Par svētkiem, varoņiem un tautas gaišumu

Foto: A.F.I.

Dzejnieks Jānis Peters:

Ko 2003. gadā mums nozīmē Dziesmu svētki?

Dziesmu svētki nozīmē savu māju meklējumu un apjēgu. Šogad, it kā labi zinot, ka mūsu mājas ir Latvijā un latviešu valodā, šis jautājums atbildams, valstij un tautai atrodoties uz Eiropas sliekšņa.

Dziesmu svētku ideoloģiskā nasta. Cik postoši bijuši šie kompromisi?

Tie bijuši meklējumi un atradumi, atbildot jautājumam “kā dzīvot?”, ne tikai jautājumam “kā izdzīvot?” Tie bijuši latviskās identitātes sargāšanas mēģinājumi.

Es augstu vērtēju visus padomju laika dziesmu svētkus, jo tā bija vienīgā tautas iespēja atgriezties ideālajā Latvijā. Mums šodien aizmirsušās visas tās obligātās, režīmam ideoloģiski nepieciešamās dziesmas, bet atceramies tālaika latviešu dvēseles svētkus.

Vai šodienas Latvijā nenodarbojamies ar pārprastu ideoloģisku pašcenzūru, neatsakāmies no patiesām mākslas vērtībām? Piemēram, labi zināmās Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa dziesmas “Ļeņinam”, kur “akmens asnus akmenī dzen”...

Tā ir brīnišķīga dziesma. Mans nelaiķa tēvs, atbraucis no Liepājas uz Dziesmu svētku simtgadi un noklausījies koncertā šo dziesmu, redzot, kā visu mīlētie Ziedonis un Kalniņš estrādē tiek apbērti ar puķu vaiņagiem, teica – jā, skaista dziesma, skaisti vārdi, skaista mūzika, ja tikai vien to vārdu “Ļeņin” nomainītu ar vārdu “Āmen”... Tāds, lūk, melnais humors.

Te būtībā ir mūžīgais jautājums par robežu starp kolaboracionismu un dzejnieka patiesības meklējumiem. Es gribu domāt, viņi dziesmu uzrakstīja pēc tālaika formulas “ar labo Ļeņinu cīnāmies pret slikto Staļinu”. Bija tāda klišeja, kurai ticēja arī ļoti daudzi intelektuāļi Rietumeiropā. Sak, sociālisma ideja bija laba un skaista, tikai ūsainais tirāns to sabojāja padomju noziedzīgajā praksē. Tā mēs daudzi savulaik domājām, tam ticējām.

Vai patlaban Latvijai ir sava ideoloģija, Latvijas ideja? Nevar taču par ideju uzskatīt valsts dalību Eiropas Savienībā?

Lēnām un nemanāmi šī dalība jau kļūst par tādu kā ideoloģisku saukli. Valstī tādas pozitīvas ideoloģijas, manuprāt, pašreiz nav. Viena no ideoloģiskajām toņkārtām ir mūžīgās sēras. Saprotu cilvēkus, kuri savā mūžā cietuši vairāk, nekā mēs spējam iedomāties, taču šķiet, brīžam šo netaisnību pieminēšana kļūst par vienīgo valstisko uzstādījumu. Te gan jābūt uzmanīgiem, jo riskējam apvainot cilvēkus, kuru mūžs par īsu, lai attaptos no pārciestajām traģēdijām.

Mums vajadzētu pieminēt ne vien savus mocekļus, bet arī varoņus. Citādi mēs sevi nostādām savā, savu bērnu, savas nākotnes priekšā, drīzumā arī Eiropas tautu vidū kā tādus mūžīgi žēlojamus mazos upurus, kuru vēsturē nav nekā lepna, dižuma vērta.

Dziesmu svētki kā nacionālās vienotības ilūzija. Tauta ir emocionāli un mantiski noslāņojusies, kas zina, sašķelta. Vai dziesma ir universāls vienotājs dzīves pretpolos esošajos latviešos?

Tajā brīdī, kad mēs dziedam, atrodamies ideālā pasaulē. Tajā brīdī katarse sasniedz līmeni, kad aizmirstam visas šīs partijas, sociālās netaisnības, aizspriedumus... Varētu pat teikt, Dziesmu svētki ir latviešu paradīze. Bet katrai dzīvai būtnei, nācijai nenovēršami seko izraidīšana no paradīzes. Neteiksim uz elli, bet reālajā dzīvē gan. Tiesa, neiespējami veikt nācijas emocionālos uzmērījumus, lai noskaidrotu, kā dvēseliski attīrāmies un pilnveidojamies pēc katriem piedzīvotajiem Dziesmu svētkiem. Brīžam šķiet, mēs tomēr esam ļoti gaiša atauta. Ja mums šo gaišumu līdzētu balstīt kāda stiprāka, valstiska roka... Es negribu prasīt no valsts tik daudz, cik velti un naivi cerējām sagaidīt sociālismā. Bet, turpinot māju tēmu, var teikt – Latvijas valsts arī ir latviešu mājas. Ko tad mēs pagājušajā gadsimtā divreiz gribējām un divreiz ieguvām? Māju sajūtu!

Jūs pats esat savu vārdu uz laiku laikiem ierakstījis Dziesmu svētkos – kā Raimonda Paula “Manai dzimtenei” teksta autors.

Šajos Dziesmu svētkos gan to nedziedās – Raimonds negribēja. Dziesma nav “apspiesta”, gan jau atkal dziedās... Bet sacerēšana, tas bija tāds neliels story. Pauls savulaik bija guvis lielus panākumus ar Liepājai veltīto “Manai pilsētai” un sajutis, ka var izvērsties tādā himniskā formā. Pēc estrādes repertuāra pacelties jaunā orbītā, aizkustināt tautu arī Dziesmu svētkos. Tad Pauls man teica – klausies, nāk Dziesmu svētku simtgade, uzrakstām vienu dziesmu. Un nospēlēja meldiņu. Es uzreiz uzrakstīju, ko nu es tur uzrakstīju... Šķiet, pirmajā brīdī Raimonds nedomāja neko vairāk, kā dziesmu atdot Norai un Viktoram. Tauta to koncertos klausījās gavilēdama. To dziedāja pašdarbības ansambļi un ansamblīši visā Latvijā. Dziesma aizgāja tautā. Tad laikam pats Pauls izdomāja pārlikt to jauktajam korim un pūtēju orķestrim. Kas notika tālāk? Visi cilvēki patlaban domā, ka dziesma skanēja svētku simtgadē. Pilnīgi aplam, dziesmu nedziedāja 1973. gadā. Kultūras ministrija to vienkāršo nolika sāņus. Netaisīju izmeklēšanu, nezinu, vai vainīgs ministrs V. Kaupužs vai kāds ierēdnis. Kaupužs jau padomju Latvijas dziesmu svētkus aizstāvēja, kā prata. Pēc Dziesmu svētku simtgades valdība, protams, analizēja to norisi. Priekšnieki bija neapmierināti ar latviešu padomju autoru dziesmu trūkumu repertuārā – vairumā tautas dziesmas un klasika... Ministru padomes priekšsēža vietnieks V. Krūmiņš, kurš kūrēja kultūru, tad zvanīja Paulam, sak, vajadzīga kāda laba, Dziesmu svētkos dziedama dziesma. Raimonds atbildēja – man taču ir tāda dziesma, tikai ministrija neļauj dziedāt... Ar to lietai tika pielikt punkts, un dziesma skanēja septiņos nākamajos svētkos. Ja man jautā, kas tevi visvairāk gandarī kā dzejnieku, nešaubīgi atbildu – šī dziesma.

“KAS NOTIEK?”; pēc A. Tarvida intervijas “Dziesmu svētki ir latviešu paradīze...”