Valsts prezidente:

— vēstulē ASV prezidentam

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga ir nosūtījusi vēstuli ASV prezidentam Bilam Klintonam.

Latvijas prezidente B.Klintonam uzsver šā gada 14.jūniju kā nozīmīgu dienu ASV un Baltijas valstu attiecību vēsturē. Pēc rakstītā, šī diena atzīmē vairāk nekā 50 gadu ilgušo Savienoto Valstu valdības un iedzīvotāju neatzīšanas politiku attiecībā uz prettiesisko Baltijas valstu iekļaušanu PSRS. Prezidente atzīmēja, ka ASV īstenotā neatzīšanas politika sniedza Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tautām cerību, ka demokrātijas, brīvības un tiesiskuma ideāli ņems pārsvaru, ļaujot trīs Baltijas valstīm atkal atgūt neatkarību.

Valsts prezidente atzīmē Latvijas atgūtās neatkarības laikā panākto progresu. Vēstulē sacīts, ka pirms desmit gadiem Latvija atkal varēja uzņemties atbildību par savu attīstību un šajos gados ir aktīvi tuvojusies mērķim pilnībā integrēties eiroatlantiskajā kopienā.

V.Vīķe–Freiberga pauž atzinību ASV administrācijai un B.Klintonam par atbalstu Baltijas valstīm. "Ar ASV atbalstu Latvija ir parādījusi redzamu progresu demokrātijas, cilvēktiesību, ekonomiskās izaugsmes un sociālās integrācijas stiprināšanā," raksta prezidente.

Pēc V.Vīķes–Freibergas rakstītā B.Klintonam, Latvija ir saņēmusi plašu atbalstu saviem centieniem gan no ASV, gan no Eiropas valstīm. Dzīvs piemērs šim atbalstam ir Latvijas prezidentes maijā notikušās vizītes ASV laikā saņemtais atbalsts no politisko, darījumu un akadēmisko aprindu pārstāvjiem. Prezidente apliecina: šie iedzīvotāji "bija vienisprātis, — Latvijas nākotne ir rodama brīvā, vienotā Eiropā ciešā sadarbībā ar Savienotajām Valstīm".

Prezidente pauž Latvijas augsto novērtējumu ASV īpaši atbalstošajai un aktīvajai politikai Baltijas reģionā pēdējos gados. V.Vīķe–Freiberga atzīmē B.Klintona personīgo ieguldījumu šīs politikas īstenošanā, kas līdzējis Baltijas reģionam kļūt par vienu no dinamiskākajiem un stabilākajiem Eiropā.

Prezidente izsaka īpašu gandarījumu par rezultatīvo abu valstu sadarbības attīstību ASV un Baltijas valstu hartas ietvaros.

Valsts prezidenta preses dienests

— tiekoties ar ASV Mičiganas Nacionālās gvardes pārstāvjiem

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga piektdien, 2.jūnijā, tikās ar ASV Mičiganas štata Nacionālās gvardes pārstāvjiem un uzņēmējiem. ASV vēstnieks Latvijā Džeimss Holmss (attēlā centrā) tikšanās laikā atzīmēja veiksmīgo sadarbību starp Nacionālo gvardi un Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Valsts prezidente pateicās par atbalstu Latvijai militāro mācību jomā un NBS attīstībā. Sarunā ar uzņēmējiem V.Vīķe–Freiberga tika iepazīstināta ar ASV uzņēmēju jau iesāktajiem projektiem Latvijā, kā arī ar nākotnes plāniem. Valsts prezidente pauda gandarījumu, ka kontakti starp ASV un Latviju paplašinās ne tikai valstiskā līmenī, bet arī starp uzņēmējiem, valstu iedzīvotājiem.

Valsts prezidenta preses dienests

— semināra "Sabiedrības integrācija Latvijā — no idejas līdz īstenošanai" dalībniekiem

Uzruna seminārā "Sabiedrības integrācija Latvijā — no idejas līdz īstenošanai" 2000.gada 2.jūnijā

Augsti godātais Kalniņa kungs, organizētāji, Jūsu ekselences, dāmas un kungi!

Es pieņēmu ielūgumu piedalīties šajā seminārā, lai uzsvērtu integrācijas augsto nozīmi Latvijas fundamentālajā politiskajā gribā. Mēs esam atguvuši neatkarību ar vienu mērķi — lai neatkarība ļautu mums izvēlēties savu dzīvesveidu, veidot savu nākotni brīvu, tādu, kā mēs paši vēlamies, ne uzspiestu no citurienes. Bet tajā pašā laikā brīvība nenozīmē izolētību, atšķirtību. Angļu dzejnieks Džonss savulaik teica, ka neviens cilvēks nav vientuļa sala — arī neviena tauta vai zeme vairs nevar būt vientuļa sala šajā modernajā pasaulē.

Mēs vēlamies savu likteni saistīt ar mūsu kontinenta likteni. Mēs vēlamies integrēties un nonākt atpakaļ tajā apritē, no kuras padomju okupācija 50 gadus mūs bija šķīrusi. Mēs vēlamies nodrošināt savas valsts drošību ar integrēšanos transatlantiskajās drošības struktūrās, bet tajā pašā laikā mums ir svarīgi nodrošināt un nostiprināt pašiem savas sabiedrības demokrātiskos balstus.

Īpaši vēlētos uzsvērt, ka integrācija nav "garāmgājēja" jēdziens. Tas ir fundamentāls jēdziens, kas pašos pamatos saistās ar demokrātijas izpratni. Integrēta sabiedrība manā izpratnē ir tāda, kur katram sabiedrības loceklim ir iespējams kļūt par pilnvērtīgu līdzdalībnieku visos procesos, kas skar viņa dzīvi un likteni. Tā ir demokrātija vārda visplašākajā nozīmē. Tā ir praktiskā demokrātija, kurā tiktu veidota sabiedrības uzbūve ar tādu likumdošanas ietvaru, kas nevienam cilvēkam neradītu mākslīgus šķēršļus viņa izvēles brīvībai, viņa tiesībām, viņa personīgajai attīstībai.

Ir jādomā par cilvēka kā indivīda tiesībām vārda visplašākajā nozīmē un par tādu valsti, kurā tiek nopietni strādāts, lai tiktu likvidēti jebkādi šķēršļi, kas sistemātiski radītu barjeras dažādu sabiedrības noslāņojumu starpā. Jūs vēlāk šajās diskusijās, esmu pārliecināta, pievērsīsities dažādiem konkrētiem integrācijas aspektiem. Es tikai īsumā vēlētos uzsvērt, ka tai ir jāaptver ļoti plašs jautājumu loks. Līdz ar to integrācijas politika, ko Latvijas valdība konceptuāli pieņēma pagājušajā rudenī, iezīmē politisko gribu aptvert plašu jautājumu loku kā svarīgu un prioritāru valsts turpmākajā attīstībā. Tas ir ļoti svarīgs solis, ko ir spērusi Latvijas valdība, pieņemdama šīs integrācijas politikas konceptuālos ietvarus.

Nākamais svarīgākais uzdevums, kas arī patlaban tiek īstenots, ir uzsākt būtiskas un auglīgas debates par to, kā konceptuālās vadlīnijas ieviest praksē. Vēlētos atzīmēt, ka mūsu oficiāli pieņemtā integrācijas politika jau nav kaut kas, kas radies ex nihili — no nekā, bet drīzāk gan tā ir apstiprinājums jau kopš neatkarības pašiem sākumiem uzsāktajai virzībai. Mūsu pieņemtā integrācijas politika jau ir balstīta ļoti plašās sabiedriskās diskusijās, un ir svarīgi, lai tas tā arī turpinātos. Tas ir tikai viens solis mūsu attīstības procesā, svarīgs solis, un līdz ar to tiek stingri iezīmēta mūsu valsts labā griba un apņēmība šajā jautājumā nopietni strādāt.

Integrācija nav kaut kas, kas drīkstētu kļūt par politisko futbolu. Tā nav vienas partijas rūpju bērns un nedrīkst būt citas partijas bārenis jeb atstumtenis. Integrācijai ir jāstāv pāri atsevišķu partiju interesēm. Tā ir tikpat fundamentāla kā demokrātijas izpratne. Tā nevar būt partijiska, tā nevar būt tāda, ko viena partija pieņem un cita noraida, tā ir konceptuāla nostādne. Doma par integrāciju pamatā ir tikpat fundamentāla kā doma par demokrātiju, un mēs nevaram nemaz atšķirt vienu no otras.

No dažādiem integrācijas aspektiem Latvijā es vēlētos atzīmēt vispirms jautājumu par ekonomisko integrāciju, un tās pamatā ir minimālo iztikas līdzekļu nodrošināšana sabiedrībā. Demokrātiskā sabiedrībā ir grūti piedalīties cilvēkam, kam ir jādzīvo zem iztikas minimuma. Un pilnvērtīgai demokrātijai ir grūti attīstīties, ja aug plaisa starp tiem, kas ir ļoti bagāti, un tiem, kas ir ļoti nabadzīgi. Tāpat tai ir grūti attīstīties, ja proporcionāli nabadzīgo skaits ir pārāk augsts.

Integrācija pārsedzas ar valsts attīstības kopējām pamatnostādnēm. Kā svarīgāko es šeit uzsvērtu tieši ekonomisko attīstību. Ekonomiskā attīstība ir drošākais veids, kā garantēt visiem pilsoņiem cienīgu dzīvesveidu un spēju piedalīties visos sabiedrības procesos. Ar ekonomisko attīstību saistās arī nevienlīdzība, kas rodas reģionālās attīstības laukā. Svarīgi ir nopietni domāt par reģionālo attīstību un nevienlīdzības likvidēšanu starp reģioniem.

Rietumu zemēs ļoti tradicionāls temats ir nevienlīdzība, kas saistās ar dalījumu vīriešos un sievietēs. Latvijā sieviešu integrācija visās dzīves sfērās vēl nav sasniegusi to līmeni, kāda, piemēram, ir Skandināvijas valstīs, kaut arī mēs varbūt esam citām zemēm aizsteigušies priekšā ar to, ka mums ir sieviete prezidente. Daudzās citās jomās sievietēm nav pieejams pietiekams atbalsts, it sevišķi reproduktīvi aktīvos gados, kas viņām palīdzētu izmantot visas sabiedrības piedāvātās iespējas, piemēram, uzņēmējdarbības uzsākšanā. Dzimumu vienlīdzība ir viens no integrācijas pamatjautājumiem.

Cits lauks ir dažādo marginālo grupu iesaistīšana arodbiedrībās jeb grupās, kas par tādām tikušas "etiķetētas" vai dažos gadījumos pat stigmatizētas. Demokrātiskā sabiedrībā viena no attīstības pazīmēm ir tā, ka pamazām izzūd šādi "etiķetējumi", kā, piemēram, kroplie un veselie, garīgi slimie un garīgi veselie. Katram cilvēkam kādreiz dzīvē ir jācieš no kādas likstas vai nelaimes. Nedrīkstētu būt šādas klasifikācijas, kas kļūtu par šķērsli cilvēkam, piemēram, iestājoties universitātē, iegūstot izglītību utt. Man šķiet, ka šajā laukā pēdējos desmit gados Latvijā ir noticis ļoti manāms progress no nostājām, kas ir stipri vien arhaiskas šajā stigmatizācijas izpratnē, līdz tādām, kas jau tuvojas modernai izpratnei par cilvēku tiesību vienlīdzību. Tas nenozīmē, ka visi cilvēki fiziski ir vienādi, bet viņu tiesības ir vienādas.

Vakar bija diena, kad mēs runājām par bērnu tiesībām. Tās atkal ir daļa no sabiedrības integrācijas jautājumiem.

Par Latviju visbiežāk tiek runāts tieši sakarā ar nepilsoņu un valodas integrāciju. Es to atstāju kā pēdējo tieši ar nolūku, lai pasvītrotu, ka tās nav vienīgās problēmas un vienīgie jautājumi, par kuriem mums ir jārunā integrācijas kontekstā. Man šķiet, ka Latvija šajā ziņā pēdējos desmit gados ir strādājusi visvairāk un visnopietnāk. Šiem jautājumiem ir veltītas līdz šim vislielākās pūles, un mēs varam būt lepni par to, kas līdz šim jau ir sasniegts. Mums ir pilsonības likums, kas ir liberālāks nekā Vācijā. Mums ir valodas likums, ko ir atzinuši starptautiskie eksperti. Mums tagad jāturpina jau aizsāktais ceļš un jāiegulda nepieciešamie līdzekļi, ko prasīs šo programmu īstenošana.

Vēlos pateikties visām draudzīgajām valstīm, kas ir atbalstījušas Latviju šajā jautājumā, mums risinot ļoti smago padomju 50 okupācijas gadu atstāto mantojumu. Es vēlos pateikties visām tām valstīm, kas ir Latviju atbalstījušas ar savu izpratni, atbalstu, līdzekļiem. Šie ir ļoti grūti uzdevumi, ko mēs esam mantojuši. Tie nav viegli risināmi, prasa ārkārtīgas pūles gan psiholoģiski, gan materiālo resursu ziņā. Man šķiet, ka latvieši var būt lepni par to, ko viņi šajā laukā ir sasnieguši, par spīti smagajai un nelabvēlīgajai izejas situācijai. Mēs esam apbrīnojami progresējuši īsajā atgūtās neatkarības desmitgadē, un es esmu pārliecināta, ka mēs turpināsim progresēt vēl straujākā tempā. Esmu pārliecināta, ka spēsim atrisināt visus tos jautājumus, kas saistās gan ar pilsonību, gan ar valodu, un ka turpināsim veidot sabiedrību, kurā neviens nejūtas atstumts, kura ir atvērta visiem un kurā katrs, kas izjūt lojalitāti pret Latviju kā suverēnu valsti, var saskatīt sev nākotnes perspektīvas un cilvēka cienīgu dzīvi. Paldies par jūsu uzmanību!

— intervijā Latvijas Radio vakar, 5. jūnijā

Interviju Latvijas Radio 5.jūnija raidījumā "Pusdiena" pulksten 13.30 vada žurnālists Andris Siksnis

— Skan programma "Pusdiena", un pēc ilgāka laika mūsu studijā ir Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga : — Sveicināti!

— Prezidentes kundze, un šajā pavasarī, laikā, kad neesam tikušies — kādā pusotrā mēnesī — noticis daudz kā tāda, kas intensīvi un arī, jāteic, koncentrēti laikā ir licis runāt par Latviju kā par veiksmīgu valsti. Gan hokejisti Pēterburgā, gan ERAB gada sapulce Rīgā, kas gan nav salīdzināmi, un tomēr, arī "Prāta vētras" muzikanti un arī jūsu ārvalstu vizītes, kas guvušas plašu rezonansi. Varbūt tā vienkāršoti, uzsākot sarunu, kas jūs personiski no pēdējā laika notikumiem priecē visvairāk?

V.Vīķe–Freiberga: — Laimīgā kārtā vesela rinda dažādu notikumu, par ko var priecāties. Laikam pēdējais, ko izlasīju, ka Serģis un Rasmanis atkal ir guvuši pirmo vietu. Mums tādi ir bijuši cits pēc cita, tā ka mums par ko priecāties netrūkst. Un kopsaucējs te ir tāds, ka latvieši var, latvieši māk, viņi prot, un viņi var gūt sasniegumus. Mēs neesam atpalikuši, mums nav tikai problēmas vien. Ja mums ir problēmas, mēs spējam tās risināt. Un arī tas, ka mums nemitīgi ir jāatgādina par to, ka mēs tādi esam, kur mēs esam, izmantojot, protams, situācijas, kur tas nāk nepiespiesti, dabiskā veidā, bez patosa. Mēs nevaram to panākt, ievietojot samaksātus sludinājumus ārvalstu avīzēs, bet tam jānotiek dažādu procesu dabiskā norisē — kā tas notiek sportā, kā tas notiek ar diplomātiskiem sakariem, kā tas notiek ar pasākumiem, kur Latvija spēj uzņemt — kā ERAB gadījumā — milzīgu, lielu delegāciju ļoti nopietnam pasākumam un kur viņu redzētais un piedzīvotais par to, cik viņi pārsteigti, cik skaista, civilizēta un moderna pilsēta ir Rīga, cik viss te augstā līmenī notiek — šī nav atpalikusi zeme. Tie ir tādi iespaidi, kas būtiski veido Latvijas tēlu, un šo Latvijas tēlu veido, es domāju, cilvēku pieredze un kontakts ar Latviju, tās pārstāvjiem dažādos aspektos, ne tikai tas, ko viņi lasa presē, kas bieži — katrā ziņā pēdējā kalendāra gadā — centās Latvijas vārdu saistīt ar kaut kādiem skandāliem jeb nepatīkamām lietām. Ir ļoti svarīgi, lai mums būtu daudz kas, un tādas lietas mums ir — gan mākslas, gan sporta, gan citās..., gan diplomātijā. Mums ir ļoti daudz panākumu un veiksmes, kas atspēko visu to negatīvo, un tā ir jāturpina.

— Jau kāds brītiņš pagājis kopš ERAB konferences Rīgā. Vai jums ir arī personiskas atsauces, pēc šīs konferences nācies dzirdēt — kā tad..., kā Rīga un Latvija...?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, jā! Ļaudis ir rakstījuši oficiālas pateicības vēstules dažādām amatpersonām, ieskaitot mani, izsakot savu sajūsmu par šo piedzīvojumu, par to, cik Rīga bijusi skaista, cik viss ir bijis ļoti profesionāli organizēts, kā viņus ir pārsteidzis Rīgas modernums. Tā ir moderna pilsēta ar visām modernām ērtībām, un tai pašā laikā viņai ir dziļas un tālas kultūras saknes, kas redzamas, kaut vai pastaigājoties pa Vecrīgu, ka tā ir šarmanta un pievilcīga pilsēta.

— Jā. Tieši šīs sapulces kontekstā visvairāk, ja tā var teikt, locītais vārds bija investīcijas, par ko runāja speciālisti. Un par to tika runāts mazāk — arī jūsu vizītē Francijā. Jūs iespējami daudz esat runājusi par ieguldījumiem mūsu valsts ekonomikā. Vai ar Francijas valstsvīriem ir runāts kas konkrēts par iespējamo līdzdalību mūsu valsts saimniecībā?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, jā! Pavisam konkrēti, teiksim, kaut vai pašā augstākajā līmenī — pats prezidents tieši mūsu tikšanās laikā nodeva saviem padomniekiem, kā saka, speciālu pavēli gādāt un rūpēties par to, lai paredzamā delegācija — Francijas biznesmeņu delegācija —, kas 16.novembrī brauks uz Latviju, lai viņa tiktu sagatavota pēc iespējas rūpīgi un augstākā iespējamā līmenī. Bet es jau tur arī tikos tajā viņu MEDEF, tādā uzņēmēju apvienībā, tur man turpinājās kontakts, ko es jau Davosā biju uzņēmusi ar Francijas uzņēmējiem. Tātad šeit ir turpināti kontakti un tiek strādāts pie šīs investoru intereses, viņu vizītes, viņu braukšanas šeit. Tas pats notika, starp citu, arī Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā, arī runājot dažādos kontaktos — ar atsevišķām firmām, lielu firmu pārstāvjiem vai kā citādi. Atgādinot par to, cik Latvija ir progresējusi, cik viņa ir atvērta, cik mēs esam gatavi turpināt savas reformas, kā Latvijas valdība ir apņēmusies uzklausīt uzņēmēju un ieguldītāju komentārus par mūsu valsts, varētu teikt, draudzīgo vidi, par cik viņa draudzīga ir investoram un uzņēmējam. Šī konsultatīvā padome, kas patlaban pastāv pie trešā Ministru prezidenta pēc kārtas, tā turpinās savu darbību, tā ir ļoti būtiska; un ir būtisks tas, ka valdība ir apņēmusies uzklausīt šos komentārus un vēlmes, kā arī rūpēties par to, lai investīciju klimats uzlabotos. Tā ir ļoti svarīga ziņa šiem investoriem: ja arī viss šobrīd nav vēl viņiem ideāli, bet ka ir iespējams to mainīt un uzlaboties. Bet ļoti daudziem investoriem es galvenokārt uzsvēru to, cik apmierināti ir tie, kas šeit jau atnākuši, cik labi viņi pelna.

— Un tieši jūsu vizītes sakarā tika runāts arī par dažiem statistiskiem rādītājiem un tika minēts, ka Francijas un Latvijas šie ekonomiskie sakari, respektīvi, Francija kā ieguldītājs Latvijā ir 41.vietā. Sakiet, vai tā ir tendence, kurai ir, teiksim, iespējas mainīties tiešajā dienvidnieku un ziemeļnieku vai veco demokrātiju ar mūsu šejienes reģionu sakaros?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, Latvija ir jāreklamē — tas ir tas, ko es centos darīt savas vizītes laikā. Mēs esam 41.vietā..., teiksim, Francija ir 41.vietā mūsu investoru starpā. Es viņiem uzsvēru, ka Francija ir 4.vietā kā ekonomiska lielvalsts pasaulē, un šeit ir milzīga neatbilstība. Un viņi atzinās, ka, lūk, viņiem īpaši nav bijusi interese par ziemeļzemēm, par Baltijas valstīm arī ne, bet ka tas jau nav uz mūžiem tā, tam tā nav jāpaliek. Un ja viņiem šo interesi var atmodināt, tad viņi ir gatavi sākt arī raudzīties uz šo pusi — tātad tajā sakarā manas vizītes viens no galvenajiem nolūkiem bija uzmodināt šo interesi par Latviju, atgādināt, ka tāda eksistē, ka pastāv un ka tur pastāv dažādas iespējamības, kas varētu būt frančiem tīri praktiski interesantas.

— Ja tīri iekšpolitiski par Latviju, tad šajā laikā, kopš neesam šeit tikušies, sākusi strādāt arī Andra Bērziņa vadītā valdība, un viena no politiskajām aktualitātēm, ko personiski apcerējis arī premjers, ir pašvaldību vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Savukārt viņus pārstāvošās partijas vai organizācijas jau cenšas vākt parakstus referenduma rīkošanai. Kāds ir jūsu viedoklis šajā ik pa laikam aktualizētajā jautājumā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neredzu, kādēļ šeit Latvijai būtu jāsteidzas priekšā visām citām Eiropas valstīm ar šāda veida risinājumu. Pēc man pieejamām ziņām, ir tikai divas valstis Eiropā, kur nepilsoņi pašvaldībās ir tiesīgi piedalīties vēlēšanās. Tātad tas ir pilnīgi izņēmuma stāvoklis. Normālais stāvoklis ir tāds, ka nepilsoņiem nav vēlēšanu tiesību, jo, lūk, vēlēšanu tiesības ir pats fundamentālākais un galvenais no tām priekšrocībām, ko piešķir pilsonim.

— Jā, vai jūs redzat arī šim jautājumam kādu noilgumu, jo politiķi šeit, Latvijā, mēdz teikt: jā, nu vēl nav laiks, vēl ne, bet tajā un tajā gadā, lūk, kad būs pagājuši tik un tik gadi, tomēr vajadzētu piešķirt nepilsoņiem šīs tiesības. Vai tomēr tas ir tikai normālā pilsonības iegūšanas ceļā — jūsuprāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, nekad jau nevajag teikt nekad. Daudz kas var mainīties, un apstākļi var mainīties; jebkuru jautājumu nevajadzētu uzskatīt kā uz visiem mūžiem slēgtu. Tas ir vairāk nekā skaidrs — ik pa laikam tas ir jāpārvērtē. Bet patlabanējos apstākļos man šķiet, ka jebkuram, kam būtu interese par piedalīšanos vēlēšanās, visvieglākais un taisnākais ceļš šīs tiesības iegūt noteikti būtu, izejot cauri naturalizācijas procesam. Tad viņš varēs vēlēt visās — gan pašvaldību, gan vispārējās vēlēšanās; viņam tas būs labākais atrisinājums.

— Jo tāda iespēja ir. Pagājušajā nedēļā jūs piedalījāties seminārā "Sabiedrības integrācija Latvijā" un, jāteic, itin negaidīti savā runā akcentējāt, tieši uzsvaru likāt uz ekonomisko integrāciju un tās nozīmi. Vai tas nozīmē, ka jūs saskatāt kādu risku, ka Latvijā nav pamata iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošinājumam; vai jūs saskatāt lietas, kas valstij būtu jāgarantē katram?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, valsts var garantēt tikai tik daudz, protams... Ir ļoti daudz, kas ir jāatstāj privātai iniciatīvai. Brīvā tirgus apstākļos ir skaidrs, ka ir jāatstāj vislielākās iespējas tieši privātiniciatīvai šeit rosīties pēc iespējas neierobežoti. Tā ir tā starpība starp organizēto, teiksim, plānoto ekonomiku un brīvo tirgu. Tai pašā laikā valsts gan ir atbildīga par sociāliem, teiksim, drošības tīkliem — tas ir skaidrs. Bet, lai valsts tos varētu nodrošināt, viņai nepieciešami ienākumi. Bet, lai būtu ienākumi, ir nepieciešama saimnieciskā aktivitāte. Un tā tas viss iet kopā, saistīts vienā vienotā tīklā. Man šķiet, ka sociālā integrācija lielā mērā ir atkarīga no resursiem, no līdzekļiem — gan tiem, kas ir pieejami pašvaldībām vai valdībai, gan tiem, ko katrs iedzīvotājs..., viņa ienākums, teiksim, viņa alga vai pensija, ko viņš saņem, jeb pabalsts. Un tādēļ ļoti daudz kas kavē ļaužu iesaistīšanos sabiedrībā. Tie lielākie šķēršļi nāk, man šķiet, tieši no līdzekļu trūkuma. Un otrs šķērslis, protams, jā — valodas neprasme, valsts valodas neprasme neapšaubāmi var būt par šķērsli cilvēku integrācijai. Tātad, man šķiet, būtiski ir, protams, turpināt mūsu valodas programmas. Neatsverama ir nepieciešamība mācīt latviešu valodu visās skolās — gan krievu plūsmas, gan visās citās. Un tomēr nevaram novārtā atstāt dažādus aizspriedumus, kas sabiedrībā varbūt kavē visiem sabiedrības locekļiem iesaistīties pilnībā, piemēram, aizspriedums, kas varētu valdīt pret sievietēm. Arī tie ir daļa no integrācijas jautājumiem.

— Akcentējot tieši šo ekonomisko integrāciju — vai tas ir tāds aicinājums valdībai, un kā jūs redzat jaunās valdības darbību šajā virzienā — tieši uz ekonomisko aktivitāti un ienākumu gūšanu?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka valstij ir ļoti svarīgi ķerties pie mūsu kaut kādas koncepcijas par to, kāda būs valsts attīstība un prioritātes, kuras valdība atbalstītu vairāk vai mazāk. Kā es saku: ne jau mums būs plānota tautsaimniecība; tai pašā laikā haotisks brīvais tirgus jau viens pats arī nevar visu risināt. Tādēļ valdībai ir tie pienākumi izvirzīt zināmas prioritātes, kurus laukus viņa pūlēsies atbalstīt, varbūt izvirzīt kā stratēģiski nozīmīgus Latvijas tālākajai attīstībai. Šos plānus mēs vēl gaidām, un man liekas, tie varētu palīdzēt nākotnē izvērtēt gan investoriem, gan pašiem latviešiem, kur — ja viņiem ir brīva izvēle — kurā laukā sākt darboties.

— Šodien un rīt Jūrmalā notiek konference "Latvija un Krievija vienotā Eiropā 21.gadsimtā. Kas mēs esam — draugi, ienaidnieki vai partneri?". Konferences dalībnieku sastāvs un šis nosaukums liek domāt, ka pasākums būs nopietns un sniegs arī atbildes uz dažiem šeit uzdotiem jautājumiem. Jums personiski pēdējā laikā ir nācies saskarties ar dažādiem cilvēkiem un institūcijām no Krievijas — gan NTV žurnālisti un interviju raidījums, gan arī amatpersonas. Kā jūs atbildētu uz šo jautājumu — kas ir ietverts tieši šai nosaukumā — kas mēs esam?

V.Vīķe–Freiberga: — Izrādās, ka tas konferences nosaukums vispār ir mainīts starplaikā — tie ienaidnieki ir pazuduši no tā virsraksta, kas jau varbūt ir interesants signāls un zīme. Es domāju, šī konference liecina par to, ka dialogs notiek starp Latviju un Krieviju. Ir svarīgi, lai viņš notiktu; ir svarīgi, lai viņš turpinātos un tiktu padziļināts. Šīs konferences laikā notiks arī sarunas ar atsevišķiem Krievijas Domes deputātiem, un man šķiet, ka te mēs, protams, Latvija — kā līdz šim un arī turpinot — paliek atvērta cerīga uz mūsu attiecību intensificēšanu un uzlabošanu.

— Vai jums ir plānotas tikšanās ar šiem ietekmīgajiem Krievijas politiķiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, man ar vienu no deputātiem, ja nemaldos, rīt vai parīt ir tikšanās.

— Pēdējās nedēļās kā zināms pārsteigums sabiedrībai nācis mūsu un Igaunijas enerģētikas kompāniju nodoms par sadarbību ar ideju par vienotu reģionu enerģētikas tirgu. Jūs, šķiet, agri pavasarī tikāties ar Amerikas Savienoto Valstu enerģētikas ministru, un tā vienbalsīgi paužot nostāju, ka šādai kooperācijai vispār, vienotībai ir jābūt... Vai tagad praktiski šis te notiekošais Latvijas un Igaunijas kompāniju tuvināšanās process ir tāds kā reāls turpinājums jūsu idejām? Kā jūs to saskatāt, vai tas var būt racionāli interesanti tieši arī amerikāņiem un investoriem?

V.Vīķe–Freiberga: — Amerikāņiem ļoti interesē, jo viņi uzskata, ka šāds vienots enerģijas tīkls palielinātu ne tikai Baltijas valstu saimniecisko neatkarību, bet arī vispār šī reģiona drošību. Viņi uz šo jautājumu skatās tātad ļoti nopietni. Un otrs ir ekonomiskā interese. Viņiem ir amerikāņu kompānijas, kam ir liela interese ieguldīt šādu lielu pasākumu privatizācijai. Viņiem nav interese mazos pasākumos; viņi uzskata, ka tie nav rentabli un ar tiem, kā teikt, nav vērts piņķerēties . Viņiem, šiem investoriem, vairāk interesētu apjomīgs pasākums, kam būtu cerības izdzīvot un pārdzīvot konkurenci no citiem blakus esošiem šāda veida enerģētikas tīkliem. Viņi uzskata: lai būtu ilgstoši rentablas šādas sistēmas, jāapvieno būtu minimāli tās trīs Baltijas valstis. Tā būtu garantija, ka tas būs pietiekami liels, apjomīgs; varēs rīkoties, tā sakot, pietiekami taupīgi un efektīvi, lai nodrošinātu, ka tarifi netiek paaugstināti, un arī, protams, ka šī firma ne tik vien vilktu dzīvību, bet arī nestu profitus.

— Tai pašā laikā nav jau noslēpums, ka patlaban notiek parakstu vākšana un pavisam tuvu ir tā balsošana, balsošanas brīdis vai rezultāts, kad varbūt pilsoņi — Latvijas pilsoņi — varētu teikt: "Nē, mums nevajag privatizēt "Latvenergo"!"

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, šī parakstu vākšana liecina par to, ka ļaudis neuzticas Latvijas valdībai un Latvijas Privatizācijas aģentūrai par viņu spējām risināt šo privatizāciju pietiekami objektīvi, pietiekami atklāti un pietiekami godīgi. Būsim atklāti, lai nodrošinātu visai valstij kopumā tos labākos rezultātus, ka tur netiktu pieņemti varbūt lēmumi, balstoties uz kukuļņemšanu jeb uz kaut kādiem citiem darījumiem, bet ka tie lēmumi tiešām būtu ekonomiski attaisnojami, ka viņi nestu valstij pēc iespējas labāko rezultātu. Šī uzticība diemžēl ir zudusi no iepriekšējo vairāku nesekmīgu privatizācijas gadījumu pieredzes. Ne jau tauta tos ir, kā saka, izfantazējusi, bet šī neuzticība ir radusies kā sekas vairākiem konkrētiem gadījumiem, kur tik tiešām privatizācija nav bijusi sekmīga, un tur bijuši dažādi diezgan apšaubāmi aspekti. Nu lūk, lai šo uzticību atgūtu, tagad ir ļoti svarīgi, kā notiks visi tālākie procesi. Es domāju, tas būs diezgan būtiski. Šeit guļas ļoti smaga atbildība gan uz valdības, gan uz Privatizācijas aģentūras pleciem, lai pierādītu, ka viņu izvēlētais ceļš ir ekonomiski attaisnojams, ka viņš ir racionāls un ka tas viss tiek darīts atklātā un godīgā veidā.

— Vēl par šonedēļu un par jūsu darbu šonedēļ. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders būs vizītē Baltijā, rīt jau viņš būs Rīgā. Kas ir tie punkti vai tās lietas, ko jūs runāsit ar kancleru?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, redziet, te runājamā būs visai daudz, jo šī ir pirmā Vācijas kanclera vizīte — tā tīri personīgi, ja — Baltijas valstīs, Latvijā — sākot ar Latviju, jo iepriekš Kola kungs bija bijis kāda starptautiska pasākuma ietvaros šeit, Latvijā. Šis tātad ir sava veida vēsturisks notikums, kad pēc desmit gadu neatkarības Vācijas augstākā amatpersona tagad ierodas uz šādu vizīti, un tās laikā, protams, mēs pārrunāsim visus būtiskos jautājumus gan abu valstu bilaterālajās attiecībās, gan Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un Vācijas nostāju šajā sakarā.

— Vēl šonedēļ jūs rīkojat diskusiju par Satversmi, aktualizējot mūsu konstitūcijas atbilstību Eiropas Savienības, ja tā var teikt, likuma garam. Kas, jūsuprāt, ir tas būtiskākais, ko nāksies runāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Svarīgākais ir uzsākt diskusiju un brīdināt sabiedrību par to, ka Latvijai, kļūstot gatavai iestājai Eiropas Savienībā, būs jāpieņem lēmums — apstiprinājuma lēmums, ka tā tik tiešām ir tautas griba. Un, cik zināms no citu tautu pieredzes, tad parasti tas notiek referenduma veidā. Bet, lūk, mūsu Satversme īstenībā neparedz šāda veida referendumu. Kādēļ? Tāpēc, ka Satversmes pirmais un otrais pants, kas formulē un nosaka to, ka suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas tautai, savā ziņā nonāk pretrunā ar to, ka zināmu daļu no mūsu suverenitātes mēs tagad nodosim Eiropas Savienības rokās, jo Eiropas Savienība ir suverēnu valstu apvienība, kur zināmi likumi, kas ir visiem kopīgi — tas slavenais Acquis Communautaire —, gūs priekšrocību par katras suverēnās valsts iepriekš izveidotiem likumiem. Ar to ir saistītas, starp citu, visas mūsu patlabanējās sarunas un visa mūsu pielāgošanās tieši ar to ir saistīta. Bet būtībā tajā brīdī, kad oficiāli iestāsimies, mums būs nepieciešams savā Satversmē iekļaut kaut kādus papildinājumus, kas precizētu: jā, suverēnā vara, protams, vēl arvien pieder Latvijas tautai, bet kas paredzētu un formulētu to, kas tad notiek sakarā ar mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā, kādi mūsu suverenitātes aspekti tiek deleģēti tagad šai augstākai supranacionālai institūcijai, un tas nav vēl skaidrs. Starp citu, varētu būt, ka jāsāk debatēt par to, vai šo lēmumu beigās pieņems Saeima, vai par to balsos visa tauta tautas nobalsošanā — arī par to būtu jāsāk debates. Un, ja mums ir nepieciešams, kā šķiet, būs nepieciešams Satversmes grozījums — tā ir nopietna lieta, un arī par to būtu labi, ka gan politiķu, gan ekspertu aprindās šīs lietas tiktu izdebatētas, lai varētu tad tautai arī izskaidrot un sniegt priekšā skaidru izpratni par to, kas ir tie jautājumi, uz ko varbūt viņiem būtu tautas nobalsošanā jāatbild.

— Vai jūs redzat tādas nopietnas un pretrunīgas diskusijas, es domāju — politiķu vidū, tieši par šo gan ideoloģisko, gan redakcionālo izmaiņu Satversmē?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, grūti spriest iepriekš, bet es domāju, ka drošāk būtu to izrunāt un sagatavoties tam, nekā pēdējā brīdī kādam būtu iebildumi. Es domāju, ja kādam ir iebildumi, tad būtu izdevība tagad viņus celt gaismā, aprunāties, izsvērt dažādās alternatīvas un arī gūt tieši ekspertu vērtējumus par situāciju. Un arī tuvāk iepazīties ar citu valstu precedentiem un praksi.

— Jā, un visbeidzot — pagājušajā nedēļā notikusī starptautiskā lauku attīstības konference un tās diezgan tāda interesantā publika — dažādā publika no laukiem — cilvēki, kas bija tiešām sakacināti par to, ka laukos situācija ir bēdīga; aicināja arī jūs doties uz laukiem skatīt, kāda dzīve reāli ir laukos. Vai jūs to darīsit tagad?

V.Vīķe–Freiberga: — Mani vienmēr ir pārsteidzis tas, cik ļoti cilvēki labi zina, ko es zinu vai es nezinu, bet viņi man nekad nav paprasījuši, ko es tiešām zinu. Man ir, ziniet, radinieki, kuri dzīvo laukos vairākos novados, un jau gadu garumā es diezgan precīzi zinu par viņu dzīves apstākļiem. Par to, kas ir stādīts, kas ir pļauts, kā ir izgājis, cik santīmi par piena litru un tā tālāk dabon. Es zinu diezgan labi, kaut vai no šiem personīgiem kontaktiem, bet, protams, man arī ir tīri oficiālā plāksnē, mēs jau esam atkārtoti devušies uz dažādiem rajoniem, runājuši ar amatpersonām. 16.jūnijā laikam dosimies uz Rūjienas apvidu atkal, tā kā tīri arī oficiālā plāksnē, es domāju, cilvēki rūgti maldās, kas domā, ka es neko nezinu par laukiem. Tas vienkārši nav tiesa.

— Viņi grib tikties vēl.

V.Vīķe–Freiberga: — Varbūt es ar viņiem personīgi neesmu tikusies, to gan es nevaru apgalvot, bet, ka es laukus nepazīstu, tas nav tiesa.

— Paldies, ka atnācāt un, jādomā, ka tikpat intensīvs kā šis laiks, kā līdz šim, jums būs arī turpmāk, un tad arī mēs tiksimies šeit, "Pusdienas" studijā, acīmredzot pēc divām nedēļām!

V.Vīķe–Freiberga: — Uz redzēšanos!

— Paldies! Studijā bija Valsts prezidente.

— uzrunājot farmaceitus Aptiekāru dienā

Uzruna Aptiekāru dienā Latviešu biedrības namā 2000.gada 2.jūnijā

Augsti godātie aptiekāri un aptiekāres!

Es ļoti priecājos būt jūsu vidū šajā saietā un novēlēt jums vislabākās sekmes jūsu darbā. Aptiekārs ieņem ļoti svarīgu lomu kā viens no posmiem veselības kopšanas ķēdē, kas ietver veselu virkni dažādu profesiju un speciālistu, bet aptiekāriem ir tā privilēģija un arī pienākumu nasta būt visciešākajā kontaktā ar sabiedrību.

Aptiekārs veido saiti starp ārstu kā diagnostikas uzstādītāju un terapijas parakstītāju un pacientu, kas iegādājas zāles. Aptiekārs savā ziņā ir arī saite starp farmakoloģiju kā abstraktu zinātni, pētniecības lauku un lietoto farmāciju, ar zāļu ražotāju starpniecību dažādiem produktiem nonākot patērētāju rokās. Aptiekārs šajā ziņā spēlē dubultu lomu — viņam ir jābūt uzņēmējam, jāspēj izdzīvot brīvā tirgus un vispārējās konkurences apstākļos, kuros ļoti daudzi produkti, kas senāk tika ekskluzīvi pārdoti aptiekās, arvien vairāk tiks piedāvāti arī citās tirgošanās vietās. Būs konkurenti aptiekas specifikai, un tas ir nopietns jautājums, par kuru arī aptiekāriem ir jālemj.

Bet man šķiet, ka šajā saietā lielākais akcents tiks likts uz farmaceitu kā profesionāli, cilvēku ar profesionālu izglītību, kas ir atbildīgs sabiedrības priekšā un kura profesijas prestižs sabiedrības acīs tiks uzturēts vienīgi un tikai caur jūsu pierādītām spējām pelnīt šo sabiedrības jums dāvāto uzticību.

Latvija var būt lepna ar ļoti senām tradīcijām farmācijas laukā. Pirmā, Lielā aptieka Rīgā dibināta jau 14.gadsimtā, un tas ir motīvs, ko ļoti interesantā veidā, it sevišķi Rīgas aptiekāri, varētu pasniegt saviem garāmgājējiem un viesiem no ārzemēm, iekļaujot savas modernās aptiekas dekorā kādu elementu, kas atgādinātu par Latvijas farmācijas ļoti senām un skaistām tradīcijām. Atceros no savas bērnības, cik ļoti man patika iet mātei līdzi uz aptieku, kur bija seni koka plauktiņi ar porcelāna traukiem, uz kuriem veciem gotu burtiem bija rakstīti produktu nosaukumi. Tie visi ir ļoti skaisti dekoratīvi elementi, tāpat tie lillā papīrīši, interesanti sakruzuļoti, ar kuriem rotājās seno laiku zāļu pudeles. Tie ir dekoratīvi elementi, kuri paliek prātā un kuri vēl arvien ir kolekcionāru un antikvariātu interešu lokā.

Latvija arī var lepoties ar savām tradīcijām organiskajā sintēzē. Jau pagājušajā gadsimtā organiskai sintēzei un zāļu izgudrošanai ir cienījamas un senas saknes. Arī jūs esat šo tradīciju mantinieki un tālāknesēji, arī jūs par tām varat būt lepni.

Farmaceitam modernajā pasaulē arvien vairāk jāuzņemas tāda kā vārtsarga loma sabiedrības veselības aizsargāšanā. Nav runa tikai par zāļu kompensēšanu un kādas receptes aizpildīšanu vai atbildēšanu uz pircēja vēlmi pēc produktiem, kas ir iegūstami bez ārsta paraksta. Farmaceitam vienmēr ir jābūt nomodā par to, kāda var būt dažādo produktu savstarpējā iedarbība, kas var atgadīties, piemēram, ja pacients iegūst receptes dažādām kaitēm no dažādiem speciālistiem. Ārkārtīgi svarīgu lomu var spēlēt farmaceits ar savām zināšanām, ar savu cilvēcisko uzmanību, cenšoties izsekot visai terapijai, ko kāds pacients saņem. Šeit ir svarīga loma tieši sava rajona, savas vides, sava pagasta vai sava kvartāla aptiekai, aptiekāram nodibinot ciešus un turpinātus kontaktus ar tiem ļaudīm, kas nāk pēc viņa pakalpojumiem. Te jau no seniem laikiem aptieka savā ziņā kalpo kā veselības aprūpes centrs varbūt visam pagastam, un pie aptiekāra bieži vērsās gan pirmās palīdzības, gan dažādu padomu meklējumos.

Man šķiet, ka mūsu aptiekas, it sevišķi lauku rajonos, varētu kalpot kā nopietni tautas izglītošanas centri, kur tiktu doti padomi arī tādos jautājumos, kas skar tautas dziedniecību un pašiniciatīvas un pašārstēšanās iecienītos paņēmienus. Tā ir īpaša problēma apstākļos, kad daudzi ļaudis pašlaik dzīvo zem nabadzības līmeņa un vienkārši nevar atļauties dārgos, kvalitatīvos produktus, bieži meklējot mājas ārstēšanās līdzekļus. Farmaceits, aptiekārs var būt ļoti nozīmīgs padomdevējs un palīgs, lai atturētu ļaudis no kaitīgas pašārstēšanās, no procedūrām, kas varētu viņiem izdarīt vairāk ļauna nekā laba.

Interesanti, ka Francijā vasaras mēnešos un uz rudens pusi daudzas farmācijas piedāvā savu ekspertīzi un padomus, lai palīdzētu ļaudīm atšķirt indīgās sēnes no ēdamajām. Latvieši, es zinu, ir ārkārtīgi lieli sēņu pazinēji, un tomēr arī šeit diemžēl, gadās negadījumi un pārsteidzīga rīcība. Tas ir viens no tādiem pakalpojumiem, kur aptiekārs var palīdzēt. Tāpat senās tradīcijas zālīšu lasīšanā — var notikt negadījumi, var notikt pārskatīšanās. Arī šeit tautas audzināšanā un vispārējā izglītošanā aptiekāram ir nopietna loma. Rietumu pasaulē arvien aktuālāks kļūst jautājums par zāļu pārdozēšanas gadījumiem un arī tas, ka bieži modernā medicīnā ārsti savas aizņemtības dēļ biežāk paraksta zāles, nekā izseko un cenšas pacientam ieteikt cita veida terapiju. Arī šeit aptiekāram ir ļoti svarīga loma, un tādu viņš arvien vairāk spēlē pārtikušajās rietumu zemēs, ar vērīgu un profesionālu aci raugoties uz to zāļu klāstu, kas tiek piedāvāts un pieprasīts.

Latvijā viena no problēmām ir bijusi nesakārtotā likumdošana, un tādēļ varam priecāties, ka drīz vien uz mana galda būs jaunais likums, ko es ar prieku parakstīšu pēc jūsu apvienības priekšsēdētāja ieteikuma. Es ceru, ka mūsu likumdošanas pilnveidošana turpināsies, jo nevaram jau mūžīgi palikt ar normatīviem aktiem, kas tikai pārņem senos PSRS nolikumus, kurus īstenot vispār nav iespējams, vai kur nozīmīgi dokumenti pat vēl nav bijuši tulkoti valsts valodā. Ir dažāda veida nepilnības, kuras, gadiem ejot, ir pēdējais laiks sakārtot. Un te jums kā profesionāļiem ir jāatceras, ka tā ir jūsu atbildība un pienākums. Ne jau likumdevēji jums skries pakaļ ar saviem ideāliem risinājumiem. Jums ir jābūt tiem, kas lobē likumdevējus, jums ir jābūt modriem un uzmanīgiem pret to, kas patlaban vēl ir nepilnīgs. Jūs esat tie, kam jānāk ar konstruktīviem priekšlikumiem, ar profesionāli augsta līmeņa risinājumiem.

Varu jums apliecināt, ka es kā prezidente vienmēr esmu jūsu rīcībā. Es atgādinu, ka arī prezidentam Latvijā ir likumdošanas iniciatīva un tiesības, un, ja jums šķiet, ka zināmi jautājumi ir pārāk ilgi iestrēguši, ja zināmās detaļās risinājumi par daudz ilgi kavējas, laipni lūdzu, nāciet ar konkrētiem priekšlikumiem, ar profesionāli izstrādātiem ieteikumiem, un es varu jums apsolīt, ka es tiem pievērsīšu vislielāko uzmanību.

Es priecājos jūs redzēt šajā saietā tik lielā skaitā. Tas liecina par jūsu profesionālās atbildības izjūtu. Tas liecina par jūsu interesi par savas profesijas tālāko attīstību. Es sveicu jūs visus šajā Aptiekāru dienā un novēlu jums individuāli un kolektīvi vislabākās sekmes!

— uzrunājot bērnu sporta svētku dalībniekus

Uzruna 9.bērnu invalīdu sporta spēlēs Ozolniekos 2000.gada 3.jūnijā

Mīļie bērni, jaunieši, vecāki, audzinātāji, svētku rīkotāji un palīgi!

Es sveicu visus šajā skaistajā svētku dienā, kas ir īpaša, jo jūs esat īpaši bērni un jaunieši, un arī šie sporta svētki ir īpaši. Tie ir tik īpaši, ka jau kopš 1995.gada tos apmeklē Valsts prezidents. Man šī ir pirmā reize, bet es priecājos sekot savam, priekštecim Ulmaņa kungam, lai uzsvētru to, ka jūsu sporta svētki ir svarīgi visai mūsu valstij un tautai.

Arī bērni invalīdi ir Latvijas bērni, un katrs no viņiem ir tikpat dārgs kā jebkurš cits bērns. Mēs visi mīlam savus Latvijas bērnus un vēlamies viņiem palīdzēt veidot pēc iespējas labāku, ērtāku un saulaināku dzīvi. Ne vienmēr tas ir viegli, un, kā zina daudzi vecāki, dažos gadījumos ir visai grūti tikt galā ar ikdienas rūpēm, pienākumiem un sarežģījumiem, ko ģimenē ienes bērns ar invaliditāti. Taču katrs bērns ģimenei ir Dieva dāvana, katrs bērns pasaulē ir nācis ar savu īpašo sūtību, ar savu nolemtību. Varbūt viņam šajā mūžā ir kas īpašs jāiemācās, varbūt viņa tēvam, mātei, brālim vai māsai, audzinātājam. Katram cilvēkam ir sava nolemtība, savs liktenis, katrs ir pasaulē vienādi svarīgs.

Man tikko bija tas prieks Rīgas pilī apsveikt hokeja komandu, kura tik labi spēlēja Pēterburgā un par kuru mēs visi tik ļoti priecājāmies. Mēs priecājāmies par viņu sasniegumiem, lai gan mums pie tiem nebija ne mazāko nopelnu. Bet mēs apbrīnojam to, ka viņi spēlē komandā un savu pienākumu veic ar pilnu atdevi, no visas sirds. Gluži to pašu var darīt katrs no mums. Ne jau visiem ir jābūt profesionāliem sportistiem, ne katrs var cerēt kļūt par olimpisko čempionu, bet sportot un rosīties var katrs, un darīt to gan savas veselības labad, gan, jo sevišķi, sava prieka dēļ. Arī jums, mīļie bērni un jaunieši, šodien tiks piedāvātas dažādas nodarbības, dažādas iespējas sacensties, rosīties, bet, galvenais, būt kopā ar citiem un priecāties kopā.

Es novēlu jums visiem, lai šī būtu īpaši skaista diena. Lai šie jums būtu skaisti svētki, lai tā būtu diena, kas paliks ilgā atmiņā. Un, atgriežoties mājās, lai jūs aiznestu līdzi to prieku un sajūsmu, ko jūs šodien, es ceru, iegūsit šajā pulkā. Lai jums labi klājas!

Valsts prezidenta preses dienests

"Latvijas Vēstneša" rīcībā ir Tieslietu ministres, Naturalizācijas pārvaldes priekšnieces un Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktora un citi referāti, kuru publikācija sekos.