Par d’Estēna konstitūcijas trūkumiem

Luksemburgas Ministru prezidents Žans Klods Žonkērs:

Jums kā mazo ES dalībvalstu sacelšanās vadītājam vajadzētu priecāties, ka konstitūcijas projekts nedod iespēju lielajām dalībvalstīm dominēt pār mazākajām.

Teksta ievirze dažos mazākajām valstīm svarīgos jautājumos ir pareiza. Tomēr citādi es konstitūcijas projektā saskatu vērā ņemamus trūkumus. Eiropas politikā piedalos jau 20 gadus un vēl nekad neesmu redzējis tik nepārskatāmu pasākumu bez demokrātiskas ideju konkurences.

Vai Konventa prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns tika galā ar pienākumiem?

Noveļot vainu uz kādu atsevišķu personu, lietas vienkāršākas nekļūs. Žiskārs stājās Konventa vadībā, lai līgumu sakārtošanu padarītu transparentāku, taču tas nenotika. Mēs taču neesam muļķi, es un citi valdību vadītāji. Līdz šim Konventa iesniegtais teksts ir pilnīgi nelasāms. Eiropas pilsoņiem taču ir tiesības, līgumu parakstot, zināt, kurš kad kā un par ko Eiropā būs atbildīgs.

Ko jūs ar to domājat?

Relatīvi bezspēcīgais Eiropas Padomes prezidenta amats efektivitāti nepalielinās. Es joprojām nesaprotu, kāda būs pārējo valstu valdību vadītāju izvēles kārtība un kādas būs viņu kompetences. Tātad man tas joprojām ir spokains ceļojums pilnīgi tumšā telpā.

Mazās valstis, lai nostiprinātu Komisijas lomu, iebilda pret spēcīgu Padomes prezidentu.

ES taču nesūdzos par to, ka Žiskāra ideja Padomes prezidentu padarīt par pirmo personu Eiropā izrādījusies nespējīga saņemt vairākuma atbalstu. Taču esmu pret to, ka Žiskāru apsveic, ka viņš ir atteicies no kaut kā tāda, ko viņam vispār nebūtu vajadzējis ieteikt.

Kāpēc viņš nedrīkstētu mācīties no kļūdām?

Ja kāds Nicas līgumu kritizē, kā to dara Žiskārs, un tad pieļauj to pašu kļūdu, kas sanāksmi Nicā gandrīz noveda līdz kraham, proti, organizē cīņu starp lielajām un mazajām dalībvalstīm, tas nedrīkst pieļaut, ka viņu apsveic par lielu vadītprasmi. Viņš zaudēja cīņā ar mazajām un vidējām dalībvalstīm. Tā vietā, lai ieteiktu kaut ko tādu, kas dotu iespēju panākt konsensu, viņš izprovocēja strīdus.

Kāpēc jūs joprojām esat pret vājo Padomes prezidentu bez balsstiesībām, kurš turklāt nedrīkstēs būt arī no valstu un valdību vadītāju loka?

Vienmēr esmu uzskatījis, ka Eiropas Savienības prezidents nedrīkst kļūt par galveno Eiropas pārstāvi. Tagad viņš nebūs tas, kurš spēlē noteiks visu un viņš nevarēs būt arī tas, kurš spēli sabojā.

Vai tas būtu progress, ja, vēlākais, 2006. gadā tai būs savs ārlietu ministrs?

Šo priekšlikumu izteica Beniluksa valstis un jau no paša sākuma atbalstīja arī pārējās, izņemot Lielbritāniju. Tātad tas nav ekskluzīvs Konventa nopelns. Taču nav skaidrs, kurš faktiski noteiks un pārstāvēs ES ārpolitiku - vai ES ārlietu ministrs? Vai varbūt Padomes prezidents? Visi kopā, vai arī visi cits pret citu. Es labprāt noskaidrotu, kā tam būtu jāfunkcionē…

Vai jums nekas labs nav sakāms par Konventa darbu?

Ir sasniegts arī būtisks progress. Piemēram, Pamattiesību hartas iekļaušana konstitūcijā, lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu atsevišķos tieslietu un iekšpolitikas jautājumos. Tas ir progress, bet ne tik milzīgs, ka to nespētu panākt arī valstu un valdību vadītāji. Taču ārējā un drošības politikā, kā arī galvenajos nodokļu politikas jautājumos arī turpmāk spēkā būs vienbalsīgums. Kur ir palikusi Vācijas un Francijas pretestība, aicinot atteikties no vienbalsīguma principa ārējā un drošības politikā, lai paplašināto ES padarītu rīcībspējīgāku?

Šķiet, ka Parīze labprāt saglabātu veto tiesības.

Ja nav nekādu perspektīvu atteikties no veto ārējā un drošības politikā, tad, pēc manām domām, Konvents šajā galvenajā Eiropas nākotnes punktā ir piedzīvojis neveiksmi. Šaubos, vai valdību vadītāji patiesi vēlas likvidēt ārpolitikas blokādi, atsakoties no nacionālajām veto tiesībām.

Ko tad, ja jūsu šaubas ir pamatotas?

Ja attiecībā uz veto tiesībām nekas pamatā nemainīsies, Konvents un prezidijs nevarēs apgalvot, ka ES ir sagatavota nākotnei. Tā būtu publikas maldināšana. Un nākošās krīzes gadījumā kaut kur Āfrikā vai citur atkal piedzīvosim jaunu šķelšanos.

Vai Eiropas ārlietu ministra spēles telpa ir pārāk maza?

Viņš gan drīkstēs izteikt priekšlikumus, taču ļaunuma sakne ir tā, ka tos gandrīz vienmēr vajadzēs pieņemt vienbalsīgi. Noteicējas būs vadības, un pāreja uz ārpolitikas integrāciju joprojām nenotiks. Taču tai ir jānotiek ļoti drīz.

Ko jūs domājat par dažu Eiropas intelektuāļu publikācijām, ka ES avangards galvenokārt ir vajadzīgs tādēļ, lai varētu labāk pretoties pasaules varas - ASV - netaisnajām prasībām?

Pretošanās amerikāņu pārmērīgajai ietekmei vai sistemātiska alternatīvu meklēšana ASV politikai nevar būt noteicošais iemesls kādas ES valstu grupas ciešākai sadarbībai. Mērķim ir jābūt patstāvīgai politikai. Ja nepieciešams, arī pret Vašingtonu. Tomēr sapratīgāk būs, ja ES un ASV sadarbosies.

Eiropas avangarda izveidošana vēl vairāk padziļinās šķelšanos ES.

Tā nedrīkst notikt. Taču man ir jākonstatē, ka Konvents savas darbības mēnešos plaisu starp lielajām un mazajām dalībvalstīm ir padziļinājis. Pat tagad 16 valstis vēršas pret institucionālajām izmaiņām un labprātāk paliktu pie Nicas līguma.

Vai ES piedzīvo dziļu krīzi?

ES joprojām pastāv briesmas atkal attīstīties par brīvās tirdzniecības zonu - tikai augstākā līmenī.

Pēc “DER SPIEGEL” intervijas