Ar savu stāju, ticību, tradīciju pasaules vējos

Latgaliešu trimdas literatūra. Fakti un domas

Ilona Salcēviča, literatūrzinātniece

Grāmatā “Latgale stāsta simts gadu” autore atspoguļo latgaliešu daiļliteratūras attīstības gaitu gadsimta garumā. Cerams, ka tā iznāks līdz 2004. gada aprīlim, kad Latgale svinēs drukas aizlieguma atcelšanas simtgadi. Publicējam nodaļu par trimdas latgaliešu memuārliteratūru. Te ir Latgales cilvēka pasaules uzskats, izglītības iespējas, baznīckungu vizitācijas, godi un svētki, ubagi, sīktirgotāji, īpatņi. “LV”

Par tikuma spēku, kas lielāks par likuma spēku

Rakstnieks Jānis Klīdzējs 1969. gadā žurnāla “Dzeive” 94. numurā publicētajā intervijā ar latgaliešu kultūras pētnieku Miķeli Bukšu atzina, ka trimdā dzīvojošo latgaliešu rakstītāju stiprā puse ir publicistika, atziņu esejas, zinātniskās valodas, kultūras un vēstures apceres, kā arī atmiņu literatūra. To autori ir daudz mācījušies, studējuši arī vēl pēc akadēmisko grādu iegūšanas. Viņu zināšanas, apvienotas ar personisko pieredzi, dara arī viņu atmiņas par vērtīgiem kultūrvēstures apcerējumiem.

Trimdas latgaliešu memuārliteratūrā, vai tās būtu īsas atmiņas vai garāki darbi, tāpat uz atmiņām balstītajos daiļprozas darbos sastopamas vairākas caurviju tēmas, motīvi un tēli, kas iet no darba uz darbu, atkal un atkal atkārtojoties, taču ikreiz zīmētajā ainā ienesot kādu jaunu detaļu, jaunu niansi, tādējādi bagātinot tēlojamo ainu, darot to krāšņu, bagātu un reljefu. Kā pats pirmais motīvs te minams – Latgales cilvēka kristietībā un tradīcijās balstītais pasaules uzskats. Pats spilgtākais darbs ar šādu ievirzi ir tēlojums vai nodaļa, bet to varētu saukt arī par eseju – “Muna tāva ticeiba” Leonarda Latkovska grāmatā “Dzymtōs zemes ļaudis”(1966). Autora galvenais nodoms bija parādīt Latgales mazo cilvēku, tādu, kāds viņš dzīvoja Latgales lauku sētā un kādu bija daudz, jo audzināšana un tradīcijas cilvēkus par tādiem izveidoja. Autors apraksta savu tēvu, vienkāršu, skolās negājušu zemnieku, kurš prata visus darbus, zināja lietu kārtību, bija godīgs, strādīgs, caur un caur krietns cilvēks ar sentēvu dzīvesziņā un tradīcijās balstītu pasaules uzskatu. Jēdziens ticība šajā darbā lietots nevis reliģiskā, teoloģiskā nozīmē, bet gan drīzāk kā stāja, pārliecība, te ietverot arī reliģiskos uzskatus, kas, saprotams, Latgales cilvēkam bija katoliski.

Pēc tradīcijas centrālo vietu Latgales ļaužu istabā ieņēma galds, un šo ideju mākslinieks Jōņs Trūps ir paudis grāmatas vāka zīmējumā, par kuru pats mākslinieks vēstulē autoram izsakās: “Vōka biļdē ir tālōts Latgolas mozūs ļaužu golds, pi kura i pi ols žbana sasapuļcēja i vacī i jaunī, i leli, i mozi, i puiši i meitas, kur tyka sprīsts un pōrrunōts vyss, kas dzeivē gadejōs. Tys golds beja sova veida latgaļu “Forums”, sovstarpejōs vīsmīleibas, kūpejōs dzeives, ticeibas un volūdas kūpšonas un izpausmes vīta.”1

Apcerējumu autors iesāka ar Tacita citātu latīņu valodā: “Plus ibi boni mores valent quam alibi bonae leges” un tā tulkojumu latgaliski: “Tur lobim tykumim ir vairōk spāka nakai cytur lobim lykumim.”2 Ģimenes tradīcijas un audzināšana bija tas nerakstītais likums, pie kuras tēvs turējās bez atkāpšanās, un viņu vadīja stingra un skaidra pārliecība, ko cilvēks drīkst un ko viņš nedrīkst. Kad šī eseja bija publicēta, mākslinieks Juris Soikans autoram nosūtīja pateicības vēstuli. Šī tēma ieņem centrālo vietu visā latgaliešu literatūrā, tajā skaitā arī trimdinieku memuāros.

Par skološanos un izglītības ceļu

Latgales bērnu lielum lielajai daļai kā senākos laikos, tā arī 20. gadsimtā izglītības ceļš sākās “mātes skolā pie ratiņa”. Visas mātes arī samērā senajos un tumšajos laikos prata vismaz lasīt lūgšanu grāmatā. Citādi baznīckungs pārus nelaulāja, un iespējamais atteikums laulāt lasīt neprašanas dēļ bija arī liels negods. Mātes skola pie ratiņa aprakstīta vai vismaz minēta lielākajā daļā latgaliešu darbu, jo tai gājuši cauri gandrīz vai visi autori. Kad bērns bija sasniedzis vajadzīgo vecumu – septiņus, astoņus gadus, viņam bija jāsēstas mātei līdzās uz maza soliņa, kad viņa vērpa un viņai bija cik necik laika un iespējas mazajam ierādīt burtus un boksterēšanas pamatprincipus. Mācīšana, īpaši senākajos, drukas aizlieguma laikos notika pēc vecām lūgšanu grāmatām, vēlāk gan jau pēc ābecēm jeb lementariem.3 Māte rādīja burtu un nosauca tā pieņemto apzīmējumu — bē, cē, dē, em, en, el utt., un bērnam bija grāmatā rakstītie burti jāsauc kopā, kas nepavisam tik viegli rokā nedevās: “Dē, ī, vē, es — Dīvs, bē, ā, er, en, es – bārns” utt. Bērni lielākoties tekstu izmācījās no galvas un tad bakstīja attiecīgo rindiņu ar kādu kociņu un sauca to skaļā balsī. Kļūdu un misēšanos netrūka. Visi autori izsaka izbrīnu, kā viņi tādā veidā vispār iemācījušies lasīt, bet visi tomēr iemācījās.

19. gs. sākumā visā Latgales teritorijā pastāvēja draudzes skolas, kuras krievu valdība centās izskaust, jo tās neatbilda pārkrievošanas sistēmai. Lai izbēgtu no pārkrievošanas un labāk sagatavotu bērnus katehisma apmācībai, darbojās “ceļojoši skolotāji” vai gadījuma vairumā skolotājas, sauktas par direktorkām, darakterkām u.tml. (no poļu valodas). Šādas skolotājas laiku pa laikam tika gatavotas īpašos kursos (tādi rīkoti Krāslavā, Ilūkstē, Varakļānos, Viļānos, Viļakā u.c.). Centīgas un dievbijīgas jaunavas tur tika apmācītas labi lasīt, rakstīt, zināt katehismu un šo to no svētās vēstures, arī prast dziedāt. Tad viņas gāja tieši tautā, mācīja privāti, un viņu darbam bija liela nozīme, lai arī viņas pašas nebija baudījušas sevišķi dziļu un plašu izglītību, un gadījās arī tā, ka bērni viņām uzdeva jautājumus, uz kuriem viņas nebija spējīgas atbildēt. Šādas skolotājas spilgti aprakstītas trimdas memuārliteratūrā.

Piemēram, Marijas Andžānes grāmata “Izejas punkts” (1982), tēlojums “Darakterka”: “Jei ir taida gara un taisna kai bazneicas svece. Īt tai kai typynōdama un tik taisni sevi nasdama, it kai byutu “slūtas kōtu nūrejuse”[..] Darakterka īt nu sātas uz sātu, palykdama ik pi vīna nu sovim mōcamim pa nedeļai. Tur jai dūd gultu un uzturu, cansdamīs gataveit kū lobōku.

Nedeļa izabeidz ar svātdīnes reitu, kod pēc jōs atnōk kaids nu pīaugušim un paleidz pōrsaceļt uz cytu sātu. Tys ir taids kai īlyugums, kai aicynōjums nōkt un pamōceit naprūtūšūs. Pavadeitōjs pajam jōs divejas sūmas un īt pa prīšku, itkai ceļu rōdeidams. Jei poša nas padusē grōmotas, storp kurom ir lementars, Svātō vēsture, kalendars, Kas nūtyka Ļurdā4, Genoveva5, Kūkle6. Jei īt apzynōti cāli, sekōdama vedējam.” [..]

Darakterka drusku atsaškir nu cytom solas7 sīvom ar tū, ka jei gērbās pēc piļsātas mūdes, nosoj, tai saucamōs, “pērktōs drēbes”. Pavasarī un rudīnī staigoj angļu uzvolkā un šalli ik dīnas.”8

Šādas “darakterkas” vai “direktorkas’” vai vienkārši skolotājas tēls ir vai visos memuāros, jo tādas darbojās itin visos pagastos, pretodamās varmācīgajai pārkrievošanas politikai. Te spilgts piemērs ir Bonifacija Briškas atmiņu tēlojums “Bitīnes škola” grāmatā “Latgola – muna tāvzeme” (1984). Varakļānu pagastā un draudzē Lubāna ezera malā atradās Ļōdōnu ciems un bobuļa (bezzemnieka) Bitāna mājiņa, kur no 1895. līdz 1920. gadam darbojās t.s. Bitīnes škola. Par skolotāju te darbojās Bitāna sieva Apolonija, saukta Bītīne. Viņa bija uzņēmusies pienākumu iemācīt bērnus tekoši lasīt pātaru grāmatā, orientēties tās saturā, protot tajā sameklēt vajadzīgos gabalus. Bērni skolā ieradās ar lielākām vai mazākām priekšzināšanām: vairāk vai mazāk pazina burtus, prata izlasīt īsākus vārdus un vairumā gadījumu pazina pulksteni. Šīs zināšanas bija gūtas iepriekšminētajā “mātes skolā pie ratiņa”, no vecākajiem brāļiem un māsām, krustvecākiem un citiem tuviniekiem.

Rakstīšana kā atsevišķs priekšmets nebija paredzēta, taču bērni pēc pilna kursa beigšanas tik pamatīgi bija piesavinājušies lūgšanu grāmatas valodu, atsevišķus izteicienus, domu izteiksmes veidu un burti tik pamatīgi viņiem bija iespiedušies apziņā, ka savas domas attiecīgās grāmatas valodā un izteiksmē viņi spēja izteikt ar “drukāšanu”, t.i., drukāto burtu zīmēšanu.

Bitīnes skolu savā grāmatā “Dzymtōs zemes ļaudis” (I, 1966) min arī Leonars Latkovskis, un viņa sniegtās ziņas apstiprina B. Briškas rakstīto. Vismaz pirmos deviņus pastāvēšanas gadus šī skola bija nelegāla – drukas aizlieguma laikā arī bērnu apmācīšana latīņu alfabētā un katoļu ticībā bija aizliegta. Bija stingri noliegts sapulcināt vairāk par diviem, trim bērniem, tādēļ kāds vienmēr uzmanīgi vēroja apkārtni, vai netuvojas kāds svešinieks, un, ja tā gadījās, tad bērni tūlīt centās izklīst, sāka skraidīt, rotaļāties vai darīt kādus saimniecības darbus. Tā skola spēja pastāvēt. Vēlāk, neatkarīgās Latvijas laikā, šāda bērnu apmācīšana aizliegta nebija, bērni varēja mācīties droši, un viņu vecāki Bitīnei atlīdzināja, parasti, protams, graudā, iedodami kaut ko no pārtikas.

Ar izglītības tēmu zināmā mērā saistītas baznīckungu vizitācijas. Garīdznieks vismaz reizi gadā apbraukāja draudzi, izklaušināja lielos, galvenokārt par nodokļu un nodevu maksāšanu, bet visvairāk bērnus, vai viņi zina pātarus un “atsaceibu”, t.i., katehismu. Visi šim notikumam ļoti nopietni gatavojās, uz visiem tas atstāja lielu ietekmi. Visspilgtāk šis notikums attēlots M. Andžānes grāmatā “Izejas punkts” un Dektera9 darbā “Dorvas cīma ļaudis”(1970), tāpat kopnacionālajā latviešu valodā uzrakstītajā J. Klīdzēja romānā “Cilvēka bērns”(1956), kā arī tāda paša nosaukuma J. Streiča filmā.

“Divi nedeļas pyrms Zīmassvātkim pōrs dīnas Dorvas cīms atsaroda trauksmes stōvūklī. Tei nabeja kara trauksme, bet dažā ziņā revizijas trauksme. Bazneicā beja izsludynōts, ka jūs apmeklēs bazneickungs.

Sōcēs pucēšonōs i gatavōšonōs. Veirīši roka snīga koponas īlōs, spraude egleites celeņa molā, lai nu jauna naaizputynōtu snīgs, balsynōja cepļus uastobōs. Lalōkī bārni gatavōja papeira pučes svātbiļdem, leimēja sīnas ar špalerim voi avīzem, — kotrys pēc sovom īspējom. Sīvītes berze un mozgōja usobā greidas, grīstus, goldus, sūlus un lūgus.[..] Mōtes trenēja bārnus uzvedeibā, kai nūstōt, kū saceit, kai bazneickungam rūku nūbučōt. Deve ari pādejū sleipējumu pōtoru zynōšonā un atsaceibōs; [..] “Brauc, brauc, taisni pi myusim!”[..]

“Vysim pōrskrēja korsti drabuli pa kaulim, it kai byutu jōsastōj smoga eksamena prīškā. Klusādami sasakōrtōja ryndā storp bolti klōtū goldu i durovom. Pītereits ar vīnu rūku stypri īsakēre mōtes lyndrakūs, ar ūtrū izmēginōja krysta pōrmesšonas tehniku. Ari lelō lyugšonu grōmota stōvēja nūlykta gataveibā un kūceņš īlykts losomā vītā.

Jākubs atvēre durovas vysā plotumā, soltuma mōkuli breivi drōzēs īškā un aiz tim tyuleņ ļūti dūšeigs bazneickungs kai kopona, kam durovas gondreiž par šaurom. Vaigs jam beja opols kai mēness, uz placim leidz papīžim gara kažuka pelerina, apakšā redzējōs bolta komža.10 Kod nūjēme zvārōdas spolvōtū capuri, atsaklōja jō bezmotainō golva, plyka kai ūla.

“Lai byus pagūdynōts kungs Jezus Krystus!” jys sveicynōja.

“Myužeigi myužam, amen!” vysi kūpeigi atbiļdēja.[..]

“Eik pi manis, mozais! Kai tevi sauc? Parōdi sovu gudreibu!”

Pītereits žigli skrēja pi lelōs pōtoru grōmotas un, atvēris tymā vītā, kur kūceņš īlykts, pēre vaļā bez kavēšonōs:

“Ey-eystyns krysteits cy-cylvāks lyudz Diva ar paziejmeibu, ar cereibu, nu sirds dybyna, taj, kiej lyudzia sova Tava Kungs Jezus Christus uz Eleja kolna. Diel vysim ir lobs un želigs, kay bie-bieja Kungs Jezus Christus – naturadams iksz — iksz siavias liep-liep-niejbas…”11

Vairākos latgaliešu memuārprozas darbos stāstīts par iespējām, kādas bija pēc izglītības alkstošam jaunietim arī tad, ja viņa vecākiem nebija tam pietiekamas rocības. Jau pat cara laikos izglītības iespējas bija, ja tikai jaunietis bija uzņēmīgs un centīgs. Ļoti daudzi Latgales trūcīgie cilvēki, pat vairāki tūkstoši, brauca uz Pēterpili darba un peļņas meklējumos. Darbu tur arī atrada, un, ja cītīgi strādāja, tīri labi nopelnīja. Diemžēl lielākajai daļai ar to arī pietika. Tikai uz pirkstiem skaitāmi cilvēki, un tieši pie tiem pieder vēlākie memuāru rakstītāji, tiecās pēc izglītības. Tiem, kas to ļoti, ļoti vēlējās, kam pietika uzņēmības, neatlaidības un sīkstuma, tas arī izdevās. Te spilgtākais piemērs ir Helēna Laurinoviča-Proņevska un viņas darbu varone Viktorija, kas ir autobiogrāfisks tēls.12

Viņai nepalīdzēja praktiski neviens, un tikai ar milzīgu neatlaidību viņa spēja šūdama nopelnīt tik daudz naudas, ka pusgadu varēja apmeklēt kursus dienā par 3., bet vakarā par 4. pamatskolas klasi un tā viena gada laikā iegūt pilnu pamatskolas izglītību. Vēlāk viņa tādā pašā veidā turpināja apgūt ģimnāzijas vielu, tikai uzrakstīt atmiņas par šo periodu autore nepaguva.

Arī Jezups Grišāns13, viņam gan palīdzēja vecākais brālis, bez pārmērīgām grūtībām Pēterpilī pabeidza grāmatvežu kursus, dabūja labi atalgotu vietu bankā, bet tad pārdomāja un iestājās garīgajā seminārā. Kā viņa, tā H. Laurinovičas-Proņevskas darbos diezgan detalizēti aprakstītas šīs izglītības iespējas, kursu daudzveidība, eksāmenu likšanas kārtība. Visos darbos uzsvērts, ka cilvēku, kas no visa spēka tiecās pēc izglītības, nebija daudz.

Par latgaliešu godiem un dziedāšanu

Visos trimdas memuārliteratūras paraugos aprakstīti godi – gan tādi, kas saistīti ar cilvēka mūža ritējumu — kristības, kāzas, bēres, gan ar gadskārtu ciklu saistītie svētki. Tie Latgalē, kā jau katoļu zemē, cieši saistīti ar katoļu baznīcas liturģisko gadu, jo baznīca pratusi piemēroties kopš gadsimtiem pārmantotajām tautas tradīcijām. Galvenie svinamie svētki bija un, saprotams, ir Lieldienas, Vasarsvētki, Jāņi, Ziemassvētki, pa vidu atzīmējama Dvēseļu un Visu svēto diena rudenī un Dievmātes godam veltītais maija mēnesis, kā arī citi, parasti kādā konkrētā vietā īpaši svinami svētki, kas saistīti ar lielām atlaidām turienes baznīcā, kam sekoja tirgi un citas lielas ļaužu sanākšanas. Tādi svētki ir Svētā Donota diena Krāslavā jūlija pirmajā svētdienā, Svētā Viktora dienas atzīmēšana Baltajā svētdienā (nedēļu pēc Lieldienām) Varakļānos. Vasarsvētku dievkalpojums viskrāšņākais bija Sarkaņos un Aglonā. Dievmātes Marijas debesīs uzņemšanas svētki 15. augustā Aglonā sevišķi kupli sāka izvērsties tikai 30. gadu beigās, iespēju robežās pēc Otrā pasaules kara un it sevišķi mūsdienās.

Kristības. Ja runājam par trimdas memuārliteratūru, jāatzīmē, ka ļoti emocionāli un tajā pašā laikā ar šai autorei raksturīgo dramatismu tās tēlotas H. Laurinovičas-Proņevskas atmiņu grāmatā “Grymstūšōs saleņas”: “nōce naparosti borga zīma ar vējim un vātrom, lelim leitim un soltumim. Vysi lūgi beja aizsoluši, kai aizmyurāti. Pakši sprakšēja. Pat putni sasoluši kryta zemē. Izolkuši vylki zīmas naktīs blysynōja acis, izleiduši nu meža, skatejōa uz mōju pusi, voi navarātu kur dabōt kaidu laupējumu. [..]

Taidā soltā un borgā laikā Pranausku Jōņa gimine maņ kōre šyupeli kai trešajam bārnam. Vysa mōja sasakustēja. Kurynōja un siļdēja ustobas. Vysi gōja tur i atpakaļ. Vysim gribējōs redzēt jaunpīdzymušū meitini. Mōjinīķi sanōce kūpā un sprīde, kū dareit: kristeit tyuleņ voi uzgaideit syltōku laiku.

Bazneica beja deveiņu kilometru attōļumā. Lelōkū daļu ceļa jōbrauc pa mežu – nadrūši taidā soltā laikā: var uzbrukt izolkušī vylki, un ceļš ōrkōrteigi aizpyusts. Gaideit ari nabeja labi, jo bārnu jōkrysta tyuleņ, lai tys ilgi napalyktu nakryškōns. Vysaisi sprīde mōjinīki: — Kas tū var zynōt, kod kaida nalaime var uzbrukt. Saslymst voi nūmērst nakristeits, tod tai dvēseleitei nikod nabyus mīra viņā pasaulī.[..]

Pagōja nedeļa. Kaut soltums vēļ pīsaturēja, krystobas tyka reikōtas. Sabrauce cīmeni. Mōtes vacōkōs mōsas Annas veirs nu kolupīšim apsajēme byut par krysttāvu un mōtes jaunōkō mōsa Īva nu Īlyukstes – par krystamōti. Kyumi, sasagērbuši syltūs kažukūs, ībveisteja bārnu sagōs, sādōs plotajōs komonōs un aizbrauce uz Leiksnas bazneicu, nūkristeja mozū par Viktoriju un uz mōtes vēlēšonūs pīdeve ari ūtru vērdu klōt. Atsagrīze atpakaļ sveiki un vasali, nivīns nanūsola. Nu klōt asūšim cīmenim kaids sōce jūkōt: — Kaut moza meitine tu esi, bet soltums tevis napīveice. Laikam tev byus vīnmār laime pōrvarēt un uzvarēt vysus gryutumus tovā dzeivē. Tōpēc jau tev īdeve vōrdu “Viktorija!”14

Kāzu norisei un tradīcijām trimdas latgaliešu rakstniecībā veltīta vesela luga – Dektera “Kōzas”(1958). Kāzas daudz un plaši tēlotas vairākos latgaliešu literāros darbos – V. Lōča – Vaideāna romānā “Myuža dīnas”(1939), N. Neikšanieša romānā “Myura kolns”(1943) un šā paša autora lugā “Pādejais gods”(1944). No trimdā sarakstītajiem un publicētajiem darbiem minama L. Latkovska apcere “Kōzu tradicijas Latgolā”, kas pārpublicēta Dektera “Kōzu” 1990. gada izdevumā Latvijā. Atzīmējams arī Tadeuša Puisāna raksts “Kōzu tradicijas Latgolā” (Acta Latgalica 2., 272. – 288. lpp). Tie gan šoreiz nav memuārliteratūras paraugi, drīzāk – zinātniski apcerējumi, un tomēr lielā mērā autora personiskās atmiņās un pieredzē balstīti, it īpaši T. Puisāna raksts. Vispopulārākais kāzu rīkošanas laiks Latgalē bija no Ziemassvētkiem līdz Aizgavēnim. Pēc tam sākās lielais gavēnis, kad par tādām lietām nevarēja ne domāt, bet pēc Lieldienām pilnā sparā gāja lauku darbi. Arī rudeni līdz pat Adventei ļaudis bija stipri aizņemti darbos, un kāzas dzertas netika tik bieži kā pēc Ziemassvētkiem. Kāzu tradīcijas Latgalē ir aprakstītas un visādi citādi publiskotas tik daudz, ka šoreiz pie tām tuvāk nekavēsimies.

Bagātīgas un savdabīgas Latgalē ir arī bēru tradīcijas, kuru galvenā iezīme tieši Latgalē laikam gan ir ilgstošā psalmu dziedāšana katru vakaru, sākot ar aizgājēja nāvi, bet bēru priekšvakarā visu nakti līdz bēru dienai. “Vokorūs lelōkō daļa cylvāku puļcējōs tur, lai dzīdōtu psaļmus par nūmirējas dvēseli. Apbreinojama solidaritate ūtra bādōs un nasatrycynojama ticeiba aizkopa dzeivei. [..] Ustobā jau beja lels pulks dzīdōju, sasāduši aiz goldim, kas vīns pi ūtra vairōki kūpā salykti un apklōti ar boltim goldautim, nūvītōtom vērsā vairōkom voska svecem un vīnu lelu krucifiksu golda vydā. [..] Jākubam par lelu gondarejumu aiz golda sēdēja ari Kōrklīnīku Andriveņš (tai sauce Jūrdžu), kas parosti beja čaklys bēru dzīdōtōjs un ari šūreiz beja mērejis prōvu ceļa gobolu. Nu byus vīns lobs veirīšu bolsu vadeitōjs. Vysi atvēre bīzas lyugšonu grōmotas ōdas vōkūs, pōrmete krystu un sōka.[..]

Vysim labi saskanēja, ka teiri breinumi. Ni jim vajadzēja nošu, ni dirigenta. Kas šūs cylvākus mōcejis šaidai mōkslai? Klausūtīs voi sirds pušu pleisa, skaņas syucēs dvēselē bogōteigi kai varaveiksnas krōsas.”15

Mārtiņš Boiko par psaalmu dziedāšanu bērēs Latgalē ir izsacījies: “Psalmus neviens Latvijā par folkloru nenosauks, bet tā ir tradicionālā mūzika un tradicionālās kultūras sastāvdaļa. Tikai šobrīd veidojas priekšnosacījumi tam, lai zinātnieki zinātu un apzinātu šo katolisko mūziku kā tradicionālu kultūras sastāvdaļu un katolismu Latgalē – kā tautas kultūras sastāvdaļu.”16

Saprotams, ka latgaliešu rakstniecībā, tajā skaitā arī memuārliteratūrā, daudz un plaši aprakstīta Lieldienu svinēšana. Latgalē ļaudis piekopa baznīcas uzturēto kārtību – pēc ilgstošā gavēņa nedrīkstēja sākt ēst ātrāk, kamēr baznīcēni bija pārveduši svētīto ēdienu, ar kuru vispirms vajadzēja “atsagavēt”, t.i., “atgavēties”. Nereti Lieldienas sakrita ar palu laiku, ar plūdiem, kad nedrošā ceļa dēļ no visas saimes uz baznīcu devās tikai viens cilvēks – spēcīgs vīrietis jāšus uz zirga. Mājās palicēji jeb “sētnīki” viņu lielā nepacietībā gaidīja, ēdieni svētku mielastam jau bija sagatavoti, to smārds kairināja ēstgribu, taču ļaudis bija pacietīgi un gaidīja svētību.17

J. Dekšņa zīmētas Latgales ainas

Kā piemērus stāstiem par bērnu priekiem, šūpojoties un ripinot krāsotās olas, var minēt gan Konstantīna Stroda stāstus, gan M. Andžānes atmiņu tēlojumus “Šyupēles” un “Polu Leldīnas”. Vairāki autori (M. Andžāne, Dekters, L. Latkovskis) raksta, ka baznīca šūpošanos nav atbalstījusi, dēvēdama to par pagānisku ierašu, taču izskaust šo tradīciju tai tā arī neizdevās.

Tas pats attiecas uz Jāņu svinēšanu. Izskaust un iznīdēt jāņuguņu dedzināšanu ir mēģinājusi gan baznīca, gan vēlākos laikos padomju vara, taču bez jebkādiem panākumiem. Zāļu dienas, Līgo vakara un Jāņa dienas svētīšana skaisti aprakstīta gan J. Klīdzēja, gan M. Andžānes, gan L. Latkovska un arī citu autoru darbos.

Taču vēl pirms Jāņiem ir kāda cita, tikai Latgalei raksturīga svinēšana. Tā ir garīgu dziesmu dziedāšana pie ciemu krucifiksiem maija vakaros par godu Dievmātei Marijai. Par to izjusti stāsta Marija Andžāne tēlojumos “Majā” un “Myusu mōte”, kā arī Ontōns Dzeņs atmiņu triloģijā “Muna dzeive” (I –1971.,II – 1973.,III – 1975.), Dekters darbā “Dorvas cīma ļaudis” un daži citi autori. Tā parādīta arī Jāņa Streiča filmā “Cilvēka bērns”.

Ziemassvētku tēlojumam ir liela vieta visas kristīgās pasaules rakstniecībā, neizpaliek tas arī latgaliešu rakstniecībā. Latgalei raksturīgs ir “Kūču vokors”, t.i., Ziemassvētku priekšvakars, kad vēl nav beidzies Adventes gavēnis, vēl netiek ēsti gaļas ēdieni, bet tikai kūčas – novārīti graudi, saldināti ar medus vai cukura ūdeni, auzu ķīselis un daži citi liesi gavēņa ēdieni. Dektera “Dorvas cīma ļaudīs”, piemēram, ar lielu izbrīnu un sašutumu tiek pieminēti no Vidzemes ieceļojušie kaimiņi, kas Ziemassvētku vakarā ēd “cyukas smeceri”.18

Vai visos trimdas latgaliešu atmiņu darbos aprakstīti kādi autora dzimtajā pusē sastapti un uz mūžu atmiņā palikuši īpatņi un savādnieki. Trimdā dzīvojusī rogovkiete, psiholoģe Viktorija Mickāne šiem ļaudīm veltījusi īpašu rakstu “Klejojūšī sovaidnīki”19, kur autore aplūko šo ļaužu īpatnību medicīniskos un sociālos aspektus. Leonards Latkovskis atmiņu “Dzymtōs zemes ļaudis” abās daļās zīmē šādu savādnieku tēlus, saukdams tos vārdā, aprakstīdams viņu ārējo izskatu un galvenās īpatnības, par viņiem raksta trimdas autors Pīters Zareņš.20 Šādus cilvēkus apraksta arī Marija Andžāne. Šie ļaudis nereti bija ubagi, un tieši Marija Andžāne diezgan sīki un smalki apraksta dažādus ubagus, viņu izskatu un paradumus, šajā ziņā stipri vien sasaukdamās ar Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tēlojumiem. Saprotams, ka atmiņās zīmēti arī visā latviešu literatūrā tik labi pazīstamie apkārtklejojošie paunu žīdiņi, kā arī ebreju sīktirgotāji, kam piederēja bodītes Latgales miestos.

Trimdas latgaliešu memuāri sniedz bagātīgu uzziņas materiālu Latgales kultūrvēstures un vēstures izpētei.

Minētās, saprotams, nepavisam nav vienīgās tēmas, kas atkārtojas trimdinieku memuāros. Tādi, bez šaubām, ir vēsturiskie notikumi, ko pārdzīvoja atmiņu autori: 1940. – 1941. gads, vācu okupācija, Rēzeknes bombardēšana 1944. gada Lielajā Piektdienā, Alberta Sprūdža nogalināšana un bēres, bēgļu gaitas un bēgļu nometnes, iekārtošanās mītnes zemēs pēc 1950. gada, pārskološanās vecākajai paaudzei un izglītības gaitas jaunākajiem. Šie memuāri ir arī ļoti interesanta lasāmviela.

1 Latkovskis L. Dzymtōs zemes ļaudis, 1966.,7.lpp.

2 Turpat, 17. lpp.

3 Lementars – ābece

4 Kas nūtyka Liurdā woj J. Marijas Bernadetaj Subiru pazarodeišona un breineigas nu Liurda yudeņa izalečešonas. Piraksteja un izdeve Bazneickungs N. Rancans, 1905.

5 Genovefa – jauks stōsts nu sen – senejim bruninīku laikim, pazeimōts deļ motiu, barnu un wysporigi deļ īpricynošonas gudigu un diwbailigu liaužu. Pōrtulkoja nu wocišu voludas un izdeve baznic. N. Rancans, 1907.

6 “Kūkle” — pirmā latgaliešu dzejas antoloģija, ko sastādīja Indriķis Leidumnīks (Ontōns Strinda) un izdeva 1914. gadā

7 Pirmās sētas un pirmie ciemi veidojās kā līdumi mežu vidū, un ļaudis tos nosauca par salām

8 Andžāne Marija. Izejas punkts, 1982., 114.- 115. lpp.

9 Dekters – garīdznieka Donota Myurinīka, arī Donata Mūrnieka (1901 – 1963) pseidonīms

10 Komža — katoļu garīdznieka baltās virsdrēbes dievkalpojuma laikā

11 Dekters. Dorvas cīma ļaudis, 1970., 118. – 120. lpp.

12 Laurinoviča – Pronevska H. Grymstūšōs saleņas, 1964. Pasauļs līsmōs, 1981.

13 Grišāns J. Pa atmiņu stygom, I — 1968, II – 1969, III – 1970.

14 Laurinoviča – Proņevska H. Grymstūšōs saleņas, 24. – 26. lpp.

15 Dekters, Dorvas cīma ļaudis, 51. lpp.

16 Citēts no publikācijas: Slišāns O. “Katōliskō saļmu dzīdōšona – tautas kulturas sastōvdaļa // Tāvu zemes kalendars 1999.godam, 1998., 236. lpp.

17 Bukšs M. Leldines // Kulturvēsturiski materiali. Rokstu krōjums latgaļu drukas aizlīguma (1965 – 1904) atceļšonas 50 godu atcerei, 1955., 183. – 187. lpp.

18 Dekters, Darvas ciema ļaudis, 200. lpp.

19 Mickāne V. Klejojūšī sovaidnīki //Acta latgalica 2, 1968. 134. – 139. lpp.

20 Zariņš P. Nūžālojamī. // Zareņš P. Tāvu zeme, 1972., 153. – 174. lpp.
J.Dekšņa zīmētas Latgales ainas