Par enerģiju, ko var dot mūsu lauki

Arnis Kalniņš, ekonomists, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.99, 03.07.2003.

Tādēļ pirmajā solī jāvienojas par ražojamiem un valsts atbalstāmiem, piemēram, biodīzeļdegvielas apjomiem (uz rapša sēklu bāzes), ko patērētu iekšējā tirgū. Tuvākajos gados saimnieciski un finansiāli iekšējam tirgum būtu attaisnojama 10 000 — 20 000 tonnu biodīzeļdegvielas ražošana Latvijā, tālāk jau līdz 30 000 — 40 000 tonnām gadā, tas ir, pēc būtības gaidāmo ES normatīvu ietvaros, kas saskaņoti ar valsts iespējām atbalstīt biodīzeļdegvielas ražošanu.

Vispieņemamākais variants būtu, ka valsts noteiktu katram gadam sava veida pieaugošu kvotu par apgrozībā laižamo biodīzeļdegvielas lielumu, sākot, piemēram, ar 6000 tonnām 2004.gadā, pēc tam 10 000 t 2005.gadā, 15 000 t 2006.gadā utt.

Latvijā un Baltijā pirmā biodīzeļdegvielas rūpnīca Naukšēnos ar jaudu 2500 tonnas gadā darbu sāka jau pirms diviem gadiem. Nav šaubu, ka turpmāk mūsu valstī veidosies arī jaunas ražotnes. Beidzot Ministru kabinetā riņķojumu uzsākusi arī jaunā Biodegvielas programma, kas valdībai būtu jāatbalsta.

Lai kaimiņi neaizsteigtos garām

Biodegvielas ražošanas uzsākšanai sparīgi darbojas arī kaimiņos — Lietuvā. Te iegūtās atziņas var būt interesantas arī Latvijas uzņēmējiem. Uzņēmumā “Rapsoila”, kas atrodas Ukriņos ap 20 km attālumā no Mažeiķiem, paredzēts ražot biodegvielu no rapša un graudiem: biodīzeļdegvielas ražošanu no rapša uzsākot 2003.gadā un bioetanola ražošanu no graudiem — ar 2004.gadu.

Uzņēmumā “Rapsoila” paredzēts ražot abus biodegvielas veidus:biodīzeļdegvielu 10 000 tonnu gadā, pārstrādājot 30 000 tonnu rapša sēklas (šī ražošanas līnija jau nodota ekspluatācijā) un bioetanolu 10 000 tonnu gadā, pārstrādājot 30 000 tonnas graudu (kviešus, tritikāli u.c.), kuras aprīkošanai izmanto Vācijas firmu tehniku. Šādai pieejai, kad vienā vietā tiek iegūta gan biodīzeļdegviela, gan bioetanols, pēc mūsu uzskata, ir šādas priekšrocības:

1) atsevišķi ražošanas iecirkņi ir kopīgi gan rapša sēklu, gan graudu pieņemšanai (svaru saimniecība, laboratorija, uzglabāšanas torņi —elevatori, attīrīšana, kaltēšana, transportēšanas sistēmas u.c.);

2) var veidot kompleksos rapša un graudu pieņemšanas punktus—filiāles, kas ir attālināti no galvenā uzņēmuma;

3) notiek kompleksi darījumi ar lauku saimniecībām par visu izaudzēto produkciju (visu augu sekas produkciju — rapsis, graudaugi). Uzņēmumam “Rapsoila” uzticēti arī subsīdiju norēķini ar lauku saimniecībām par piegādāto rapsi;

4) veidojas kompleksi darījumi ar degvielas uzpildes stacijām (paredzēts, ka tā notiks ar firmas “Lukoil” degvielas uzpildes stacijām, kuru skaits Lietuvā pārsniedz 200) gan biodīzeļdegvielas, gan bioetanola realizācijā (maisījumu gatavošana ar fosilo degvielu saskaņā ar noteiktajiem standartiem, degvielas kvalitātes kontrole u.c.).

Biodīzeļdegvielas ražotnes izbūve/iekārtošana izmaksājusi ap 20 miljonu litu, bet bioetanola ražošanas izbūve/iekārtošana izmaksās ap 25 miljonus litu. Tas viss noticis uz privātā kapitāla rēķina bez īpaša valsts atbalsta un valsts kredīta garantijām, pateicoties tam, ka ir sakārtota atbilstoša likumdošana šādai saimnieciskajai darbībai ar pietiekami skaidru perspektīvu.

Biodīzeļdegvielu paredzēts jaukt ar fosilo dīzeļdegvielu attiecībā 35% pret 65% (35:65) un tādu dīzeļdegvielas maisījumu tirgot. Bez tam benzīntankos jauktās dīzeļdegvielas cenai būtu jābūt par 10—15 centiem zemākai nekā fosilajai dīzeļdegvielai, lai pircējs būtu ieinteresēts to iegādāties (līdzās darbosies degvielas tanki vienā degvielas uzpildes stacijā).

Bioetanols tiks piejaukts fosilajam benzīnam līdz 5% degvielas bāzēs. Degvielas kvalitātes pārbaudi paredzēts veikt Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas laboratorijā, noslēdzot atbilstošu līgumu un neveidojot savu laboratoriju, jo tās izmaksas ir visai dārgas.

Biodīzeļdegviela piejaukuma daļa (35%) netiek aplikta ar akcīzes nodokli (0%) un arī ar PVN nodokli (0%, bet iepriekš PVN bija projektēts pusapmērā — 9%). Biodegvielu ražos tikai iekšējam tirgum kvotas ietvaros, ko valsts politiski atļaujas, lai laukos būtu papildu nodarbes iespējas un lai atveseļotu apkārtējo vidi. Uzskata, ka galvenie patērētāji būs sabiedriskais pilsētu transports, aizsardzības sistēmas un tamlīdzīgi.

Lietuvā ir visai labvēlīgi nosacījumi biodegvielas ražošanai un realizācijai:

• Seimā pieņemts īpašs likums par biodegvielu;

• ir apstiprināta valsts nacionālā biodegvielas programma 2002.—2004. gadam;

• ir apstiprināti valsts standarti biodegvielas ražošanai un lietošanai, kas ir maksimāli pietuvināti ES topošajam standartam;

• ir izveidota valsts atbalsta finansiālā sistēma rapša un graudu ražošanai biodegvielas ieguvei;

• ir dabas resursu nodoklis, kas mudina izmantot biodegvielu, it sevišķi lielās pilsētās, jo par gaisa piesārņojumu no fosilās degvielas ir jāmaksā diezgan ietekmīgs nodoklis;

• panākta saskaņota darbība starp visām ministrijām šīs kompleksās biodegvielas programmas realizācijā, kur Tautsaimniecības ministrija (pie mums Latvijā — Ekonomikas ministrija) ir atbildīga par degvielas standartiem un biodegvielas lietošanas un kontroles sistēmu, bet Zemkopības ministrija — par rapša un graudu izaudzēšanu un subsīdijām lauku saimniecībām, Finanšu ministrija — par akcīzes un PVN nodokļiem — un Vides aizsardzības ministrija — par vides piesārņojuma samazināšanas ekonomiskajiem instrumentiem. Ir speciāla pastāvīgi funkcionējoša starpresoru darba grupa. Pēc lietuviešu speciālistu atzinuma, arī pats premjers Aļģirds Brazausks tieši uzrauga un mudina šīs programmas īstenošanu.

Saskaņā ar nacionālo biodegvielas programmu bioetanola ražošanai 2004.gadā Lietuvā paredzēti 40 tūkstoši ha graudaugu sējumu ar 168 tūkst. tonnu (4,2 t/ha) graudu novirzījumu šim nolūkam, iegūstot 50 tūkstošus bioetanola. Attiecīgi biodīzeļdegvielas ražošanai 2004.gadā paredzēti 48 tūkstoši ha rapša sējumu (pašreiz kopējie rapša sējumi Lietuvā tiek vērtēti ap 80—90 tūkst. ha), iegūstot 110 tūkstošus tonnu rapša sēklas (2,3 t/ha) un 35 tūkstošus tonnu biodīzeļdegvielas.