Cik maksā veselība

Runājot par veselības aprūpes sistēmas sakārtotību, galvenais kritērijs — cik tā ir pieejama pacientiem. Latvijas likumdošana noteic, ka valsts garantētais ārstniecisko pakalpojumu minimums ir solidāri pieejams ikvienam Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa. Praksē tomēr ārstniecības iestādēs nākas saskarties ar kvotām, kuru dēļ veidojas rindas uz valsts apmaksātajiem ārstniecības pakalpojumiem. Tas liecina par absolūtu finanšu nepietiekamību šai cilvēkam visnozīmīgākajai tautsaimniecības nozarei. Iedzīvotāju piekļuvi ārstniecības pakalpojumiem garantē apdrošināšana — valsts obligātā veselības apdrošināšana un brīvprātīgā apdrošināšana. Kādas ir to attiecības, cik efektīva, izdevīga un pieejama iedzīvotājiem ir brīvprātīgā apdrošināšana, “LV” centās noskaidrot, uzklausot Slimnīcu biedrību, Valsts obligātās veselības Apdrošināšanas aģentūru un Latvijas apdrošinātāju asociāciju.

Lai solidāri pieejama veselības aprūpe

Ināra Bluķe, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) direktore, — “LV”

Foto: A.F.I.

— Ko īsti nozīmē valsts obligātā veselības apdrošināšana, un vai var teikt, ka ikviens strādājošais Latvijā ir apdrošināts?

— Šobrīd veselības budžets veidojas no diviem finansēšanas avotiem — valsts dotācijas un iedzīvotāju ienākuma nodokļa iezīmētās daļas, kas veido obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļus. Jautājums ir par to, vai šobrīd visi Latvijas iedzīvotāji solidāri saņem veselības aprūpes pakalpojumus.

— Un vai tā ir?

— Jā. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 111. pantu valsts aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Tā kā valstī viens no veselības aprūpes sistēmas finansējuma avotiem ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa iezīmētā daļa (28,4%), tad tiek pilnībā ievērots apdrošināšanas pamatprincips — strādājošais maksā par nestrādājošo, veselais — par slimo. Pašlaik katra Latvijas iedzīvotāja veselības aprūpei gadā iznāk Ls 75,39, taču tas nenozīmē, ka cilvēki var saņemt pakalpojumus tikai šīs summas ietvaros. Piemēram, kardioloģiskā operācija vienam pacientam izmaksā apmēram Ls 4500. Diemžēl šobrīd veselības budžets ir nepietiekam lai visiem nodrošinātu visus valsts garantētos ārstniecības pakalpojumus, tādēļ veidojas rindas.

— Neraugoties uz aģentūras un slimokasu niecīgajām administratīvajām izmaksām, daudzi cilvēki, arī daļa mediķu, nesaprot, kādēļ ir vajadzīga VOAVA un slimokases. Kādas tad ir jūsu galvenās funkcijas un uzdevumi?

— Aģentūras galvenās funkcijas ir administrēt valsts obligātās apdrošināšanas līdzekļus, slēgt līgumus par obligātās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, sniegt informāciju par pieejamiem veselības aprūpes pakalpojumiem, tehniski sagatavot veselības nozares valsts investīciju programmu un katru gadu to aktualizēt. Aģentūra veic aprēķinus un veido veselības aprūpes pakalpojumu cenas, uzrauga veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas atbilstību normatīvajiem aktiem un līgumiem, kas noslēgti ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju. Aģentūra ir izveidojusi slimokases dalībnieku reģistru, kas ir viens no precīzākajiem valstī, kurā parādās informācija par katra iedzīvotāja ārstēšanos un ārstniecības pakalpojuma izmaksas katram konkrētam pacientam. VOAVA un slimokases slēdz līgumus ar ārstniecības pakalpojumu sniedzējiem par valsts apmaksātajiem ārstniecības pakalpojumiem un aptiekām par kompensējamo medikamentu apmaksu. Aģentūra izstrādā priekšlikumus normatīvajiem aktiem un metodikas, kuras iesniedz Veselības ministrijai izskatīšanai un apstiprināšanai. Aģentūras teritoriālās nodaļas apzina nepieciešamo veselības pakalpojumu apjomu konkrētajā teritorijā (vadoties pēc iedzīvotāju daudzuma un struktūras), slēdz līgumus ar ārstniecības pakalpojumu sniedzējiem savā teritorijā, veic norēķinus, kā arī informē pacientus par veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas iespējām un kārtību, veicina sadarbību ar pašvaldībām.

— Pēc kādiem kritērijiem tiek izvēlētas ārstniecības iestādes, ar kurām slimokases slēdz līgumus?

— Par pamatkritēriju tiek uzskatīts tas, vai ārstniecības iestāde atbilst visām Ministru kabineta noteikumu prasībām. Tas nozīmē, ka iestāde ir gatava sniegt noteikta veida pakalpojumus — ir atbilstošas tehnoloģijas un ārstniecības iestādē strādā sertificēts personāls. Aktuāls jautājums ir par ārstniecības pakalpojumu sniedzēju pieejamību iedzīvotājiem. Aģentūra cieši sadarbojas ar pašvaldībām, risinot ģimenes ārstu prakšu atvēršanu, lai ģimenes ārsti būtu vienādi pieejami visā Latvijā, ne tikai pilsētās, bet arī nelielos pagastos. Dažas pašvaldības ir pretimnākošas, finansiāli palīdz izveidot ģimenes ārstu prakses reģionos. Aģentūra un reģionālās nodaļas seko līdzi, lai katrā reģionā būtu pieejama neatliekamā palīdzība un nerastos situācija, ka kāda iestāde būtu monopoliste uz konkrētu pakalpojumu. Agrāk, piemēram, endoprotezēšanu veica tikai Rīgā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, bet tagad to dara jau vairākās ārstniecības iestādēs Latvijā.

— Cilvēki nesaprot, kāpēc visās aptiekās nevar iegādāties kompensējamos medikamentus. Kā tiek izvēlētas aptiekas, ar kurām tiek slēgti līgumi? Vai pacientiem nebūtu ērtāk, ja visās aptiekās varētu iegādāties šos kompensējamos medikamentus?

— Īpaši netiek ierobežots aptieku skaits, ar kurām tiek slēgti līgumi. Ierobežojumi rodas tajā brīdī, kad to aptieku skaits, ar kurām ir noslēgti līgumi, jau ir pietiekams konkrētajā teritorijā. Lai nodrošinātu pieejamību reģionos, slimokases ir noslēgušas līgumus faktiski ar visām lauku aptiekām. Citāda situācija veidojas lielākajās pilsētās, kur ir koncentrējies liels skaits aptieku, – te ir zināmi ierobežojumi (piemēram, aptiekas darba laiks, medikamentu klāsts).

— Vai tomēr nākotnē nevajadzētu ar visām ārstniecības iestādēm noslēgt līgumus, tas nodrošinātu šo iestāžu darba kvalitāti, kā arī pacientam būtu lielākas iespējas izvēlēties, kur saņemt šos valsts apmaksātos pakalpojumus?

— Šobrīd līgumi ir noslēgti ar visām valsts un pašvaldības ārstniecības iestādēm, kas ir atbilstīgi novērtētas. Problēmas ir ar mazajām lauku slimnīcām, ar to, kādus pakalpojumus tās vispār spējīgas sniegt. Vai slimnīcā, kurā ir divdesmit gultas un tiek veikta viena vai divas operācijas mēnesī, mēs varam runāt par kvalitatīvu veselības aprūpi? Jautājums ir par privāto medicīnisko pakalpojumu sniedzēju ienākšanu valsts apmaksāto pakalpojumu tirgū. Jau vairākus gadus tiek strādāts pie veselības aprūpes “māsterplāna”, kas paredz veselības aprūpes iestāžu izvietojumu valstī. Tā mērķis — lai ikviens iedzīvotājs varētu saņemt kvalificētu medicīnisko palīdzību maksimāli tuvu dzīvesvietai. Šobrīd aģentūrai un slimokasēm nav ierobežojumu slēgt līgumus ar privātajām ārstniecības iestādēm, ja tās ir atbilstīgi novērtētas un piekrīt slimokases nosacījumiem. Daudzas iestādes uzskata, ka valsts maksā pārāk zemu pakalpojumu cenu, tādēļ gribētu iztrūkstošo daļu ņemt no pacienta. Veselības aprūpes sistēma ir veidota tā, ka valsts apmaksātie pakalpojumi visām ārstniecības iestādēm, ar kurām ir līgums, ir jāsniedz visiem pacientiem pēc vienādiem noteikumiem. Aģentūra arī izvērtē, vai esošās līgumiestādes spēj nodrošināt konkrēto pakalpojumu nepieciešamajā apjomā. Ja tas ir pietiekams, jauni līgumi netiek slēgti.

— Viens no veselības aprūpes principiem ir — nauda seko pacientam. Vai šobrīd VOAVA var nodrošināt, ka pacients var brīvi izvēlēties ārstniecības iestādi, kurai, protams, ir līgums ar slimokasi?

— Ārstniecības likums nosaka, ka pacients var brīvi izvēlēties ārstniecības iestādi. Protams, citādi ir ar neatliekamo palīdzību, kura tiek nodrošināta pacientam maksimāli vistuvākajā ārstniecības iestādē. Jautājums ir par plānveida palīdzību, kuru pacients saņem ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Ģimenes ārsts nav ieinteresēts pacientu nosūtīt uz konkrētu ārstniecības iestādi, līdz ar to pacients var brīvi izvēlēties. Ārsta uzdevums, protams, ir konsultēt, kurā ārstniecības iestādē ar konkrēto diagnozi pacients var saņemt viskvalificētāko palīdzību, kā arī stacionēšanas gadījumā – saskaņot ar stacionāru laiku, kad pacients var saņemt stacionāro palīdzību. Pamatproblēma ir tā, kurš tad nosaka nepieciešamību konsultācijai ar speciālistu — ārsts vai pacients.

— Un kurš to nosaka?

— Ģimenes ārsts.

— Kādas iespējas ir cilvēkam no lauku rajona saņemt palīdzību, piemēram, P. Stradiņa slimnīcā?

— Katram Latvijas iedzīvotājam nepieciešamības gadījumā ir iespējams ārstēties P. Stradiņa slimnīcā. Reģionālās slimokases slēdz līgumus ar P.Stradiņa slimnīcu, protams, ir zināmas kvotas. Un, ja konkrētā reģiona kvotas ir izlietotas, var gadīties, ka pacientam būs jāgaida. Pacientam pastāv iespēja nokļūt ātrāk kādā citā ārstniecības iestādē – tad jau tā ir pacienta izvēle. Diemžēl bieži vien cilvēkiem netiek izskaidrots, ka P. Stradiņa slimnīcā ir rinda, bet citur piekļūšana ir brīvāka. Šobrīd P. Stradiņa slimnīcā pacientu no Rīgas ir tikai 36%, pārējie ir no reģioniem.

(Kā “LV” apliecināja P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas direktors Māris Pļaviņš, kvotu dēļ slimnīcā visgrūtāk ir nokļūt tieši pacientiem no Rīgas un Pierīgas. M. Pļaviņš arī uzsvēra, ka kvotas P. Stradiņa slimnīcai ir noteiktas pārāk mazas, tādēļ veidojas garas rindas un pārstrāde, par kuru slimnīcai ir lielas problēmas saņemt samaksu.)

— Kā tiek noteiktas bēdīgi slavenās kvotas uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem?

— Kvotas tiek aprēķinātas, analizējot iepriekšējo gadu pacientu plūsmu un izvērtējot piešķirto finanšu līdzekļu apjomu, arī informācija par rindām konkrētajā ārstniecības iestādē tiek ņemta vērā, slēdzot līgumu par pakalpojumu apjomu. Svarīgi būtu saprast, ka kvotas tiek noteiktas nevis tādēļ, ka aģentūra negrib maksāt, bet gan tāpēc, ka trūkst finanšu. Būtībā kvotas ir kompromiss starp nepieciešamo pakalpojumu apjomu un valsts reālajām iespējām to nodrošināt. Aģentūrai ir saistošs likums par valsts budžetu un valstī noteiktās pakalpojumu cenas. Dalot budžetu ar pakalpojumu cenu, mēs varam noteikt apjomu, ko spējam apmaksāt. Plānojot aģentūra ņem vērā valsts definētās prioritātes — neatliekamo palīdzību, palīdzību bērniem, epidemioloģiski bīstamās slimības un onkoloģiju, kur, diemžēl, strauji pieaug pacientu skaits.

— Vai jūs piekrītat, ka valsts šobrīd nemaksā reālo cenu par ārstniecības pakalpojumiem?

— Jā, piekrītu. Šobrīd aģentūrai ir pilnīgi aprēķini par pakalpojuma faktiskajām izmaksām, kas iesniegti arī Finanšu ministrijai. Pakalpojuma cenā nav iekļauti amortizācijas atskaitījumi, samaksa par iestāžu uzturēšanu, par medikamentu izmaksām pakalpojuma cenā ir iekļauta nepilnā apjomā. Ir divi veidi, kā paaugstināt pakalpojumu cenu: vai nu palielinot veselības budžetu, vai samazinot sniegto pakalpojumu apjomu. Es ceru, ka valsts neizvēlēsies pēdējo.

— Kā jūs vērtējat privāto apdrošinātāju ienākšanu veselības aprūpes sistēmā?

— Privātie apdrošinātāji pašlaik darbojas veiksmīgi. Viņu darbu gan varētu apgrūtināt tas, ka nav precīzi definēts, ko apmaksā valsts. Šobrīd apdrošinātājiem ir grūti aprēķināt prēmijas un to apjomu. Valsts ir pateikusi, ko tā nemaksā, bet tas ir nepietiekami, zinot reālās vajadzības. Savukārt ir neskaidri definēts jēdziens “rindas”, pastāv ierobežojumi plānveida operāciju veikšanai, speciālistu konsultāciju saņemšanai, lai privātie apdrošinātāji šajā jomā varētu veiksmīgi darboties.

— Slimnīcu biedrība ļoti iebilst pret pacienta līdzmaksājuma apdrošināšanu, uzsverot, ka privātie apdrošinātāji iejaucas valsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmā. Vai jūs, VOAVA direktore, tam piekrītat?

— Tas ir smags jautājums. Ministru kabineta noteikumos Nr. 13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” ir noteikts, ko valsts neapmaksā, tai skaitā pacienta iemaksa, tad nevajadzētu būt iebildumiem, ka to maksā apdrošinātājs. Problēma ir ārstniecības iestāžu līmenī, jo pacientam bieži nav skaidrs, ko viņš ir apdrošinājis, un tad sākas konflikts starp pacientu un pakalpojuma sniedzēju, kas tad īsti ir apdrošināts un kas nav. Pacients maldīgi uzskata, ka, nopērkot jebkuru polisi, viņš ir samaksājis arī par valsts apmaksāto pakalpojumu un viņam ir tiesības to saņemt bez rindas, lai gan faktiski apdrošināšanas polise sedz tikai pacienta iemaksu.

Jautājums ir par to, kā kopīgiem spēkiem paskaidrot iedzīvotājiem, ko viņiem garantē valsts un ko ne. Varbūt aģentūrai ir jāuzņemas atbildība, ka tā nav mācējusi tik labi iedzīvotājiem izskaidrot valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus kā privātie apdrošinātāji polises. Pašlaik ikviena iedzīvotāja reģistrācijas karte pie ģimenes ārsta slimokasē ir dokuments, kas cilvēkam garantē valsts apmaksāto pakalpojumu saņemšanu. Es ceru, ka jau nākamajā gadā pacientam, izrakstoties no slimnīcas, tiks izsniegts rēķins, kurā būs norādīta tā daļa, kuru par viņu ir samaksājusi valsts, būs norādīta pacienta iemaksa, kuru maksā vai nu pacients, vai apdrošinātājs. Tas varētu mazināt neizpratni, kur veselības aprūpē “pazūd miljoni”. Pacienta iemaksas apdrošināšana nav vērtējama tikai negatīvi, bet cilvēkiem ir jābūt absolūti skaidrībā, ko tad viņi ir apdrošinājuši.

Rindu veidošanu valstī nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr.305 “Plānveida veselības aprūpes pakalpojumu pieprasītāju rindu veidošanas un pārraudzības kārtība”, kas nosaka valstī trīs centralizēti pārraudzītas rindas — endoprotezēšanā, kardioloģijā un medicīniskajā rehabilitācijā (protams, ir arī lokālās rindas pie pakalpojuma sniedzēja). Šo pakalpojumu sniegšana ir ļoti dārga, un privātajiem apdrošinātājiem tā ir neizdevīga. Šobrīd Veselības ministrija ir sagatavojusi priekšlikumus, ka, piemēram, uz endoprotezēšanu varētu veidot divas rindas. Ja pacients vai apdrošinātājs maksā par protēzi, tad viņš šo pakalpojumu var saņemt paātrinātā rindā. Tā arī būtu niša, kur varētu darboties privātie apdrošinātāji.

(Cilvēkus gan ļoti satrauc arī lokālās rindas, piemēram, pie ausu, kakla un deguna ārsta vai uz acu operācijām. Kā “LV” noskaidroja, P. Stradiņa slimnīcā vairākās nodaļās šobrīd (jūnijā) pacienti tiek pierakstīti rindā pat uz decembri, lielai daļai rindā stāvētāju ir arī apdrošināšanas polises, taču tās neapmaksā konkrēto pakalpojumu.)

— Uz kādiem principiem vajadzētu balstīties brīvprātīgajai apdrošināšanas sistēmai, lai tā atbilstu iedzīvotāju vēlmēm?

— Apdrošināšanas kompāniju darbības niša ir tie pakalpojumi, kurus neapmaksā valsts, vai papildu servisa pakalpojumi. Un te ir skaidri jādefinē, ko valsts maksā. Es nenoliedzu, ka, attīstoties valsts obligātajai veselības apdrošināšanai un stabilizējoties pakalpojumu cenām, daļu no valsts apmaksātā pakalpojumu groza varētu paņemt arī privātie apdrošinātāji. Taču tas var notikt tikai tad, kad pakalpojumu cenas atbildīs faktiskajām izmaksām. Bez tam pakalpojumam būs jābūt solidāri pieejamam visiem iedzīvotājiem.

Lai godīga veselības apdrošināšana

Gundars Prolis, Slimnīcu biedrības priekšsēdētāja vietnieks, —”LV”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Kāda veselības apdrošināšana pašlaik darbojas Latvijā?

— Tā sistēma, pēc kuras tiek apdrošināta veselības aprūpe lielākajai iedzīvotāju daļai, ir sociālā apdrošināšana. Vēl ir brīvprātīgā apdrošināšana, kura, manuprāt, funkcionē ļoti nepilnīgi.

— Kāda ir apdrošināšanas loma veselības aprūpes finansēšanā un pacienta un medicīnas pakalpojuma sniedzēja attiecībās?

— Bez valsts sociālās apdrošināšanas veselības aprūpe lielākajai iedzīvotāju daļai būtu nepieejama, jo cilvēki visus izdevumus pilnībā būtu spiesti apmaksāt no savas kabatas.

— Ko apdrošina valsts un ko — privātie apdrošinātāji?

— Valsts saskaņā ar Satversmes 111. pantu nodrošina iedzīvotājiem veselības aprūpes pakalpojumu minimumu. Mums gan ir bijušas domstarpības ar visām valdībām, šo ieskaitot, kas tad ir šis valsts garantētais minimums. Problēma ir tā, ka tas ir definēts ar izslēgšanas metodi — valsts ir pateikusi, ko tā neapmaksā. Šobrīd valsts apmaksā apmēram 90% no visiem medicīniskajiem pakalpojumiem. Taču Slimnīcu biedrība ir vienmēr lūgusi, lai valsts tomēr precīzi pateiktu, kādas diagnozes tā apmaksā, pēc kādiem standartiem un cik daudz (mēs visi zinām bēdīgi slavenās kvotas). Šobrīd spēles noteikumi ir ļoti neskaidri.

— Vai privātajiem apdrošinātājiem būtu jāapdrošina pārējie 10%, un vai viņi to dara?

— Privātie apdrošinātāji apdrošina to, ko neapdrošina valsts. Taču te rodas arī zināmas problēmas. Valsts no 1995. gada ir ieviesusi valsts apmaksātajiem pakalpojumiem pacienta līdzmaksājumu jeb tā saukto sliekšņa maksājumu plānveida medicīniskajai palīdzībai (neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai nav šo līdzmaksājumu), lai cilvēks bez īpašas vajadzības neizmantotu šos garantētos pakalpojumus. Šādi sliekšņa maksājumi ir daudzās Eiropas valstīs. Pašlaik valsts ir noteikusi, ka pacienta līdzmaksājumi gadā nevar pārsniegt 80 latus, kad šī summa ir pārsniegta, slimnieks no pacienta nodevas tiek atbrīvots. Privātie apdrošinātāji apdrošina šo pacienta līdzmaksājumu, kas Slimnīcu biedrību neapmierina. Mūsuprāt, tā ir parodija par apdrošināšanu, kad tiek apdrošināts nevis pats pakalpojums, bet tikai līdzmaksājums un tiek degradēta sliekšņa maksājuma ideja. Tādā gadījumā daļa no šī līdzmaksājuma nonāk nevis veselības aprūpē, bet gan apdrošinātāja kabatā. Būtībā uz valsts apmaksātā medicīnisko pakalpojumu groza rēķina tiek radīts “parazitējošs” apdrošināšanas produkts, radot ilūziju, ka privātais apdrošinātājs sedz visu pakalpojuma vērtību, kuru patiesībā apmaksā valsts, un kompensēta tiek tikai pacientu iemaksa. Bieži apdrošināšanas kompānijām ir problēmas ar šo līdzmaksājumu samaksāšanu pakalpojumu sniedzējam. Visvairāk grēko Rīgas novada slimokase (RNS), kas vienīgā apdrošina ne tikai juridiskas, bet arī fiziskas personas. Problēma ir arī tā, ka šobrīd nav uzkrājošas apdrošināšanas, bet gan tikai uz gadu. Līdz ar to individuāli apdrošinās tikai tie cilvēki, kas zina, ka būs jāizmanto medicīniskie pakalpojumi.

— Tas degradē apdrošināšanas pamatprincipu — solidaritāti, kad veselais maksā par slimo.

— Tieši tā. Un tādēļ arī pakalpojumu sniedzējiem ir tik grūti no Rīgas novada slimokases un arī citām apdrošināšanas kompānijām saņemt samaksu par padarīto darbu. Mēs saņemam naudu pat ar četru mēnešu nokavēšanos. Un runa ir tieši par pacienta līdzmaksājumu, kuru mēs nesaņemam, jo cilvēkiem visbiežāk ir RNS sarkanā vai zaļā polise, kura paredz apmaksāt tikai šo līdzmaksājumu.

— Taču pieļauju, ka daudziem cilvēkiem ir būtiski, ka pašiem nav jāmaksā šis līdzmaksājums.

— Jā, bet cieš pakalpojuma sniedzēji. Un, kā jau teicu, tas ir surogātprodukts, kas lielā mērā radīts uz valsts rēķina. Būtībā privātie apdrošinātāji taisa savu biznesu, iejaucoties valsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmā.

— Kas tad būtu jāapdrošina privātajiem apdrošinātājiem?

— Kā jau teicu, tas, ko neapdrošina valsts (kosmetoloģija, zobārstniecība pieaugušajiem u.c.), kā arī tie plānveida valsts apmaksātie pakalpojumi, uz kuriem ir rinda. Jo tagad pacienti ir neapmierināti, ka, piemēram, ar zelta polisi ir jāstāv rindā. Taču tas ir tikai loģiski, jo polisē nav iekļauts pakalpojums, uz kuru ir rinda (piemēram, gūžas operācija), bet gan tikai līdzmaksājums. Godīgi spēles noteikumi būtu tad, ja apdrošinātu vai nu visu, vai neko. Rietumeiropā brīvprātīgā apdrošināšana balstās uz trim vaļiem: pakalpojumi, ko valsts neapmaksā, rindas un serviss. Pie mums tā īsti darbojas tikai pēdējais. Slimnīcu biedrība nav apmierināta arī ar to, ka brīvprātīgie apdrošinātāji uztur cenu dempingu — tās zemās cenas, ko mums valsts maksā par pakalpojumu.

— Kāpēc brīvprātīgiem apdrošinātājiem ir jābūt tiem muļķiem, kas maksā pilnu cenu par pakalpojumu, ja to var atļauties nedarīt valsts?

— ...

— Kā jūs vērtējat slimnīcu sadarbību ar privātajiem apdrošinātājiem?

— Kā problemātisku. Mūs neapmierina ne viņu piedāvātie produkti, ne norēķināšanās kārtība. Formālu iemeslu dēļ (nekvalitatīvi sagatavotas atskaites, nepieciešamība pārbaudīt datus) netiek ievēroti norēķinu termiņi, kā arī netiek maksātas soda naudas. Ir bijuši gadījumi, kad vājas finanšu administrācijas vai pat ļaunprātīgas rīcības dēļ iestājas apdrošināšanas sabiedrību maksātnespēja un cieš pakalpojuma sniedzējs. Mūs arī neapmierina biežā apdrošināšanas programmu maiņa, katra kompānija rada savus un pie tam vairākus produktus. Tas rada situāciju, kad pakalpojumu sniedzējs kļūdaini sniedz pakalpojumus, kurus apdrošinātājs neapmaksā. It īpaši grūti šajā jūklī ir orientēties mazākām un finansiāli vājākām ārstniecības iestādēm. Kad apdrošinātājs jūt, ka viņam ir grūti, gada vidū tiek mainīta pakalpojumu programma. Ir ļoti grūti izsekot, kas tad pēkšņi vairs netiek apmaksāts. Absurda ir situācija, ka brīvprātīgie apdrošinātāji slēdz ar pakalpojuma saņēmēju vienu līgumu un ar pakalpojumu sniedzēju pavisam citu līgumu.

— Kādu izeju jūs redzat?

— Slimnīcu biedrība vairākkārt ir lūgusi unificēt apdrošināšanas programmas un gada laikā tās nemainīt. Apdrošinātājiem vajadzētu piedāvāt vienotu produktu, tikai katrai kompānijai droši vien būtu atsevišķa cena. Tāpat nav pareizi, ja polise darbojas tikai tad, ja ir ģimenes ārsta nosūtījums. Jo, ja ir ģimenes ārsta nosūtījums, tas nozīmē, ka valsts automātiski piedalās pakalpojuma apmaksā.

— Kas, jūsuprāt, varētu mudināt cilvēkus iesaistīties brīvprātīgajā apdrošināšanā?

— Motivācija būtu tad, ja tā būtu uzkrājošā apdrošināšana, nevis tikai uz gadu, kas nozīmē: ja jūs to gada laikā neizmantojat, jūsu nauda jums ir zudusi.

— Vai brīvprātīgā apdrošināšana varētu padarīt veselības aprūpi iedzīvotājiem pieejamāku?

— Jā, turklāt visiem. Jo vairāk cilvēku iesaistīsies privātajā apdrošināšanā, jo vairāk resursu paliks tiem, kam ir tikai sociālā apdrošināšana.

— Vai pārredzamā nākotnē, pastāvot korektai privātajai apdrošināšanai, varētu samazināties rindas uz medicīniskajiem pakalpojumiem?

— Es domāju, ka ne. Jo, pirmkārt, valsts atvēlētais procents veselības aprūpei ir pārāk mazs. Otrkārt, mūsu valstī ir ļoti maz cilvēku vai uzņēmumu, kas var nopirkt privātās apdrošināšanas polisi. Bez tam negatīvs faktors ir arī apdrošināšanas noteiktās zemās pakalpojuma cenas. Man grūti iedomāties, kādus pakalpojumus var sniegt, ja polises cena ir 60 latu. Tādā gadījumā ir jābūt ļoti lielam klientu skaitam. Ja tā nav, cieš pakalpojuma sniedzējs, kurš samaksu vai nu saņem ar novēlošanos, vai nesaņem vispār.

— Kā apdrošinātājiem būtu jāveido polises cena?

— Ikviena pakalpojuma cena nedrīkstētu būt zemāka par tā pašizmaksu. Privātie apdrošinātāji vadās pēc iepriekšējā gada cenām, neņemot vērā inflāciju un citus faktorus, kas pakalpojumus sadārdzina. Slimnīcu biedrības pārstāvji pirms mēneša tikās ar apdrošinātājiem, diemžēl mēs katrs runājām savā valodā.

— Vai jūs ieteiktu cilvēkiem atlicināt no savas algas un iesaistīties brīvprātīgajā apdrošināšanā?

— Es nekādā gadījumā nedomāju, ka Latvijā nav vajadzīga brīvprātīgā apdrošināšana, bet tai ir jābalstās uz pilnīgi citiem principiem, godīgākiem gan pret pakalpojuma saņēmēju, gan sniedzēju. Es ieteiktu cilvēkiem, godīgi maksājot nodokļus, prasīt no valsts pilnvērtīgāku veselības aprūpi.

Lai dzīvotu droši, apdrošināsim risku

Ivars Priedītis, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents, — “LV”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Uz kādiem principiem balstās brīvprātīgā apdrošināšana?

— Zināms solidaritātes princips ir arī brīvprātīgajā apdrošināšanā, izņemot pensiju un dzīvības apdrošināšanu. Protams, apdrošinātāji vienmēr izvērtē arī riska faktorus. Un 50 gadus vecs vīrietis, apdrošinot veselību, par tiem pašiem pakalpojumiem maksās lielāku naudas summu nekā 25 gadus veca sieviete, jo riski ir atšķirīgi. Protams, tiek ņemta vērā arī statistiska un iepriekšējā pieredze.

— Cik Latvijā ir privātu apdrošināšanas sabiedrību, kas apdrošina veselību?

— Pašlaik ir astoņas.

— Cik no tām apdrošina ne tikai juridiskas, bet arī fiziskas personas?

— Tikai “Rīgas slimokase”. Eksperimenti un arī mana personiskā pieredze pierādīja, ka tas nes ļoti lielus zaudējumus apdrošināšanas sabiedrībām.

— Rietumu pasaulē privātie apdrošinātāji apdrošina arī fiziskas personas. Kādi ir priekšnoteikumi, lai to veiksmīgi varētu darīt arī Latvijā?

— Es domāju, ar laiku tas notiks. Viena no problēmām ir negatīvā pieredze, daudzas kompānijas sāka to darīt, bet drīz vien atteicās. Faktiski tie bija 300% zaudējumi.

— Kādēļ tā notika?

— Liela daļa iedzīvotāju pie apdrošinātāja devās tad, ja bija kāda vaina un paredzama ārstēšanās slimnīcās. Tātad skaidrs, ka kompānija, apdrošinot šādus gadījumus, cieš zaudējumus.

— Vai būtu jāmainās arī iedzīvotāju attieksmei pret veselības apdrošināšanu?

— Es domāju, jā. Iedzīvotājiem vajadzētu domāt ne tikai par mantiskā riska, bet arī veselības riska apdrošināšanu. Ar nākamo gadu kompānija “Ergo” varētu sākt fizisku personu veselības apdrošināšanu. Protams, katram klientam būs jāaizpilda veselības deklarācija, un tad mēs varētu izvērtēt visus riskus.

— Vai iespēja apdrošināties būs tikai veseliem cilvēkiem vai arī invalīdi, cilvēki ar hroniskām kaitēm netiks izslēgti no šīs spēles?

— Teorētiski neviens nav izslēgts, bet, kā tas notiks praktiski, to grūti pateikt. Mums jāvērtē, kāds ir normāls risks un kāds — paaugstināts risks. Pēc veselības deklarācijas aizpildīšanas mēs noteiksim individuālu polises cenu katram klientam.

— Tātad jebkurš maksātspējīgs klients neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa varēs apdrošināties?

— Teorētiski jā, tikai mums pašiem līdz tam vēl ir jāizaug, jānonāk līdz tam savās zināšanās.

— Kādus veselības aprūpes pakalpojumus jūs apdrošināt?

— Mēs apdrošinām visu to, ko neapdrošina valsts. Vienīgais neskaidrais moments ir tas, ka joprojām nav noteiktas pakalpojumu cenas. Tās ir strauji augušas, bet, kad uzzina, ka maksātājs ir apdrošinātājs, šī cena nez kāpēc kļūst vēl lielāka.

— Vai brīvprātīgie apdrošinātāji apdrošina arī darbaspējas?

— Jā, taču tas vairāk ir nelaimes gadījumu un dzīvības apdrošināšanas produkts. Mēs apdrošinām darbaspēju zudumu, smago slimību ārstēšanu. Tā ka šāds produkts tirgū ir, tikai 99,9% cilvēku to nezina. Jo cilvēki diemžēl nedomā par nākotni un iespējamiem riskiem.

— Runājot par to, ko apdrošina privātie apdrošinātāji, Slimnīcu biedrība ļoti iebilst pret pacienta līdzmaksājuma apdrošināšanu, sakot, ka tas nav visai godīgs produkts.

— Pagājušajā gadā veselības apdrošināšana veidoja 15 miljonus latu, tas nav pārāk daudz, bet nevarētu teikt, ka būtu maznozīmīgi. Kas attiecas uz līdzmaksājumu, mēs esam guvuši kaut kādu pieredzi, un, iespējams, to varētu pārskatīt. Vienkārši mums ar Slimnīcu biedrību šīs lietas ir jāizrunā. Piemēram, manis vadītā kompānija šādu produktu nepiedāvā.

— Tātad jūs būtu gatavi apdrošināt arī pašu pakalpojumu, lai cilvēkiem ar polisi nebūtu jāstāv rindā?

— Šobrīd tirgū tādas polises ir pieejamas, jautājums ir tikai par to cenu. Lielā mērā tas būs atkarīgs arī no tā, vai un cik darba devēji vēlēsies pirkt šādas polises. Šīs dārgās polises tad arī darbojas bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Ja ir apdrošināts tikai līdzmaksājums, protams, ir nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums.

— Vai klientam vienmēr tiek izskaidrots, kādu polisi tad viņš ir nopircis un kādas priekšrocības viņam būs vai nebūs, saņemot ārstniecības pakalpojumus?

— Tā ir viena no mūsu lielākajām problēmām. Cilvēki, nopērkot polisi, maz interesējas, kādus riskus viņi ir apdrošinājuši. Protams, vaina ir jāuzņemas arī pašiem apdrošinātājiem, kas nepietiekami klientiem izskaidro, ko tad viņi ir nopirkuši. Strādājot apdrošināšanā, es esmu saskāries ar to, ka visbiežāk uzdotais jautājums ir, cik tas maksā, neinteresējoties, kādi ir riski, kas tiek izslēgts no pakalpojumu loka.

— Jums tiek arī pārmests, ka jūs neesat gatavi maksāt reālo pakalpojumu cenu.

— Mēs katru gadu pārslēdzam līgumus ar ārstniecības iestādēm. Ja tās nav apmierinātas ar mūsu cenām, tās var šos līgumus neslēgt. Bez tam mēs negribam arī pārmaksāt, jo bieži vien, uzzinot, ka maksātājs ir apdrošinātājs, pakalpojumu cenas nez kādēļ pieaug. Runājot par polišu cenām, vēl viens ierobežojošs faktors ir tas, ka, saņemot prēmiju gadā līdz 180 latiem, nav jāmaksā nodokļi. Ja prēmija pārsniedz šo summu, ir jāmaksā visi nodokļi.

— Cik, jūsuprāt, ir sakārtota veselības aprūpes sistēma, lai tajā droši varētu darboties privātie apdrošinātāji, apdrošinot arī fiziskas personas?

— Pirmkārt, vajadzētu vienoties par pakalpojumu cenām, tad varētu labāk izvērtēt riskus, otrkārt, būtu jāzina arī ārstnieciskās procedūras katrai slimībai, ārstēšanas nosacījumiem būtu jābūt skaidrākiem. Tas, ka Latvijas veselības apdrošināšanas tirgū nav parādījies neviens ārvalstu apdrošinātājs, norāda, ka ar sistēmu kaut kas nav kārtībā.

— Kas, jūsuprāt, nav kārtībā?

— Es neesmu ārsts, es esmu apdrošinātājs.

— Vai cilvēkiem nebūtu lielāka motivācija iesaistīties privātajā apdrošināšanā, zinot, ka tā ir uzkrājoša?

— Jā, tāda prakse ir citās valstīs, Latvijā likumdevējs ir noteicis, ka polises tiek slēgtas, ilgākais, uz trim gadiem.

— Vai tā varētu notikt nākotnē?

— Es domāju, pārredzamā nākotnē noteikti ne.

— Vai, jūsuprāt, privātā apdrošināšana varētu padarīt veselības aprūpi iedzīvotājiem pieejamāku?

— Ja nepalielināsies iedzīvotāju maksātspēja, manuprāt, nekas nemainīsies. Apdrošinātājs naudu neuzbur, viņš rīkojas ar to, kas viņam ir samaksāts. Arī cilvēkiem vajadzētu saprast, ka ir jāapdrošina nevis konkrēts gadījums, bet gan risks.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore