Ir skaisti būt latvietim, ir skaisti piederēt pie šīs tautas

Vakar, 26.jūnijā, Rīgas Latviešu biedrībā tika atklāta Pasaules latviešu biedrību 4.konference “Latviešu biedrība — latviešu māja — latviešu vērtības” un atvērta Līgo karoga goda istaba

Svētku vārtus ver Līgo karogs — latviskā olimpiskā uguns

Rīgas Latviešu biedrības namā, kur tieši pirms 130 gadiem tika ieskandēti pirmie Vispārējie latviešu dziedāšanas svētki, vakar Līgo zālē savu goda vietu ieņēma Dziesmu svētku karogs.

Ceremoniju ievadīja tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”, kas dzimusi reizē ar pirmajiem Vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem, līdz ar savu tautu pārdzīvojusi nicināšanu un vajāšanu, piedzīvojusi atdzimšanu un tagad atkal celta valsts himnas godā. Šīs vēstures lappuses atgādināja Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas priekšsēdētājs profesors Oļģerts Grāvītis: “Latviešu mūzikas kultūrā nav otras dziesmas, kas būtu tāds tautas svētums un reizē tikusi tik ļoti vajāta. Baumaņu Kārlis to rakstīja pirmo Vispārējo dziesmu svētku kopkorim, bet cariskā cenzūra to aizliedza, jo tāda Latvija jau nepastāvēja, runa varēja būt tikai par Baltijas guberņu. Un tomēr šajā namā tieši pirms 130 gadiem atskanēja šī dziesma — to sava skolotāja vadībā nodziedāja 22 Baltijas skolotāju semināra zēni.

Oficiāli tā bija aizliegta vēl otrajos un arī trešajos Dziesmu svētkos, kaut gan trešo svētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā Jurjānu Andrejs diriģēja savu Latvju dziesmu svētku maršu, kurā nepārprotami citēta Baumaņu Kārļa dziesma un, kā raksta tā laika avīzes, publika cēlusies kājās. Oficiāli dziesma skanēja tikai ceturtajos Dziesmu svētkos Jelgavā 1895. gadā. Un kāpēc tas varēja notikt? — Tāpēc, ka toreizējais Jelgavas latviešu biedrības priekšsēdētājs, jaunais jurists, vēlākais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste bija paziņojis, ka kopkoris dziedās “Dievs, svētī Baltiju!”. Šī dziesma piedzīvoja Piekto gadu, strēlnieki ar to gāja cauri Ziemassvētku kaujām un izcīnīja Brīvības cīņas, līdz 1920. gadā tā kļuva par jaunās Latvijas valsts oficiālo himnu.”

Ceremoniju kuplināja Rīgas Latviešu biedrības jauktais koris un kamerkoris “Austrums” Ārija Šķepasta vadībā, un Baldones koklētāju ansamblis Valdas Bagātas vadībā. Skanēja arī latviešu kormūzikas dziesmu dziesma — Ausekļa un Jāzepa Vītola “Gaismas pils”. Kā atgādināja Mūzikas akadēmijas profesore Ilma Grauzdiņa, 15 svētkos tā bijusi iekļauta repertuārā, bet skanējusi ir arī citos svētkos. Šī Gaismas pils ir dzimusi un augšā cēlusies vismaz četras reizes. Vispirms kā Ausekļa dzeja — sen, starp pirmajiem un otrajiem Dziesmu svētkiem. Publicētu Ausekļa dzejas krājumā, to pamanīja profesors Jāzeps Vītols. Un otru reizi tā piedzima dziesmā. Pirmo reizi koncertā “Gaismas pils” skanēja 1900. gadā — un tā bija trešā piedzimšana. Līdz piektajos

Vispārējos dziesmu svētkos 1910. gadā tā ienāca uz mūžīgu palikšanu lielā svētku kopkora balsīs. Un katru reizi tās atskaņojums ir notikums. Neaizmirstama ir komponista dzīvesbiedres Annijas Vītolas klātbūtne 1980. gada Dziesmu svētkos, kad dziesma tika atkārtota trīs reizes, un 1985. gada svētki, kad “Gaismas pils” nebija iekļauta repertuārā, bet dziedātāji paši sauca maestro Haralda Medņa vārdu, lai viņa vadībā to nodziedātu.

Raimonda Ozola vijole izdziedāja Jurjānu Andreja kantāti “Tēvijai”, spēlēja kokles, sirsnīgi un reizē svinīgi ceremoniju vadīja Dailes teātra aktieris Juris Kalniņš. Viesus, starp kuriem bija visa ievērojamāko latviešu diriģentu gvarde un daudzi Pasaules latviešu biedrību konferences dalībnieki, sveica Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks. Viņš Līgo karogu nosauca par latvisko olimpisko uguni un novēlēja tai mūžīgi degt.

Dziesmu svētku karogs tapis par saziedotiem līdzekļiem speciālā karogu izšūšanas darbnīcā Leipcigā un iesvētīts Rīgas Latviešu biedrības namā 1873. gada 26. jūnijā pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku atklāšanas dienā. Par godu Līgai, ko latvieši uzskata par līksmības, draudzības, mūzikas un visa daiļa dievi, to nosauca par Līgo karogu. Tas labi saderas arī ar šī vārda nozīmi lībiešu valodā — “lai top!”. Kā liecina 1873. gada rakstu liecības, ar kurām var iepazīties Līgo zālē iekārtotajā izstādē, ziedotāju vārdā toreizējais Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Rihards Tomsons paziņojis, ka karogs tiek dāvināts visai tautai par savienošanas zīmi, un izteicis novēlējumu: “Vienprātība un mīlestība lai valda starp latviešiem, lai kurzemnieki, vidzemnieki un rīdzinieki nekad savas tautas bēdās un priekos savrup neietu, bet cieši kopā turētos!”

Līgo karogs, kas cauri karu un okupācijas gadiem saglabāja savu Dziesmu svētku karoga statusu, līdz 1940. gadam atradās biedrības namā — Māmuļā, bet pēc tam rada mājvietu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Tagad tas atgriežas savās īstajās mājās, kur tieši tā dzimšanas dienā 26. jūnijā Līgo zālē tika atvērta Dziesmu svētku karoga goda istaba. Svētku dienā godasardzē pie tā stāvēja Rīgas Latviešu biedrības koru, Maskavas latviešu biedrības kora “Tālava” un Ņujorkas latviešu kora dziedātāji.

Rīgas Latviešu biedrības namā 29. jūnija pēcpusdienā notiks karoga godināšana un tas svinīgi tiks aiznests uz Doma laukumu, kur pēc garīgās mūzikas koncerta, kas izskanēs Rīgas Domā, svinīgi atklās 23. Vispārējos latviešu Dziesmu svētkus.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Pirmo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Līgo karoga goda istabas atvēršanas ceremonijā (augšējā attēlā), goda stājā pie karoga — bij. “Latvijas Vēstneša” darbinieks Ziedonis Lešinskis. Pasaules latviešu biedrību 4.konferences “Latviešu biedrība — latviešu māja — latviešu vērtības” atklāšanas ceremonijā: Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā priekšsēdis Andrejs Ozoliņš, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Jānis Kukainis (attēlā pa kreisi); Monreālas Latviešu biedrības pārstāvis Mārtiņš Štauers, konferences darba grupas vadītājs Ojārs Celle un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietnieks Edgars Mucenieks (attēlā pa labi) Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Latviešu mājā — par latviešu vērtībām, pieredzi un nākotnes metiem

Pirmajā konferences sēdē piedalījās 36 biedrību pārstāvji, kopskaitā 83 delegāti no ASV, Kanādas, Austrālijas, Anglijas, Vācijas, Norvēģijas, Lietuvas un Igaunijas, kā arī no dažādiem Latvijas novadiem. Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks konferences dalībnieku vārdā apsveica biedrības goda biedri Vairu Vīķi-Freibergu sakarā ar viņas atkārtotu ievēlēšanu Valsts prezidentes amatā un lūdza atklāt konferences darbu. (Valsts prezidentes uzrunu skat. zemāk)

Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietnieks Edgars Mucenieks aicināja visus konferences dalībniekus piedalīties Dziesmu svētku karoga goda istabas atvēršanā, kas kļuva par košu akordu 23. Vispārējo dziesmu svētku ieskaņā.

Ievadreferātus par latviešu vērtībām un trimdas literatūru kā latviešu garīgajām mājām svešumā nolasīja filozofijas doktors Augusts Milts un filoloģijas doktores Inguna Daukste-Silasproģe un Skaidrīte Lasmane.

Ar savas desmit darba gadu jubilejas koncertu klausītājus iepriecināja Maskavas Latviešu biedrības koris “Tālava”, kas ir pastāvīgs latviešu Vispārējo Dziesmu svētku dalībnieks. Īpaši domājot par šo konferenci, ticis sagatavots Alfrēda Kalniņa operas “Baņuta” koncertuzvedums, reizē atzīmējot pirmās latviešu operas libreta simtgadi. Tajā piedalījās Māra Sirmā vadītais valsts akadēmiskais koris “Latvija” un Andreja Jansona vadītais Ņujorkas latviešu koris, Zinātņu akadēmijas koris “Gaismas pils”, Leonīda Vīgnera Rīgas Laviešu biedrības simfoniskais orķestris Māra Villeruša un Arnolda Skrides vadībā un Nacionālās operas solisti.

Piektdien konference darbu turpinās. Par godu pirmo Dziesmu svētku 130 gadu jubilejai notiks latviešu komponistu mūzikas vakars.

Sestdien konferences dalībnieki ar atceres brīdi Lielajos un I Meža kapos godinās latviešu biedrību idejas aizsācēju piemiņu.

“LV” informācija

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Pirmo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Līgo karoga goda istabas atvēršanas ceremonijā Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Runa Pasaules latviešu biedrību konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā 2003.gada 26.jūnijā

Augsti godātie latviešu biedrību priekšsēdētāji no visām pasaules malām! Dārgie delegāti! Mīļie tautieši!

Mēs esam pulcējušies šeit, Rīgas Latviešu biedrības namā, Māmuļā, kuras sienās tika iedibinātas tās pulcēšanās, pārdomu un vienota mērķa izvirzīšanas tradīcijas, kādas latviešu biedrības visās pasaules malās turpina piekopt vēl šodien.

Toreiz, tālajā 1868.gadā, kad tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība, Rīga bija vāciska pilsēta, te valdīja vācisks gars, vāciskas paražas, kaut arī Rīga sastāvēja cariskajā impērijā. Tad latviešos sāka mosties latviskā pašapziņa, viņi sāka rosīties, domāt un pulcēties, paši par savu esamību domāt. Pēc tam interesantā kārtā pār Igauniju un Latviju nāca revīzija, kuras rezultāts bija tāds, ka no ģermanizācijas šis reģions tika pakļauts spēcīgai rusifikācijai, un tik tiešām ap 19.gadsimta beigām Rīgā sāka ieplūst krievvalodīgie no plašās cara impērijas, jo Rīga tajā laikā sāka spēcīgi industrializēties. Rīgas Latviešu biedrība savu darbību bija spiesta veikt tādā vidē, kas tai nebūt nebija ne atvērta, ne draudzīga, ne labvēlīga. Par spīti tam, latvieši pulcējās un priecājās, strādāja un izvirzīja sev kopējus mērķus.

Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu sveic Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Bet latviešu biedrības darbojās arī lauku skolās, lauku koros, un Dziesmu svētki tamdēļ ir nedalāmi saistīti ar biedrību darbu, jo Dziesmu svētkos Kronvaldu Atis nāca ar slaveno vēsturisko runu, ka latviešiem kā tautai ir arī savas tiesības un sava nākotne, sava vieta zem saules. Latviešu biedrības pēc Otrā pasaules kara izklīšanas nodibinājās vai visās pasaules malās, gandrīz vai visos pasaules kontinentos. Daudzi no tiem šeit tagad ir pārstāvēti, un jūs zināt, cik grūts ir bijis šis darbs, lai tādā vidē, kuras mērķi ir pavisam citi, uzturētu latvisko identitāti, latvisko piederības sajūtu, lai izaudzinātu vairākas paaudzes svešā vidē, svešā zemē ar pārliecību sirdī, ka viņi tomēr ir latvieši, pieder pie latviešu tautas ar vēlmi šai tautai kaut ko mūža garumā sniegt un dāvāt, kaut kā piedalīties tās attīstībā.

Jau 19.gadsimta beigās latvieši, lai iegūtu labu izglītību, bija spiesti doties ārpus savas zemes robežām, un tā veidojās nozīmīgie mūsu atmodas laika centri – gan Maskavā, gan Pēterburgā, gan Tērbatā. Latviešu inteliģence gāja un meklēja izdevības iegūt labu izglītību, un tikai pēc neatkarīgas valsts dibināšanas bija iespējams to panākt savā zemē, savas Latvijas universitātē.

Latviešu biedrību darbs dažādās zemēs vienmēr ir bijis nozīmīgs, lai atbalstītu latviskās izglītības centienus, lai atbalstītu studējošos un tos, kas vēlējās veidot veiksmīgu, profesionālu karjeru, bet reizē nepazaudēt savu latvietību. Jo latvietība jau nevarēja mūžu mūžos palikt lauku sētas ietvaros, tikai pastalās un vīzēs, pie arkla, un nevarēja palikt tikai zemnieka sētā. Pasaule iet uz priekšu, modernizējas, un latvietim tas nozīmē pielāgoties modernai dzīvei, moderniem apstākļiem, tajā vidē, kurā viņam jādzīvo. Arī Latvijā šodien vienalga, vai latviešu biedrība atrodas tādā pilsētā, kurā latvieši ir vairākumā, vai tādā, kurā tā ir faktiski minoritāte, latviešu biedrība kā latviskuma kopēja vēl arvien ir paturējusi savu nozīmi un savu svarīgumu.

Latviešu biedrībām ir arī bijusi nopietna loma latviešu valodas saglabāšanā un izveidošanā par modernu valodu. Tādu valodu, kas, valstij nodibinoties, pilnībā varēja uzņemties valsts valodas funkcijas visās valodas izpausmes jomās. Viens no šā lauka nozīmīgiem celmlaužiem ir Kārlis Mīlenbahs, kopš kura dzimšanas šogad aprit apaļi 150 gadi, un šo gadu Latvijas Zinātņu akadēmija pēc Valsts valodas komisijas ieteikuma ir izsludinājusi par Kārļa Mīlenbaha gadu. Es nezinu, cik daudzi no jums ir paguvuši iepazīties ar Mīlenbaha aizsākto un Endzelīna pabeigto Latviešu valodas vārdnīcu ar visiem tās pielikumiem. Tas ir unikāls darbs, kas ļoti maz eksemplāros šodien vairs ir pieejams, bet kurā ir iekļautas milzīgas latviešu valodas bagātības, un man kā prezidentei, kuras kancelejas paspārnē 2002.gada sākumā tika nodibināta Valsts valodas komisija, gribētos izmantot šo izdevību, lai aicinātu visus latviešu biedrību pārstāvjus atbalstīt šo Kārļa Mīlenbaha gadu ar atbalstu projektam, kas paredzētu šo unikālo veikumu – Kārļa Mīlenbaha vārdnīcu – datorā pieejamā veidā noguldīt CD ROM formātā internetā, līdz ar to tā būtu pieejama katrā latviešu biedrībā jebkurā pasaules malā, katrā skoliņā, lai cik maza tā arī būtu, katrā latviešu skolā Latvijā, lai cik notālā šīs zemes stūrī tā būtu. Šīs vārdnīcas bagātība tik ļoti noderētu gan mūsu skolēniem, gan skolotājiem.

Es lūgtu jūs, kas esat aktīvi savās biedrībās, darot par šo projektu zināmu saviem tautiešiem, biedrības locekļiem, aicināt tos, kam ir vēlēšanās un rocība, nākt ar saviem ziedojumiem, kurus iespējams veikt Valsts valodas komisijas paspārnē, kuras koordinātes jums ir pieejamas vai nu caur internetu, vai Valsts prezidenta kancelejā. Man šķiet, ka tas būtu svētīgs darbs, viens konkrēti veicams pasākums Kārļa Mīlenbaha simtpiecdesmitgadei par godu un mūsu latviešu valodai par svētību.

Es domāju, tas būtu konkrēts solis, lai pierādītu, ka tie ideāli, kas tika likti pamatos, dibinot Rīgas Latviešu biedrību, ir joprojām aktuāli un dzīvi un mēs rosāmies, lai tos īstenotu. Jums visiem, kas rosāties savā biedrībā, lielā vai mazā, tuvā vai tālā, kam jāsaskaras ar šīsdienas izaicinājumiem un šķēršļiem, es novēlu, lai jums būtu dievpalīgs darbā, lai jums nepietrūkst spēka, entuziasma un ticības saviem mērķiem. Es novēlu, lai jums visiem, mājās atgriežoties, būtu degsme, jaunas idejas, kā darboties ar ļaudīm jūsu vidē, kā iesaistīt viņus dažādos projektos, bet vairāk par visu – kā stiprināt viņos pārliecību, ka ir skaisti būt latvietim, ir skaisti piederēt pie šīs tautas un ka ir daudz kas, ko mēs varam paveikt, ja apzināmies šo savu piederību un to, cik daudz mēs varam paveikt ar kopējiem spēkiem. Lai visiem jums labi veicas jūsu gaitās!