Lai zinām: jebkurā strīdā ir divas taisnības

Zvērināts advokāts Ziedonis Ūdris intervijā Latvijas Radio 1.jūlijā

Intervija Latvijas Radio 1. jūlija raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Pret Latvijas valsti starptautiskās arbitrāžas procesus ir sācis konsorcijs “Tilts Communications”, vainojot valsti “Lattelekom” monopolstāvokļa samazināšanā — neoficiāla informācija liecina, ka somi prasa 87 miljonus, Latvijas pretprasība — virs pusmiljarda. Tad energokompānijas “Windau” īpašnieks vaino valsti dubultā tarifa nepiemērošanā Bauskas koģenerācijas stacijai. Tagad valsts spiesta maksāt, iespējams, “Latvijas gāzei” septiņus miljonus. Pirms kāda laika “Swembalt” kuģa lietā arī valstij spriedums bija par sliktu un jāmaksā aptuveni 2,2 miljoni latu. Latvijas arbitrs strīdā ar “Latvijas gāzi” kādu laiku starptautiskajā šķīrējtiesā Stokholmā bija arī zvērināts advokāts Ziedonis Ūdris. Viņš arī daļēji saistīts ar “Swembalt” kuģa lietu, bet šodien ir mūsu viesis.

Kāpēc šādas lietas rodas? Amatpersonu nekompetence, ieinteresētība iekļaut līgumos kādus zemūdens akmeņus, kurus pēc tam var izmantot? Jūs esat teicis, ka šīs lietas tiek skatītas, vadoties pēc Rietumu juridiskās apziņas tur, Stokholmā. Un līdz ar to varbūt tīri subjektīvi investoru intereses tiek vērtētas augstāk?

Ziedonis Ūdris: — Pirmais, ko juristam iemāca, ir — ka līgumi jāpilda. Tikko līgums ir noslēgts, tas ir jāpilda. Par ko ir šīs tieslietas? Tātad pirmā tieslieta ir par to, ka tika noslēgts līgums, kurā tika garantētas monopoltiesības. Viena puse grib šo līgumu pagrozīt. Līgumu slēdz, vienojoties brīvprātīgi, arī līgumu groza, vienojoties pēc brīvas gribas. Tātad, ja nav šīs vienošanās, tad ir strīds tiesā, tad jāprasa kādam trešajam, lai šo strīdu izšķirtu. Otrā lietā, ko jūs minējāt, tur tas pats ir — līgums. Vai maksāt dubulto tarifu vai nemaksāt dubulto tarifu, es neesmu redzējis to līgumu, bet strīds atkal ir saistīts ar konkrētu līguma izpildi. Par “Swembalt” lietu es negribētu runāt, jo tur it kā arī bija līgums, bet tas, protams, nebija līgums par to, lai sagrieztais kuģis varētu izmantot piestātni, bet tas bija zemes nomas līgums. Kaut gan arī tur bija pamatā strīda līgums, kas tika noslēgts un kas vai nu vienpusprāt, vai nu otrpusprāt netika pienācīgi pildīts. Kad rodas domstarpības par līguma izpildi, tad ir jāsēžas pie galda un jāsāk tādas pašas sarunas, kā līgumu slēdzot, un, ja ir kādas neskaidrības, par šīm neskaidrībām arī jāvienojas.

— Runājot par šiem starptautiskajiem procesiem — jūs teicāt, ka šīs lietas Stokholmā tiek skatītas, vadoties pēc Rietumu juridiskās apziņas. Līdz ar to varbūt tīri subjektīvi investoru intereses tiek vērtētas augstāk?

Z.Ūdris: — Te jāsaka, ka visa starptautiskā likumdošana, kas saistīta ar investīciju aizsardzību, ir tapusi ilgā laika gaitā un ar vienu mērķi — lai valstis, kas investē kapitālu jaunattīstības valstīs, tātad vai nu Āfrikas valstīs, vai Latīņamerikas, vai Āzijas valstīs, lai būtu aizsargātas pret, teiksim tā, nacionalizācijām vai licenču anulēšanām, jo visas šīs investīcijas ir saistītas ar ļoti lieliem kapitālieguldījumiem. Vai nu tas ir saistīts ar elektrostaciju būvniecību, vai ar ūdens apgādi, vai ar citiem lielu investīciju projektiem. Protams, investoram ir liels risks šādās valstīs, kur ik pa brīdim notiek revolūcijas, kur ir nemieri vai kur vienkārši voluntāri nacionalizē īpašumu, lai dabūtu atpakaļ investīciju. Un līdz ar to tika pieņemta speciāla konvencija, saskaņā ar kuru izveidoja speciālu centru, kur skata investīciju strīdus. Šai konvencijai pašlaik ir pievienojušās 154 valstis, un pastāv arī divpusējie vai vairākpusējie investīciju aizsardzības līgumi. Pavisam tādu ir ap 2000, kas ir reģistrēti oficiāli. Šos līgumus un konvencijas, protams, ir rakstījuši rietumvalstu juristi un, kā jau es sākumā teicu, — ar mērķi aizsargāt šīs investīcijas. Tāda ir tā starptautiskā likumdošana, un Latvijai, uzņemot šīs investīcijas, ir stipri jādomā, kāds ir šis risks, ka Latvija varētu pārkāpt kādu no līguma noteikumiem vai šo starptautisko normu noteikumiem, un kāds ir arī finansiālais risks — ja tiek pārkāpts, cik tas izmaksās nodokļu maksātājiem.

— Latvijas valsts juristi atzīst, ka viena no vainām esot tā, ka valsts pārstāvībā trūkstot kopējās taktikas. Iepriekšējā valdībā par katru strīdu atbildēja atsevišķas nozares ministrija. Šī valdība vai nu atklātā konkursā nolīgst kādu advokātu biroju, vai izveido savu, kurā pieņem kvalificētus juristus. Kāda taktika, jūsuprāt, ir izdevīgāka valstij?

Z.Ūdris: — Visizdevīgākā taktika valstij būtu — piesaistīt kompetentus juristus tad, kad tiek slēgti šādi līgumi, tad, kad šādas investīcijas tiek veiktas, lai nebūtu strīda par to, kas ir saprātīga peļņa, lai būtu skaidri definējumi. Tad, kad Latvijā sākās privatizācija, presē varēja lasīt šausminošus rakstus — vai, kādi sarežģīti līgumi ir tiem Rietumu investoriem, tie ir šausmīgi gari, tie ir ļoti detalizēti, bet, kā mēs tagad redzam, Latvija maksā par to, ka tā negribēja varbūt iedziļināties šajos līgumos, jo tur ir katrs jēdziens definēts. Vēlreiz — investors investē savu naudu, viņš negrib to pazaudēt, un viņš izsver pilnīgi visus riskus investējot. Tāpēc Latvijai vajadzētu strādāt, ja vēl grib šādas investīcijas piesaistīt, pie sākotnējiem līgumiem.

— “Swembalt” lieta bija investīcija?

Z.Ūdris: — Kā mēs zinām, profesors Šmits atzina, ka nebija investīcija. Es viņam piekrītu. Un, atbildot uz jūsu jautājumu, — te atkal jau ir cīņa ar uguni, vai tie advokāti, kas tiks piesaistīti, vai tie, kas veiks to juridisko pārstāvniecību, dzēsīs uguni vai ne. Bet, kā zināms, visus ugunsgrēkus nevar apdzēst. Līdz ar to ir jādomā par to, lai šādi strīdi nerastos.

— Vai jūs varat pateikt, cik lielas būtu Latvijas valsts iespējas panākt labvēlīgu spriedumu “Latvijas gāzes” gadījumā, apelācijas kārtībā apstrīdot tiesas lēmumu?

Z.Ūdris: — Es uz to nevaru atbildēt, jo neesmu iepazinies ar lietas materiāliem, vienīgi es varu pateikt, ka tā paša starptautiskā centra arbitrāžas praksē, kur skata investīciju strīdus, viena trešā daļa visu lietu ir beigušās ar miera izlīgumu. Strīds nav izdevīgs arī investoram, mēs tagad lasām presē — nu, “Latvijas gāze” tagad vinnēja, tagad mēs viņus, vienkārši runājot, paspaidīsim, skatīsimies, kas tur ar Inčukalnu ir un ar citām lietām. Nevienam investoram nav interese nonākt konfliktā ar vietējo varu, un tāpēc šīs lietas vislabāk ir beigt ar mierizlīgumu.

— Bet nav jau cita uzņēmuma un nav cita gāzes vada, pie kura pieslēgties un paņemt citu gāzi.

Z.Ūdris: — Bet valsts varai vienmēr ir citi ietekmes līdzekļi, kā investoram dzīvi padarīt grūtāku.

— “Latvijas gāzes” akcionāru līgumā uzņēmumam ir deleģētas monopoltiesības līdz pat 2017.gadam. Ņemot vērā Latvijas gaidāmo iestāšanos Eiropas Savienībā un prasības — līdzīgi kā “Lattelekom” gadījumā — pārtraukt monopolstāvokli, vai šeit nebūs vēl viena lieta, kur valsts zaudēs naudu, ja uzņēmums vērsīsies starptautiskā tiesā?

Z.Ūdris: — Es neesmu redzējis šo līgumu, bet precedents ir, un kāpēc gan nepamēģināt?

— Vai nav tā, ka šo lietu iznākums šai šķīrējtiesā ārpus Latvijas bieži vien ir atkarīgs tikai un vienīgi no veiksmīgas advokāta darbības?

Z.Ūdris: — Es jau teicu — tā ir cīņa ar uguni, un, protams, jebkurā strīdā ir divas taisnības, un arbitri tad vērtē, kuram vairāk ir taisnība, kā arī izejot no tā principa, kuram vajadzēja paredzēt šos riskus, kuram vajadzēja skaidrāk izteikties, un daudzos gadījumos tāpēc jau arī ir šis miera izlīgums. Ja, parakstot pirmatnējos dokumentus, nav īstas skaidrības par kaut kādiem jēdzieniem vai punktiem, tad, kad rodas tās nesaskaņas, sēžas pie galda un vienojas. Bet vienmēr ir jābūt šai gribai vienoties.

— Runājot par šo jēdzienu “saprātīga jeb pamatota peļņa” — “Latvijas gāze” un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija joprojām to interpretē dažādi. Vai šeit arī nav kāds iemesls turpināt kādus tiesu procesus?

Z.Ūdris: — Es tiešām nevaru pateikt, kādas sekas ir šim spriedumam, kuru es neesmu redzējis, tīri uz tarifu noteikšanas metodiku, vai tas ir vai nav saistoši mūsu regulatoram.

— Kā atšķiras no parastiem tiesu procesiem šie starptautiskie procesi, un kādi ir arbitra pienākumi šajā lietā?

Z.Ūdris: —Varbūt šeit arī žurnālisti grēko, viņi nesaprot, kāda ir atšķirība starp advokātu un arbitru. Arbitram ir jābūt absolūti objektīvam un neitrālam, un pat tad, ja Latvija no savas puses ieceļ kādā procesā arbitru, nav tā, ka viņš tagad pilda tiesā advokāta funkcijas, tāpēc ir advokāti. Un arbitram ir jāizvērtē pēc likuma un pēc savas iekšējās pārliecības, kuram tad ir vairāk taisnība, un tad jātaisa spriedums. Bet advokāts, protams, vienmēr pasniegs sava klienta lietu labvēlīgākā gaismā, pat noklusēs to, kas klientam nav labvēlīgs, un cels gaismā tos pierādījumus un argumentus, kas nāk par labu klientam.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā