Ir skaisti būt latvietim, ir skaisti piederēt pie šīs tautas

26. – 27.jūnijā Rīgā notika Pasaules latviešu biedrību 4.konference

Par mūsu, latviešu, vērtībām

Dr.habil.phil. Augusts Milts:

Referāts Pasaules latviešu biedrību 4.konferencē Rīgā 2003.gada 26.jūnijā

Vērtības ir emocionāli iekrāsota attieksme pret lietām un parādībām. Vērtībās izpaužas cilvēku un tautas mentalitāte, gars, dvēsele. Stratēģiskās vērtības tiek izteiktas principos, baušļos, vīzijās. Apgūtās, īstenotās vērtības kļūst par personību un tautu rakstura, tikumu iezīmēm.

Vērtības ir cilvēku un tautas dzīves ceļazīmes. Prognozē, ka 21. gadsimtā skolās vērtību apgūšanas jautājums kļūs par vienu no nozīmīgākiem jautājumiem visā izglītošanas un audzināšanas darbā. Uzskata, ka cienījamas būs tautas un valstis, kur godīgums, taisnīgums, labestība un jēgpilna dzīve būs sasniegusi salīdzinoši augstāku pakāpi, bet nevis teritoriālais un iedzīvotāju skaitliskais lielums, militārais spēks un ekonomiskā varenība.

Mūsu daudzveidīgā un pretrunīgā attieksme pret pasauli nošķir tajā pievilcīgo, naidīgo, vienaldzīgo un nezināmo pasauli.

Pievilcīgā pasaule ir mūsu tieksmju, centienu, draudzības, cieņas un mīlestības pasaule. Tā ir pozitīvo vērtību pasaule, kas ietver mums tīkamo ģimenē, skolā, pilsētā, valstī, visā mūsu attiecību lokā.

Naidīgo pasauli veido antivērtības. Tā ir pasaule, pret ko cīnāmies, ko noraidām, pret ko nespējam būt īsti iecietīgi. Taču tā nereti arī palīdz vienoties līdzīgi kā somu rakstnieka Alekša Kivi septiņi brāļi ir vienoti un varonīgi cīņā pret naidnieku, bet ķildojas un kaujas savā starpā, kad no ārienes briesmas nedraud. Svarīgi ir pētīt, kas šķeļ un kas vieno tautu.

Vienaldzīgā, neitrālā pasaule ir tā, kas mums vēl nav kļuvusi ne par vērtību, ne antivērtību. Tās ir lietas un parādības, kas mums subjektīvi nenozīmīgas, neliek pārdzīvot, uztraukties. Dvēseles miera labad dažkārt tiek sludināta šīs pasaules paplašināšana, ieskaitot pat neitrālu attieksmi pret morāli, pret pamatvērtībām. Neitrālā pasaule dažkārt paplašinās arī tad, kad koncentrējamies kādu svarīgu uzdevumu veikšanai. Ne vienmēr vienaldzīgās pasaules paplašināšana ir pozitīva parādība, piemēram, dažkārt tieši audzināšanas un izglītošanas rezultātā tiek radīta ziņkāre par narkotikām, alkoholismu, dzimumattiecībām, ja nav izkoptas pienākuma, atbildības jūtas, ja brīvības izpratne ir tuva visatļautībai.

Nezināmā pasaule ir noslēpumu, iespējamās jaunatklāsmes pasaule. Faktiski visa izglītība un audzināšana ir šo nezināmo lietu izzināšana, vienlaikus paplašinot arī nezināmā apvāršņus.

Pētot latviešu tautas vērtības, mums svarīgi analizēt to vēsturisko attīstību kopsakarā ar attiecīgā reģiona, Eiropas un visas pasaules vērtību attīstību.

Vispirms svarīgi apzināt t.s. mūžīgās cilvēces vērtības, kas ir mūžīgi aktuālas, bet kas galīgā veidā nav īstenojamas. Kamēr pastāv šīs vērtības, pastāv zināma stabilitātes, saskaņas, vienotības iespēja pat vismainīgākajā, visdinamiskajā sabiedrībā, jo mūžīgās vērtības iemieso sevī cilvēces izdzīvošanas nosacījumus. Mūžīgās vērtības ir iekļautas mūžīgajā pilnveidošanās procesā, kur katram indivīdam jāsāk viss no gala un katram īpatnēji. Katras tautas savdabību nosaka attieksme pret šīm vērtībām, to svarīguma pakāpe, ceļi un veids, kā tās īsteno.

Senajā Grieķijā Platons noteica trīs pamatvērtības: patiesais, labais un skaistais. Šo vērtību īstenošanai ir nepieciešami gudrības, drošsirdības, mērenības (mēra izjūtas) un taisnīguma tikumi. Latvieši paši dažkārt atzīst, ka tieši drošsirdības ir pietrūcis, ka īstu varoņu kā paraugu gan mītos, folklorā, gan literatūrā ir pamaz, lai gan 1905.gada revolūcijā, Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku pulkos, Latvijas brīvības cīņās, Otrā pasaules kara leģionāru rindās un pēckara laika pretošanās kustībā apbrīnojamu varoņu ir daudz. Latviešu tautai bija nepieciešama gudrība, drošsirdība, mēra un taisnīguma izjūta, lai paustu patiesību, izskaustu melus, lai īstenotu labo un cīnītos pret ļauno, lai izjustu skaisto dabā, lai veidotu skaistu vidi un saglabātu iekšēji skaistu dvēseli. Cik patiesu, labu un skaistu mēs veidojam šodienu?

Trīs kristietības formulētās vērtības, kas tā vai citādi ir sastopamas katras tautas dzīvē, ir ticība, cerība un mīlestība. Raksturīgi, ka vērtību sistēma neveidojas kā vērtību summa, bet kā organiska vienība ar zināmu savstarpēju kārtību. Daudzu latviešu dzīvesstāsti rāda, ka tieši ticība un cerība ir ļāvušas izdzīvot daudziem, kas bija izsūtīti vai atradās necilvēciskos apstākļos nāves nometnēs. Ticība un cerība ir bijusi saistīta ar mīlestību pret Dievu, dzimteni, pret tuviniekiem, kas tur palikuši, un tiem, kas ir līdzās. Lūk, dažas atziņas no dzīvesstāstiem: Pēc Vācijas kapitulācijas mūs, leģionārus, 1945. gada 22. maijā salādēja lopu vagonos... Mēs braucām bezcerībā. Rudenī tikko izglābos no badanāves. Tomēr atguvu cerību un ticību, ka ļaunums pasaulē nevar būt mūžīgs...; Ja pazaudē cerības, nav kam uzticēties, tad gan ir beigas...; Es ticu maksimāli godīgai dzīvei...; Mīlestība manai dzīvei ir atnesusi visskaistākos un arī vissāpīgākos dzīves mirkļus. Nokļuvu dzīves ellē. No tās elles izvilka darbs un draugi.

Anna Brigadere par latviešu vērtībām uzskatīja Dievu, Dabu, Darbu. Arī Imants Ziedonis savā nesenajā jubilejas runā uzsvēra šīs trīs vērtības, iesakot nemainīt to kārtību. Dzīvesstāstos pārsteidz, ka dabas skaistuma izjūtu latvieši ir saglabājuši arī visbargākos dzīves apstākļos. Žēl tikai, ka mūsdienu Latvijā daudzviet ir cilvēki, kas piesārņo skaisto Latvijas dabu, nekautrējas izgāzt atkritumus grāvmalēs, mežos. Ar ironiju tiek sacīts, ka Latvijā attīstās jauna tradīcija, jauns sporta veids – kūlas dedzināšana pavasaros.

Kultūra un daba parasti nav pretnostādīta viena otrai, bet atrodas savstarpējā papildinājumā. Šī vienība ir pasargājusi latviešu tautu no samākslotas uzvedības, manierisma.

Dažkārt mēs pārāk krasi pretnostādām pasaulē vērojamās globālisma tendences un savas tēvzemes mīlestību. Iestājoties Eiropas Savienībā, patriotismam un Eiropas izjūtai jāatrodas savstarpēji bagātinošā papildinājumā. Svarīgi, ko vērtīgu mēs spējam piedāvāt un vai spējam arī patiesi vērtīgo pārmantot. Daudzas negatīvas parādības — dabas piesārņojumu, narkomāniju, terorismu, noziedzību — vairs nav iespējams likvidēt vai samazināt vienas, īpaši nelielas, valsts ietvaros.

Latvijā nevar lepoties ar patriotisma ārējām izpausmēm, izņemot varbūt fanu uzstāšanos sporta spēlēs. Dažkārt pat presē ir sastopami patriotisma noliegumi, ka patriotismam nav ne vismazākās jēgas (Dienas specpielikums Eiropas zona, Nr. 6, 02.12.02, 10.lpp.). Jaunatne dažkārt kautrējas paust mīlestības jūtas pret savu dzimteni. Nereti tās spēcīgāk izteiktas ir trimdas tautiešu sabiedrībā.

Nacionālās neatkarības vērtība ir latviešu tautas gadsimtu lolojums. Vēsturiski pārāk īss ir bijis neatkarības laiks, un ir arī bažas, vai būsim garā tik stipri un vienoti, lai neatkarību nosargātu. Varbūt tādēļ arī šī vērtība ir tik dārga. Nacionālās neatkarības simbols ir Brīvības piemineklis ar tajā iekaltiem vārdiem – Tēvzemei un brīvībai.

Visā pasaulē vairāk vai mazāk ir vērojamas attīstības tendences, kas cieši saistītas ar vērtību un to pārvērtēšanu procesiem. Būtisks ir triju — agrārās, industriālās un informatīvās — sabiedrību salīdzinājums (skat.: Die Zukunft unseres Planeten. Leipzig— Mūnchen, 2000, S.86). Pāreja no agrārās sabiedrības uz industriālo un tālāk uz informatīvo ir saistīta ar ievērojamu zinātnes, tehnikas, izglītības un audzināšanas lomas pieaugumu. Nepārtraukta izglītošanās un sevis audzināšana visa mūža garumā kļūst aizvien noteiktāk par “būt vai nebūt” jautājumu. Izglītības un jaunrades vērtība kļūst par noteiktas tautas konkurētspēju un labklājības nosacījumu.

Agrārajā sabiedrībā lielākā iedzīvotāju daļa bija nodarbināta lauksaimniecībā. Gandrīz visu cilvēku attiecību jautājumu regulācija bija saistīta ar morāli, ko palīdzēja uzturēt spēkā tautas tradīcijas. Dominējošās bija zemnieku, lauku cilvēku vērtības: jau Annas Brigaderes minētās – Dievs, daba, darbs, tālāk ģimene, bērni, māja, tauta, senču kults, tradīcijas. Vidējais bērnu skaits vienā ģimenē agrārā sabiedrībā ir 6 bērni, industriālā – 3, bet informatīvā — 2 bērni. Pārejā uz industriālo un informatīvo sabiedrību aizvien vairāk morālo regulāciju cenšas aizstāt dārgā tiesiskā un administratīvā regulācija. Utopiska ir cerība, ka varētu iztikt bez morālās regulācijas un morālām vērtībām. Informatīvā sabiedrībā par vienu no galvenām vērtībām kļūst informācija, un lielākā daļa darbspējīgo cilvēku tā vai citādi ir iesaistīti informācijas sfērā. Tiek izteiktas prognozes, ka 21. gadsimta vidū var notikt pāreja uz mākslīgā intelekta sabiedrību, kas var izraisīt kardinālas pārmaiņas visās dzīves sfērās. Nepārtraukti pieaug brīvā laika loma, ar ko izsmalcināti manipulē masu komunikācijas līdzekļi, padarot cilvēku atkarīgu no televizora, datorspēlēm, interneta, nereti cilvēks nav vairs noteicējs par savu brīvību. Cilvēkiem dažkārt atrodas laiks, lai ciemotos filmu seriālu ģimenēs, bet pietrūkst draugu, radu, paziņu apmeklējumiem. Regulāri skatoties “Hameleonu rotaļas”, tām jau ir ziedotas vismaz 700 stundas! Sagatavošana brīvā laika pavadīšanai kļūst ne mazāk svarīga kā sagatavošana darbam. Brīvais laiks vistiešāk parāda mūsu personiskās brīvības izmantošanas prasmi.

Neapšaubāma vērtība katras tautas dzīvē ir svētki. Neviena cita tauta tā nesvin vasaras saulgriežus kā latvieši savus Līgo svētkus, Jāņus. Iepriecina, ka šogad sākās plaša Jāņu svinēšanas tradīciju atjaunošana, lai tie kļūtu par patiesiem prieka un iedvesmas svētkiem, arī pārdomu laiku.

Latviešu tautas gara uzturēšanā un atraisīšanā neaizstājami ir Dziesmu svētki. Tajos ik reizi no jauna atdzimst ideālā Latvija (no ceļavārdiem XXIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku dalībniekiem). Tie ir tautas atmodas svētki.

Dažkārt pārmet baznīcai, ka pēc dievkalpojuma cilvēki tāpat turpina grēkot. Taču svarīgi ir, kā kādreiz teicis kinorežisors Jānis Streičs, sēt labestības sēklu cilvēka dvēselē. Lai šī sēkla uzdīgtu, vajadzīga labvēlīga augsne pašā cilvēkā. Tas ir sevišķi svarīgi, lai sirdsapziņa nenotrulinātos, lai gars būtu spraigs. Katra tauta var būt pateicīga tiem cilvēkiem, kas ir tās sirdsapziņas paudēji, modinātāji, labestības potenču atraisītāji.

Latviešu dzīvē nereti dzirkstī veselīgs humors, kas cieši savijies ar nopietnību. Bez šīs savienības tas kļūtu sekls, pliekans, nereti negaumīgs un rupjš. Humorā var slēpties dziļa paškritika, ar to var veiksmīgi izkļūt no daudzām strupceļa situācijām. ASV mani sevišķi iepriecināja tautiešu labā humora izjūta. Pat mācītājs spēj būt gan nopietns, gan arī sasmīdināt līdz sirds dziļumiem.

Latviešu humora un satīras tradīcijas aizsāka “Pēterburgas Avīzes’’ jau 19. gadsimtā, bet 20. gs. 30. gados P. Birkerta savāktās latvju tautas anekdotes ietilpināmas četros sējumos. Kaut arī mūsdienās anekdotes un joki sprēgā gan svētkos, gan ikdienā, diemžēl daudzi ārzemnieki, vērojot latviešu sejas, atzīst, ka tās bieži ir pārāk drūmas.

Pasaulē atsevišķas valstis vai reģioni ar cieņu pret kādām noteiktām vērtībām ir kļuvuši par paraugu citiem. Tā, piemēram, vairāku austrumu tautu centieni iztikt bez reibinošu dzērienu lietošanas un audzināt dziļu cieņu pret veciem cilvēkiem pelna atzinību visā pasaulē. Tāpat apsveicamas ir tās valstis, kas cenšas izveidot nesmēķētāju nācijas (Norvēģija, ASV u.c.), kas dara visu, lai tauta būtu vesela (Japāna u.c.). Daudzi citzemju viesi ir pārsteigti par smēķēšanas izplatību Latvijā, īpaši daiļā dzimuma rindās. Arī dzeršanas posts Latvijā, it sevišķi Latgalē, ir izplatījies. Vai tiešām latviešu tautai jāiegūst smēķētājas un dzērāju tautas tēls? Dzīvesstāstos pārsteidz atzinums, ka būt nedzērājam un nesmēķētājam Latvijā ir grūti. Daudzas negatīvās parādības izplatās nevis pēc principa — aizliegtais auglis ir salds, bet gan visatļautības, reklāmas un pieraduma dēļ. Latvijā viesībās nereti izsmiets tiek nevis glāzītes cilātājs, bet gan atturībnieks. Ja Latvijā censtos ierobežot smēķēšanu kā Ņujorkā vai alus dzeršanu līdz 21 gada vecumam kā ASV, droši vien tas izsauktu protestu un atrastos dažādi pretargumenti.

Kādā ziņā Latvija varētu būt paraugs pasaulē? Varbūt kordziedāšanā? Varbūt sportistu atbalstīšanā?

Taču rūpes par veselību kā vērtību gan latviešiem Latvijā nav raksturīgas. Jāatzīst, ka tauta nav veselīga. Tas nav pārmetums ārstiem, bet gan ļoti daudziem cilvēkiem, kuru dzīvesveids nav normāls. Diemžēl stingrākas prasības cilvēki dažkārt uztver un novērtē kā iejaukšanos viņu privātajā dzīvē un tiesībās. Turpretī daudzu vecāku cilvēku dzīvesstāstos tiek slavēta stingrība audzināšanā, kas izriet no cieņas un mīlestības pret cilvēku. Kāds vīrs no Sēlijas atzinās: ja mums nebūtu bijis stingru vecāku un stingru skolotāju, mēs būtu izlaidušies kā sviests uz karstas pannas.

Visu vērtību priekšnoteikums ir dzīvība. Latviešu tauta savā pēdējo astoņu gadsimtu vēsturē ir piedzīvojusi daudzas nāves pļaujas, kas tautu nostādīja tuvu iznīcībai. Un tomēr, liktenim spītējot, tauta ir ne tikai izdzīvojusi, bet pat kļuvusi skaitliski kuplāka. Diemžēl 21. gadsimtā mirušo skaits Latvijā ievērojami pārsniedz jaundzimušo skaitu, piem., Preiļos nesen pusgada laikā uz 10 šūpuļiem bija 60 zārku. Nevērība pret dzīvību nav tikai mazās dzimstības un abortu dēļ, liels ir arī pašnāvnieku skaits. Neuzmanīgo, bravurīgo un nereti arī alkoholu lietojušo autovadītāju dēļ katastrofās bojā gājušo skaits var sacensties ar karadarbības vai teroraktu upuru skaitu dažā valstī, varbūt pat ar amerikāņu karavīru zaudējumiem Irākā. Ja 20. gadsimtā pasaulē iedzīvotāju skaits ir palielinājies četrkārtīgi, tad latviešu skaits nav kļuvis lielāks, bet pašreiz tas jau samazinās.

Zenta Mauriņa par latviešiem raksturīgu īpašību ir atzinusi spītu. Latvieši ir radījuši daudzas izcilas vērtības, piemēram, dainas, ir sasnieguši samērā augstu izglītības un labklājības līmeni, ne pateicoties apstākļiem, bet par spīti tiem. Kaut tagad spītu nenomainītu gaušanās par apstākļiem!

Piebildīsim, ka vēl viena vērtīga īpašība ir ļāvusi latviešiem izdzīvot, un tā ir nevardarbīgas pretošanās izvēle.

Un beidzot vēl par kādu būtisku vērtību, bez kuras nav domājama latviešu tauta, — par latviešu valodu. Tās saglabāšana ir apdraudēta, ja par valsts valodu Latvijā kļūtu arī krievu valoda. Formālā līdztiesība tad pārvērstos neizbēgami faktiskā nelīdztiesībā. Bet latviešu valodu, tāpat kā daudzas citas t.s. mazās valodas, apdraud arī pasaules valoda – angļu valoda.

Tauta, kurai ir dziļas saknes pagātnē, kura ciena pagātnes sasniegumus un mācās arī no tās kļūdām, spēj apjēgt atbildību nākamo paaudžu priekšā. Tautu pagātnē, tagadnē un nākotnē visvairāk vieno, neskatoties uz visām pretrunām un uzskatu dažādību, tikumība un tautas spēja pārspēt pašai sevi.

Kā teicis dzejnieks Andrejs Eglītis:

‘’Lai laiki mainīgi mūs nesajauktu,

lai kādi gājēji vien garām trauktu,

mēs tēvu zemes gods un rota!’’

Par mūsu, latviešu, svētkiem

Dr.philol. Skaidrīte Lasmane:

Referāts Pasaules latviešu biedrību 4.konferencē Rīgā 2003.gada 26.jūnijā

Latvijā ir svētku laiks. Tikko kā pavadīti Jāņi, spilgti un krāšņi. Pie durvīm Pēteri — klusāki, protams. Un vēl – Dziesmu svētki, kas lielākie svētki pēc Jāņiem, ja rangu tabula būtu veidojama. Arī 4.latviešu biedrību saiets daļēji par svētkiem uzlūkojams. Kā lai nejautā un nedomā par svētkiem, kad to tik daudz un kad esam svētku vidū? Kas ir svētki ikvienas tautas kultūrā? Ko dod svētki, kādas ir to funkcijas?

Minētie jautājumi atbildāmi kopsakarā ar dažiem citiem, kuri iziet viņpus svētku refleksijas.

Kā iegūstama kopības izjūta? Kas vieno cilvēkus? Jautājuma nozīmība saasināta mūsdienu liberālisma un komunitārisma diskusijās. Liberālisms pasvītro individuālu, nejaušu, nenoturīgu attiecību tīklu, izceļot indivīda brīvību, autonomiju, individuālu, racionālu lemšanu. Komunitārisms savukārt atgādina kopības un līdzdalības vērtību. Cilvēkam vajag pieredzes daudzveidību, arī kopības pieredzi, kas ir vēsturiska vai, precīzāk sakot, aizvēsturiska un sniedz saskaņas baudu, vienotības un drošības izjūtas.

Kā gūt un vairot pozitīvu attieksmi pret dzīvi? Ar ko līdzsvarot nopietnību, kā kompensēt eksistenciāli nenovēršamu sāpju un zaudējuma smagumu? Kā mazināt negatīvisma paralizējošo ietekmi? Attiecībā uz latviešu kultūru pastāv visdažādākie nolieguma un nepieņemšanas veidi gan tiešā vienkāršā nolieguma formā, gan ciniskās estētikas veidā.

Daži piemēri: pieminekļus izciliem Latvijas vēstures veidotājiem nevajag, tie ir nemoderni; tradicionālās kultūras pētījumi aizstājami ar mūsdienu antropoloģiju utt. Vai tas dabiski vēsturiski vai organizēts negatīvisms, kas vērsts pret savu politiku, latviešu politiķiem, intelektuāļiem? Diskusijas vajadzīgas, lai negatīvisms negūtu pārsvaru, lai tas netiktu atzīts par laikmetīgas domāšanas izpausmi. Negatīvisms bremzē darīšanu — skepse, ironija, smīns un noliegums paralizē darītāju rezultativitāti politikā un viņpus tās.

Kā zināms, negatīvisms ir reaktīvo, plebejisko, ne brīvi radošo spēku pazīme, ja piekrīt vācu filozofam Frīdriham Nīčem. Kur gūstama dzīvotgriba?

Kā paplašināt pieredzi un kā iziet viņpus ikdienas? Tradicionālie svētki — godi , gadskārtu rituāli un kulti, vēlāk septītā kristiešu svinamā diena atklāj svētkus kā komunikācijas veidu un citādības pieredzi, bez kuras cilvēku dzīve būtu nepilnīgāka.

Atbilde daudzkārt meklējama svētku notikumā un svētku komunikatīvo attiecību daudzveidībā. Jāpiebilst, ka komunikācijas jēdziens netiek lietots kā informācijas nodošana vai kā plašsaziņas līdzekļu manipulācija ar prātiem un jūtām, tos vajadzīgi ievirzot un vadot atbilstoši kāda interesēm, bet kā brīva un dabiska sociālas vienprātības un kopības vēlme, kā sociāla darbība, kuru veido komunikators, vēsts, starpnieki, saņēmējs, situācija un efekts.

Cilvēks grib vēstīt, vēsti saņemt, tikt saprasts un atzīts, kā arī saprasties. Saprast otru un būt saprastam ir komunkācijas nolūks un nosacījums. Svētki ir viena no dabiskākajām saprašanās situācijām kultūrā.

Svētkus svin, nevis strādā, taču svētki ir liels un nozīmīgs kultūras darbs. “Svinēt — tā ir māksla,” saka Hanss Georgs Gadamers. Svētki ir retāka pieredze par ikdienu, par ko liecina sakāmvārdi:”Ik dienas māte raušus necep”(Kokāre, 270) (Vācu — Alle Tage ist kein Sonntag) .Tautas mīklās svētdiena raksturota līdzīgi — sešas māsas sudraba, viena – septītā — zelta.

Mūsdienās vairs tik liela atšķirība nepastāv starp svētkiem un ikdienu ne ēšanas, ne apģērbšanās, ne izturēšanās ziņā. Izskaidrojums — fiziskā darba atvieglinājums tehnoloģiju dēļ, labklājības un drošības pieaugums.

Svētki ir blīva un intensīva komunikācijas tīkla notikums.

Šo tīklu veido svētku norises notikumi.

Visupirms — svētku gaidīšanas pieredze. Kaut kā cita, pārikdienišķi savāda un patīkama gaidīšana, kas atvieglo un padara panesamāku ikdienu. Svētki nāk paši, atliek gaidīt. Gaidīšanas svētki kompensē paša notikuma īsumu un daudzkārt paildzina svētku izjūtas. Trīs dieniņas, trīs un vairāk naksniņas paiet nemanot, tāpēc palīgā saukti nepacietīgas gaidīšanas svētki.

Paši svētki latviešu kultūrā iegūst darbīgas, kosmiskas kārtības vēsts nozīmi. Ziemassvētki atbrauc Pa rudzu lauku, Zālīti mīdami, Asniņus celdami (Ceraukstes pieraksts, KS., 60) Ierašanās ir varens un vienreizīgs notikums. Tilti rīb, važi skan, Metens brauca pār kalniņu (KS,130)

Vienalga, vai tie godi vai gadskārtu svinēšana, gaidīšana notiek darbīgi — sieru sienot, alu darot, pušķojot namu un pagalmu, vainagus pinot, ļaunuma atbaidīšanai piemērotu materiālu sagatavojot. Tā ir svētku vēsts sūtīšana citiem - alus, siers vārās, puiši mežā meijas cērt, pirts kūp.

Kad svētki klāt, tie tiek vēstīti tieši: zaķīts pūš ledus tauri, Ziemassvētkus vēstīdams; Jāņa vara taures vai vara bungu skaņas kultūrā labi pazīstamas. Vēstij un svētku notikumam jābūt skaļam, lai atbaidītu ļaunumu un vēstītu dzīvību.

Seko svētku saņemšana, saņem bērni basajām kājiņām — aiz nabadzības, vai īpaši godinot? Jāņa tēvs, Jāņa māte sagaida līgotājus — Jāņa bērnus. Sagaida ķekatniekus. Sagaida ciemiņus no tālām un tuvām vietām.

Pirmssvētku komunikācija — vēsts sūtīšana par ciemos iešanas notikumu — bērnu dzimšanas un kristību, kāzu un bēru gadījumā.

Godos ir lūgtie un nelūgtie viesi, un kārtība stingri ievērota, tos šķirojot. Nelūgts viesis – tā ir vesela kultūras semotizācijas zīme, nelaime, haoss, kārtības izjaukums. Iespējams, ka pamatā ir tīri praktiska vajadzība paēdināt, izguldināt. Neaicinātais ir īpaši nelabvēlīgi uztverts: neprasītam ciemiņam /viesim krēsla, karotes nav vai tā nemazgāta:”Neaicinātam viesim nemazgāta karote”(Kokare, 208).

Gadskārtās lūgto /nelūgto kārtība nepastāv — ķekatnieki un Jāņa bērni ir maģiska auglības un labklājības zīme, tāpēc – jo vairāk, jo labāk.

Svētku notikums var sākties. Svētku simboli un to valoda ir komunikācijas veicinātāja. Gadamers jautā: ”Vai tieši tā nav modernisma pazīme, ka tam tik ļoti trūkst simbolu, ka visā šajā elpu aizraujošajā tehniskā, ekonomiskā un sociālā progresisma ticībā mums gandrīz vai tiek liegta atkalatpazīšana? “(Gad, Sk., 90) Simboliskā svētku valoda ir jāprot. Tā ir svētku norises nosacījums. Rituāls jeb scenārijs pieprasa kopīgas zināšanas, piemēram, par svētku rasas īpašo vērtību, par zāļu vērtību. Tautas maģijas zināšanas, dabas zināšana, kosmiskas zināšanas mācās un atkārto svētku skolā. Neaizmirsīsim, cik liels uzsvars likts uz dabisko atmiņu mutvārdu kultūras situācijā. No šīm zināšanām atkarīga auglības nodrošināšana un izdzīvošana. Svētku laiks un vārds nes auglību:

Līgodama nosakliedzu, / Lai aug diži kāpostiņi, / Lai aug tādi kāpostiņi / Kā mēreni stoverīši. (Kar saulīte, 47) Svētku Jāņuguns apspīdētajos laukos iznīks nezāles un raženi augs labība (R.Drīzule, Kad saulīte rotājas. Gadskārtu ieražu dziesmas. Izlase. Sakārtojsi R.Drīzule. R. Zinātne, 1982.) Svētki ir informācijas iegūšanas un valodu laiks. Svētkos vēro un iepazīst cits citu. Svētkos nolūko. Svētki ir līgavas/ līgavaiņa lūkošanas laiks. Īpaši tas attiecas uz plašākiem saietiem — kāzām, Jāņa bērnu, ķekatnieku gājienu. Jābūt vērīgam,aktīvam, lai nenogulētu līgavaini vai līgavu, tāpēc jāprot reklamēt sevi: ar darbu vien par maz, reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālists — ziņu, valodu pārnesējs/a un pašreklāma nodrošina veiksmi. Svētki ir intensīvs tradicionālo vērtību apguves un tālāknodošanas laiks.

Visbeidzot svētki tiek pavadīti. Arī promvadīšana ir darbīga, un valda zināma kārtība. Nedrīkst palikt ilgāk, kā svētki to prasa, īpaši godos. Bet arī Jāņubērniem vai ķekatniekiem jāprotas un laikus jādodas projām, darbi gaida. Jau tā kumeļi nebaroti, kamēr saimnieki un kalpi svin svētkus.

Ko svētki dod, ko tie atnes? Svētkiem ir daudzas funkcijas, no kurām uzsvērsim dažas. Gadamers svētku raksturojumu sāk ar to, ka “svētkos ir novērsta savstarpēja izolācija” (Hanss Georgs Gadamers. Skaistā aktualitāte. Māksla kā spēle, simbols un svētki. — R.: Zvaigzne ABC, 2002.) Svētki radina pie komunikācijas, būvē komunikatīvo kopību. Svētki vieno, ja zina svētku valodu un atzīst un iesaistās svētku norisē, kurai noteikts uzdevums. Īpaši vieno kopīga godināšana — gan cilvēka, kura godu svin, gan dievības godināšana. Godina kādu dievību vai tikko pasaulē nākušu dzīvībiņu vai godina dzīvībiņas dzimšanas nosacījumu — kāzas. Svin otra, cita, citu dzīvi. Vienojas kopīgā daudzināšanā, kurai daļēji nesavtīgs raksturs — daudzina ne sevi, bet citu. Piedalās cita dzīvē, nedaudz novirzoties no sevis, taču neaizmirstot sevi pavisam — daudzinot citu, auglība, labvēlība izlūgta visiem. Svētku svinēšana ir dzīves svinēšana. Vieno kopīga ēšana un dzeršana, kurai simboliska jēga. Vieno zināšanas par sezonas darbiem, komunikācija, kas ar kalendāro darbu kārtību saistīta. Vieno kopīgi rituāli, nākotnes paredzēšana: “Eima bišu klausīties Ziemassvētku vakarā: Ja bitītes daiļi dzied, Tad būs silta vasarņa”(KS., 70)Vieno auglības vēsts raidīšana: “Pūti, pūti, ziemelīti, Ziemassvētku vakarā, Pūt laukā tīrus rudzus, Mežā smilgas, lāčauziņas.(KS., 69).Lūgums: “Pūt laukāji ienaidiņu”, (KS.,70)

Svētki rada pārmaiņas, ļauj piedzīvot citu pieredzi. Citādu ēdienu svētkos ēd, citādi ģērbjas, citādi dzied un citādi izturas. Laiks ir citāds, un telpa citāda, norobežota no ikdienas, ar meijām, ar svētku galdiem. Citāda, piepildīta telpa. Kopābūšana pieļauj individualitāti un neslāpē atsevišķumu, bet ļauj tam izpausties pilnībā, tiekot vērotam un vienlaikus kopīgi vedot svētkus kalniņā, lai izdotos. Svētkos ir ikviena atbildība norisei un atbilstības pieredzes gūšana. K.Jasperss raksta, ka aizvien vairāk cilvēku nesaprot cits citu, viņi vienkārši sastopas, bet nav tā, kas vieno, vairojas un pieaug cilvēku vienaldzība pret otru, pret citu pasauli: “uzticība un kopība kļūst apšaubāmāka un neuzticamāka” (Karls Jasperss. Ievads filozofijā.R: ZvaigzneABC, 2003). Komunikācija sniedz vienotības pieredzi, mēsības spēku un drošību, prieku un apmierinājuma pieredzi un drošību. Es esmu vienprātībā ar citiem, es esmu saprasts, mums ir kas kopīgs. Es pārbaudu sevi, savus izolētībā dzimušus mērķus un domas, savas vērtības.

Svētki atkārtojas. Tie sadala vienmuļo ikdienas laiku kultūras laikā. Svētki apgūst un cilvēcisko laiku, tā vienaldzīgo,neakcentēto ritējumu.

Svētki atjaunina, iedvesmo pasakainam spēkam dzīvot un kosmisko kārtību uzturēt ar savu līdzdalību — stabilitāti radīt pasaules izjūtā, kas var nomākt un vāju darīt. Svētki ir bagāts, piepildīts un krāsains laiks. Blīvs laika pārdzīvojums. Svētki ir notikumu pilns laiks, kad var nodoties līdzdalībai, paust sevi citādi nekā ikdienā. Svētkos dzimst valodas un vērojums. Svētkos notiek iepazīšanās un iepazīšana. Svētki godina.

Svētkos nav rūpju eksistenciālās pieredzes. No rūpēm atbrīvots var svinēt citus un bez rūpēm godināt, daudzināt, aizmirstot sevi un vieglinot dzīvi.

E.Levina norāda uz jēgas piešķiršanu divos veidos: darbā un dzīves svinēšanā. Tie ir divi apvāršņi.

Svētki ir tradicijas laiks. “Tradicija, protams, ir nevis vienkāršā konservēšana, bet gan pārnešana. Un pārnesums ietver sevī to, ka nekas nepaliek nemainīts un vienkārši iekonservēts, ka mācās seno aptvert un izteikt no jauna.”(Gad, Sk., 92) Šādi mākslas darbi apmierina kā visaugstākās mākslinieciskās, muzikālās, vēsturiskās izglītības pretenzijas, tā arī visvienkāršākās cilvēksirds vajadzības un jūtīgumu”(Gad., Sk.94).

Gadamers, Heizinga, Gvardīni uzsver spēles pieredzi, atzīstot to par elementāru cilvēku dzīves funkciju. Gadamers spēli sauc par pirmo soli ceļā uz cilvēku komunikāciju (Skaistā, 60).Viņš uzsver spēles kustību, kura atkārtojas, bet kurai nav praktiskas mērķtiecības. Taču mērķtiecība pastāv. Nepraktiska, citrezultatīva. Gadamers spēli atzīst par komunikatīvu darbību, kas īsti neparedz distanci starp to, kas spēlē, un to, kas nolūkojas spēlē. Skatītājs acīmredzami ir kas vairāk par vienkāršu novērotāju, kurš redz, kas notiek viņa acu priekšā (Skaistā, 60). Gadamers runā par spēli un tās atpazīstamību, kas dziļāka kā pirmās iepazīšanas nejaušība un pirmās nejaušības mulsums. Skatītājs iesaistās, ir līdzdalībnieks spēlē.

Līdzdalība noārda ikdienas lomu un attiecību paradigmas.

Mirča Eliade raksta par mūžīgo atgriešanos pie Lielā pirmsākuma. Tas dod atslēgu seno tautu intektuālismam un garīgumam, kas gan netika saukts šajā vardā, bet tika izdzīvots mītu, rituālu un kultu koppārdzīvojumā, kurā godāšana un zināšanas ir vienlaikus izdzīvošanas bargo nosacījumu atvieglošana.

Ikdienas un svētku mainīšanās vilnim līdzīgā paškustība bagātina dzīvi. Par svētkiem kā komunikācijas formu jāsaka tas pats, ko Gadamers saka par īstu mākslas piedzīvojumu muzejā:”... ja patiešām izdzīvo mākslu, tad pasaule ir gaišāka, pasaule ir kļuvusi vieglāka.”