Lai nepārdotu cilvēku kā lelli

Par Valsts programmas izstrādi cīņai ar cilvēku tirdzniecību

Līdz 1. novembrim Latvijā tiks izstrādāta vienota Valsts programma cīņai ar cilvēku tirdzniecību. Kaut arī oficiālā statistika neliecina, ka šādi gadījumi Latvijā ir notikuši, patiesā aina tomēr ir citāda. Par to dažādos saietos runā starptautiskā sabiedrība, norādot, ka Baltijas jūras reģionā tomēr ir bērnu tirdzniecības upuri, turklāt to skaits pieaug.

Īstā laikā nākusī ierosme

Ierosinājumu rīkoties, izveidot darba grupu, kas izstrādās šādu valsts programmu, atgriežoties no starptautiskās konferences Somijā “Pārtraukt bērnu tirdzniecību — mūsdienu verdzību”, izteica Iekšlietu ministrijas (IeM) parlamentārā sekretāre Linda Mūrniece. Darba grupa jau ir izveidota, to vadīs IeM valsts sekretāra vietnieks Raimonds Bluķis. Aicinājums iekļauties un piedalīties valsts programmas izstrādē jau ir izteikts arī citu ministriju, valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Un, kā atzīst Linda Mūrniece, atsaucība un ieinteresētība ir apbrīnojami liela: “Tā vien šķiet, ka visi par šo problēmu ir daudz domājuši, bet pietrūcis viena virzītāja, kas procesu aizsāktu. Un, atgriežoties no Somijas, mēs kopā ar Saeimas deputāti Inesi Šleseri atzinām, ka Iekšlietu ministrija ir tā struktūra, kas visvairāk būtu atbildīga par cilvēku tirdzniecības apkarošanu. Gandrīz katrs mūsu ministrijas dienests kādā mērā ir ar to saistīts.” Vēl piebilstot — pašreizējais miera periods nenozīmē, ka dienestam turpmāk ar to nevajadzēs nodarboties. Kā piemērs tiek minēta IeM Liecinieku procesuālās aizsardzības nodaļa, kam būtu jāaizsargā arī šādi upuri. Bet diemžēl pašreizējie likumi neparedz īpašu upuru aizsardzību.

Pēc L.Mūrnieces domām, ar darba grupas izveidi ir ne vien publiski paziņots par šīs problēmas esamību Latvijā, bet arī īstajā laikā atbilstoši reaģēts uz starptautiskajā sabiedrībā izplatīto ASV Valsts departamenta ziņojumu par cilvēku tirdzniecību. Šajā ziņojumā norādīts, ka Latvija ir izcelsmes un tranzīta valsts sieviešu un meiteņu tirdzniecībai uz Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, Dāniju, Spāniju, Vāciju un Portugāli. Kā arī esot pieaudzis zēnu skaits, kas tiek nosūtīti uz Spāniju darbam vai seksuālai izmantošanai. ASV Valsts departamenta rīcībā ir ziņas, ka arī pašā Latvijā notiek sieviešu un meiteņu tirdzniecība, kad no bezdarba pārņemtiem lauku apvidiem cilvēki tiekot vervēti un pārsūtīti uz galvaspilsētu.

Tādējādi ASV atzīst, ka Latvija nav pietiekami daudz uzmanības veltījusi šo problēmu apkarošanai un ir viena no 74 nedrošajām un cilvēku tirdzniecībā iesaistītajām valstīm. Tieši apgalvojums par nepietiekamu pretdarbību, pēc abu sarunas dalībnieču teiktā, ir atbilstošs patiesībai. Nenoliedzot cilvēku tirdzniecības apkarošanā iesaistīto valsts dienestu un arī nevalstisko organizāciju veikumu, L.Mūrniece uzskata, ka joprojām trūkst savstarpējas koordinācijas un informācijas apmaiņas.

Tuvāko kaimiņu tālākgaita

Kā izrādās, mūsu kaimiņi lietuvieši ir gan izstrādājuši, gan valdībā apstiprinājuši savu Valsts programmu cilvēku tirdzniecības apkarošanai. L.Mūrniece atzīst, ka lietuviešu programmu izmantos par pamatu, taču cer Latvijas Valsts programmu izveidot daudz precīzāku, konkrētāku un izvērstāku. I.Šlesere stāsta, ka jaunās programmas izstrādē tiks izmantota arī Valsts programma seksuālās vardarbības pret bērnu novēršanai, jo dažādu iemeslu dēļ daudzi no iepriekšminētās programmas punktiem nav izpildīti. Programmas projekts Ministru kabinetā ir jāiesniedz līdz šā gada 1.novembrim. Darba grupa cer, ka, neraugoties uz lielo apjomu, šķēršļu tam nebūs. Programmai paredzēts arī noteikts finansējuma pieprasījums. Kā atzīst Saeimas deputāte Inese Šlesere, ir reāla cerība ar šīs programmas palīdzību panākt būtiskus uzlabojumus cīņā pret bērnu tirdzniecību.

Sabiedrības sapratne un atsaucība

Stāstot par sabiedrības atsaucību, L.Mūrniece ir patiesi iepriecināta par ieinteresētību, jo vairāk tādēļ, ka tā ir necerēti liela. Atbalstu izteicis gan Cilvēktiesību birojs, gan citas iestādes un organizācijas. “Pieļauju, ka sabiedriskās organizācijas, kas mums izteikušas savu atbalstu, līdz šim ir tikušas no valsts puses noraidītas vai nav uzdrīkstējušās tik plašā mērogā šo problēmu aktualizēt,” uzskata L.Mūrniece. Viens no ieinteresēto nevalstisko organizāciju turpmākajiem virzieniem varētu būt darbs ar cietušajiem, kā arī sabiedrības izglītošana. I.Šlesere par nozīmīgu uzskata cietušo personu sociālo rehabilitāciju un atgriešanu normālā dzīvē un sabiedrībā. “Tas nereti ir grūtākais un laika ziņā ietilpīgākais darbs, kas prasa milzīgu pacietību un atdevi no cilvēkiem, kas ar cietušo strādā,” atzīst I.Šlesere.

Tieši nenorādot, ka vīrieši šajā jautājumā ietur nogaidošu pozīciju, runātājas atzina, ka daudz lielāku atsaucību ir izrādījušas sievietes. Savu līdzdalību piedāvājušas vairākas sieviešu organizācijas, kam cilvēku tirdzniecības apkarošana ir viens no darbības pamatvirzieniem. Sievietes ir arī emocionālākas, kategoriskākas un radikālāk noskaņotas šīs problēmas risināšanā. Gan klausoties konferencē minētos šausminošos un pazemojošos faktus, gan mājupceļā no Somijas savstarpēji diskutējot, gan tiekoties un pārrunājot šo problēmu vēlāk, I.Šlesere un L.Mūrniece atzinušas, ka sievietes ir gatavas sākt reālu cīņu. Tā, piemēram, Saeimas deputātes ir iecerējušas doties uz Čaka ielu, lai tiktos ar prostitūtām, runātu ar tām un mēģinātu pārliecināt par citāda dzīves veida sākšanu. Īpaša vērība sarunās tiks veltīta mazgadīgajām prostitūtām. Savukārt darba grupas nodibināšana Latvijā radījusi interesi arī citās valstīs. Vēlmi uzzināt par mūsu nodomiem izrādījusi Starptautiskās migrācijas organizācija Latvijā un vairākas ārvalstu vēstniecības.

Ko mēs saprotam ar jēdzienu “cilvēku tirdzniecība”? “Tam ir ļoti plašs skaidrojums. Tā ir prostitūcija, nepilngadīgo noziedzība, noziegumi pret mazgadīgajiem, pornogrāfija, pornogrāfijas izplatīšana internetā. Un tas nozīmē, ka mums būs ļoti izvērsti un nopietni jāstrādā,” stāsta L.Mūrniece. “Tā būtībā ir cīņa ar sekām, ko uzsvēra arī lektori konferencē Somijā,” piebilst I.Šlesere.

Darot darbus un paredzot rezultātus

Programmas izstrāde notiks, sadalot spēkus atsevišķās apakšgrupās, lai katras pārziņā būtu noteikta joma. Ir jāpārskata un jāveic uzlabojumi likumdošanā. Kā būtiskāko abas sarunas dalībnieces uzskata nevis jaunu likumu izstrādi, bet esošo likumu pilnveidošanu. Pārskatot iekļaujami panti par sodāmību saistībā ar cilvēku tirdzniecību un precīzi nosaucami tie gadījumi, kas skaidrojami kā cilvēku tirdzniecība. Jāveido arī profilaktisko pasākumu plāns, ko nodot īstenošanai Iekšlietu ministrijas struktūrām.

Nav šaubu, problēmas risinājumi ir jāmeklē, un valsts programmas izstrāde ir pareizs un motivēts solis. Taču, kāds rezultāts gaidāms, ja turpmākie ķēdes posmi netiks iedarbināti? Ir jāseko gan programmas izpildei, gan jānosaka atbildīgie. Pretējā gadījumā darbam būs tikai ķeksīša vērtība. L.Mūrniece paredz, ka jau programmas izstrādes gaitā radīsies skaidrība par veicamo darbu apjomiem un konkrētiem to veicējiem un atbildīgajiem. Liela loma tiks piešķirta Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātam, savukārt Iekšlietu ministrijai L.Mūrniece vairāk paredz programmas koordinācijas pienākumus. “Šajā ziņā mūsu ministrijā ir viegli. Ar pavēli vai rīkojumu tiek nozīmēts atbildīgais, un nav lielu grūtību izsekot paveiktajam,” stāsta L.Mūrniece. Izglītošanai, izskaidrojot, arī ar filmu palīdzību demonstrējot piemērus no dzīves, ir milzīga loma ne vien vērtību pārvērtēšanai tiem, kas uz slidenā ceļa nonākuši, bet arī tiem, kam “lielā dzīve” un brīvība vēl priekšā. Lielu pacietību nāksies ieguldīt darbā ar nelabvēlīgām ģimenēm, kur nereti pati māte prostitūcijā iesaista savas meitas. Tādēļ sadarbību un atbalstu darba grupa sagaida arī no Izglītības un zinātnes ministrijas un vietējām pašvaldību policijas nodaļām.

Bet kāpēc oficiālā statistika tik ļoti atšķiras no īstenības? Vienu atbildi sniedz šāds skaidrojums: konferencē dzirdētie piemēri par to, kā iespējama tirdzniecība ar cilvēkiem, sākotnēji nedod iemeslu šādas situācijas skaidrot kā noziegumu. Analizējot konkrētus piemērus, iezīmējas reālā aina — likumīgi nekas nav pārkāpts, taču slēptā veidā ir notikusi cilvēku pārdošana uz ārzemēm, piemēram, ārzemnieka laulības ar mazgadīgu pilsoni, darbā uz ārzemēm iesaistīšanas gadījumi. “Būs ļoti nopietni jādomā, kā šādus gadījumus pareizi aprakstīt likumdošanā. Pieļauju, ka lūgsim palīdzību no prokuratūras un tiesas.”

Sociālā spriedze, bezdarbs un nomāktība attālos Latvijas lauku rajonos ir tie iemesli, kas vieglas peļņas tīkojošām, īpaši jaunām meitenēm, liek vieglprātīgi piekrist doties strādāt senākajā sieviešu profesijā. Šīs meitenes patiesībā tiek pārdotas. Tirdzniecība ar cilvēkiem jau pašlaik reāli notiek arī valsts robežās. Diemžēl arī šādi noziegumi nav nosaukti likumdošanā, atzīst L.Mūrniece.

Upuri un vainas

Jo vairāk iedziļināmies kādā jautājumā, jo sarežģītāks un aptverošāks tas šķiet. Arī runājot par pieauguša cilvēka (sievietes) izvēles brīvību, nevar nosodīt un norādīt vienu vainīgo. Nonivelējot līdz sākotnējām pozīcijām, tirdzniecībā piedāvājums rada pieprasījumu. “Sievietes šajā situācijā jau kopš senas pagātnes pelna vīriešu un visas sabiedrības nosodījumu. Tomēr es uzskatu, ka viņas ir tikai upuri. Vainīgie ir tie, kas rada pieprasījumu,” savu nostāju pauž I.Šlesere. Sarunas noslēgumā izskanēja cerība, ka Latvija nekad nepārņems to augsti attīstīto Eiropas valstu pieredzi, kurās atvērtas un visai pasaulei zināmas “sarkano lukturu” ielas. Kaut arī tas savā veidā liecina par demokrātiju un uzskatu brīvību, citām sabiedrībā laika gaitā cienītām vērtībām Latvijas mentalitātei tomēr jābūt augstākām.

Zaida Kalniņa, “LV” Saeimas un pašvaldību lietu redaktore