Par ministres laimi kā kalpošanu

Kultūras ministre Ingūna Rībena:

Reti kurš no jaunajiem ministriem ir ievadīts amatā tādā tautas uzticībā un paļāvībā, kā tas noticis ar kultūras ministri Ingūnu Rībenu. Viņa ir sabiedrības cienīta, valdības locekļu vērtējuma galotnē. Pagājušajā gadā Ingūnai Rībenai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Kāpēc tāda tautas uzticēšanās un labvēlība? Laikam tāpēc, ka tā ir godam aizmaksāta ar vairāku gadu sirds un smadzeņu enerģijas tēriņu “Aģentūrā Rīga-800”, ko pēc tam vainagoja krāšņās, neaizmirstamās Rīgas jubilejas svinības. Taču I. Rībena nebūt negatavojas dusēt uz lauriem. Īsā laikā ir paveikts daudz: iesākts būtisks dialogs ar kino darbiniekiem, teātros izcīnīts algas paaugstinājums, sākts darbs ar Dziesmu svētku likumu. Iespējams, ka ministre tiek cienīta par viņas patieso, neuzspēlēto demokratismu, par to, ka nesvaidās ar tukšiem solījumiem.

Kuri Kultūras ministrijai patlaban ir karstākie darbības lauki?

Steidzami un neatliekami veicamo aizvien esmu pakļāvusi galvenajam pamatprincipam - kultūrai jākļūst par ikdienas nepieciešamību, neatņemamu dzīves daļu. Tā, kā tas savulaik bija mūsu senčiem, kas dzīvoja dainu pasaulē. Protams, laiks ir cits un mēs esam citi. Taču, ja runājam par mūsu nacionālo identitāti, tās pamatus joprojām veido dziesma, kas palīdz mūs saturēt kopā garīgi un morāli.

Viena no šīs valdības prioritātēm ir spēcīga laikmetīga nacionālā identitāte. Par to domājot, ministrijā par galveno esam izvirzījuši uzdevumu nodrošināt ilgu mūžu Dziesmu svētku tradicijai. Un tas nozīmē rūpēties ne tikai par to, lai ik pēc pieciem gadiem valsts piešķirtu naudu grandiozu svētku sarīkošanai, bet visupirms - lai tiktu nodrošināti šo svētku pamati, barota sakņu sistēma, kas iesniedzas ikvienā Latvijas stūrītī. Tas nozīmē saglabāt tautas mākslas procesu, tradicijas nepārtrauktību. Svarīgi ir panākt, lai cilvēkiem būtu silta vieta, kur mēģināt, lai koru un citu tautas mākslas kopu vadītāji saņemtu normālu atalgojumu, lai tiktu sakārtota izglītības sistēma...

Daudz lielāka vieta būtu ierādāma tautas namiem un kultūras namiem kā centriem, kas nosaka visu vietējo kultūras dzīvi. Bez valsts atbalsta vietās, kur pašvaldību vadītāji nav kultūras patrioti, šie nami strauji komerciālizējas un izspiež tautas mākslas un amatiermākslas kopas.

Vai tavā programmā iekļaujas arī Gaismas pils būve?

Arī domājot par Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu, kas ir viena no mūsu prioritātēm, visupirms prātā jāpatur Latvija. Viena Gaismas pils projekta daļa ir jaunās ēkas celtniecība, otra - mūsdienu informācijas sabiedrībai atbilstošs ēkas saturs, kas saistīts ar bibliotēku vienotās informācijas sistēmas ieviešanu. No šā gada budžeta internetam tiks pieslēgtas vismaz 250 bibliotēkas - ceturtā daļa no visām.

Veidojot līdzsvarotu kultūrvidi, esam ieklausījušies architektu vēlmē iekļaut architektūru kā mākslas nozari Kultūras ministrijas kompetences jomā. Līdz šim architektūru saprata vienīgi kā technisku būvniecības procesu. Pirms dažām nedēļām Ministru kabinetā tika izskatīts jaunais Kultūras ministrijas nolikums un tajā iekļauta arī architektūra.

Laikmetīga nacionālā identitāte nav iespējama bez vēsturiskās atmiņas.

Latvijas valsts 85. gadā mums ir īpašs pienākums izvērtēt 20. gadsimtu Latvijas vēsturē. Krišjānis Kariņš, “Jaunā laika” Saeimas frakcijas vadītājs, pareizi atgādināja, ka nav puspatiesības vai trīsceturtdaļpatiesības, ir vienīgi patiesība vai meli. To varētu teikt par manipulācijām ap Latviešu leģionu un citiem kardināli svarīgiem jautājumiem. Mums nav jākautrējas par savu vēsturi, tā ir jāanalizē un jāskaidro, lai bērni neaugtu par tumsoņām.

Diezgan biedējoši ir tas, cik maz jaunā paaudze zina par mūsu valsts vēsturi. Man negribas viņus vainot. Viņu vecāki droši vien metušies biznesā vai karjēras īstenošanā un veidojuši savas atvases par košiem patērētāju sabiedrības pārstāvjiem. Ja jaunie cilvēki nemitīgi dzirdējuši, kā vecāki runā par pirkšanu, pārdošanu, mainīšanu, ja viņi klausījušies, ka jāmaina automašīna, jo tagadējā jau morāli novecojusi un neatbilst līmenim... Tāpēc šogad Kultūrkapitāla fonds ir iecerējis atbalstīt dažādu mūsu tautas pagātnes liecību iemūžināšanu. Jo kultūra, kā saka populārais krievu rakstnieks Andrejs Bitovs, ir “spēja cienīt citu, spēja cienīt maizi, zemi, dabu, vēsturi un kultūru - tātad cieņa pašam pret sevi, pašcieņa”. Un vēl viņš piebilst, kultūra ir “spēja nepierīties”. Labāk nav iespējams pateikt.

Ko no pēdējā laikā redzētā vai dzirdētā tu varētu nosaukt par mūsu nacionālās identitātes košāko zīmi?

Mani satrieca Brigaderes “Raudupietes” uzvedums Dailes teātrī. Daudzi šaubījās, vai režisors Michails Gruzdovs spēs tik dziļi izprast klasiķi Brigaderi, mūsu nacionālo pērli. Taču izrādās, ka liels talants citu tautu nacionālās vērtības izjūt tikpat dziļi un negaidīti kā tautai piederīgais. Man “Raudupietes” izraisītais satricinājums nepārgāja vairākas dienas. Arī Indra Briķe galvenajā lomā ir ģeniāla - nebaidos lietot šo vārdu. Vēl mani pārsteidza ārkārtīgi gaišā, labvēlīgā noskaņa šāgada Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā. Tā ir jāsaglabā. Pat tad, ja citam šķiet, ka kāds, piemēram, koris “Latvija”, balvu ir saņēmis jau trešo reizi. Balva taču tiek piešķirta par aizvien jauniem sasniegumiem.

Tas, manuprāt, ir apliecinājums kora un diriģenta Māra Sirmā tiešām augstajam līmenim.

Tieši tā. Šajā sarīkojumā Operas namā īpaši bija izjūtama noskaņa, par ko, pasniegdama balvu, sacīju jaunajam talantam - pianistam Vestardam Šimkum: bez tēvu zemes dubļiem ir arī tēvu zemes debesis. Par tām visiem būtu jādomā vairāk. Vestarda godināšanai izvēlējos rindas no Ojāra Vācieša “Klavierkoncerta” - par mūziķi, kuram no “pirkstu lāstekām pil dvēsele un acis pilnas pelnu”. Liels talants ir Dieva dāvana un elles mocības vienlaikus. Man grūti saprast diskusijas saistībā ar Ojāra Vācieša gadu. Ne jau tiem remdenajiem būs spriest par Vācieti, ne viņiem savu olekti klāt likt, un vēl mazāk viņiem ir tiesības runāt par to, vai Vācieti var saukt par tautas sirdsapziņu. Lietderīgāk būtu rīkot diskusijas par zemas morāles, vardarbības un lētu izpriecu propagandu plašsaziņas līdzekļos, arī TV.

Kā var novērtēt šo draudīgo lejupslīdi? Pasaulē populāri psichologi un psichiatri vairākkārt pauduši, ka, nesamērīgi daudz runājot un domājot par nelaimi, neveiksmi un visādām negātīvām parādībām, apziņā var iedarboties nevēlams mechanisms. Cilvēks it kā sāk rotēt ap nelaimes priekšnojautas asi un nereti tā piesauc nelaimi.

No tā vienmēr instinktīvi esmu sargājusi sevi un savus tuviniekus, tāpēc mājās cenšos nepārrunāt nelaimes un nepatikšanas. Tā laikam ir mana pašaizsardzība. Taču izplatīta ir vēl kāda cita, ne mazāk bīstama tendence. Visādos veidos un dažādos līmeņos tiek populārizēts viedoklis, ka laime ir bauda vai komforta radīta labsajūta. Tas nu ir neslēpti cinisks patērētāju sabiedrības viedoklis, ar ko ļaunprātīgi vai aiz muļķības tiek saindēta jaunās paaudzes apziņa.

Daudz tuvāks man ir uzskats, ka laime ir kalpošana. Kad man sāk šķist, ka grūst pasaules pamati, pārlasu vienu no Mātes Terēzes atziņām: “Klusuma augļi ir lūgšana, lūgšanas augļi ir ticība, ticības augļi ir mīlestība, mīlestības augļi ir kalpošana, kalpošanas augļi ir miers.”

“LAIKS”; pēc I. Lagzdiņas intervijas “Laime ir kalpošana”