Ar Sarkanā Krusta zīmi un Latvijas vairodziņu

Latvijas karavīri miera misijās konfliktu zemēs

Starptautisko humanitāro tiesību darbības mērķis ir atvieglot visu bruņoto konfliktu upuru ciešanas, kas atrodas naidīgo pušu varā, ir ievainoti, slimi vai cietuši kuģu avārijās. Tas attiecas kā uz karagūstekņiem, tā arī uz civiliedzīvotājiem. (Fransuāza Borī. “Starptautisko humanitāro tiesību rašanās un attīstība”)

Latvijas karavīri arvien plašāk iesaistās starptautiskajās miera nodrošināšanas operācijās dažādos reģionos gan tepat Eiropā, gan tālākās zemēs. “LV” bija klāt, kad februārī ar veiksmes vēlējumiem no Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Medicīnas centra tika pavadīts militāro mediķu vads ārsta majora Jāņa Turka virsvadībā uz Kabulu, lai Nīderlandes kara hospitāļa sastāvā piedalītos starptautisko pretterorisma operāciju nodrošināšanā Afganistānā. Skrien laiks un tam līdzi notikumi. Paspējis uzliesmot un gandrīz apdzist karš tuvējā Irākā, nedaudz pierimusi sāpe par jaunajiem spāņu puišiem, kuru sapņi par atgriešanos no drūmās un putekļainās dienesta vietas brīnišķajā Valensijā vai Andalūzijā aprāvās traģiskajā katastrofā, un joprojām šajā reģionā iet bojā karavīri. Miers šajās zemēs ir relatīvs. Dienests miera uzturēšanas misijās ir neparasts un bīstams. Par pieredzēto stāsta militāro mediķu vienības dalībnieces, kuras uz īsu atelpu ieradušās Dzimtenē.

“Vēlreiz uz Afganistānu nebrauktu”

Inese Lapiņa, medicīnas dienesta kaprāle:

— Kad ieradāmies Afganistānā, mūs sagaidīja nīderlandiešu kolēģi, kuri parādīja savu kara hospitāli, lielisko aprīkojumu un aparatūru, īsi iepazīstināja ar vietējiem apstākļiem. Mēs gan darbu iesākām pagaidu apstākļos, tā sacīt, ierakumu variantā, dzīvojot teltīs, nakšņojot uz nestuvēm. Nomazgāties varējām dušās, un Afganistānā tas nav mazsvarīgi. Nekavējoties iesaistījāmies savu uzdevumu veikšanā. Sagatavojām un aprīkojām ātrās palīdzības mašīnas, apguvām hospitāļa aparatūru, sākām dežūras. Viena ātrās palīdzības mašīna dežurēja piecu minūšu gatavības režīmā, otrai bija stundas gatavība. Apkalpojām militāro personālu, kas Kabulas lidlauka apkaimē ir daudznacionāls. Dažreiz transportējām un aprūpējām vietējos iedzīvotājus, pārsvarā bērnus no vietējās bērnu slimnīcas uz hospitāli, kur nīderlandiešu un beļģu ķirurgi viņus operēja. Nereti bērni guva smagas traumas, uzkāpjot uz mīnas vai aiztiekot nesprāgušus šāviņus.

— Kādas bija pirmās grūtības? Tās bija psiholoģiska rakstura vai vairāk fiziskas?

— Psiholoģiskā adaptācija, jo jau sākumā gribējās tikt mājās. Klimats iespaidoja mazāk – ieradāmies tur ziemā no mūsu ziemas. Bija auksti. Grūtības sagādāja kalnu retinātais gaiss, Kabula ir divu tūkstošu metru augstumā. Dažiem reiba galva.

— Kāda ir inficēšanās bīstamība, higiēniskie apstākļi? Jūs kā mediķi bijāt kontaktā ar vietējiem iedzīvotājiem?

— Samērā liela ir iespēja saslimt ar malāriju. Regulāri lietojot zāles pret malāriju, var iedragāt savu imūnsistēmu. Higiēniskie apstākļi samērā labi, jo lietojām savu dzeramo ūdeni, savu higiēnas sistēmu. Ārstējot vietējos bērnus, protams, varējām inficēties, bet tāda ir mediķu profesija.

— Kā mediķi atguva spēkus pēc garajām darba stundām?

— Nogurums bieži vien bija liels, to radīja gan klimata maiņa, gan cita laika josla. Mēs varējām iet uz sporta zāli, kuru labprāt izmantojām. Man personīgi nozīmīgāk bija garīgi atpūsties, nevis atgūt fiziskos spēkus. Tas bija samērā grūti, kamēr dzīvojām saspiestībā teltīs, tāpēc ar lielu nepacietību gaidījām iespēju pārcelties uz konteineriem, kuros dzīvojām trijatā. Piedevām mūsu personīgās mantas pa ceļam bija kaut kur “aizķērušās”, tās saņēmām tikai pēc mēneša. Iedomājieties dzīvi teltī bez pašām nepieciešamākajām lietām, turklāt sievietei.

— Pildot uzdevumus misijā, jums droši vien nācās saskarties ar plaša profila medicīniskās palīdzības sniegšanu. Vai jums bija drošības sajūta, ka pietiekami profesionāli tiksit galā ar uzdevumiem kara apstākļos?

— Jā. Mūs pietiekami sagatavoja. Turklāt līdz armijai es strādāju slimnīcā gan terapijas, gan neiroloģijas, gan ķirurģijas nodaļās.

— Vai jūs labprāt vēlreiz dotos līdzīgā misijā uz Afganistānu?

— Nē.

“Misijā iegūtā pieredze ir neatsverama”

Alda Kantāne, medicīnas seržante:

Medicīnas seržante Alda Kantāne bijusi misijā Kosovā no 2002.gada augusta līdz 2003.gada februārim. Savulaik beigusi Rīgas 4. medicīnas skolu, ieguvusi feldšeres diplomu. Divdesmit gadu darba stāžs.

— Kāda bija motivācija pieteikties darbam misijā?

— Kaut arī esmu medicīnā ilgus gadus, uzskatu, ka misijā iegūtā pieredze mediķim ir neatsverama. Otrs iemesls arī nav mazsvarīgs — samaksa par darbu.

— Vai militārā, fiziskā sagatavošana pirms došanās uz Kosovu jūs apmierināja?

— Manuprāt, vairāk bija nepieciešami šaušanas treniņi, kā arī vairāk lekciju medicīnas jomā. Angļu valodā runājām, tomēr sagatavošanas mēnešos būtu vēlams tajā intensīvi papildināties. Ekipējums bija ļoti labs. Man bija informācija par apstākļiem Kosovā, jo mana draudzene bija tur pirms manis.

— Kādi bija jūsu uzdevumi?

— Britu miera uzturēšanas spēku sastāvā sniedzām medicīnisko palīdzību vietējiem iedzīvotājiem, regulāri izbraucot uz Kosovas ciemiem, dažādām apdzīvotajām vietām. Ar mums sadarbojās vietējais koordinators, kas ziņoja par mūsu ierašanos. Darba apjoms bija ļoti liels. Bija arī ļoti smagas lietas. Diezgan ātri iemācījāmies sazināties serbiski, vajadzības spiesti. Viens no mūsu šoferiem, būdams otrreiz misijā, jau tekoši runāja serbiski. Iedzīvotāji mūs uzņēma ļoti labi.

— Kā pavadījāt brīvo laiku?

— Komandieris fiziskās formas uzlabošanas nolūkos mūs iesaistīja dažādās fiziskās aktivitātēs. No tā laika regulāri pāris reizes nedēļā turpinu skriet, uzskatu, ka tas būtu jādara katram karavīram. Spēks nepieciešams, jo kādreiz nestuves arī jāceļ. Citādi dzīve misijās rit samērā slēgtā teritorijā, tās nav ne ceļojumi, ne tūrisms.

— Vai jūs labprāt vēlreiz brauktu līdzīgās misijās?

— Esmu pieteikusies misijai uz Afganistānu, un iespējams, ka tikšu iekļauta vienībā, kas dosies nomainīt pašreizējo. Tiem mediķiem, kuri piesakās armijā un misijās, jābūt pārliecinātiem par savām spējām, jāsaprot, ka militārais mediķis nav tikai mediķis, bet gan karavīrs, kuram jāpilda pavēles, un reizē mediķis, kurš savu darbu veiks profesionāli.

“Afgāņi ir noguruši no bezgala kara”

Irita Kronīte, sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona militārā mediķe seržante:

Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona militārā mediķe seržante IRITA KRONĪTE pašlaik atrodas misijā Afganistānā. Ar feldšeres izglītību, strādājusi vairākās slimnīcās un ātrajā palīdzībā, arī Psihiatriskajā slimnīcā un Narkoloģijas slimnīcā ieguvusi plašu pieredzi. Viena no motivācijām bija arī materiālais nodrošinājums, jo pieminētajās slimnīcās darbs bijis ļoti smags par nelielu algu. Pirms Afganistānas strādājusi Sužu izlūkdesanta bataljonā, divreiz bijusi misijās Kosovā.

— Jūs Kabulā ieradāties nedaudz vēlāk par pārējiem. Kādi bija pirmie iespaidi?

— Mūsu vienība no teltīm bija pārcēlusies jau uz dzīvi konteineros. Tomēr labāk, lai gan arī teltīs var lieliski iekārtoties, kā, piemēram, francūži. Viņiem tajās ir lielisks aprīkojums, glītas mēbeles, atpūtas telts ar mīkstajām mēbelēm, un viņi nevēlas nekādus konteinerus. Pirmais iespaids? Kad pacel galvu, visapkārt ļoti skaisti kalni, bet tuvumā nav kam “piesiet” acis. Cauršautā lidostas ēka, sabombardētās pilsētas celtnes, putekļu jūra un pavisam maz zaļās krāsas, ar kuru mūsu skatiens apradis. Kad atbraucu Latvijā, iedomājos, cik brīnišķi skaistā zemē mums Dievs vēlējis dzīvot.

— Kādi ir jūsu tiešie pienākumi un darba apstākļi?

— Pirmo mēnesi nostrādāju uz ātrās palīdzības mašīnas, pēc tam sāku darbu nīderlandiešu hospitāļa uzņemšanas nodaļā. No kopā savienotiem konteineriem izveidota brīnišķīga slimnīca. Tā var darboties autonomi ar savu elektrības, ūdens apgādi, sakaru sistēmu, tur ir operāciju zāle, rentgens un viss nepieciešamais. To var uzcelt vai nojaukt stundas laikā. Holandieši izveidoja sadarbību ar vietējo bērnu slimnīcu. Mēs no tās vedām bērnus uz operācijām, un ļoti augstas klases ķirurgi operēja afgāņu bērnus. Man nācās strādāt kopā ar lieliskām intensīvās terapijas māsām – tie gan bija puiši. Tā ir neatsverama pieredze, ko mēs iegūstam šādās misijās, strādājot kopā ar gudriem speciālistiem, sevišķi smagos gadījumos. Piemēram, reiz vienlaikus atveda trīs mīnas sprādzienā ievainotos un divus sašautos norvēģu karavīrus.

— Vai Afganistānā var paļauties uz Ženēvas konvenciju vai kādu citu starptautisko nolīgumu ievērošanu? Stāsta, ka nevienam afgānim nevarot uzticēties.

— Ja man ir sarkanais krusts uz piedurknes, es nekad neņemšu rokās triecienšauteni un neiešu kaujā. Mediķis nedrīkst pirmais izšaut, viņš drīkst tikai aizstāvēties. Nopietnākos gadījumos mēs no hospitāļa esam kā aizmugures daļa, kauju līnijās iet sanitāri – kaujinieki. Jā, visur jābūt ļoti uzmanīgiem, nedrīkst ne mirkli atslābināties. Norvēģu puiši postenī pārkāpa reglamentu un lielajā karstumā novilka bruņuvestes, samaksājot ar smagiem ievainojumiem. Karš Afganistānā nav beidzies.

— Kāds jums palicis iespaids par afgāņu tautu?

— Atklāti sakot, man afgāņu ir žēl, jo sevišķi bērnu. Tā viņi tur skraida puspliki, nopuņķojušies, klepodami. Ļoti liela nabadzība, netīrība. Bērnu slimnīcā man raudāt gribējās – vai tā ir slimnīca, kur pat sedziņas nav ar ko apsegties. Intensīvās terapijas nodaļā desmit gultiņas, pa diviem bērniem katrā. Par tautas noskaņojumu varu spriest no tiem cilvēkiem, ar kuriem izdevies parunāt. Viens no viņiem – bijušais inženieris, kas agrāk daudz braucis pa pasauli, runā angliski. Viņš priecājas, ka gāzts “Taliban” režīms, bet valstī viena daļa par to priecājas, daļai ir vienalga, citiem tas bija izdevīgs laiks. Otrs bija skolotājs, kas savulaik mācījies Taškentā. Viņi ir noguruši no kara. Brālis palicis Taškentā. Vienam par otru nav nekādas informācijas. Slimnīcā strādā arī afgāņu ārsti, kuri mācījušies gan Rietumos, gan Austrumos, labi speciālisti, bet viņiem trūkst materiālu.

— Latvijas vārds sabiedroto misijās vairs nav svešs. Vai jūs bie?i iztaujā par Latviju?

— Mūsu vienības komandieris majors Jānis Turks sarīkoja Latvijas iepazīšanās dienu hospitāļa personālam. Man bija jāgādā par rupjmaizi, demonstrējām Vides filmu studijas klipu ar Renāra Kaupera “Welcom to my country”, nedaudz balzama. Daudz stāstījām par latviešu tradīcijām. Izdevās jauks vakars, domāju, ka pēc tā būs mazāk tādu cilvēku, kas jautās – vai pie jums ir ļoti auksts un šņabi jūs dzerat ar lielām glāzēm?

— Jūs droši vien interesēja, kā dzīvo Afganistānas sievietes?

— Gribējās izmēģināt, kā piestāv paranža vai “burka”, apmēram tā to sauc afgāņu valodā. Gofrēts aizkars priekšā sejai, vēl garāks aizmugurē, augšā apaļa cepurīte un priekšā acīm priekšā sietiņš. Ļoti ciešs, pabiezs, lai neredzētu sievietes acis. Interesanti izskatās, ka dažas sievietes tērpušās d?insa kostīmos ar “burku” galvā. Visas sievietes nēsā garās bikses. Slimnīcā strādāja sievietes arī ar atklātu seju. Afgāņu sievietes dzīvo tā, kā Austrumos tas pieņemts. Mums vairāk interesēja sadzīve un darbs hospitālī, kurā ir ap tūkstoš trīs simti vīriešu un ap trīsdesmit sieviešu. Savādi, ka jūs man neko nejautājat par naudu. To gandrīz visi prasa.

— Zinu, cik apmēram saņem virsnieki, tā ka varu aprēķināt.

— Saņemu ap septiņsimt latu mēnesī. Salīdzinājumā ar iepriekšējām algām civilajā dienestā tas ir ļoti daudz, bet, salīdzinot ar citu valstu līdzīgiem speciālistiem hospitālī, tas vairs nešķiet daudz. Ja kāds interesējas, tad vairākkārt pārprasa – vai nedēļā? Viņiem maksā gan par darbu, gan par risku.

— Karš Afganistānā nav beidzies. Par to liecina gan jūsu minētais gadījums ar norvēģiem, gan uzbrukums vācu karavīriem. Mūs Latvijā satrieca ziņa arī par lidmašīnas katastrofā bojāgājušajiem sešdesmit diviem spāņu karavīriem. Gadu desmitiem līst pašu un citu tautu asinis. Vai nav gana karots?

— Daudzi no spāņu puišiem mums bija pazīstami, jo strādāja mūsu nometnē. Nodienējuši devās mājup katrs ar saviem sapņiem. Mēs pirms tam dažreiz pasmējāmies, ka vācu lidotāji nelidoja pat nelielas miglas dēļ, bet ukraiņu ekipāžas nāca lejā pat tad, kad jāstaigā taustoties. Ar kalniem nedrīkst jokot. Nometnē ir piemineklis vācu karavīriem, kas gāja bojā pirms gada helikoptera avārijā. Līdz notikumam ar spāņiem mēs uz to raudzījāmies kā no tālienes, ka tas bijis pasen un ar mums nevar notikt. Tagad ir citādi. Tās nav bailes, bet realitātes apziņa. Un sāpes par jaunajiem puišiem, viņu vecākiem un piederīgajiem, ko jo asi pārdzīvojām kopīgajā aizlūgumā, negrib rimties. Lielajā dievkalpojumā pat vīrieši karavīri nekautrējās no asarām, nerunājot par sievietēm.

Pašreizējās valdības vara tālu aiz Kabulas nestiepjas. Tad stājas spēkā dažādu vietvalžu likumi. Tauta ir nogurusi un sapņo par laiku, kad ar draugiem varēs pasēdēt un svinēt svētkus, nebaidoties no automāta kārtām.

— Ar kādām jūtām jūs atkal dodaties uz misiju Afganistānā?

— Ar dalītām. Jābrauc, jo tas ir mans karavīra pienākums.

“Esmu pieteikusies misijai Afganistānā”

Evija Zobena, seržante:

— Jūs pēc misijas tikāties ar Rīgas Stradiņa universitātes studentēm, kuras paralēli mācās arī militāro medicīnu un kara lietas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Ko jūs viņām sacījāt?

— Puišiem ir tāda privilēģija – iet obligātajā militārajā dienestā. Mums, meitenēm, diemžēl nav. To, ka varu tikt galā ar saviem pienākumiem medicīnā, apzinājos tūlīt pēc skolas, strādājot par operāciju māsu, kā arī intensīvās terapijas nodaļā. Kad izvēlējos militārās medicīnas specialitāti, sapratu, ka man šajā jomā nav ne zināšanu, ne pieredzes. Ja mēs izvēlamies militāro medicīnu, mēs pirmām kārtām esam karavīri, un, tāpat kā katram karavīram ir sava specialitāte – mums tā ir medicīna. Pateicoties mūsu vienības komandierim virsleitnantam Druvim Kleinam, esmu sapratusi, ka mūsu sagatavotībai jābūt tādai, lai kara apstākļos es zinātu karavīra izdzīvošanas pamatiemaņas, būtu spējīga panest medicīnas somu un savu ekipējuma somu, ka tad, kad tu ej pēc ievainotā, tu esi atbildīga par viņa un savu dzīvību. Uzskatu, ka militārajiem mediķiem jābūt vienādiem fiziskajiem normatīviem, nešķirojot pēc dzimuma. Kosovā trīs kilometru krosā noskrēju dažu labu vīru, nebūdama sportiste. Komandieris misijā mūsu vienību trenēja, lai gan sākumā daži klusībā kurnēja: kāpēc tādas augstas fiziskās sagatavotības prasības? Lūk, ekipējuma soma sver ap 25–30kg, bruņuveste ap 7–8kg, ķivere – ap kilogramu, medicīnas soma – ap 5–6kg, vēl pistole un automāts. Amerikāņu armijā kaujas līnijās ir vīriešu mediķu vienības, ja starp tiem ir sieviete, tad viņa sagatavotībā ir vienlīdzīgā statusā. Kaujas apstākļos nevar šķirot, vai tā ir sieviete vai vīrietis.

— Vai bez minētā komandiera jums ir vēl kāda autoritāte militārajās zinībās?

— Daudz mācos no sava vīra kapteiņa Āra Zobena, kas pašlaik dienē misijā Maķedonijā. Domāju, ka ar laiku Latvijas armijā pieaugs instruktoru loma karavīru audzināšanā, jo viņi ir tie, kas vislabāk var saprast karavīru izjūtas un vajadzības, būdami kopā ikdienā, tā sakot, no zobu tīrīšanas līdz vakara jundai. Ne visi virsnieki pagaidām ieklausās savu instruktoru padomos.

— Jūs domājat tādas autoritātes, kādas ASV armijā ir seržanti, majori? Bet, lai saņemtu šo pakāpi, viņu prasības ir augstākā izglītība un izdienas stāžs, kas pārsniedz mūsu atjaunotās armijas gadus.

— Ne tikai. Cēsu instruktoru skolas prestižs ir augsts. Par to liecina skaitļi – četrsimt kandidātu uz četrdesmit vietām.

— Jums ir atšķirīgas domas nekā pašlaik pastāvošais uzskats par topošo karavīru fiziskās sagatavotības reglamentu?

— Domāju, katrai struktūrai jāizstrādā savi testi fiziskajā sagatavotībā, arī mediķiem, tāpat kā tas ir speciālajām vienībām. Protams, visos normatīvos sieviete nevar būt tikpat stipra kā vīrietis, bet militārajām mediķēm prasībām ir jābūt gandrīz līdzīgām kā vīrietim.

— Jūs, nebūdama sportiste, ar tām tiksit galā?

— Būdama misijā, es pievienojos diviem vīriešiem, lai izveidotu grupu, kas brīvajos brīžos gāja ap 25 km pārgājienos pa kalnu korēm. Tā es iepazinos ar kompasu, azimutiem, mīnu kartēm, kas katram karavīram faktiski būtu jāzina. Pusceļā sāku domāt, kā tikšu tālāk, jo spēki sāka izsīkt. Kad uzkāpu un saņēmu vīru uzslavas, jutos gandarīta. Nākamreiz ieteicu komandierim “NATO standartu” – 30 km noiet četrarpus stundās, nesot 11 kg ekipējumu un ieroci. Sieviete, ja viņa vēlas, var būt gan spēcīga, gan izturīga.

— Kas bez minētā vēl jāiekļauj priekšmisijas apmācībā?

— Domāju, ka ļoti svarīga ir psiholoģiskā saderība, komandas izveidošana. Vajadzētu pirmsmisijas laikā padzīvot kopā, tad varētu just komandas aprises.

— Vai jūs labprāt vēlreiz dotos misijā, ja arī tā būtu saistīta ar lielu risku?

— Esmu pieteikusies misijai Afganistānā. Laikam esmu no tiem cilvēkiem, par kuriem saka “patīk riskēt”, jo tūlīt pēc skolas izvēlējos operāciju māsas specialitāti.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”