Kad jūtam piederību savai tautai un savai kultūrai

No 29.jūnija līdz 6.jūlijam Rīgā notiek XXIII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki

	Foto: Arnis Blumbergs, "LV"
Foto: A.F.I. Uzvedumā “Latviešu kāzas” (augšējos attēlos); Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freibergs, apmeklējot mazākumtautību festivālu “Latvijas vainags”; festivāla dalībnieki folkloras grupa “Līvlist”

Dziesmu svētkos, kad svinam latviešu kāzas

Visi tie Dziesmu svētku dalībnieki un viesi, kam tuvas dziļi latviskās tradīcijas, šovakar Ķīpsalas starptautiskajā izstāžu hallē vēl var noskatīties folkloras uzvedumu “Latviešu kāzas”. Uzvedums veidots ne tikai kā folkloras ansambļu izspēlēts kāzu rituāls, bet arī kā Latvijas novadu daudzveidīgo kāzu ieražu un tradīciju demonstrējums, kā priekšnesums, kura laikā tautastērpu skates dalībnieki un laureāti var izrādīt savas krāšņās drānas. Tieši šā iemesla pēc — lai tautastērpa valkāšanas tradīcija tiktu atspoguļota, tuvinot to realitātei, Dziesmu svētku rīkotāji tērpu skates norisi iecerēja noslēgt ar inscenētu uzvedumu, parādot latviešu lielākos godus – kāzas. Kāzas ir īstais brīdis, kad izrādīt goda drānas, tas ir svarīgākais brīdis gan vīrieša, gan sievietes mūžā, neraugoties ne uz laiku, ne tradīciju maiņām.

Uzveduma dalībnieki — tautastērpu skates laureāti. Par Latvijas novadu daudzveidīgo kāzu tradīciju iedzīvināšanu uzvedumā rūpējas folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi un profesionāli mūziķi. Skates un kāzu uzveduma rīkotāji ir pārliecināti, ka krāšņie novadu tērpi, kas līdz mūsdienām saglabājušies, pateicoties meistaru pārmantotajām prasmēm, un novados vēl dzīvās tautas kāzu tradīcijas, kas redzamas “Latviešu kāzu” uzvedumā, rosinās skatītājus redzēto turpmāk apgūt un iedzīvināt arī savu ģimeņu godos.

Katru no kāzu rituāliem atspoguļo cita Latvijas novada ļaudis, katrā citas dziesmas un tērpi, kas liek Latviju izjust bagātu, skaistu, pagātni zinošu un nākotnē vērstu.

Augšzeme. “Lūkošanās”

Cilvēks piedzimst un aug. Pieaudzis puisis talkas reizē nolūko meitu, jo ir nolēmis apņemt sievu. Pūtiens āža ragā vēsta par puiša apņemšanos. Augšzemē, Ilūkstē pierakstīta tautas paraža: “Jauneklis, kas taisījies to gadu precēties, sāka no pavasara jau katru vakaru pūst āža ragā, lai visi zinātu, ka viņš rudenī grib apsievoties…”. Precībās puisis dodas ar apkaltu un pušķotu kumeļu. Laipu likšana — derību rituāla ceremoniāla darbība. Saderot ar puisi, meita sniedz viņam labo roku un dāvā cimdu pāri. Pirms kāzu godiem uz jaunā vīra mājām ved meitas – jaunās līgavas pūru.

Latgale. “Izdevas”

Dzimta gatavojas meitu izdot tautās. Vainaga vīšana, pirts rituāls, līgavas ģērbšana goda drānās, veltīšana līgavai un svinīga sagatavošana ceļam. Līgava atvadās no mātes, tēva un dzimtajām mājām, lai uzsāktu sievas dzīvi jaunajās – vīra — mājās.

Tautastērpu skates laureāti uzvedumā “Latviešu kāzas” par Latvijas novadu daudzveidīgajām kāzu tradīcijām Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vidzeme. “Pārbraukšana”

Eglītes nesējs ir pirmais vēstnesis, kas ierodas jaunā vīra mājās ar ziņu par līksmā kāzu brauciena un jaunā pāra tuvošanos. Pirms jaunais pāris ienāk vīra mājās, lai atvairītu ļauno, vedējs ar zobenu cērt krustus goda vārtos. Vīra māte un māršas (vīra māsas) aicina līgavu ziedot jaunajai vietai, kur turpmāk aizritēs viņas mūžs, — pirtij, akai, klētij, Vecainim (Mājas kungam). Vīra vecāki dod svētību jaunajiem.

Kurzeme. “Pie galda”

Goda istabas pušķošana. Ar tradicionālo kurzemnieku godu soli Pulka tēvs (maršals) vada kāzu rituālu. Kāzu paražu un dziesmu pavadīts, jaunais pāris sēžas pie galda. Viņiem pievienojas vedēji un panāksnieki. Sievas cērt galdā trejdekšņus un puškaišus. Kāzu namā uzdzirkstī dziesmu karš — apdziedāšanās. Panāksnieki un vedēji izlīgst. Kāzinieki brickājoties iziet plāna vidū. Iznes meitas pūru.

Zemgale. ”Vainags”

Mičošana — jaunā sieva atvadās no meitas kārtas. Līgavai noņem vainagu un uzliek sievas rotu — aubi. Jaunā sieva dala pūru. Pēc tā mērāms viņas darba tikums un tēva dzimtas labklājība. Jaunos radus apvelta ar linu krekliem, dvieļiem, zeķēm un cimdiem.

“LV” informācija

Latviešu Dziesmu svētkos, kad esam visi, kas dzīvojam Latvijā

Mazākumtautību festivālu “Latvijas vainags” Kongresu namā apmeklēja arī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freibergs Foto: A.F.I.

Mīliet mani, jūs, māsiņas, / Man bij daudz svešu dziesmu, / Es atnācu pār jūriņu / Svešā dziesmu laiviņā.

Ar šo latviešu tautasdziesmu Dziesmu svētku bukletā sevi piesaka mazākumtautību festivāls “Latvijas vainags”, kas vakar, 3. jūlijā, izskanēja Kongresu namā. Tas bija pulcinājis ap 40 kolektīvu no visiem Latvijas novadiem. Ar savas tautas dziesmām, dejām un paaudzēs krāto dzīves gudrību košus ziedus Latvijas dziesmotajā vainagā ievija sešpadsmit dažādu tautību pārstāvji, kopskaitā ap 600 savu nacionālo tradīciju kopēji.

Sarīkojumu ievadīja Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Latgales mazākumtautību folkloras kopu priekšnesumi laukumā pie Kongresu nama.

Savu dziesmu pūru vaļā vēra arī Alūksnes rajona folkloras ansamblis “Pededze”, ko vada baltkrieviete Tamāra Jākobsone. Viņa pati dzīvo Alūksnē un tos trīsdesmit kilometrus līdz Pededzei diendienā mēro ar autobusu, taču savu dzīvi bez dziesmas vairs nevarot iedomāties. Pagasta padomes priekšsēdētāja Inta Ņikitina visādi cenšoties sekmēt ansambļa darbību. Arī šie skaistie sārti violetie tērpi ar grezni izšūtajām blūzēm esot pagasta gādāti. Pededzes pagasts atrodas pie pašas robežas ar Krieviju, un lielākā daļa iedzīvotāju runājot krieviski. Skola esot divplūsmu, bet latviešu valoda skanot gandrīz vai tikai mācību stundās. Ģeogrāfijas un vēstures skolotāja Nadežda Možarova, kas, tāpat kā viņas dzīvesbiedrs Leonīds, ar lielu aizrautību dzied ansamblī, paspēj apkopt arī savu sētu un mājas saimniecību un vēl audzināt trīs bērnus. “Upe nesa ozoliņu” — Nadežda dzied bez jebkāda akcenta, latviešu tautasdziesmas viņai ļoti patīkot, bet latviski runāt viņa kautrējas. “Nav mums pagastā latviskas vides, maz var dzirdēt latviešu valodu. Tā nu iznāk, ka dziesma mums ir labākā skolotāja.” Tāpat kā daudzviet lauku apvidos, arī Pededzē esot liels bezdarbs. Tam klāt vēl alkoholisma posts. Dziesma tad ļauj pacelt acis uz debesīm un pacilā dvēseli gan tiem, kas dzied, gan tiem, kas klausās. “Pededze” savā pusē allaž kuplina Jāņus un sabiedrisko dzīvi, bet tik lielos svētkos piedaloties pirmo reizi. Par to viņi saka paldies gan Dziesmu svētku rīkotājiem, gan jo sevišķi savai krustmātei Irinai Vinnikai.

Pazīstamā televīzijas žurnāliste Irina Vinnika pati arī jūtas kā visu festivāla dalībnieku krustmāte, gandrīz vai māte. Tagad Irina ir Mazākumtautību departamenta direktore sabiedrības integrācijas Īpašo uzdevumu ministra sekretariātā, bet “Latvijas vainagu” viņa sākusi vīt jau 1995. gadā, kad tapa bērnu folkloras festivāls “Zelta kamoliņš”. “Esmu ideju cilvēks, un mana pārliecība ir tāda, ka mazākumtautību bērniem dziļāk jāizjūt sava piederība pie valsts, kurā viņi dzīvo, un sava kultūra jāapzinās kā Latvijas kultūras sastāvdaļa. Man bija tāds brīnišķīgs domubiedrs kā Aleksandrs Brandavs. Viņš bija izveidojis Latvijā pirmo pareizticīgo kori “Blagovest”, to pašu, kas tikko notikušajā Latvijas labāko koru konkursā ieguva trešo vietu, un viņš labprāt uzņēmās krievu skolēnu kora vadīšanu, lai audzinātu dziedātājus savam kolektīvam. Viņš ir arī šo svētku galvenais diriģents.

Pirmo “Zelta kamoliņu” ritināja 130 bērnu, tagad to dara 6000 bērnu, un festivāls noticis jau 14 reizes. Ierosinājumu veidot līdzīgu festivālu arī pieaugušajiem 1996. gadā izteica toreizējais kultūras ministrs Ojārs Spārītis un mazākumtautību kultūras biedrību asociācija. Mani šai darbā iesaistīja Aina Balaško. Absolūti viss tika darīts aiz tīras sajūsmas, bez jebkāda atalgojuma. Pirmo reizi Dziesmu svētkiem pietuvojāmies 1998. gadā, kad mums uzticēja sagatavot divus koncertus svētku ieskaņas nedēļā. Tad nāca Rīgas lielā jubileja, un mēs atkal varējām piedalīties, bet atkal — svētku ieskaņas nedēļā. Tā nu šie 23. vispārējie latviešu Dziesmu svētki ir pirmie visā 130 gadu ilgajā svētku vēsturē, kad tieši svētku dienās notiek Latvijas mazākumtautību festivāls. Un, tāpat kā tas raksturīgi šiem svētkiem vispār, arī mēs esam centušies parādīt, ka mazākumtautību kultūras tradīcijas attīstās ne tikai galvaspilsētā, bet visā Latvijā. Vakara pirmajā daļā uzstājas visi Rīgas mazākumtautību kolektīvi un otrajā — no Latvijas novadiem.”

Irina stāsta, ka cilvēku atsaucība bijusi tik liela, ka sākotnēji iecerēto programmu nācies paplašināt. Ja kādai tautībai ir tikai viens mākslinieciskais ansamblis vai solists, tas programmā ticis iekļauts bez konkurences, bet ja vairāki, notikusi atlase, lai būtu pārstāvēts pēc iespējas plašāks tautību spektrs. “Piedalīties gribēja visi. Bija ar mieru pārnakšņot autobusā vai pieciest citas neērtības, lai tikai būtu klāt svētkos. Piemēram, uzbeku biedrībai “Nur” nav neviena mākslinieciskā ansambļa, bet viņi piedāvāja savu nacionālo virtuvi un apņēmās svētku dalībniekus pacienāt ar garšīgo uzbeku plovu. Arī Lietuvā pašlaik notiek Dziesmu svētki, tāpēc Rīgas lietuviešu kolektīvi ir devušies turp. Taču Lietuvas krāsu netrūkst arī “Latvijas vainagā” — par to gādājuši Dobeles lietuvieši.”

Lībiešu, armēņu, krievu, ebreju, čigānu un citu tautību dziedātāji un dejotāji šai vakarā savija smaržīgu un košu vainagu Dziesmu svētku rotai. Sarīkojuma dalībniekus sirsnīgi sveica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore