Par nācijas vissvarīgāko rituālu

XXIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku režisors Uģis Brikmanis:

Foto: A.F.I.

Gribu vaicāt tā - kas uz sirds režisoram?

Nupat iepriekšējais bija brīnišķīgs laiks. Ārkārtīgi ražīgs, produktīvs. Braucu apkārt pa Latviju svētku ieskaņu koncertos un redzēju, kā dziedātāji arvien tuvojas tai sapratnei, sajūtai, visam tam, ko mēs ar koncertu mākslinieciskajiem vadītājiem bijām fantazējuši. Esmu ļoti pateicīgs pašvaldībām par šiem ieskaņu koncertiem un gribu pateikt paldies arī visiem dalībniekiem. Patiesi nav nemaz tik viegli sešas stundas nostāvēt uz estrādes, tad kaut ko iekost, aši pārģērbties un izturēt trīs stundu koncertu... Bet gribu teikt - tas ir to vērts!

Varbūt paveriet šo savu un koncertu veidotāju svētku fantāziju priekškaru.

Dziesmu svētki ir svētbrīdis a capella dziedājumam. Bez palīglīdzekļiem, kad priekšplānā ir cilvēka balss. Mums vajadzētu atgūt šo pārliecību, ka tieši dziesma un nekas cits var sniegt vislielāko estētisko pārdzīvojumu. Un tie ir Dziesmu svētki. Tas ir visfascinējošākais, visvilinošākais brīdis, kad Mežaparka Lielajā estrādē divpadsmit tūkstošu balsis salejas dziesmā. Tad tā kļūst par kosmisku parādību. To nespēj radīt neviens cits mākslas izteiksmes līdzeklis. Tāpēc mani tracina šis jautājums - “kas būs jauns režijā?” Jaunas būs dziesmas, bet skatuves ietērps ir tikai kontūra to izpausmei. Vai mēs esam kādi mērkaķi, ka mums jākarina priekšā kāds plastmasas grabulītis? Mums taču ir unikāla tradīcija, kopā dziedāšanas, kopā būšanas, kopā piedalīšanās svētki. Tas ir nācijas vissvarīgākais rituāls. Man ir jāsakārto tā, lai šie svētki notiktu tik dabiski, ka neviens i nejustu nekādu režiju. Jo tikai tad, ja režisoru nejūt, svētki notiek... Bet es jau nemaz negribēju pie šiem svētkiem strādāt! Dieva vārds, negribēju. Ar Rīgas astoņsimtgades svētkiem mēs sapratām, ka vajadzīgs kāds impulss, kaut kas pilnīgi cits, lai svētki atdzīvotos, lai mēs visi saprastu, ka tā ir dzīva un visiem joprojām vajadzīga tradīcija. Pēc svētkiem... klasiķi šokēti, svārsts pārbīdīts uz vienu pusi, tam jāiet atpakaļ uz konservatīvo tradīciju... Es ar interesi gaidīju, kurš pie tā ķersies.

Bet izrādās, atkal pie režijas bija jāķeras Uģim Brikmanim.

Tajā dienā, kad es, Ainas Birziņas uzaicināts, gāju uz Tautas mākslas centru, ieslēdzu radio, skanēja atmiņas par Daumantu Gaili. Diriģents citēja reiz Eduarda Smiļģa teikto. Par to, ka ir vairākas dimensijas un tā vissvarīgākā - dziļums. Un tajā mirklī es pieķēru sevi, lūk, kur un kā jātiecas Dziesmu svētkiem. Izzūdot okupācijas režīmam raksturīgajai pretimstāvēšanas idejai, šai daudzu Dziesmu svētku zemstrāvai un dzinulim, šķiet, svētkiem it kā vairs nav kurp... bet neviens jau nesaprot, priekšā joprojām cīņa, katru dienu, katru sekundi izcīnāmā. Es ilgi meklēju moto vārdus, kā to pateikt. Un tad atšķīrās Knuta (domāts dzejnieks Knuts Skujenieks - “LV”) raksti. 1968. gadā Mordovijas politlēģerī rakstītais, tās rindas “es varu tikai teikt, ka tā ir varonība un bezgalīgas cīņas diženums”. Un tā cīņa rit visu laiku un visam cauri. Un šī cīņa nav ne par ko citu kā vien par to pašu galveno - vai tu esi dzīvs un radošs cilvēks vai kaut kas cits. Jo... visā pasaulē jau viss ir gatavs. Un arī mums jau nevajag dzīvot. Mums vajag tikai pirkt, patērēt, lietot... Kas latviešiem sāp visvairāk? Varbūt tie mājieni - nu kam tev graudus audzēt? Pērc! Kāds cits audzē labāk par tevi. Un dziesmas jau arī varbūt nevajag dziedāt... ieslēdz tik komercstacijas, tur viss jau skan. Un kāpēc Jāņos ir jādzied pašam? Viss rīb, riepas dedzinās, dumums galvā un brīnišķīgi.

Protams, pirms 130 gadiem kori dziedāja vislaikmetīgāko mūziku. Eposi “Lāčplēsis” un “Uguns un nakts” bija vislaikmetīgākie darbi. Vai šobrīd kādam “Uguns un nakts” šķiet laikmetīga? Kam mums kas tāds, ja esam tik noguruši, ka mums vajag arvien vairāk izklaides, kuras arvien ir par maz. Ieslēdz no rīta radio, visas raidstacijas tevi izklaidē, ieslēdz televīziju, arī. To pašu dara avīžu lapas, un tik un tā mēs jūtamies tik noguruši. Kāpēc? Acīmredzot vēl par maz izklaides... Bet es domāju, šī “pote” mums laikam jāsaņem, tā dziļi jāizslimo, līdz atraisīsies, atdzīvosies mūsos dziļi iekšā paslēptie tautas saglabāšanas mehānismi.

Man ir tāda sajūta, ka pavisam drīz atgriezīsies vārda renesanses laiks. Gan jau paies šis datorizācijas un čatošanas laikmets un cilvēki sapratīs, ka tieši vārda spēks ir vislielākais. Un nav lielāka par to un cilvēka iztēles spēju. Un turpat arī dziesmas spēks. Dziesmu svētki nav produkts vai prece. Ir tirgus sabiedrība un ir cita - tempļa sabiedrība. Bet par to jau Melngailis rakstīja 1912. gadā.

Kas būtu jūsu padoms un novēlējums nākamo Dziesmu svētku režisoram?

Jau pēc Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētkiem es nākamajam režisoram novēlēju šos svētkus veidot jaunā estrādē. Šī Mežaparkā ir morāli un fiziski katastrofāli novecojuši. Tā pilnīgi neatbilst Dziesmu svētkiem kaut vai pamatiemesla dēļ - tajā nav dabiskās akustikas. Nu nav! Un vēlreiz - nav. Alūksnē skanēja brīnišķīgi, Saldū ieskaņu koncertos tāpat, arī Talsos... Bet Mežaparkā, jau tagad zinu, sanāks divpadsmit tūkstoši dziedātāju un klusās pianissimo vietas neskanēs. Vienubrīd sāku braukāt riņķī un meklēt karjerus. Man ir tāds sapnis... ja man kāds teiktu - uzbūvēsim, tikai pameklē vietu Latvijā, kur vajadzētu notikt Dziesmu svētkiem. Vai arī kardināli pārbūvēsim Mežaparka estrādi. Jo šī ir viena no vissvarīgākajām būvēm Latvijas pastāvēšanā. Varbūt daudz svarīgāka par kaut kādiem cauruļvadiem.

Pirmoreiz gājiens sāksies sprīdi pirms Brīvības pieminekļa, bet noslēgsies pie tā...

Gribējās man šajā ceļā salikt divdesmit divus Dziesmu svētku vārtus, bet nekas, gan jau izdosies nākamreiz.

Kāpēc ne šoreiz?

Pietrūka naudas. Tur jau nebija domātas vienkāršas ozollapu vītnes. Šos vārtus biju iztēlojies kā paliekošu pilsētbūvniecisku elementu. Mākslinieciski augstvērtīgu. Tie varētu tur stāvēt vienmēr, varētu darīt arī citādi - izvietot tikai uz Dziesmu svētkiem. Tie atainotu nācijas tapšanas ceļu. Ceļu kā mistēriju. Dziesmu svētku attīstības ceļu laikā un telpā. Bet to nevar izdarīt tā “bui dui”.

Ir ļoti svarīga vēl viena lieta - izcīnīt Dziesmu svētku likumu. Tas varētu būt likums, kurš aizstāvētu nemateriālās kultūras vērtības. Dziesmu svētki jau paši sevi neaizsargā tāpat kā to nespēj nedz upīte, nedz mežs, nedz piekrastes tauvas josla.

“LAUKU AVĪZE”;  pēc V. Kraujas intervijas “Par nācijas vissvarīgāko rituālu”