Kad jūtam piederību savai tautai un savai kultūrai

Otrdien, 1.jūlijā, Ķīpsalā un Doma laukumā tika paziņoti XXIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koru, deju kolektīvu, pūtēju orķestru konkursu un tautas tērpu skates uzvarētāji

Dziesmu svētku tautas tērpu skatē Ķīpsalas izstāžu hallē: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freibergs; svētku dalībnieki no Zemgales novada (augšējos attēlos); Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga kopā ar Lielās balvas ieguvējiem tautas tērpu skatē — Alūksnes jauktā kora “Atzele” un Alūksnes tautas nama deju kopas “Jukums” dalībniekiem Foto: A.F.I.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna 23. vispārējo latviešu Dziesmu svētku tautastērpu skates laureātu apbalvošanā Ķīpsalā 2003. gada 1. jūlijā

Trīs gadiņi audzināju

Stallī bēru kumeliņu;

Ceturtā gadiņā

Sāku sevi darināt –

Brūnus svārkus šūdināj’,

Zobentiņu kaldināj’,

Zobentiņu kaldināj’,

Liku caunu cepurīt’.

Kad puiši gatavojās jāt sievas lūkoties, viņiem bija nepieciešams gatavoties ne vienu gadu vien. Un ne jau zeltenes vien bija tās, kurām bija jādomā ne tikvien, kā tikt pie pūra pielocīšanas, bet arī pie goda tērpa sagatavošanas. Tas bija liels darbs un liels ieguldījums, un vainadziņus un saktas vēlākos gadsimtos sūtīja brāļus pirkt Rīgā vai Jelgavā pie sudraba kalējiem, citus darināja paši, bet katrā novadā un visos laikos pret tērpa gatavošanu izturējās ar vislielāko cieņu un rūpību. Vispirms jau tāpēc, ka izejvielas un materiāli bija ļoti vērtīgi, tie bija dārgi, ar tiem nevarēja šķaidīties, tur nedrīkstēja kļūdīties. Tas bija liels darbs, lai varētu nonākt līdz izrakstītai villainei vai izaustiem brunčiem. Tāpat bija vīriem ar caunu cepurēm – bieži vien bija pa mežiem jāskraida, kamēr to caunu nomedīja. Tādu līdzekļu, kas atļāva iegādāties pilsētā vai tirgū, nebija. Tā tika ieguldītas ļoti lielas rūpes un pūles, uzticība sava novada tālaika modei un ieražām, bet bija jau arī zināma variācija, nekad nebija pilnīgi vienādi pat divi novada tērpu pāri – tautastērps vienmēr rādīja zināmas individualitātes izpausmes. Vēlākos gadsimtos tautastērps arī mainījās, jo ļaudis kaut ko ieraudzīja, viņiem tas iepatikās, un viņi to iekļāva savā goda tērpā, bet vienmēr tas bija ļoti rūpīgi pārdomāts, ļoti gaumīgs un ļoti cēls, tamdēļ ka ļaudis to veidoja un gatavoja ar rūpību un cieņu, nēsāja ar godu, ar savu goda izpausmi.

Vīru tik tiešām lūkoja no cepures, meitu – no vainadziņa, un tas, kā to nēsāja, bija katram goda lieta, lai viņš staigātu paceltu galvu, taisnu muguru, staigātu sev un citiem par prieku un lepnumu.

Mēs bijām div’ māsiņas

Kā ūdens raudaviņas,

Mums krekliņi sniega balti,

Šķiet saulīti atspīdēt.

Mūsu tērpi ir skaisti savā savdabībā, bet galvenokārt savā cēlumā. Cits ir sarežģītāks, cits vienkāršāks, bet visi tie ir cēli. Es apsveicu visus tos, kas tāpat kā senči savus tērpus ir gatavojuši. Ir prieks uz jums skatīties, un lai jums visiem ir prieks tos valkāt, lai mums visiem ir prieks par jūsu tērpu nēsāšanu!

Tautas tērpu skatē: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un dziesmu svētku dalībnieki Kurzemes novada tērpos; Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freibergs kopā ar Valsts prezidentes balvas ieguvējiem Salaspils kultūras nama “Enerģētiķis” jauniešu kora “Tiāde” pārstāvi Ilzi Reinholci un diriģentu Intu Teterovski; Māris Sirmais un Ainārs Rubiķis no Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas kora “Kamēr…” saņem balvu labākajam Latvijas korim Foto: A.F.I.

Mūsu tērpi ir skaisti savā cēlumā

Tautastērps un Dziesmu svētki ir nešķiramas lietas visus 130 gadus, kopš latvieši pirmo reizi pulcējās kopā, tieši dziesmu godājot. Šajā laikā mainījušies svētki un mainījies arī tautastērps. Pats tērps gan krietni lēnāk un mazāk nekā attieksme pret to un tautastērpa nēsāšanas tradīcijas. No pašsaprotamas kopābūšanas caur modīgām stilizācijām (gan neuzdrīkstoties no tautastērpa pavisam atteikties) līdz vērtību pārvērtēšanai un tautastērpa godināšanas atdzimšanai.

Jau otro reizi pēdējos desmit gados Dziesmu svētkos tiek rīkota tautastērpu skate. Atsevišķās grupās sacenšas kori, deju kolektīvi un koklētāju ansambļi, kas pārstāv tērpu valkātājus, un arī tērpu darinātāji. Šogad vēlmi salīdzināt savus tērpus bija izteikuši 52 kori, 63 deju kolektīvi, 7 koklētāju ansambļi, 52 individuālie tautastērpu valkātāji un 42 aušanas meistari. Visi tautastērpi tika vērtēti galvenokārt pēc četriem kritērijiem — pirmkārt, cik pareiza ir tērpa komplektācija, vai valkātājs ir savilcis mugurā nepieciešamās un pareizās tautastērpa sastāvdaļas, nejaucot novados izveidojušās tautastērpu tradīcijas. Otrkārt, tika ņemta vērā tautastērpa vēsturiskā patiesība, tas, vai vienā tērpā nav savilktas kopā lietas, kas atbilst dažādu laiku tautastērpiem. Treškārt, žūrija stingri sekoja, lai tautastērpi būtu darināti tehniski precīzi. Un, visbeidzot, tika vērtēts, cik pareizi tautastērps tiek valkāts.

Lielā balva — alūksniešiem

“Dziesmai ir savs spēka lauks — to pierāda tas, ka dziesma ir palīdzējusi izdzīvot kara, posta un arī gara tumsonības laikā. Taču arī tautastērpam ir savs spēka lauks, par kura klātbūtni liecina īpašā sajūta, kas pārņem katru, kurš uzvelk tautastērpu,” teica viena no konkursa rīkotājām, Kultūras ministrijas Reģionālās attīstības departamenta direktore Anna Jansone. Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savukārt uzsvēra lielo darbu, kas jau no laiku laikiem ticis ielikts latviešu goda tērpa darināšanā, un norādīja uz vēl kādu svarīgu niansi — lai arī, tautastērpu darinot, tika ievērota sava novada tālaika mode un ieradumi, nekad netika darināti divi pilnīgi vienādi tērpi. “Tautastērps vienmēr ir rādījis zināmas individualitātes izpausmes”, uzsvēra Valsts prezidente. Un, šķiet, tieši gaumīga un cēla individualitāte vēsturiski un tehniski precīzi darinātos tautastērpos bija tā, kas no vairākiem desmitiem ļoti labu skates dalībnieku laureātu godā iecēla nedaudzus. Lielo balvu, augstāku par ierasto pirmo vietu, izpelnījās kolektīvi no Latvijas malienes — Alūksnes skolotāju koris “Atzele” un Alūksnes kultūras nama deju kopa “Jukums”. Uzvarētāji saņēma lielās Dižsaktas — no sudraba veidotu dižo Nīcas saktu un no misiņa veidotu dižo Alsungas saktu ar sarkaniem akmeņiem. Saktas darinājis rotkalis Laimonis Burvis. Tās novietotas uz melnozola paliktņiem, kas veidoti kā 23. vispārējo latviešu Dziesmu svētku zīme, tos darinājis koktēlnieks Ģirts Burvis.

Panākumu ķīla — individualitāte

“Tas ir tik negaidīts un skaists paradokss, ka Vidzemes tērpi, kas nav ne bagātīgākie, ne krāšņākie Latvijas tautastērpu daudzveidībā, ir guvuši tik augstu novērtējumu,” paužot prieku par alūksniešu sasniegumiem, atzina viena no “Atzeles” dziedātājām Marika Līdaka. Atzeliešu tērpi tapuši ilgākā laika posmā un jau iepriekšējā tautastērpu skatē ieguvuši atzinīgu vērtējumu. Tērpu darināšanā savu atbalstu sniegusi Alūksnes pašvaldība, bet savu daļu darba un līdzekļu ieguldījuši arī paši dziedātāji. Ja kādai sievai gribējies krāšņāku aubi vai cepuri, nācies vien pašai ķerties pie izšūšanas darbiem vai vērt vaļā maku. Saktas un krellītes vajadzīgajā lielumā un spožumā meklētas gan noputējušās rotaslietu kārbās, gan veikalu plauktos, iepriekš rūpīgi saskaņojot un jautājot padomu zinātājiem. Izrādās, ka pat šķietami tik daudzveidīgajā lakatu klāstā, kas šobrīd pieejams veikalos, atrast nepieciešamo toni un rakstu nav nemaz tik viegli. “Bet mēs patiešām esam skaists koris,” ar lepnumu atzīst atzelieši. Līdzīgu viedokli “Atzele” dzirdējusi arī no svešām mutēm — novadu skatē tautastērpu vērtētāja, kas aprakstījusi katra kora izskatu, lakoniski atzinusi — kas nu ir labs, tas ir labs.

Stāvot tautastērpu skates laureātu vidū, atzelieši ievērojuši savu lielāko atšķirību, kas, viņuprāt, arī ļāvis iegūt Lielo balvu. Daudziem koriem bijuši ļoti skaisti, krāšņi un jauni tērpi, taču pilnīgi vienādi — visām sievām vienādi lakati, vienādi garas un sarkanas lentes matos. “Atzelē” divu identisku tērpu nav, arī katram vienādi darinātajam meklēta sava atšķirības zīme — lai ir ar ko lepoties.

Vēl tālāk individualitātes niansi izkopuši otri Lielās balvas ieguvēji — deju kopa “Jukums”. Dejotājiem nav divu pat līdzīgu tērpu, katram ir savs, pilnīgi citāds tērps, kuru vienojoša iezīme ir tikai tā, ka visi tērpi nāk no Vidzemes pagastiem. Arī “Jukums” jau reiz godināts par saviem tērpiem, bet šo Dziesmu svētku skatei dejotāji sarūpējuši tautastērpu ziemas kārtu. Jautāta, vai dejojot nav par karstu, “Jukuma” dejotāja Ina Ķīse pastāsta, ka ziemas kārta tas pats tautastērps vien ir — tikai vīriem nāk klāt kažokādas cepures un mēteļi, sievām — siltās cepurītes un lielie lakati. Un ne jau vienmēr siltā kārta tiek valkāta, vien tad, kad to atļauj dejas raksturs un prasa pasākuma svarīgums.

Lielie ziemas lakati, rūpīgi darinātās sievu galvasrotas un vīru kažokādas cepures patiešām izcēla “Jukumu” skates dalībnieku vidū. Un ne jau tikai tautastērpu skatē vien — “Jukums” uzvarēja arī deju kolektīvu skatē savā grupā. Kā atzina deju kolektīvu skates žūrijas komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Saulīte, “Jukums” savu pirmo vietu neizcīnīja, bet pārliecinoši ieguva bez konkurences. Deju kolektīvs izcēlies ne tik daudz ar nesamāksloto, tajā pašā laikā niansēto un precīzo dejas soli, bet gan ar tērpu izvēli obligātajai dejai “Uz ūdeņa dvēselīte”. Kā teica viena no “Jukuma” dejotājām, nebijis nemaz tik viegli dejas zīmējumā izgriezt smago ziemas lakatu, bet vērts gan — ovācijas un daža laba aizkustinājuma asara skatītāju zālē to pierādījusi.

Runājot par tautastērpu skati un alūksniešu panākumiem, nevar neminēt arī to, ka no godalgotajām tautastērpu darinātājām veselas četras pārstāvēja Alūksnes tautas lietišķās mākslas studiju “Kalme”. Atzinību par saviem tērpiem ieguva arī Alūksnes rajona Ziemeru pagasta sieviešu koris “Elisa”, trešo vietu deju kolektīvu grupā — Apes tautas nama vidējās paaudzes deju kopa “Metenis”. Arī koklētāju ansambļu godalgoto vidū bija alūksnieši — Alūksnes mūzikas skolas koklētāju ansamblis “Saulīte”, kas ieguva trešo vietu. Līdz ar to jāatzīst, ka šajos Dziesmu svētkos čaklākie un veiklākie, kā arī cēlākie un skaistākie ļaudis nāk ne no lepnās Kurzemes, ne bagātās Zemgales, pat ne no dzidrās un vienlaikus temperamentīgās Latgales vai cēlās Vidzemes vidienes, bet no Latvijas Malienas — no Alūksnes.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Apsveikuma vārdi, pasniedzot balvu 23. vispārējo Dziesmu svētku jaukto koru uzvarētājam – korim “Tiāde” Rīgas pilī 2003.gada 2.jūlijā

Es priecājos jūs apsveikt ar uzvaru konkursā pagastu un mazpilsētu koru kategorijā. Man ir prieks jūs sveikt šeit, Rīgas pilī, un pasniegt Valsts prezidenta balvu, lai atbalstītu Latvijas koru darbību pagastos un mazpilsētās, jo kā nekā koru kustība tur arī ir sākusies. Tās ir tās lietas, kas uztur koru tradīciju Latvijā dzīvu, un man ir prieks, ka šis koris ir tik jauns un sprigans, ka šim pašam sastāvam ir tik daudzi dziedāšanas gadi vēl priekšā.

Mēs esam izvēlējušies jūs apsveikt ar ozola zariem, gan ne ar vīstošiem un dabīgiem, bet sudrabā kaltiem, lai tiem būtu paliekoša vērtība. Man šķita tas piemēroti, jo arī Dziesmu svētku karogā, šajā slavenajā vēsturiskajā Līgo karogā, ir ozoli fonā, ar ozolu vītnēm fonā ir rotāts šis svētku altāris, uz kura kūp upura dūmi un pašam krīvu krīvam ir šāds ozola zars rokā. Es vēlētos pasniegt šo balvu jums, visiem koristiem. Apsveicu jūs visus, un paldies par to, ko jūs esat veikuši. Vislabākie vēlējumi jums nākotnē, un novēlu, lai jums šis dziedāšanas prieks būtu visu laiku zaļš!

Dejotāji sacenšas Dziesmu svētkos

“Dejotāji ir stipri un neiznīdējami,” atskatoties uz 23. vispārējo latviešu Dziesmu svētku deju kolektīvu skates fināla sacensību, uzsvēra skates žūrijas komisijas priekšsēdētāja horeogrāfe un dejas meistare Ingrīda Saulīte. Šo stingri pausto pārliecību un nepieciešamību vēlreiz apliecināt dejas tik svarīgo lomu svētkos, iespējams, mudināja tas, ka dejas vārds ir pazudis no svētku nosaukuma – Latvijā šogad pēc teju četrdesmit gadu pārtraukuma līdz ar Dziesmu svētkiem vairs netiek svinēti Deju svētki. Bet tāpēc jau dejotāju skaits un vēlme izteikties kustībā un mūzikā nav gājuši mazumā. Gluži otrādi – šajos svētkos dejotāju ir pat vairāk nekā dziedātāju (13 400 dejotāji un 12 380 dziedātāji no visiem Latvijas novadiem pierībinās un pieskandēs Rīgu). Iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos piedalījās vairāk nekā 400 deju kolektīvu, bet šajos svētkos deju kolektīvu jau ir pāri pieciem simtiem. Par raksturīgu iezīmi deju kolektīvu attīstībā vakar, 2.jūlijā, rīkotajā preses konferencē I.Saulīte nosauca arvien lielāku jaunatnes iesaistīšanos tautas deju kolektīvos. Tas, viņasprāt, šodien, kad ir tik daudz citu iespēju izteikt sevi kustībā, ir vērtējams ļoti pozitīvi.

Tos deju kolektīvus, kas piedalījās pirmdien, 30.jūnijā, fināla skatē Rīgas Kongresu namā, I.Saulīte raksturoja kā vienlīdz labus un ļoti spēcīgus. Viņa atzina, ka līdz finālam netikuši vēl daudzi labi un talantīgi kolektīvi, bet tas noticis ne tik daudz deju kolektīvu dēļ, – fināla skatei atvēlēto īso laika sprīdi nevarot garāku pastiept. Katrs kolektīvs skatē dejoja divas dejas – vienu no svētku obligātā repertuāra, otru – pēc izvēles. Dejotāji vērtēti trijās grupās – A grupā (divpadsmit pāru deju ansambļi), B grupā (jauniešu deju kolektīvi, astoņi pāri) un D grupā (vidējās paaudzes deju kolektīvi).

Kāpēc labākie labāki par labākajiem

Laiks, kurā deju kolektīviem bija jāapgūst svētku repertuārs, bija ļoti īss. Taču vēlme tikt uz svētkiem – ļoti liela. Par to liecina augstais dejotāju sagatavotības līmenis, pēc skates atzina I.Saulīte. Viņa minēja arī tās lietas, kas žūrijai palīdzējušas no labākajiem izcelt vislabākos. Viena no tām – prasme obligātajā repertuārā atrast un iestrādāt nianses, kas liecina par dejas filozofijas izpratni, par deju kolektīva vadītāja radošu pieeju dejas iestudējumam un dejotāju ne tikai tehnisko varējumu, bet arī emocionālo dejas gara izjūtu. Tieši tāds salīdzinājumā ar citiem bijis Rīgas pilsētas VEF kultūras pils Tautas deju ansambļa “Rotaļa” sniegums, kas tika visaugstāk novērtēts A grupā, Rīgas pilsētas Tautas deju ansambļa “Teiksma” studijas varējums B grupā un Alūksnes tautas nama deju kopas “Jukums” priekšnesums, kas pēc žūrijas komisijas priekšsēdētājas vārdiem bijis bez konkurences.

Taču I.Saulīte uzsvēra, ka dejas māksla ir ļoti sarežģīti un grūti vērtējama un ka ir ļoti smagi piešķirt tikai vienu pirmo, vienu otro vai trešo vietu. Vērtējumu var ietekmēt ne tikai tehniskais izpildījums un artistiskums, bet arī tērpi, emocionālais sniegums un pat tāds faktors kā iepriekšējā kolektīva priekšnesums, atzina I.Saulīte. Viņa pauda pārliecību, ka tieši deju kolektīvu skates un konkurences sīvā elpa ir tas stimuls, kas dejotājiem liek saņemties un arvien turpināt dejot, tālāk attīstot latviešu tautas dejas kustību.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Dziedātāji kāpj kora mākslas virsotnēs

Dziesmu kari Latvijas Universitātes Lielajā aulā arvien ir viens no pašiem saspringtākajiem Dziesmu svētku notikumiem. Šoreiz spraigās sacensības turpinājās divas dienas, jo konkurss noritēja dažādās grupās, lai spēku samēri būtu pēc iespējas līdzsvaroti. Pirmo reizi konkursā piedalījās senioru kori un deju kolektīvi un pirmo reizi atsevišķā grupā sacentās Latvijas labākie un pusprofesionālie kori.

Varens savā vairāk nekā 12 tūkstošu balsu spēkā, kā allaž, būs svētku noslēguma koncerts Mežaparka Lielajā estrādē, un tai daļā, kas nosaukta par Asinsbalsi, pirmatskaņojumu piedzīvos arī Mārtiņa Brauna dziesma “Ir mana tauta” ar Uģa Brikmaņa tekstu un Rūdolfa Blaumaņa dzejas citējumu un Pētera Vaska dziesma “Savā tautā” ar Andreja Eglīša dzeju. Bet lielajam kopkorim diezin vai izdosies tik pilnīgi atklāt šo kora mūzikas jaundarbu muzikālo bagātību, kā tas notika konkursā. Katra savā grupā tās bija obligātās dziesmas, un varēja vien apbrīnot smalkās noskaņu un emocionālā pārdzīvojuma nianses, kas atšķīra katra kora dziedājumu. “Tas bija brīnišķīgi!” — pēc konkursa sacīja dzejnieks Andrejs Eglītis. “Es tikai nezinu, kā viņi izšķirs, kurš koris tas labākais.”

To, ka izšķirt bijis pavisam grūti, atzina arī žūrijas komisijas priekšsēdētājs profesors Juris Karlsons:

— Mūsu kordziedāšanas tradīcijas ir tik spēcīgas, ka žūrijas uzdevums bija ļoti sarežģīts. Mēs un mūsu ārzemju kolēģi no Lielbritānijas, Vācijas un Lietuvas bijām vienisprātis, ka līmenis ir ārkārtīgi augsts un mums jāizvēlas vislabākie no labākajiem. Kad atšķirības ir simtdaļās, mums nav tik viegli izšķirties, kā tas ir varbūt sportā vai kādā citā nozarē. Tāpēc arī iznāca tā, ka vislabāko koru grupā pirmā vieta tika piešķirta diviem kolektīviem. Konkursā sastapās mākslinieciskas virsotnes. Tas nebija tāds vienkāršs koru kariņš. Tas bija fantastisks koru konkurss visaugstākajā pasaules klases līmenī. Augstākajā grupā pirmo vietu izcīnīja kori “Kamēr...” un “Balsis”, kas daudzkārt piedalījušies izcilos starptautiskos konkursos un saņēmuši visaugstāko vērtējumu. Ir liels prieks, ka trešā vieta tika piešķirta brīnišķīgajam Rīgas pareizticīgo korim “Blagovest”. Tas liecina, ka mūsu valstī ir daudzas skaistas kultūras un tās attīstās un integrējas. Un jauks notikums būs mazākumtautību festivāls “Latvijas vainags”, kas 3. jūlija vakarā notiek Kongresu pilī.

Mani īpaši aizkustināja senioru koru uzstāšanās. Tas varbūt nebija Eiropas koru konkursu līmenis. Bet šajos koros dzied cilvēki, kas dziesmā ielikuši savu mūžu. Viņi iznesuši Dziesmu svētku tradīciju cauri grūtiem laikiem un savu dzīvi nevar bez tiem iedomāties. Šī paaudžu sazobe, tradīciju pārmantošana katrā ziņā ir jāsaglabā.

Bet mums ir arī problēmas, par kurām jārunā. Mēs visi zinām, kāda loma kordziedāšanai bijusi un ir ne vien mūsu kultūras dzīvē, bet visā tautas un valsts vēsturē. Un ir paradoksāli, ka mūsu Izglītības ministrija kordziedāšanas un instrumentālās muzicēšanas iespējas skolā ir atgrūdusi pēdējā vietā. Tas ir izvēles priekšmets un tā mācīšana ir atkarīga no tā, vai skolēns to vēlas, vai direktoram ir nauda, ko maksāt skolotājam un tamlīdzīgi. Gan Amerikā, gan Eiropas valstīs katrā skolā ir pūtēju orķestris. No seniem laikiem ir zināmi trīs vaļi, uz kuriem balstās cilvēka attīstība. Tā ir matemātiskā domāšana, humanitārās zinātnes un mākslinieciskās vērtības. Bet mūsu valstī instrumentālā muzicēšana kā dvēseles attīstības veids ir novests līdz zemākajai pakāpei. Skolās nav mūzikas instrumentu, to nav pat mūzikas skolās un Mūzikas akadēmijā. Man ir kauns aicināt kādu viesprofesoru no Savienotajām Valstīm vai Japānas, jo mūsu studentiem nav ko spēlēt. Vienas pašas klavieres maksā 50 tūkstošus latu. Tādu līdzekļu mums nav. Pašlaik mēs ar lielām grūtībām lasām kopā naudu, lai nopirktu marimbu, kas maksā sešus tūkstošus. Es te nerunāju par mūzikas skolotāju algām, par to, cik saņem skolēnu koru un orķestru diriģenti. Valdības un pašvaldību sievām būtu vairāk jāpadomā, kā šīs lietas risināt.

Par mūzikas mācīšanu skolās un Dziesmu svētku tradīcijas pēctecības nodrošināšanu runāja arī pūtēju orķestru žūrijas komisijas priekšsēdētājs Jānis Puriņš. Tāpat kā dziedātāju un dejotāju, arī muzikantu sniegumu vērtēja starptautiska žūrija, un ārzemju kolēģi izteikuši patiesu apbrīnu par orķestrantu lielo entuziasmu un augsto meistarību par spīti visai pieticīgajam instrumentārijam. Atzīstot, ka mūzikas instrumentu iegāde katrā ziņā ir problēma, Jānis Puriņš uzsvēra, ka vēl lielāka problēma ir tā, ka nav pienācīgas muzikālās izglītības sistēmas. Ir brīnišķīgi skolu pūtēju orķestri, bet tā nav sistēma. Orķestriem būtu jāsagādā arī iespēja biežāk sacensties savā starpā, jo konkursi ir liela skola, spēku pārbaude. Mudinājums iet uz priekšu, attīstīties.

To, ka bez pūtēju orķestra svētki nav svētki, pierādīja arī brīnumainais laureātu godināšanas vakars Doma laukumā. Taurētāji un bundzinieki ne vien pagodināja katru pirmās vietas ieguvēju, bet darīja arī muzikāli piepildītus un lustīgus koru žūrijas gaidīšanas svētkus. Jo, kā jau teikts, šai žūrijai bija sevišķi grūti sadalīt vietas, tāpēc nācās pagaidīt.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Koru konkursa uzvarētāji

Latvijas labākais koris:

Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas jauniešu koris “Kamēr...”.

Senioru koru grupa:

Pilsētu koru grupa:

Pagastu un mazpilsētu koru grupa:

Jauniešu koru grupa:

Pusprofesionālo un Latvijas labāko koru grupa:

Deju kolektīvu konkursa uzvarētāji

A grupa

B grupa

D grupa

Pūtēju orķestru konkursa uzvarētāji

1.grupa

2.grupa

3.grupa

4.grupa

1.vieta — nav piešķirta;

2.vieta — nav piešķirta;

Īpašās balvas

Koriem

Dejotājiem