgi piemērot vienādus nosacījumus bankas kredītiem un līzinga darījumiem, lai arī SAPARD programmas naudu izsniegtu līzinga darījumu tūlītējai kompensēšanai.

Pateicoties labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem un lauku saimniecību ieinteresētībai, aizvadītajā gadsimtā piena lopkopība Latvijā izveidojās par galveno lauksaimniecības nozari. Tā ne tikai pilnībā nodrošināja valsts iekšējo pieprasījumu pēc piena un tā produktiem, bet deva iespēju ievērojamus daudzumus (galvenokārt sviesta) eksportēt.

Vienlaikus jākonstatē, ka agrāk Latvija ir ražojusi vairāk piena produktu nekā to dara tagad. 1938.gadā piena ražošanas apjoms bija 1 715 tūkstoši tonnu, 1990.gadā — 1 893 tūkstoši tonnu, bet 2000.gadā — tikai 825 000 tūkstoši tonnu (samazinājums — 2,1 reizi). Slaucamo govju skaits samazinājies no 856 tūkstošiem 1938.gadā līdz 204 tūkstošiem 2000.gadā. Piena ražošanas apjoms 1999.gadā salīdzinājumā ar 1990.gadu (1990. gada līmeni pieņemot par 100 procentiem) dažādās ES kandidātvalstīs bija šāds: Rumānijā — 123%, Polijā — 79%, Ungārijā — 76%, Lietuvā — 62%, Igaunijā — 53% un Latvijā — 42%. Tātad dažādās valstīs bija dažāda pāreja no viena saimniekošanas veida uz otru — vairāk prasmīga un mazāk prasmīga. Tātad Latvijā no kandidātvalstīm bijis vislielākais piensaimniecības kritums.

Siera un sviesta ražošanas kopapjoms Latvijā ir mazāks nekā Igaunijā. Pēc platības krietni mazākajā Igaunijā pienu ražo vairāk nekā Latvijā, bet Lietuvā patlaban ražo trīs reizes vairāk piena nekā Latvijā.

Sevišķi pieaug Igaunijas un Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumu konkurence (3.tabula). Jau 2001.gadā Lietuva un Igaunija kopā uz Latviju ir eksportējušas par 6249 t vairāk piena produktu, nekā mēs esam pārdevuši uz šīm valstīm. Atšķirība 2002.gadā bija vēl lielāka un veidoja 10484 t. Turklāt Latvijas eksports 2002.gadā uz šīm valstīm salīdzinājumā ar 2001.gadu ir samazinājies par 46%.

Lauku saimniecību motivāciju saglabāt un attīstīt piensaimniecību nosaka šīs produkcijas ražošanas izmaksas un iespējamās realizācijas cenas, šo rādītāju izmaiņu tendences tuvākajos gados un attālākā perspektīvā. Tas noteiks arī nepieciešamās investīciju plūsmas. Ienesīgai saimniekošanai šajā nozarē ir perspektīvas. To apliecina daudzu mūsu valsts, kā arī Lietuvas un Igaunijas lauku saimniecību prakse.

2.tabula

Piena ražošanas izmaksu un cenu salīdzinājums atsevišķās pasaules valstīs

3.tabula

Latvijas piena produktu ārējās tirdzniecības bilance ar Lietuvu un Igauniju