Ar Latgali prātā, 2000 gadu garumā

Rēzeknē Latgales kultūras centra apgāds izdevis apcerējumus par Latgales vēsturi, no sākumiem līdz 1945.gadam

Latgales kultūras centra apgāds Rēzeknē īpašu rūpi tur par Latgales vēstures un kultūrvēstures grāmatu izdošanu. Tikko laisti klajā “Apcerējumi par Latgales vēstures historiogrāfiju. Līdz 1945. gadam” (Rēzekne, LKC izd. 2003, 190 lpp.). Grāmata aptver ap 2000 gadu ilgu posmu no senākajiem laikiem līdz 1945. gadam. Pirms tās izdotā “Latgales vēstures historiogrāfija” (Rēzekne, 1999, 190 lpp.) aptvēra laikposmu no 1945. līdz 1999. gadam. Tādējādi veikts nozīmīgs darbs Latgales vēstures historiogrāfijas izpētē no sākumiem līdz mūsu dienām. Tas, ka grāmatu tapšanas un izdošanas secība nesakrīt ar vēsturiskā laika hronoloģiju, lietas būtību īpaši negroza. Ar “Apcerējumu” klajā nākšanu izpētes loks noslēdzas. Ir tapis sistematizēts kopdarbs par Latgales vēstures historiogrāfiju.

Apcerējumu autori ir Latvijas Universitātes, Daugavpils universitātes un Rēzeknes augstskolas mācībspēki: Aleksandrs Ivanovs, Kārlis Počs, Inese Poča un Pēteris Kivrāns. Dr. hist. A.Ivanovs analizējis senās krievu hronikas un latviski tulkotās vācu hronikas, mag. hist. P.Kivrāns apskatījis B.Brežgo ieguldījumu Latgales vēstures izpētē. Dr. hist. I.Poča apkopojusi latviešu autoru darbus par Latgales vēsturi. Prof. Dr. habil. hist. K.Počs uzrakstījis ievadu, sniedzis vācu un baltvāciešu vēsturnieku rakstītā apskatu, analizējis poļu autoru darbus un uzrakstījis grāmatas nobeigumu.

Šis historiogrāfiskais darbs iezīmīgs ne vien ar plašu informatīvi aprakstošā materiāla sniegumu, bet ar analītisko vērtējumu, nereti konceptuālu skatījumu, ietieci vēstures filozofijā. A.Ivanovs viens no pirmajiem tik detalizēti iztirzājis Krievzemes viduslaiku un Livonijas perioda hronikas. Viņš lasītāju ieved arī Krievzemes hroniku (“Pagājušo gadu vēsture”, Novgorodas un Polockas hronika) krēslainībā un dažkārt grūti atšķetināmajā norišu samudžinājumā. A.Ivanovs secina, ka, tāpat kā senākās Livonijas hronikas, arī Krievzemes hronikas Latgales vēstures notikumus traktē no iekarotāju pozīcijām. Hronistu skatījumā seno latgaļu zemes ietilpušas Krievzemes sensenā hipotētiskā teritorijā, bet latgaļi, tāpat kā citas kaimiņtautas, bijuši Krievzemes kņazu pavalstnieki. Šī politiskā ideja sakņojas pusleģendāros senos nostāstos, kas ierakstīti “Pagājušo gadu vēsturē” un tiek pārņemta vēlākajās krievu hronikās, bet pēc tam – vēsturnieku darbos.

K.Počs nodaļā “Latgales vēsture krievu historiogrāfijā (18.gs. – 20. gs. sākums)”, analizējot šī laikposma krievu vēsturnieku darbus, parāda, ka V.Tatiščevs, M.Karamzins, V.Kļučevskis, V.Lizlovs un J.Češihins, mēģinot pamatot Latgales pievienošanu Krievijai 1772. gadā un savu rusifikatorisko koloniālpolitiku, balstījušies uz senām hronikām, kur Latgale traktēta kā piederīga Krievzemei. K.Počs arī atgādina, ka šī līnija tika atjaunota PSRS marksistiskajā historiogrāfijā un šo tēžu atblāzma jūtama dažos Latvijas krievu izdevumos 20.gs. beigās un 21.gs. sākumā.

Pleskavas hronikas krievu karagājienus uz Livoniju tēlo kā svēto karu pret senseniem ienaidniekiem, kā taisnīgu atriebšanos, kur jelkāda mežonība un cietsirdība attaisnojama. Piemēram, aprakstot 1481. gada notikumus, hronists aukstasinīgi raksta, ka krievi “ņēma gūstā un nodedzināja visu vācu zemi no Tērbatas līdz Rīgai, bet latgaļus un čudus, vīrus un sievas, un bērnus dažus kāva, dažus sadedzināja, bet citi mežā nosala, bet daži mira badā… Un Dievs vienmēr palīdzēja lielkņaza vaivadiem un pleskaviešiem un vāciešiem desmitkārtīgi atmaksāja ar savu …”

Iztirzājot 18.–20.gs. pirmās puses vācu un vācbaltu darbus Latgales vēstures kontekstā, K.Počs līdzās tādiem pazīstamiem autoriem kā G.Merķelis, J.G.Herders, A.Tranzē–Rozenaks, G.Eizens, H.J.Jannaus, A.Brants skar arī daudzu mazāk pazīstamu autoru darbus, kuros tā vai citādi pievērsta uzmanība arī Latgalei.

K.Počs rūpīgi diferencē krievu vēsturnieku darbos rodamo izziņai nozīmīgo materiālu (statistika, vēstures pieminekļu apraksti, etnogrāfiskās ziņas) no pretenciozās un uzmācīgās impēriski rusofilās politikas sludinājumiem, kuri caurvij daudzus 18. un 19. gs. krievu vēsturnieku darbus.

Prof. K.Počs specializējies Latgales un Polijas attiecību izpētē, strādājis Polijas arhīvos un bibliotēkās un lasa attiecīgu kursu Rēzeknes augstskolā. Tāpēc īpaši rūpīgi (un reizē aizrautīgi) uzrakstīts apcerējums “Latgales vēsture poļu autoru darbos”. Jāpiekrīt viņa secinājumam: kaut arī poļu autoru darbi bija domāti poļu lasītājam, viņi pirmie uzsāka tiešāku Latgales vēstures izpēti. Tika savākts un apkopots plašs faktoloģiskais materiāls par norisēm Latvijā, īpaši 16.–18. gs., kā arī daļēji par 19. gadsimtu. Būtībā viņi ir novadnieciskās kultūras pamatlicēji Latgalē.

Apcerē “Latviešu autoru darbi par Latgales vēsturi” aplūkoti gan Baltijas latviešu publicistu un vēsturnieku (A.Dīriķa, J.Krodznieka, A.Gobas, M.Skujenieka, P.Dreimaņa, F.Zālīša, A.Švābes, B.Abera) darbi par Latgali, gan pašu latgaliešu (F.Kempa, F.Trasuna, I.Asāna, J.Soikāna, K.Skrindas, V.Seiles, P.Stroda, M.Bukša u.c.) apceres un grāmatas. To papildina P.Kivrāna konspektīvs ieskats izcilā latgales pētnieka B.Brežgo veikumā, īpaši avotpētniecības jomā. Viņa daudzie darbi gan būtu pelnījuši plašāku un analītiskāku izvērtējumu. Īsas piezīmes nelielā nodalījumā veltītas marksistiskajai historiogrāfijai starpkaru periodā (E.Eferts–Klusais, V. Zeimaļs, J.Silinīks, K.Šķilters, P.Stučka, K.Mežulis u.c.).

Diemžēl no autoru loka izslīdējis Augusts Bīlenšteins un viņa “Ceļojuma skices no Augšzemes” (Reizesskizzen aus dem Oberlande – 1882–1883), arī M.Pāķa, K.Barona un vēl dažu latviešu 19. gs. raksti. Daugavpils universitātes profesora Josifa Šteimana un vēstures doktora Aleksandra Ivanova sarakstītā “Latgales vēstures historiogrāfija”, kā jau minēts, aptver laikposmu no 1945. līdz 1999.gadam. Pirmajā nodaļā aplūkots Latgales vēstures pētnieku darbs trimdā; otrajā — izdevniecības “Daugava” (Stokholma; Rīga) autori par Latgales vēsturi; trešajā – publikācijas par Latgales vēsturi Latvijā 50.-80.gados; ceturtajā – Latgales vēstures izpēte LR 90.gados. Kaut arī pēdējā nodaļa aptver īsāko laikposmu, tā ir visplašākā, jo šajā laikā radīti nozīmīgākie darbi. Arī trimdā veikti nozīmīgi pētījumi, izdoti regulāri zinātnisko rakstu krājumi (Acta Latgalica I-VII u.c.). Taču Latvijā dzīvojošo zinātnieku priekšrocība bijusi un ir tā, ka te avotu klāsts (arheoloģijas, etnogrāfijas, arhīvu u.c.) plašāks, avoti vairāk pieejami un izmantojami. Un arī izmantoti, izaugot jaunai pētnieku paaudzei.

Īpaši jāizceļ bibliogrāfijas (sastādītājs A.Ivanovs) funkcionālā nozīme un pašvērtība. Tajā ar visiem bibliogrāfiskajiem orientieriem fiksētas 348 pozīcijas (darbi), kuras analizētas un komentētas grāmatas tekstā. Būtībā konkrēto darbu ir daudz vairāk, jo, piemēram, nosauktajos krājumos, zinātnisko rakstu sējumos ievietoti vairāki (bieži vien – daudzi) materiāli vai tematisko rakstu kompleksi. Plašā, galvenās parādības aptverošā bibliogrāfija ir historiogrāfijas mugurkauls, orientieris un balsts visiem, kas grib apzināt un tālāk pētīt tos vai citus ar Latgali saistītos jautājumus.

Vēstures jēdzienam šajā darbā ir integrējošs raksturs. Grāmatā aplūkotie darbi skar visus Latgales vēstures aspektus: politisko, sociālo un ekonomisko vēsturi, novada kultūras vēsturi, katoļu baznīcas vēsturi, pētījumus Latgales arheoloģijā un etnogrāfijā. Rakstības, grāmatniecības un valodas vēsturi. Raksturota arī Latgales vēstures pētīšanas organizatoriskā puse: zinātniskās pētniecības iestādes, kas nodarbojas ar Latgales problēmām, fondi, zinātniskās konferences u.tml. Īpaša vērība veltīta Latgales Pētniecības institūta nozīmīgajam veikumam.

Runājot par trimdas autoru darbiem, akcentēta vēlme saglabāt pilsoniski demokrātiskos principus, pēctecību un saikni ar 20.-30.gadu iestrādēm.

Autori parāda, ka no trimdas izdevniecībām visvairāk Latvijas, reizē arī Latgales vēsturei pievērsies apgāds “Daugava”. Te publicēti nozīmīgi, arī fundamentāli E.Dunsdorfa, A.Spekkes, A.Švābes, E.Andersona, Ā.Šildes, A.Johansona, A.Aizsilnieka un I.Šterna pētījumi, kuri tagad kļuvuši plaši pazīstami un izmantojami.

Kaut gan padomju gados metodoloģija neļāva vispusīgi un objektīvi pētīt vēsturi, taču arī šajā laikā nozīmīgus materiālus Latgales vēsturei devuši arheologi (I.Loze, E.Šnore, F.Zagorskis u.c.), antropologi (R.Denisova, R.Grāvere), etnogrāfi (A.Zariņa). Nozīmīgi ir Ē.Mugurēviča un M.Auna darbi par seno un viduslaiku Latgali. Balstoties bagātīgos arhīvu materiālos, Latgales zemniecības vēsturi pētījuši B.Brežgo un H.Strods. Īpaši jāatzīmē prof. H.Stroda darbs “Latgales iedzīvotāju etniskais sastāvs 1772-1959” (R., 1989). Kvalitatīvāko novadpētniecisko darbu vidū minams L.Taivāna “Pa Latgali” (krievu valodā, M., 1988). U.c.

Visplašākā nodaļa atvēlēta Latgales vēstures izpētei Latvijā 90.gados. Latgales Pētniecības institūta darbības turpinājums Latvijā (ar bāzi Daugavpilī), divas Latgales augstskolas, Latgales Kultūras centra izdevniecība, regulāras zinātniskas konferences par Latgales vēsturi un kultūrvēsturi, nozīmīgāko pētījumu apkopojums rakstu krājumos un monogrāfijās — tie ir ļoti būtiski faktori, kurus aplūko šīs nodaļas veidotājs A.Ivanovs. Pētnieks uzsver, ka ir tapusi jauna Latgales vēstures koncepcija, kuras pamatā ir pilsoniskā historiogrāfija, mūsdienu vēstures filozofija, vēstures un jaunākie kulturoloģijas pētījumi.

Autori norāda arī uz vēl mazpētītām Latgales vēstures problēmām un laikposmiem, kas prasa īpašu uzmanības koncentrāciju un visu iespējamo avotu piesaisti.

Latgali izsenis apdzīvo vairākas tautības, veidojot savas kultūras un sadzīves tradīcijas latviešu vidū un Latvijas valstī. To vēstures izpēte – vienotā uzdevuma sastāvdaļa. To tiecas īstenot prof. Josifs Šteimans ar savām trijām grāmatām par Latvijas ebreju vēsturi un “Latgales ebreju vēstures historiogrāfija” (LKC izd. Rēzekne, 2000., 148 lpp.). Grāmatā ietvertā bibliogrāfija liecina, ka autors analizē 85 pētījumus, galvenokārt grāmatas un rakstu krājumus par Latgales ebreju vēsturi, politiskajām, sabiedriskajām un kultūras aktivitātēm, ticību, dzīvesveidu, tradīcijām, holokausta traģēdiju un mūsdienu dzīvi neatkarīgajā Latvijā. Autors parāda, ka no Latgales nākuši tādi vispārzināmi kultūras darbinieki kā izcilais ebreju aktieris un režisors Mihoelss, kura vārdā nosaukta viena no centrālajām ielām Daugavpilī; tēlnieks N.Aransons, pasaulslavenais gleznotājs M.Rotko, komponists O.Stroks, ārsti Ā.Šapiro, J.Gurvičs un V.Mincs, literatūrvēsturnieks prof. J.Dubašinskis un K.Ulmaņa kabineta loceklis prof. Pauls Mincs.

Tāpat kā savos citos darbos, arī “Latgales ebreju vēstures historiogrāfijā” J.Šteimans tiecas izvairīties no tendenciozām galējībām, argumentēt secinājumus un kritiski analizēt faktu ziņā kļūdainus un vienpusīgus sacerējumus.

Aplūkoto grāmatu autori, cita starpā, izteikuši cerību izraisīt arī jaunajos pētniekos interesi un vēlmi aizpildīt līdz šim esošos robus līdzšinējā Latgales vēstures pētniecībā. Reizē – sagatavot ceļu uz kopīgas Latvijas vēstures historiogrāfijas tapšanu, kas, protams, nav iedomājama bez Latgales, kurai līdzšinējā vēstures literatūrā veltīta visai maza vērība.

LKC izdevniecības un autoru iecere – pēc kāda laika abas grāmatas apvienot vienā ar nosaukumu “Latgales vēstures historiogrāfija”. Tajā “Apcerējumu...” autori grib aizpildīt vienu otru robu, bet otrās grāmatas autori vēstures historiogrāfisko apskatu papildināt ar darbiem, kuri tapuši pēc 1999.gada.

Izdarīts krietns darbs. Jāpiekrīt prof. K.Poča atziņai: neraugoties uz autoru dažādo nacionālo piederību, valodu, pārliecību un vēstures rakstīšanas paņēmieniem, viņi kopumā ir atstājuši vērā ņemamu mantojumu, kas ticis un tiks izmantots turpmākajos Latgales un visas Latvijas vēstures pētījumos.

Dr. phil., prof. Pēteris Zeile — “Latvijas Vēstnesim”