No karaļa Mindauga līdz Eiropas Savienībai

Svētdien, 6. jūlijā, Lietuva atzīmē Valsts dienu — Karaļa Mindauga kronēšanas dienu

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai trešdien, 2. jūlijā, bija tālsaruna ar Lietuvas prezidentu Rolandu Paksu. Cita starpā viņa pateicās par kolēģa uzaicinājumu apmeklēt Mindauga 750.gadskārtas kronēšanas pasākumus. Prezidente sacīja, ka šie svētki ir ļoti nozīmīgi Lietuvai: “Mēs esam lepni par savu brāļu tautu un tās sasniegumiem. Latvija priecājas līdzi Lietuvai šajos skaistajos un nozīmīgajos svētkos,” sacīja prezidente.

V.Vīķe–Freiberga nosūtījusi arī rakstisku apsveikumu Lietuvas prezidentam Rolandam Paksam, sveicot Lietuvas tautu Mindauga kronēšanas 750.gadadienā. Vēstulē prezidente raksta:

“Man ir patiess prieks sveikt jūs un lietuviešu tautu Karaļa Mindauga kronēšanas 750. gadadienā. Lietuvas valstiskuma aizsākuma zīmīgā gadskārta sakrīt ar laiku, kad Lietuva, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, pievienojoties Eiropas Savienībai un Ziemeļatlantijas aliansei, uzsāk jaunu savu valstu attīstības posmu. No sirds vēlu, lai tas nestu tālāku Lietuvas uzplaukumu, kā arī vairotu lietuviešu tautas labklājību.

Izmantojot šo iespēju, vēlos sirsnīgi pateikties jums par ielūgumu piedalīties Karaļa Mindauga kronēšanai veltītajās svinībās Viļņā šā gada 5. un 6.jūlijā, kuras man personīgi, diemžēl, nebūs iespējas apmeklēt citu valstiski svarīgu pienākumu dēļ.”

Valsts prezidenta preses dienests

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš

Eiropas referendums mūsu kaimiņzemē laimīgi aizvadīts, ar optimālo rezultātu. Šovasar Lietuva var mierīgi ne vien lūkoties uz gaidāmo eiropeisko nākotni, bet arī atskatīties savā slavenajā vēsturē. 7. jūlijā Lietuva ar vērienu atzīmēs 750 gadu kopš karaļa Mindauga kronēšanas, un pamazām tiek domāts arī par Lietuvas valsts nosacītās tūkstošgades svinībām. Viļņas centrā atklās karaļa Mindauga pieminekli un līdzās tam – arī Mindauga tiltu pāri Neris upei. Sācies tāds kā pārdomu laiks, man Viļņā sacīja, tāds kā paģiru laiks pēc referenduma, “eiropaģiru” laiks, kad Lietuvā atkal pamazām augot eiroskeptiķu skaits, jo nu sākot domāt, bet kas tad īsti notiks pēc tās “iestāšanās”?

Bet nu jau arī drīkst pārdomāt, arī dziļos pagātnes kontekstos, arī par to, ko Lietuvai īsti nozīmēja tā pirmā iestāšanās kristīgajā Eiropā 13. gadsimtā. Latvijas vēsture dažos laikmetos, arī tagad, ir savijusies ar Lietuvas vēsturi (savulaik, 1885. gadā, Fricis Veinbergs pat bija uzrakstījis tādu grāmatiņu “Iz Latviešu – Leišu vēstures”, kur viņš aplūkoja abu tautu pagātni kā kopīgu). Tad vaicāsim šodien arī sev, kādas līnijas, analoģijas un kādas atšķirības varam sameklēt 12. (13.) un 21. gadsimta notikumos.

12.–13. gadsimtā tagadējo Latviju un Igauniju pakļāva vācu krustneši un garīdznieki. Uz latgaļu, zemgaļu, kuršu, sēļu, lībiešu un igauņu zemēm izveidojās Livonijas konfederācija – teokrātisku valstiņu tīkls. Tagadējā Latvija tika iekļauta Rietumeiropas apritē ar “krustu un zobenu”, saskaldītās ciltis varmācīgi tika apvienotas vācu virsvadībā. Bet Lietuva gāja citu ceļu – cilšu konsolidācijas ceļu un vienlaikus Austrumu ekspansijas ceļu, pakļaujot sev plašus apgabalus baltkrievu, krievu, ukraiņu zemēs. Mindaugam izdevās apvienot visas lietuvju – aukštaišu un žemaišu – zemes, iznīcināt savus sāncenšus, pakļaut visus citus leišu kungus, nodibināt apvienotu Lietuvas valsti, kas bija unikāla pagānu valsts kā sala toreizējā kristīgajā Eiropā.

Tāds Mindaugs sagaidīs Viļņā 2003.gada 6.jūlija rītu

Šīs norises un varas apmātais Mindaugs atbalsojas vēlāk daiļdarbos – Raiņa “Indulī un Ārijā”, Mārtiņa Zīverta “Varā” un Justīna Marcinkēviča dzejas drāmā “Mindaugs”. Bet pret Mindaugu bija apvienojušies Galīcijas un Volīnijas kņazi, jātvingi, Livonijas ordeņa valsts un Rīgas arhibīskaps, arī vairāki lietuvju vadoņi. Tad politisku motīvu dēļ Mindaugs nolēma pieņemt kristīgo ticību, nokristījās Novogrudekā Livonijas ordeņa mestra klātbūtnē un pēc tam ar sava drauga – ordeņmestra starpniecību nosūtīja uz Romu pie pāvesta sūtņus, izteica padevību, lūdza ņemt Lietuvu savā aizgādībā un piešķirt viņam, Mindaugam, karaļa kroni. Un pāvests kāroto kroni Mindaugam atsūtīja, 1253. gadā viņš arī tika svinīgi kronēts. Savukārt Mindaugs, draudzības nostiprināšanai, dāvāja Livonijas ordenim dažas it kā Lietuvai piederošas zemes, arī Sēliju (par ko vēl runāsim).

Tā notika pirmā Lietuvas “ieiešana Eiropā”. Tikai ne visas Mindauga pārvaldītās ciltis pieņēma jauno ticību, kurā saskatīja atkāpšanos no sentēvu tradīcijām un draudzēšanos ar vāciem. Īpaši negatīva nostāja bija žemaišiem, kas kopā ar kuršiem sakāva Livonijas ordeni Durbes kaujā (1260. gadā). Mindaugs žemaišu cīņā ar vāciešiem sākotnēji palika neitrāls, taču drīz atkratījās no saviem jaunajiem draugiem un iesaistījās jaunos karos, kuru laikā Mindaugu un viņa dēlus, kā zināms, nonāvēja citi lietuvju vadoņi – sazvērnieki.

Pēc Mindauga bojāejas (1263. gadā) Lietuvā, kas bija atkritusi no katoļticības, sākās pusgadsimtu ilgas jukas, kamēr par valdnieku nostiprinājās Ģedimins (1316–1341). Un te nu cita parādība – Lietuva pavērsās ar seju uz Austrumiem, pamazām pakļāva sev tagadējo Baltkrieviju, prāvu daļu Ukrainas, kaut ko no Krievijas, ko tolaik nomāca tatāru–mongoļu jūgs. Ģedimina dēls Alģirds (Olģerts) jau bija gandrīz pievērsies pareizticībai, rezidēja krievu zemēs un galmā kā oficiālo lietoja krievu valodu, kamēr viņa brālis Ķēstutis sargāja Lietuvas rietumus no vācu ordeņa ekspansijas. Bija sācies visai īpatnējs posms Lietuvas vēsturē, kura gaitā Lietuva sacentās ar Maskavu par visu austrumslāvu apvienošanu vienā lielvalstī, tās skatiens bija vērsts uz austrumiem, nevis rietumiem.

Tad, pēc Alģirda nāves (1377), viņa dēls Jagailis, kura sāncensis Austrumos – Maskavas kņazs Donas Dimitrijs – nupat bija Kuļikovas kaujā (1380. gadā) uzveicis tatārus, veica gājienu ar zirdziņu – 1385. gadā slēdza līgumu ar Poliju. Saskaņā ar to Jagailis un Lietuva pieņēma kristietību, Jagailis apprecēja Polijas troņmantinieci Jadvigu un apvienoja Lietuvu ar Poliju. 1386. gada februārī Jagailis svinīgi iebrauca Krakovā, salaulājās ar Jadvigu un tika kronēts par Polijas karali Vladislavu II. Un 1386.–1389. gadā notika otra Lietuvas “ieiešana Rietumu Eiropā”, katoļu pasaulē, ko daži vēsturnieki gan dēvē arī par Lietuvas inkorporāciju Polijā.

Tiesa, Jagaiļa brālēns Vītauts tika atzīts par Lietuvas valdnieku, gan zem Jagaiļa – Vladislava virsvaldības (kronēties par karali viņam neļāva). Lietuva saglabāja savu politisko neatkarību un identitāti, pat krietni vien vairoja savu varenību “no jūras līdz jūrai”. Šajā laikā Lietuva varēja tikt uzlūkota par visvarenāko valsti Austrumeiropā. Pēc tam ilgāku laiku Poliju un Lietuvu saistīja personālūnija, Lietuvas augstākajā sabiedrībā sāka iespiesties poļu kultūra, poļu tiesības, poļu sabiedriskās tradīcijas (kaut arī oficiālā valoda Lietuvā joprojām palika krievu valoda, kurā rakstīti t.s. Lietuvas statūti 1529. gadā). Pēdīgi, pēc pēdējā Jagelonu dinastijas pārstāvja – Sigismunda II Augusta – ierosmes, tika noslēgta t.s. Ļubļinas ūnija, ar ko Lietuvas lielkņazu valsts 1569. gadā beidza pastāvēt kā neatkarīga vienība, kļūstot par Polijas sastāvdaļu, ar zināmu (gan visai plašu) autonomiju.

Tādā kārtā, savienojoties ar Poliju un pakļaujot sev plašas Krievijas zemju teritorijas, Lietuva kļuva par impēriju no “jūras līdz jūrai”, taču lielā mērā polonizējās, zaudēja savu identitāti, tiesības lietuvju valodai, kuras atkaroja (vai izcīnīja?) tikai 20. gadsimtā (kaut Lietuvas lietuviskošanas process sākās ar K. Donelaiti, taču sākumā tas raisījās gausi). Īsto Lietuvas “eiropeizāciju” būtībā noteica tās tautiskā atmoda un Lietuvas Republikas dibināšana 1918. gadā, uz laikmeta dzīlēs tālu aizejošu, pretrunīgu vēstures procesu fona. Saglabājot neatkarību 13.–15. gs. peripetijās, uzveicot vēsturisko ienaidnieku Tanenbergas (Grīnvaldes) kaujā, Lietuva savu neatkarību būtībā zaudēja uz daudziem gadusimtiem.

Šādā veidā vienkāršoti varētu traktēt sarežģīto Lietuvas vēsturi, un daudzi to šodien tā arī dara.

Bet kā ar Latviju?

12.–13. gadsimtā, vācu krustnešiem pakļaujot vietējās ciltis, tika zaudēta potenciālā neatkarība un iespēja izveidot savu valstiskumu. Pakļauto cilšu vecākie nelielā mērā iegāja iekarotāju elitē, iedzīvotāju vairākums tika piesaistīti zemei, ar laiku (gan stipri vēlāk) kļuva par dzimtļaudīm.

Taču varētu arī senos notikumus aplūkot citādi: krustnešu invāzija ļāva mūsu vietējām ciltīm izvairīties gan no pārkrievošanas, iekļaušanās Pleskavas, Polockas, perspektīvā varbūt arī Maskavas orbītā (par to jau ir daudz runāts), gan izvairīties no iekļaušanās Lietuvas valstī, no Latvijas lituanizācijas. Šajā sakarā ir divi savdabīgi karaļa Mindauga parakstīti dokumenti – Sēlijas zemju dāvinājuma akti 1255. gadā un 1261. gadā. Pirmais no šiem dokumentiem skar Sēlijas dienvidu daļu, kas daļēji atrodas Lietuvā, – tā oriģināls nupat atvests no Vācijas un tiek izstādīts Viļņā sakarā ar Mindauga kronēšanas svinībām, kā man stāstījis akadēmiķis prof. Edv. Gudavičs, labākais tālaika Lietuvas vēstures faktu pārzinātājs. Otrs dokuments, parakstīts jau pēc Durbes kaujas, skar to Sēlijas daļu, kas atrodas tag. Latvijas teritorijā, ko gan daļa vēsturnieku uzskata par viltojumu (saglabājies 14.gs. noraksts) un ko esot darinājis Livonijas ordenis, lai pamatotu savas teritoriālās pretenzijas pret Rīgas arhibīskapu. Taču vēsturnieki ir puslīdz vienisprātis par to, ka Mindaugs ordenim ir dāvinājis to, kas viņam vairs nav piederējis – to, ko vācu ordenis jau pats bija iekarojis. Bet šāda zemju dāvinājuma akta nepieciešamība arī liecina par to, ka jaunveidojamā Lietuvas valsts savulaik teritoriāli pretendējusi uz prāvu Latvijas teritoriju (Augšzemi, līdz Daugavas kreisajam krastam vismaz), un, kā liecina hronikas, šie sirojumi iesniegušies arī tālu latgaļu, zemgaļu, kuršu zemēs.

Viļņas universitātes senatnīgajā ēkā, Kazimiera Būgas auditorijas priekštelpā, mūsdienu lietuvju mākslinieks Petrs Repšis 1994. gadā izveidojis visai īpatnēju, iespaidīgu mirušo baltu tautu sarkofāgu. Viņa (un arī lietuvju vēsturnieku) interpretācijā no baltu saimes tautām un valodām dzīvas ir tikai lietuvju un latviešu (latgaļu) valoda. Mirušajām tautām bez senprūšiem, jātvingiem, galindiem tiek pieskaitīti arī zemgaļi, kurši un sēļi, un uz simboliskā kapakmens rodam tādus vārdus, kā Tērvete, Sēlpils, Vestarts, Nameisis, Zalve. Lietuvju vēsturnieku un valodnieku uztverē šīs tautas – zemgaļi, kurši, sēļi – veidojušas ne tikai nākamo latviešu nāciju, bet arī lietuvju nāciju, un šajā ziņā viņiem, liekas, ir taisnība. Ja seno baltu cilšu konsolidēšanās 13.gs. būtu notikusi bez vācu iejaukšanās, ļoti iespējams, ka būtu izveidojusies viena vienīga lietuvju (varbūt arī lietuvju – latviešu – latgaļu?) tauta. Tā, paradoksālā kārtā, tieši vācu invāzija, neatkarības zaudējums, Livonijas konfederācija ir pavērusi vēsturisko iespēju 16.–17.gs. pamazām izveidoties īpašai latviešu nācijai, uz latgaļu bāzes, ietverot sevī arī zemgaļus, kuršus, sēļus un pamazām uzsūcot somugriskos lībiešus. Un protestantiskā “augšu” kultūra to ar laiku šķīrusi no lietuvjiem (un ilgu laiku arī no valodas brāļiem latgaliešiem).

Sniedzot Viļņā plašāku interviju lietuvju žurnālistiem par šiem jautājumiem, arī par Sēlijas reģionālās identitātes meklējumiem Latvijā, esmu piemetinājis, ka tieši Mindauga kronēšanās un pirmā Lietuvas “ieiešana Eiropā” Latvijai ir devusi vismaz Sēliju (Augšzemi), ja ne vairāk. “Ja nebūtu šī Mindauga dāvinājuma, tad šodien varbūt es ar jums runātu nevis kā Latvijas Zinātņu akadēmijas, bet gan kā Lietuvas Zinātņu akadēmijas prezidents,” pašironiski piebildu. Notikumi mūs ir šķīruši no Lietuvas, savu valstiskumu Latvija guva tikai 20. gadsimtā, 1918. gadā. Jā, Eiropā mēs, abas brāļu tautas, nonācām pa dažādiem ceļiem, ar dažādu kultūru ietekmēm, un šodien nav nozīmes spriest, kurš ceļš vēsturē bijis labāks, cildenāks.

Taču viena no Lietuvas mācībām ir tā, ka, pieņemot citu identitāti, var un vajag tautas dzīlēs saglabāt savu identitāti, uz kuras pamata veidojama dziļa, savdabīga, Eiropu un pasauli ieintriģētspējīga kultūra, māksla, rakstniecība.

Vēsture nekad tieši neatkārtojas, mūsu laikmets nav Mindauga laikmets, Lietuva šodien nespētu izveidot Ģedimina – Vītauta dižvalsti, Latvijai nedraud jauna dzimtbūšana kā 15.–16. gadsimtā. Mēs ceram, ka nākotnes Eiropā Latvija būs kopā ar Lietuvu. Nav neiespējams, ka īstenosies kaut kas no idejām, ko Raiņa drāmā paudis ne Mindaugs, bet Indulis (lai arī visai pārveidotā veidā).

Eiropa nav tikai saimnieciska sakārtotība un turība, nav tikai reformas, bet arī kopējas kultūras tradīcijas, kas iemiesojušās Viļņas baroka katedrālēs un Rīgas jūgendstilā. Mindaugs vien ar formālo kristīšanos un steidzīgo atkrišanu nebūtu varējis šo tradīciju vienotību nodrošināt. To dod tikai gadusimti, dažkārt sāpīgi un pazemojoši, taču arī augšupceļoši.

Mēs, latvieši, sirsnīgi sveicam savu brāļu tautu – lietuvjus viņu diženās vēstures diženajā atceres dienā. Šajā reizē uzsveram visu to, kas mūs vieno, nevis to, kas mūs šķir. Ja nebūtu māsas Lietuvas, mēs varbūt justos vēl vientuļāki lielajā pasaulē, kura ne allaž izprot mazās Baltu tautas un to centienus.

Lietuvas eiropeiskā identitāte 13. gadsimtā

Prof. Edvards Gudavičs, Lietuvas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis

Pēc referāta tēzēm 9.Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, Viļņā 2003.gada 6.jūnijā

Lietuvas “nacionālā” hronika pirmoreiz parādījās tikai 16. gadsimtā, un to noteica Lietuvas, Eiropas pēdējās pagāniskās kopienas, novēlotais vēstures sākums. Šo novēloto hronikas aizsākumu kompensē A.V.Kojaloviča “Lietuvas vēsture”, ko var pielīdzināt citiem 17. gadsimta darbiem, kas atspoguļo rudimentārus vēstures pētījumus citās Viduseiropas valstīs. Tomēr laika atstarpe starp Mindauga karalistes rašanos un Lietuvas galīgo iekļaušanos Eiropā radīja atšķirības laikā, kad Lietuva minēta “nacionālajā” hronikā un kad tās vārds no jauna parādījās A.V.Kojaloviča darbā. Agrāku avotu interpretācijās, ko izdarīja Lietuvas kaimiņvalstu vēlāko hroniku (15.–16.gs.) “?urnālistikas historiogrāfija”, kas neobjektīvi attēloja 13. gadsimta notikumus, šī laika atstarpe ir padarīta vēl lielāka. Augusts Ludvigs fon Šlēcers, kas, pateicoties A.Kojaloviča darbam, bija iekļāvis Lietuvas vēsturi savā vispārējā vēsturē, jau bija atzīmējis Mindauga karalistes novēlotas vēstures sākumu. Tā kā Lietuvas zinātniskā historiogrāfija aizsākās tikai 20. gadsimtā, tajā Mindauga kristīšana un kronēšana tika apskatīta kā parasta epizode, kas iztirzāta Vācijas Drang nach Osten kontekstā. Iespējams, ka šādu pavērsienu historiogrāfiskajos pētījumos būtu varējuši izmainīt gan konceptuālā, gan metodoloģiskā ziņā ļoti nozīmīgi J.Stakauska un H.Lovmjaņska darbi, kas veltīti Mindauga karalistes sadursmei ar Rietumu civilizāciju un Lietuvas valsts izveidošanai, bet pēc Otrā pasaules kara radušās politiskās situācijas dēļ šie darbi tika izmesti ārā kā nevēlama literatūra un tiem nevarēja būt liela ietekme.

Tādējādi var teikt, ka vēstures pētījumos par krusta kariem Baltijā 13. gadsimtā Lietuvas kristīgajai karalistei ir ierādīta nenozīmīga vieta.

20. gadsimta otrajā pusē radās ideja par Viduseiropu vai Austrumeiropu kā atsevišķu Eiropas civilizācijas reģionu. Bet tā evolūcijas sākums bija 9.–11. gadsimtā, kad šo valstu pievēršana kristietībai notika gandrīz vienlaikus ar to valstiskuma aizsākumu. Lietuva par šā reģiona daļu kļuva tikai 14. gadsimta beigās. 13. gadsimta Mindauga karaliste ir palikusi hronoloģiski atdalīta no Lietuvas civilizācijas vēstures, tāpat kā pati vēsture ir hronoloģiski atdalīta no visa reģiona vēstures evolūcijas aizsākuma. Šī situācija liecina par to, ka Stakauska un Lovmjaņska pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados iesāktā darba turpināšana nav nenozīmīgs uzdevums. Lai varētu turpināt šo darbu, ir jārod atbilde vismaz uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, vai Lietuvas vēstures evolūcija atbilst reģiona vispārējai evolūcija? Otrkārt, kas atbilst un kas neatbilst tai? Tikai šajā kontekstā var iztirzāt jautājumu par Mindauga karalistes vēstures tipiskām iezīmēm.

Mindauga kristīšana 1251. gadā un kronēšana 1253. gadā bija atkārtojums tam, kas pirms 250 vai 300 gadiem bija noticis čehu, ungāru un poļu zemēs. Tomēr šajās valstīs tas notika pirms krusta kariem – laikā, kad Eiropā sāka veidoties pilsētas. Iepriekš minētajās valstīs notikumi, ko izraisīja to valstiskuma rašanās un pievēršanās kristietībai, nepārtraukti ietekmēja to vēstures evolūciju. Lietuvā tas viss notika pēc tam, kad krusta kari bija sasnieguši Baltijas jūras baseinu, tās kristīšanai nebija turpinājuma, un Vācijas pilsētas jau bija ieguvušas kontroli pār Baltijas jūru. Plaisa starp Eiropu un kopienu, kas tikko bija ieguvusi valstiskumu, bija daudz dziļāka tad, kad šīs kopienas saskare ar Eiropu izpaudās kā sadursme ar militāriem ordeņiem. Vispārējā vēsturē šis saskares veids joprojām ir noteicošais 13. gadsimta Lietuvas kopējā tēla izpratnē.

Attiecībā uz vēstures likumiem, jājautā, cik tas ir tipiski un cik tas ir specifiski. Tas bija tipiski tajā ziņā, ka lietuviešu cilšu militārās struktūras dominēja starp baltu ciltīm, tāpat kā attiecīgās poļu un morāvu (čehu) struktūras dominēja starp rietumslāviem, un radās jautājums, vai tās varētu apvienot šīs cilts vai arī tās padotos Vācijas politisko struktūru ekspansijai. Tas nebija ne tipiski, ne specifiski tajā ziņā, ka Lietuva ar to visu saskārās atšķirīgā hronoloģiskā un strukturālā situācijā. Ļoti svarīgs netipisks elements bija Vācu militārais ordenis. Bet vai šīs Lietuvas vēstures netipiskās iezīmes ir saistītas ar Eiropas vēsturi? Atbilde uz šo jautājumu jāmeklē militāro ordeņu vēsturē.

Zālamana tempļa bruņinieku ordeni iznīcināja Francijas monarhija. Citiem vārdiem sakot, tas kļuva par šķērsli centralizētu nacionālo monarhiju radīšanai, kuru pamatā bija nacionālā tirgus attīstība. Notikumi, kas Francijā norisinājās 14. gadsimta sākumā, pēc 150 gadiem atkārtojās gan atšķirīgā, gan līdzīgā veidā Baltijas jūras austrumu krastā: Vācu ordenim vajadzēja atdot savas bagātākās provinces Polijas karalistei un atzīt lēņu valsti. Visi Francijas karaļa pavalstnieki ienīda Zālamana tempļa ordeņa bruņiniekus. Pret Vācu bruņinieku ordeni naidu izjuta gan Polijas lauku sīkmuižniecības, gan pilsētu iedzīvotāji pašam ordenim piederošajās teritorijās. Ir gandrīz neiespējami runāt par centralizētu Polijas monarhiju vai nacionālo tirgu 15. gadsimta vidū, tomēr Vācu ordenis tika iznīcināts kā politisks spēks un Polijas valsts ieguva kontroli pār Vislas upes grīvu, radot iespēju piekļūt Rietumeiropas tirgiem. Tas viss ļauj uzskatīt Zālamana tempļa bruņinieku ordeņa gadījumam līdzīgo Polijas variantu par tipisku parādību Eiropas civilizācijas evolūcijā. Bet vai bija arī Lietuvas variants?

Uz šo jautājumu var atbildēt apstiprinoši: 1561. gadā Livonijas ordenis bija uzvarēts, un lielākā tam piederošās teritorijas daļa tika pievienota Lietuvas lielkņazistei. Šīs politikas mērķus skaidri un kodolīgi ir formulējis Lietuvas kņazs Nikolajs Radvila: Lietuvai ir nepieciešama izeja uz jūru. Bet Zālamana tempļa bruņinieku ordeņa gadījumam līdzīgais Lietuvas variants ir vismazāk pārliecinošs, un tam nebija izšķiroša nozīme pasaules vēsturē. Tomēr nevar noliegt īpašības, kas liecina par tā tipiskumu. Tādējādi Lietuvas vēstures specifiskās iezīmes var apliecināt, ka tai piemīt Eiropai tipiskas iezīmes.

Mindauga kristīšana un kronēšana tad ir jāapskata šādā kontekstā. Tas bija izņēmums tālaika Eiropas politiskajā praksē. Krusta karu pārņemtajā Eiropā nebija vietas jaunām politiskām struktūrām: pagānus varēja nokristīt tikai pēc to iekarošanas. Tomēr Lietuvas kristīgā karaliste radās, pateicoties darījumam tās valdnieka un Livonijas bruņinieku ordeņa mestra starpā. Varētu norādīt uz šajā darījumā iesaistīto pušu specifiskajām īpašībām, bet viņi bija savai kopienai uzticīgi locekļi. Viss šis darījums bija izņēmums, bet tajā pašā laikā tas bija tipisks izņēmums.

Un izņēmums noteica šā darījuma ne visai tipisko rezultātu: kristietība Lietuvā nenoturējās. Tomēr valsts saglabājās, un tās evolūcija noveda pie tipiska fināla: 14 gadsimta beigās Lietuva pievienojās Eiropai.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Piemineklis Lietuvai, un mazliet arī Latvijai

Pārlapojot grāmatas “Par nopelniem Lietuvas labā” 2. sējumu

Kad pirms gada Latvijas Vēstures muzejā tika atklāta Lietuvas ordeņu un medaļu izstāde, izstādes veidotājs kolekcionārs Viļus Kavaļausks iepazīstināja ar savu jauno grāmatu “Par nopelniem Lietuvas labā”. Krāšņajā iespiedumā bija sniegti dokumenti, fotoattēli un ziņas par Lietuvas Republikas pirmajiem apbalvojumiem, par apbalvojumu sistēmas izveidi un vēlākiem grozījumiem, turklāt aplūkojot ne tikai valsts, bet arī atsevišķu nevalstisko organizāciju apbalvojumus.

Toreiz Viļus Kavaļausks ar lielu interesi pārlapoja “Latvijas Vēstneša” divsējumu izdevumu “Triju zvaigžņu gaismā”, atzīstot, ka ne viens vien risinājums varētu mūsu kaimiņiem kalpot par paraugu turpmāk iecerētajiem darbiem.

Nupat iznācis “Par nopelniem Lietuvas labā” 2. sējums. Un autora parakstītais eksemplārs Nr. 571 laipni piesūtīts “Latvijas Vēstneša” galvenajam redaktoram ar dažiem veltījuma vārdiem: “Dārgajam kolēģim O. Gertam - šī grāmata atkārto Jūsu lielisko grāmatu par Triju Zvaigžņu ordeni. V. Kavaļausks, 2003. gada 26. jūnijā.”

Atkārtot kāda cita darbu radošs autors nevarētu pat tad, ja pēc tā ļoti censtos. Izdevuma “Par nopelniem Lietuvas labā” 2. sējuma sastādītājs Viļus Kavaļausks ir meklējis un uzgājis citus spēka un uzmanības pievēršanas punktus, turpinot lasītājus iepazīstināt ar Lietuvas apbalvojumiem un apbalvotajiem.

Bet ir arī kopīgais – apbalvoto saraksti un fotoattēli. Ja “Triju Zvaigžņu gaismā” pirmajā grāmatā minētas 16 800 personas – visas, kas apbalvotas ar Triju Zvaigžņu ordeni vai ordeņa goda zīmi līdz padomju okupācijai, tad lietuviešiem apbalvoto pulks ir krietni kuplāks – vairāk nekā 33 400 uzvārdu. Tiesa, šajā skaitā ietilpst ne tikai tie, kas saņēmuši Lietuvas valsts, bet arī nevalstisko organizāciju apbalvojumus, tostarp Klaipēdas atbrīvošanas medaļu, Šauļu ordeni un medaļu, ugunsdzēsēju biedrību un skautu savienības dažādas atzinības zīmes. Grāmatā ievietoti 1900 fotoportreti, to vidū arī desmitiem latviešu, kas izpelnījušies brāļu tautas atzinību. Bet par to mazliet vēlāk.

Otro sējumu atklāj pašreizējā Lietuvas prezidenta Rolanda Paksa ievadvārdi:

“Atvērsim šo grāmatu kā cieņas un piemiņas zīmi Tēvzemes mīlestībai.

Mēs esam mūžīgi parādnieki tiem, kas izcīnīja un atjaunoja, aizsargāja un izloloja Lietuvu.

Skrien gadi, un arvien jaunu notikumu kārta gremdē aizmirstībā pagātni ar tās notikumiem un sejām. Žēl, mēs šodien visai maz spējam pastāstīt par tiem, kas pirms 85 gadiem atstāja arklus, lai ar ieroci rokās dotos aizstāvēt vāros Lietuvas brīvības asnus.

Atnākam pie Nezināmā karavīra kapa, lai noliektu galvu, bet viņš nav atstājis pēctečiem savu vārdu. Par brīvprātīgo upuriem un bojā gājušajiem par Lietuvas brīvību pauž pieminekļos iemūrētie mēmie akmeņi no Neatkarības cīņu laukiem.

Viens gan, ko skaidri zinām, ir tas, ka labākie Lietuvas dēli nolika galvas uz brīvības ziedokļa, un brīvprātīgajos stājās ne jau atlīdzības dēļ, bet tālab, ka viņus vadīja Tēvzemes mīlestība un sirdsapziņa.

Lai viņu ideāli iedvesmo arī mūs dzīvē un darbā pildīt savu pienākumu pret Tēvzemi!”

Nākamajās lappusēs tikpat kodolīgi un piesātināti lasītājus uzrunā Aļģirds Brazausks un Valds Adamkus – abi iepriekšējie Lietuvas prezidenti. Vairāk šaisaulē kaimiņvalsts pirmo amatpersonu arī nav.

Kā jau teikts, “Par nopelniem Lietuvas labā” 2. sējuma eksemplāri ir numurēti. Pirmie trīs izsniegti nule pieminētajiem Lietuvas prezidentiem, ceturtais – autora tēvam, piektais – dzejniekam Justinam Marcinkevičam, sestais un septītais – autora dēliem, turpmākie (līdz 44.) – politiķiem, kultūras darbiniekiem, zinātniekiem, uzņēmējiem, kas atbalstījuši grāmatas klajā nākšanu.

Kā ievadā atzīst sastādītājs, apkopot faktus un informāciju nebūt nav bijis viegli, arī paveiktais nav uzskatāms par pilnību. Jo okupācijas desmitgadēs bez pēdām ir izgaisuši Lietuvas Prezidenta kancelejas un Ordeņu kanclera lielie arhīvi. Nav pat skaidri zināms, vai šie dokumenti ir saglabājušies. Ja ir, tad jācer, ka Krievija tos atdos likumīgajam īpašniekam.

Nenoliedzami, Viļus Kavaļauska grāmata ir lielisks piemineklis Lietuvai. Bet vienlaikus – arī Latvijai.

Kālab tā? Ne jau tikai tāpēc, ka vismaz par Kauņas Nezināmo karavīru ir skaidri zināms, ka viņa pīšļi atvesti no Latvijas, kur viņš kritis cīņās Ilūkstes apkaimē mūsu valsts teritorijā. Tātad šis Nezināmais vienlaikus ir aizstāvējis ne tikai savas Lietuvas, bet arī mūsu Latvijas brīvību.

“Par nopelniem Lietuvas labā” lappusēs bez Nezināmā karavīra lasītājs sastopas ar savdabīgiem šā tēla līdziniekiem – vairāk nekā divdesmit nezināmajiem apbalvotajiem, kas raugās uz mums, lielākoties ietērpti karavīru rupjauduma mēteļos. Nav šaubu, apbalvošanas brīdī visiem šiem jaunajiem vīriešiem, dažs viņu vidū varētu būt pat padsmitgadnieks, bija zināms ne tikai vārds un uzvārds, bet arī tas, kādi nopelni katram bijuši, lai kļūtu par Vīta Krusta, Krusta “Par Tēvzemi” vai vēl cita ordeņa kavalieri. Tagad ir tikai fotoattēli, zem tiem paraksts: neatpazīts. Arī tās ir kara, okupāciju, juku laiku un izvazāto arhīvu sekas. Bet apbalvojums attēlos redzams pie krūtīm un pauž savu stāstu. Iespējams, tajā pašā sējumā sarakstā ir arī neatpazītā varoņa vārds un uzvārds. Kā to dabūt kopā ar fotoportretu? Viļus Kavaļausks cer, ka talkā nāks lasītāji.

Jā, ar Lietuvas valsts un nevalstisko organizāciju apbalvojumiem laikā starp abiem pasaules kariem pagodināti arī daudzi Latvijas iedzīvotāji. Daļa viņu iepazīstami fotoattēlos. Neminot katra atzinību guvušā apbalvojumu un tā šķiru (pēc 1930. gada likuma apbalvojumiem Lietuvā bija 32 pakāpes, sākot ar Vītauta Dižā ordeni ar ķēdi un beidzot ar Dižās Lietuvas Kunigaiša Ģedimina ordeņa 3. pakāpes medaļu), nosauksim tikai vārdus un apbalvošanas laikā ieņemto amatu.

Un tātad no divu paaudžu tālas pagātnes portretos uzrunā Latvijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Peniķis, Latvijas Kurzemes divīzijas komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš, Latvijas Latgales divīzijas komandieris Krišjānis Berķis, Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis, Latvijas kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, Latvijas Ministru prezidents un ārlietu ministrs Kārlis Ulmanis, Latvijas Ministru prezidents un ārlietu ministrs Hugo Celmiņš, biedrības “Latviešu un lietuviešu vienība” priekšsēdis inženieris Jānis Riteris, Latvijas ārlietu ministrs Antons Balodis, Latvijas ģenerālis Mārtiņš Hartmanis, Latvijas iekšlietu ministrs Eduards Laimiņš un daudzi, daudzi citi, vairāk nekā seši desmiti mūsdienās biežāk vai retāk pieminētu personību.

Nav grūti aprēķināt, ka fotoportreti ir aptuveni tikai katram septiņpadsmitajam apbalvotajam Tomēr arī bez tiem vēl vairāk latviešu var uziet apbalvoto sarakstos. Varam uzzināt, ka Lietuvas valsts apbalvojumus, piemēram, saņēmis arī Latvijas Ārlietu ministrijas kurjers Oskars Blumbergs, Latvijas prezidenta ēkas seržants Jānis Banders, Latvijas Ārlietu ministrijas vecākais šveicars Andrejs Beķers un daudzi citi.

Veselu fotogaleriju veido grāmatas nodaļa, kur redzami to Lietuvas pilsoņu, kas apbalvoti ar Latvijas ordeņiem un medaļām, portreti.

Sastādītājs iecerējis izdevuma trešajā sējumā stāstīt par atjaunotās Lietuvas valsts apbalvojumiem un apbalvotajiem pēc 1990. gada. To vidū ir arī pulciņš latviešu – dzejnieks Knuts Skujenieks, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, filozofs Pēteris Laķis, vēsturnieks Oļģerts Tālivaldis Auns un citi. Starp citu, O. T. Auns rīt, 5. jūlijā, atzīmē 80. mūža gadskārtu, bet jau nākamajā dienā iecerējis nokļūt Viļņā uz Karaļa Mindauga kronēšanas 750. jubilejas svinībām. Šķiet, visu mūžu viņš alcis vienlaikus būt gan Latvijā, gan Lietuvā un kļūt par tiltu starp abām baltu tautām.

Viļus Kavaļausks ar savu grāmatu vēlreiz pierāda, ka saprašanās tilts starp latviešiem un lietuviešiem vismaz aizvadītajā gadsimtā ir bijis visās paaudzēs.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors,  biedrības “Latviešu un lietuviešu vienība” priekšsēdis

Zīmes, kas vieno tautu, mūžus, likteņus

Rīgā iepazīstot mūsdienu Lietuvas heraldiku

Sagaidot Lietuvas karaļa Mindauga kronēšanas 750. gadadienu, Rīgā, Mencendorfa namā, iekārtota Viļņas mākslinieka Arvīda Staņislava Každaiļa darbu izstāde “Mūsdienu Lietuvas heraldika”.

Izstādi atklāja Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitiekūns, savā runā pakavējoties gan pie apstākļiem, kā mūsu kaimiņi lietuvieši jau pirms 750 gadiem rada iespēju izveidot savu starptautiski atzītu valstiskumu, gan pie turpmākā sarežģītā Lietuvas ceļa uz Eiropu cauri gadu simteņiem, ko šobrīd vainago lietuviešu nepārprotami pateiktais “jā” Eiropas Savienībai 2003. gada 11. maija referendumā.

Arvīds Staņislavs Každailis pastāstīja, ka skatītāju vērtējumam Rīgā izstādīti pēdējos 11 gados radītie darbi. Autors heraldikas nozarē strādā jau kopš 1966. gada, drīz pēc Viļņas Mākslas institūta beigšanas, ir Lietuvas Heraldikas komisijas loceklis. 1991. gadā mākslinieks uzvarējis Lietuvas valsts un Viļņas pilsētas heraldikas rekonstrukciju konkursos. A. S. Každailis ir veidojis Lietuvas Republikas prezidenta karogu, atjaunojis un radījis no jauna daudzu pilsētu un novadu ģerboņus, karogus, zīmogu projektus.

Daudz no šā veikuma atvests arī uz Rīgu, tostarp arī senākā Valsts karoga un lielā Valsts ģerboņa projekti, kas, iespējams, varētu tikt apstiprināti un kļūt par oficiāliem simboliem.

Citu zīmējumu, izšuvumu, metālmākslas darinājumu vidū īpašu uzmanību saista vairogs ar Lietuvas pretošanās kustības padomju okupantiem deviņu apgabalu atšķirības zīmēm. Pirmajā mirklī šķiet - tā ir klaja autora izdoma: vai gan lietuviešu mežabrāļiem bija laiks pēckara cīņu apstākļos vēl domāt par atsevišķu pretošanās apgabalu cīnītāju atšķirības zīmēm? Un tomēr. Autors apstiprināja, ka viņa apkopojums ir vēsturisko atšķirības zīmju restaurācija, daļa no tiem bijusi zīmējumos, citi – izšuvumos, kurus darinājušas pretošanās cīnītāju līgavas, māsas vai mātes.

Bet režisors un seno zīmju pētnieks Modris Tenisons tūdaļ gribēja likt lietā izdevību, lai izdibinātu, ko mākslinieks un Lietuvas Heraldikas komisijas loceklis zina par sentēvu zīmes – Ģedimina stabu – izcelsmi. A.S. Každailis atzinās, ka ne visai daudz. Tik vien izpētīts, ka zīmes pēdas aizved līdz ukraiņu zemēm, tomēr drošas skaidrības par Ģedimina stabu atveida pirmnozīmi nav.

Kā raksta Lietuvas Heraldikas komisijas priekšsēdētājs Dr. Edmunds Rimša, mūsu kaimiņu heraldikas vēsturē pirmie ģerboņi radās 14. gadsimta beigās, kad Lietuva nostājās uz kristīgās kultūras ceļa. Reizē ar kunigaišiem, no kuru ģerboņiem vēlāk radās valsts un novadu ģerboņi, tos sāka lietot arī dižciltīgie, augstāko garīdznieku kolēģijas, pilsētas, amatu ģildes, korporācijas, dažādas valsts un baznīcas institūcijas. Diemžēl vietējā tradīcijā sakņoto heraldikas attīstību pārtrauca turpmākā Lietuvas valstiskumam nelabvēlīgā vēstures gaita 18. gadsimta beigās, bet 20. gadsimtā - padomju totalitārais režīms. Mūsdienu heraldika Lietuvā atdzima reizē ar tautas atmodu, bet sāka attīstīties ar 1990. gadu, kad Lietuva atkal kļuva par neatkarīgu valsti.

Lietuvas Heraldikas komisijas vadībā radīti un apstiprināti ap 170 pilsētu un miestu ģerboņi, vairāk nekā 50 pilsētu ģerboņu karogi, pāri par 60 pašvaldību un novadu zīmogu projektu.

A. S. Každaiļa veidotā heraldikas izstāde bijusi izstādīta Lietuvas Seimā, bet uz Rīgu atceļojusi no Igaunijas, tā ir autora 12. personālizstāde.

“LV” informācija

Lietuvas karaļa Mindauga kronēšana. 1253.gada 6.jūlijs. Roma

Bernards Brazdžonis (1907-2002)

Karaļa Mindauga zvērests

Adoma Varna (1879 -1979) glezna, kas darināta par godu Mindauga kronēšanas 700 gadu jubilejai un pabeigta 1949. gadā Čikāgā, ASV. Pāvests Inocents IV, Lietuvas valdniekam Mindaugam 1251. gadā nosūtot rakstu, kas piešķir tiesības uz karaļa kroni, sauc viņu par “Filius specialis Sanctae Romande Eceleside”. Mindaugu kronē par karali 1253. gada 6. jūlijā Livonijas mestrs, Kulmas bīskapam veicot iesvaidīšanas rituālu. Pēc tam karalis teic runu, to uzklausa pulciņš augstmaņu, valdnieka dzīvesdraugs Marta, citas dižciltīgas sievietes, karavīri un tautas pārstāvji. Karalis Mindaugs uzrunā tos, kas viņu dzird toreiz, un arī tos, kas dzīvo pašlaik un dzīvos nākamībā.

Kad karaļa zīme apņem valdnieka pieri,

Ne man slava šī — tas Lietuvas gods.

Lai nes kroni lietuvis caur gadsimtiem mierīgs,

Vai saule vai mēness tam spozmi dod.

Man valdnieka rūpes, un savs pienākums tautai,

Jo dzīve nav tikai svinību galds,

Bet liekt muguru jūgā nemūžam nav ļauts tai,

Lai gana mums spēka, kas atdzimst salds.

Mums tiesības dotas mūžam izziedēt ziedos,

Tās katrai tautai un novadam ir.

Lai tēvtēvu tikums arvien mazdēliem iedots

Un ticībā Lietuvai pukst ik sirds.

Ne dalīt, bet vienot visu tēvzemi tagad,

Lai esam par Lietuvu šeit ikviens,

Jo novērš no mērķa skurba vīraka smagums,

Un dusmas ir bulta, kas akla skrien.

Šai svētajā brīdī vēl tvan svaidījums pirkstos,

Kad zvēru pie senčiem un nākotnes,

Ka turpmāk šo kroni, cauri laikmetiem dzirkstot,

Ik pilsonis sirdī uz rītu nes.

No lietuvju valodas atdzejojis Andris Sproģis