Un seniors paliek seniors

“Latvijas (Valdības) Vēstneša” vecbiedram Jānim Rudakam — 90

Jaunajā saliktuvē Valdemāra ielā 6. Darba procesā, saliekot “Valdības Vēstnesi” — Jānis Rudaks (priekšplānā) un kolēģis Kārlis Dūze. 1938. gads

Vakar, 1. jūlijā, "Daudz baltu dieniņu.." 90 gadu jubilejā tika vēlēts sirmajam Latvijas poligrāfijas veterānam Jānim Rudakam. Pamīšus skanēja lietuviešu mēle, jo apsveicēju vidū bija arī Lietuvas vēstniecības ļaudis, citi Latvijas lietuviešu pārstāvji, tādējādi saistot jubilāru ar viņa tēvu zemi - Lietuvu.

Taču Jānis Rudaks pašlaik ir arī tā tiešā dzīvā atmiņu saite, kas vieno "Latvijas Vēstnesi" ar savu priekšteci "Valdības Vēstnesi". Bet par to un daudz ko citu ar Jāni Rudaku 1998. gadā jau sarunājās tā laika “LV” nozares redaktors Mintauts Ģeibāks. Tāpēc atkārtojam viņu sarunu, kas skan saistoši ar savu informāciju un kolorītu arī šodien.

Cildenais seniora vārds šim vīram piederas pārpārēm. Šovasar (1998. gadā — “LV”) viņam jau būs astoņdesmit pieci. Un visi — Latvijā. Kaut gan Jonu Rudoku visi latvieši sauc par Jāni Rudaku, viņš lieliski runā latviski, tāpat kā lietu-viski. Joprojām (Sic! 1998. gadā! — “LV”) ir viens no Latvijas lietuviešu kopienas rosinātājiem. Arī ar goda amatu kultūras centrā, kas pamazām veidojies un nu jau izveidots Rīgas lietuviešu pamat-skolā Purvciemā. Tā priekšgalā ir kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, populārais ārsts Romualds Ražuks, viņa vietniece ir skolas direktore Aldona Treija, tuvākie palīgi — skolotāja Biruta Flandere un Jānis Rudaks, bijušais poligrāfiķis.

Cita starpā — arī viens no kādreizējā "Valdības Vēstneša" darbiniekiem. Tiklīdz 1928.gadā bija pabeigta 1.lietuviešu pamatskola, kas toreiz atradās Ludzas ielā, tēvs jau nākamajā dienā aizveda dēlu uz "Valdības Vēstnesi", kura redakcija un tipogrāfija darbojās Rīgas pilī. Tagad tur muzeja telpas pirmajā stāvā.

Vispirms viņu pieņēma par izsūtāmo zēnu. Tolaik redaktors bijis Āronu Matīss, vietnieks — Jēkabs Janševskis, vēl strādājuši tikai divi korektori. Un nu viņš. Ne gluži kā piektais ritenis. Ziņas galvenokārt saņemtas no oficiālās aģentūras LETA Palasta ielā, valdības ziņas — no Ministru kabineta Valdemāra ielā. Turp arī vajadzējis nogādāt izlasītās korektūras.

Kad pēc četriem gadiem izrādījies, ka no zēna aug lietaskoks, viņš pieņemts mācībā burtliča arodā pie tāda izcila meistara, kāds tolaik bijis Aleksandrs Zariņš. Eksāmenā vajadzējis no tipogrāfijas burtiem izveidot Kārļa Ulmaņa portretu... Tad māceklis kļuvis par zelli, kas jau varējis strādāt patstāvīgi. Bet ar to vēl mācības nebijušas galā. Vajadzējis apmeklēt kursus, tad stāties grafiskās komisijas priekšā, ko vadījis savulaik populārais mākslinieks Romans Suta. Tikai tad varējuši pacelt kāroto šampanieša glāzi. Burtliča alga — 300 latu, viens no vislabāk atalgotajiem arodiem Latvijas neatkarības laika otrajā pusē. No tiem gadiem palicis prātā tehniskais direktors Baumanis, stingrs un reizē labsirdīgs vīrs.. Tā "Valdības Vēstnesis" un tā tipogrāfija kļuvusi par pirmo nozīmīgo darbavietu Jāņa Rudaka mūžā. Līdz pat laikmetu griežiem, kad ne "Valdības Vēstnesis", ne meistara zināšanas vairs nebija vajadzīgas.

Bet kādi bijuši pirmsākumi? Izrādās, Jānim Rudakam laika gaitā uzkrājušies dažādi pieraksti, ir bijusi pat virkne publikāciju, īpaši pēc 1990.gada, kad ar viņa ierosmi un amata prasmi sāka iznākt avīze "Latvijas Lietuvis" ("Latvijas Lietuvietis"). To gan drukāja Kauņā, nu patlaban tā nedaudz pieklususi. Tas senioram ķeras pie sirds, tomēr paliek cerība uz labākiem laikiem.

Ar autora atļauju — dažas rindkopas no Jāņa Rudaka manuskripta, kas pēc viņa ieskata nebūt nav novecojis, kaut gan rakstīts gandrīz pirms desmit gadiem. Pēc 75.dzimšanas dienas.

"Mana dzimta ir cēlusies Lietuvā, Augštaitijā. Vecamtēvam tur bija sava māja un zemīte. Bet tas viss bija ļoti mazs, viņa diviem dēliem par šauru. Un tā mans tēvs Nikodems no Rokišķa deviņdesmit sestajā vai astotajā gadā atbrauca uz Rīgu, viņa brālis arī. Arhīva dokumentos atradu, ka viņi dzīvojuši vecajā Jelgavas ielā, tur bijusi tāda Lubanova pirts, tajā mājā sievu — manu māti — atvedis līdzi no Lietuvas. Zinu tikai to, ka viņa nākusi no milzīgas ģimenes, kurā bijušas divpadsmit meitas. Tēvs strādāja tipogrāfijā.

Mūsu ģimene bija īsti lietuviska. Kopā ar brāļiem Albertu un Aleksi un māsu Sofiju gājām lietuviešu skolā — 1.pamatskolā Ludzas ielā. Tās ēkā padomju laikos bija Maskavas rajona izglītības nodaļa, tagad — citas struktūras. Lietuvā vēl gadsimtu mijā bija ļoti daudz analfabētu. Atceros, ka mans tēvs un pamāte (māte agri nomira) vakaros gāja tajā pašā skolā mācīties rakstīšanu. Rīgā 1916.gadā bija sešas lietuviešu pamatskolas un vairāk nekā tūkstotis skolēnu. Tajā laikā Rīgā vien dzīvoja ap 35 tūkstoši lietuviešu, tagad 6—7 tūkstoši. Kāpēc to visu tik sīki minu? Tālab, ka tās ir manas dzimtas saknes, kas mūs te saista un tur pie šīs zemes. Tas ir jāzina. Citādi iznāk, ka cilvēks ar savu dzīvi ir tāds nesakarīgs fragments no kaut kā — bez sākuma un turpinājuma. Arhīvos meklējot kādas liecības par lietuviešu darbošanos Latvijā, uzgāju, ka mans tēvabrālis Jozs Rudaks jau 1906.gadā darbojies lietuviešu biedrībā "Zvaigzne". Gandrīz tāpat kā es mūsu biedrībā. Sanāk tāda paaudžu sasaukšanās.

Lietuviešu skolām bija milzīga nozīme. Es apņēmu sievu — viņai tēvs vācietis, māte — latviete. Ģimene gan no Lietuvas, no Ķedaiņiem, tomēr latviska. Bet abi mani dēli, kamēr vien Rīgā pastāvēja lietuviešu skola, mācījās tajā. Kad 1948.gadā skolu slēdza, vecākais dēls bija astotajā klasē, mazākais — trešajā klasītē. Gunārs un Jovars. Viņu gan visi par Ivaru sauc, ko tu padarīsi. Abi dēli ļoti labi prot lietuviski. Tas tāpēc, ka skola ielika šīs valodas pamatus. Kaut gan — ja ir vēlēšanās, valodas prašana nāk it kā pati no sevis. Mana sieva Alma pavisam nemanot iemācījās lietuviski pat rakstīt — gan ar kļūdiņām, bet sūtīja manām māsīcām vēstules viņu dzimtajā valodā. Vecākais dēls beidza Lauksaimniecības akadēmiju, izmācījās par mežkopi, jaunākais kļuva par jūrnieku. Vedeklas jaukas, pieci mazbērni un četri mazmazbērni arī labi. Vasarās visi brauc pie mums uz dārzu, uz Cekuli. Ļoti skaistā vietā pie Mazās Juglas. Vienmēr pa Jāņiem līgojam, cenšamies sanākt kopā. Tagad gan esam kādi piecpadsmit, nav nemaz tik viegli vienuviet savākties itin visiem. Pilnīgi visi kopā bijām manā septiņdesmit piecu gadu dzimšanas dienā..."

Tiktāl atmiņas un apceres. Uz labi iesāktā poligrāfiķa darbmūža turpinājumu Jānim Rudakam bija jāgaida ilgi. Līdz pat 1960.gadam, kad radās iespēja strādāt tipogrāfijā Blaumaņa ielā. Ne vairs par burtlici, bet gan par metieri, kas aplauza tālaika vissvarīgāko avīzi "Cīņa". Tur tika aizvadīti sešpadsmit gadi, kad sirdskaites uzliesmojuma dēļ vajadzēja pārtraukt aktīvo darbību. Bet pa vidu bijis daudz kas cits, pat trikotāžas fabrika, arī skolas tipogrāfija, visilgāk gan — apaļi desmit gadi — aizvadīti kartonāžas fabrikā.

Tomēr visu šo laiku nav pārtrūkusi saskare ar Rīgas lietuviešu kopienu, kas sevišķi atplaukusi kopš sešdesmito gadu beigām, kad telpas nav liegusi pat Mazā ģilde, kad veidojies savs koris un dejotāju kopa. Laika ritumā kopiena domās it kā bijusi vienota, darbos tomēr sazarojusies Latvijas lietuviešu apvienībā, Latvijas lietuviešu kultūras biedrībā ir sava represēto biedrība un jaunatnes klubs, jau pieminētais kultūras centrs, kam Jānis Rudaks patlaban pievēršas īpaši. Bet Rīga nav vienīgais spēka pielikšanas punkts. Savas lietuviešu saimes darbojas Jelgavā, Liepājā, Bauskā, Valmierā, arī Daugavpilī. Vienotnes ideja paliek spēkā, tāpat kā "Latvijas Lietuvis" atdzimšana.

— Kārtējo reizi biju iegriezies mūsu skolā Nīcgales ielā. Sagadījās, ka tā bija tieši Draudzīgā aicinājuma gadadiena. Un jutos aizkustināts, ka ap pusdienas laiku tur ieradās vairāki braši puiši no Latvijas kristīgo demokrātu jaunatnes savienības ar grāmatu saiņiem rokās. Tajos — lietuviešu grāmatas, kas izdotas gan nesen, gan pirms vairākiem gadu desmitiem. Dāvinātāji bija vēlējušies palikt nezināmi.

Tomēr ir skaidrs, ka krājums nāk no lietuviešiem, kuri tās likuši kopā ilgi un tagad vēlas nodot jaunajai paaudzei. Tas ir visīstākais pēctecības liecinājums. Tikai tā mēs būsim un pastāvēsim ļoti, ļoti ilgi. Ne tikai Lietuvā, bet arī Latvijā un citur, kur mūs aizvedusi dzīve, — bilst seniors.

Pie Jāņa Rudaka ciemojoties, — Mintauts Ģeibāks