Un galīgā bezizejā iedegās cerības stariņš

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Eižens Dorets laikraksta “Latvijas Vēstnesis” redakcijā 2003.gada 23.maijā

Nesen ar pazīstamās kinodokumentālistes Dzintras Gekas gādību Latvijā viesojās astoņdesmit gadus vecais Eižens Doreds no Kalifornijas – viens no pārsimt tūkstošiem latviešu, kura likteni savērpa divu totalitāro režīmu konfrontācija Otrā pasaules kara laikā Latvijā. Viens no pēdējiem latviešiem, kam bija lemts tikties ar leģendāro latviešu antikomunistu un antifašistu Konstantīnu Čaksti.

Eižens Doreds viesojās arī “Latvijas Vēstneša” redakcijā, daloties savās atmiņās, kuras jau kopš bērna dienām caurstrāvojuši liktenīgi notikumi. Šodien Eižena Doreda atmiņas nododam “Latvijas Vēstneša” lasītājiem.

Es nāku no savas bērnības

Mana māte bija augstdzimusi krieviete, tēvs – latvietis (izcilais latviešu kinodokumentālists Jānis Doreds, savā laikā filmējis arī Krievijas ainas pēc cara Nikolaja II galma pasūtījuma – J. Ū.).

Mans vectēvs bija grāfs un vecmāmiņa – “grafiņa”. Pats gan savā mūžā neesmu nekādus titulus izmantojis, un mana vecmāmiņa jau arī šo savu titulu būtībā pazaudēja līdz ar lielinieku varas sagrābšanu. Vecmāmiņa, lai kā arī būtu, visu mūžu bijusi mans mīļākais cilvēks. Viņa nomira Rīgā 1934. gadā.

Mans vectēvs pa mātes līniju, pēc profesijas arhitekts, bija cara Nikolaja II padomnieks. Kad Krievijā varu pārņēma lielinieki, viņš nošāvās. Lielinieki vecmāmiņai gan atļāva vēl dzīvot viņu skaistajā Maskavas mājā, tikai vajadzēja pārcelties uz pagrabu.

Mans tēvs savā laikā pat aizbrauca no Latvijas uz Maskavu un nelegāli uzfilmēja Ļeņina bēres. Viņš gan bija boļševiku varas vīriem prasījis atļauju filmēt Ļeņina bēres, bet viņam atteica. Tad tēvs aizbrauca uz Maskavu tāpat un uzfilmēja “pa kluso”. Viņš jau Maskavu ļoti labi pazina. Protams, būdams Maskavā, viņš apciemoja arī manu vecmāmiņu un atdeva viņai filmu ar Ļeņina bēru kadriem. Viņa savukārt ar saviem senajiem paziņām šo filmu aizsūtīja tūlīt uz Angliju, un iznāca tā, ka tēvs vēl bija Maskavā, kad šos kadrus jau sāka rādīt Londonas kinoteātros.

Līdz ar to boļševikiem kļuva skaidrs, ka vienīgais cilvēks, kurš šos kadrus varēja uzfilmēt, ir Jānis Doreds. Par to tad arī viņam iznāca darīšana ar čeku, un viņš dažas nedēļas sabija “Ļubjankā “.

Pats es esmu dzimis Rīgā, Kalnciema ielā. Tā māja tagad atrodas zem viadukta. Bet pavisam drīz mēs pārcēlāmies uz Strēlnieku ielu 2, un Kalnciema ielas māju es pēc ilgiem gadiem pirmoreiz ieraudzīju tikai tagad, kad mani turp aizveda Dzintra Geka.

Pirmās apzinātās atmiņas man saistās ar mācībām Rīgas 1. pamatskolā. Pēc tam es mācības turpināju ielas otrā pusē, Viļa Olava komercskolā.

Baigais gads un 17. jūnijs

1940. gada 17. jūnijā, Latvijas okupācijas dienā, es biju Elejā, kur manai tantei piederēja pienotava. Atceros, tā bija tiešām satriecoša diena. Dzirdot pa radio, ka padomju karaspēks šķērso Latvijas robežu, mēs satraukti domājām, vai mūsu armija pretosies vai ne, bet bija jūtams, ka krievi “rullē iekšā” bez kādas pretestības. Atceros arī Kārļa Ulmaņa vārdus viņa radiorunas nobeigumā: “Es palieku savā vietā, un jūs palieciet savās vietās.” Tā arī palikām.

Mūsu ģimenē valdīja ļoti patriotiska gaisotne. Man jau no mazotnes bija priekšstats par komunismu kā ko ļoti nelabu.

Mans tēvabrālis bija Latvijas robežsardzes virsnieks. Viņa pienākums bija apsargāt lielu Latvijas robežas sektoru, un galvenais uzdevums izrādījās ķert padomju “infiltrantus”, kas centās nelegāli pāriet Latvijas robežu. Tas nebija viegli, jo šie spiegi bija labi sagatavoti.

Pēc lielinieku ienākšanas mēs jau visai drīz dzirdējām, ka arestē cilvēkus. 1941. gada 14. jūnijā tūkstošiem cilvēku aizveda uz Sibīriju, taču represijas sākās jau 1940. gadā, visai drīz pēc lielinieku ienākšanas, un mēs par to dzirdējām. Zinot, ka onkulis savā laikā ķēris krievu spiegus, mēs domājām, ka arī viņš tiks aizvests. Ilgu, ļoti ilgu laiku par viņu nebija nekādu ziņu. Tikai tagad, samērā nesen, es dabūju dokumentu, ka viņš arestēts jau pāris nedēļas pēc lielinieku ienākšanas un visai drīz nošauts. Tajā pašā dienā bija arestēts arī viņa dēls, Latvijas armijas leitnants, kurš pavisam nesen bija beidzis Kara skolu. Tagad es zinu, ka viņus abus nošāva kopā. Mana tante vēl ilgi glabāja koferi ar dēla labākajām drēbēm, cerēdama, ka viņš reiz pārnāks mājās.

Svešajā mundierī

1943. gadā mani iesauca karadienestā vācu armijā, latviešu leģionā. Vispirms mums bija mācības Zasulaukā, tad kādu laiku strādāju leģiona birojā Jelgavā. Kad militārā situācija kļuva nopietnāka, mūs nosūtīja uz fronti pie Bauskas. Vēlāk kopā ar manu draugu Normundu Švarcu nokļuvām pie Ventspils. Normunds bija Nacionālā teātra dibinātāja Švarca dēls. Kādu dienu viņš mums leģionā pastāstīja, ka Rīgā palikusi viņa vecāku automašīna. Tad arī radās doma, ka mums to vajadzētu paņemt, lai nepaliek krieviem, kas strauji tuvojās Rīgai. Aizgājām ar šo domu pie daļas komandiera majora Medņa, lai ļauj mums aizbraukt uz Rīgu pēc mašīnas. Viņš mūs arī atlaida uz kādām desmit dienām, jo domāja, ka mūsu daļai tagad būs sava mašīna. Rīgā mēs to fordiņu arī atradām, taču nekādi nevarējām iedarbināt. Nebija jau tā mašīna nekādā labajā kārtībā. Redzējām arī, ka turpat garāžā stāv vairākas kannas ar benzīnu.

Sagadījās tā, ka vakarā, kad aizgājām uz Švarcu dzīvokli pārgulēt, piezvanīja Normunda draugi un pastāstīja, ka kāda latviešu grupa pie Ventspils esot visu sagatavojusi, lai slepus ar laivu pārceltos uz Zviedriju, trūkstot vien benzīna. Nolēmām izlīdzēt. Benzīns mums tātad bija, bet kā to aizdabūt uz Ventspili, ja mašīna nedarbojas?

Turpat pāri ielai bija vācu armijas motociklu stāvvieta. Ievērojām, ka stāvvietai vārti augu dienu vaļā un tikai viens sargs pa visu laukumu. Iegājām, kamēr sargs bija otrā malā, ielikām vienu motociklu neitrālajā ātrumā, izstūmām uz ielas... Neviens mums nepievērsa nekādu uzmanību, laikam jau arī tāpēc, ka bijām vācu armijas formās.

Nu mums bija savs braucamais. Sakrāmējām benzīna kannas blakusvāģī un laidām uz Ventspili. Tur veiksmīgi satikām bēgļu kontaktpersonu – viņš bija atbraucis mums pretī ar zirgu. Pārlikām vairākas kannas pajūgā, vien pēdējo atstājot uz nākamo dienu, jo vienā reizē vest ar ratiem tik daudz benzīna bija riskanti. Bet nākamajā rītā, kolīdz ausa gaisma, pēc mums ieradās lauku žandarmi. Pavērsuši pret mums mašīnpistoļu stobrus, viņi mūs iegrūda militārajā mašīnā un aizveda uz Ventspils cietumu. No turienes mūs vairākas dienas veda uz pratināšanu, pēc pratināšanas atkal atpakaļ uz cietumu. Pavisam cietumā sabijām pāris nedēļas. Pēc tam, 1944. gada 7. septembrī, mūs līdz ar citiem cietumniekiem veda kuģī uz Vāciju, un 1944. gada 12. septembrī tikām ievietoti Štuthofas koncentrācijas nometnē.

Dzīve karātavu pakājē

Štuthofā mūs vispirms piereģistrēja – noprasīja vārdu, uzvārdu, dzimšanas datus. To visu darīja vācu SS vīri. Pēc tam mums nogrieza matus, ne vien no galvas, no visa ķermeņa. Tad veda uz dušām. Citā telpā aplēja ar kādu dezinficējošu šķīdumu. Pēc tam mums izsniedza nometnes pelēki svītraino uniformu, zeķu vietā iedeva autus. Uz svītrainās formas bija krāsains trīsstūris. Vācu kriminālistiem tas bija melns. Lillā bija garīdzniekiem, rozā – homoseksuālistiem, dzeltens – ebrejiem... Mums bija sarkans trīsstūris – tas nozīmēja, ka esam politiskie. Nezinu, vai kādai krāsai draudēja lielākas briesmas. Ja nespēja pastumt ķerru, tad sita vienādi, neatkarīgi no krāsas uz svītrainā paltraka.

Trīsstūrim virsū bija numurs. Tā jau no pirmās dienas mēs Štuthofā zaudējām savu vārdu, palika vien numurs. Mans numurs sākās ar “9”, tālāk gan neatceros. Rīta un vakara pārbaudēs centrālajā laukumā, ko mēs, ieslodzītie, bijām iesaukuši par “Himlera aleju”, mūs izsauca pēc numuriem, un katram bija jāatsaucas.

“Himlera alejā” bija uzstādītas arī karātavas, tādas īpašas, lai varētu pakārt divus cilvēkus uzreiz. Pakārtos tur atstāja vairākas dienas, un mums rīta un vakara pārbaudes laikā vajadzēja noskatīties, kas sagaidāms par nepaklausību. Turpat atradās arī pēršanas stabs, un arī pēršana notika rīta un vakara pārbaudes laikā. Sodāmo piesēja pie staba, pēra kapo ar lielu pātagu. Vieni šausmīgi kliedza, citi sodu izcieta klusējot. Atceros, kādas pārbaudes laikā redzēju, kā kapo pārtrauc pēršanu un pieiet, lai pārbaudītu, vai sodāmais vēl dzīvs. Tad lika kādam ieslodzītajam viņu aizvilkt atpakaļ uz baraku.

Vienu reizi man, stumjot ratus, paslīdēja kāja, un es nokritu. Kapo – vācu kriminālnoziedznieks ar melno trīsstūri – jau nāca klāt ar paceltu nūju, bet es steigšus piecēlos un paskatījos viņā, laikam ar tik zvērīgu skatienu, ka viņš, tā arī neiesitis, pagriezās un aizgāja.

Štuthofā jau cilvēki mira kā mušas. No mūsu barakas vien ik rītu iznesa kādus desmit, piecpadsmit mirušos. Pavisam barakā bija kādi četri simti ieslodzīto. Barakā dažiem vīriem bija arī īpašs uzdevums ik rītu apstaigāt lāviņas un savākt mirušos, kurus pēc tam krāva ratos un veda uz krematoriju. Reizēm rati bija pilni, tad atlikušos mirušos atstāja turpat pie barakas durvīm, līdz vezums atgriezās.

Par laimi, arī Štuthofā mēs ar Normundu visu laiku bijām kopā. Mēs dzīvojām 6. barakā. Gulējām uz vienas lāviņas. Mums stāstīja, ka pirms tam, kad nometnē bijis vairāk ieslodzīto, nācies pat pa trim gulēt uz vienas lāviņas. Tik cieši saspiestiem – kad viens gribēja pagriezties, bija jāgriežas visiem reizē. Bet, vienalga, cilvēki iemiga acumirklī, tik pārguruši bijām.

Viņi ar savu lielo garīgo spēku

Kādā svētdienā, kad mēs, kā parasti retajos vaļas brīžos, sēdējām uz savas lāviņas un spiedām apģērba vīlēs utis, pienāca kāds barakas biedrs un teica, ka mums esot apmeklētāji. Nobrīnījāmies, kas gan mūs šeit varētu pazīt un meklēt.

Barakas durvīs stāvēja divi liela auguma vīri tā ap gadiem piecdesmit melnos kažokos. Bijām pārsteigti, kad šie nepazīstamie vīri mūs uzrunāja latviski. “Es esmu Konstantīns Čakste,” teica pirmais vīrs, “un tas ir mans biedrs Bruno Kalniņš. Mēs atnācām vien uz īsi brīdi. Kurš no jums ir Švarcs un kurš Doreds?”

Es tiešām nezinu, kā viņi bija uzzinājuši mūsu vārdus. Iespējams, ka viņi nometnē bija pielikti pie kādiem rakstu darbiem un tā ieraudzījuši ieslodzīto sarakstu.

Pēc pirmajiem apsveicināšanās vārdiem izgājām pāris soļus ārā no barakas uz nometnes ielas. Tālāk iet nedrīkstējām – abi apmeklētāji bija gudri diezgan, lai saprastu, ka tiekam novēroti. Galvenais runātājs bija Konstantīns Čakste. Tieši viņš arī pateica ļoti uzmundrinošos vārdus: “Jūs taču saprotat, ka karš drīz beigsies. Mums, latviešiem, tagad galvenais ir izdzīvot. Turiet drošu dūšu un gaišu prātu, jo pavisam drīz Latvija atkal būs brīva un jūs Latvijai būsiet ļoti vajadzīgi!”

Protams, es tagad neatceros pilnīgi visu, ko viņš mums teica, bet tie bija ļoti uzmundrinoši vārdi, kas mums, knapi divdesmit gadus veciem puišiem, izskanēja arī kā tēvišķa pamācība. Čakste un Kalniņš taču bija vairāk nekā divreiz vecāki par mums un varēja pēc gadiem patiesi būt mums tēva vietā. Mēs gandrīz visu tikšanās laiku klusējām un dziļā bijībā viņos klausījāmies. Latvijas pirmā prezidenta Čakstes vārds mums bija labi pazīstams no skolas gadiem, un mēs arī labi zinājām, ka Konstantīns Čakste ir Jāņa Čakstes dēls, tas viņam nemaz nebija jāsaka. Par Bruno Kalniņu gan vēl neko daudz nezinājām. Bet abi mums likās garīgi ļoti stipri.

Kad viņi aizgāja, mēs ar Normundu, ilgi klusējot, viens otrā skatījāmies, līdz aptvērām brīnumu, kas ar mums tikko bija noticis. No tās dienas mēs jutāmies stiprāki.

Vēlāk mēs Konstantīnu Čaksti un Bruno Kalniņu nometnē redzējām vēl dažas reizes, taču parunāt vairs neiznāca, varējām tikai pa gabalu sveicinot pamāt ar galvu.

Protams, mūsu uzmanību piesaistīja arī Čakstes un Kalniņa atšķirīgā situācija. Pašiem savas privātās drēbes mugurā – starp ieslodzītajiem tā bija unikāla parādība. Uz Štuthofu viņi bija atsūtīti pirms mums. Tolaik Štuthofas administrācijā valdīja liels sajukums, tā ka brīžiem labā roka nezināja, ko dara kreisā, varbūt tāpēc viņiem bija atstātas privātās drēbes. Abi arī atradās 11. jeb “diplomātu barakā”, kur turēja diplomātus, poļu mācītājus, universitātes profesorus... Tur bija arī gandrīz visa agrākā Lietuvas valdība. Vēlāk es dzirdēju, ka viņu barakā bijuši pieejami pat zviedru laikraksti un Bruno Kalniņš vienīgais pratis tos lasīt. Kādā 11. barakas telpā bija arī skaļrunis, ar ko varēja dzirdēt vācu propagandas raidījumu. Bet arī no tiem vērīgs klausītājs varēja izlobīt informāciju par stāvokli frontē. Kaut tolaik, 1944. gada rudenī un ziemā, vācieši joprojām stāstīja, ka karā uzvarēs. (Līdzīgi kā nupat Irākā, kad amerikāņi jau bija Bagdādē, bet blakus kvartālā Huseina režīma propagandas ministrs vēl televīzijas žurnālistiem apgalvoja, ka amerikāņi tiks sakauti.) Protams, lai izprastu to dienu notikumus Štuthofā, jāņem vērā nometnes ārkārtīgi bīstamā situācija un nomācošā atmosfēra. Taču ik reizi, redzot Konstantīnu Čaksti vai Bruno Kalniņu, mums sirdīs uzliesmoja cerību stariņš – būt atkal brīvība. Stariņš, kam bija lemts piepildīties.

Lēciens brīvībā

Eižens Dorets bijušajā Štuthofas koncentrācijas nometnē 2003.gadā Foto: Dzintra Geka	Eižens Dorets Latvijas okupācijas gadā Foto no ģimenes arhīva

Pienāca diena, kad nometni sāka evakuēt. Nometnes evakuācija jau nenotika vienā dienā. Sākumā mēs no malas noskatījāmies, kā esesieši “Himlera alejā” sakomplektēja pirmo kolonnu – pa desmit cilvēkiem blakus rindā un tā kādas piecdesmit rindas. Pavisam tātad kolonnā bija kāds pustūkstotis ieslodzīto. Abās pusēs ar automātiem bruņoti sargi ar suņiem.

Tad pienāca arī mūsu kārta. Arī mūsu kolonnu saformēja “Himlera alejā”. Katram ieslodzītajam iedeva pa puskukulim maizes, kas bija sacepta ar zāģu skaidām, un piekodināja, ka šī pārtika mums ir visam ceļam. Taču neteica, cik ilgs būs gājiens. Neatkarīgi no tā mēs to maizi apēdām jau pirmajā stundā, tik liels bija izsalkums. Katram bez svītrainā cietumnieka apģērba vēl iedeva plānu segu uz pleciem, kaut bija ziema un sals.

Arī mūsu kolonna bija desmit cilvēku platumā un kādu piecdesmit šādu rindu garumā. Iznāca tā, ka mēs ar Normundu atradāmies pēdējā rindā, pašā kreisajā malā.

Nezinu, cik stundas jau bijām gājuši, taču jau krēsloja, kad kārtējo reizi apstājāmies. Mums bija noteikts, ka ik reizi, kad pretim brauc kāda mašīna vai vezums, kolonnai jāapstājas un jānoiet ceļa labajā malā, lai palaistu garām. Kādu brīdi stāvējuši, izdzirdām priekšā kādu troksni. Mūsu tuvākais sargs ar suni arī paskrēja uz priekšu skatīties, kas tur notiek. Mēs ar Normundu, bez sarga palikuši, sajutām, ka šis ir mūsu brīdis. Zibenīgi saskatījāmies un, ne vārda neteikuši, ielēcām grāvī, kas, par laimi, izrādījās pilns ar sniegu, tā ka uzreiz iegrimām tajā un steigšus vēl rausām sev virsū sniegu. Tobrīd arī stipri sniga. Sargi mūs nebija pamanījuši, arī pārējie ieslodzītie uz mūsu bēgšanu nekādi nereaģēja.

Grāvī gulējām vēl kādu stundu, kaut jutām, ka kolonna jau sen aizgājusi, tik lielas bija bailes un alkas dzīvot. Ja mūsu bēgšanu pamanītu, iznākums būtu tikai viens – mūs momentā nošautu.

Tikai pēc krietnas stundas mēs iedrošinājāmies iziet uz ceļa. Sākās mūsu slepenais ceļš uz Gdaņsku, toreizējo Dancigu. Gājiens brīvībā. “Nāves gājiena” kārtējā kolonna bija izzudusi tumsā un sniegputenī.

Tagad mēs zinām, ka ar vienu šādu kolonnu nāvē aizgāja arī Konstantīns Čakste – cilvēks, kurš mums grūtā brīdī deva cerību.

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors