Par pašiecelto pasaules policistu

ASV ir iecēlušas sevi par pasaules policistu. Pat tam, kas ir atbalstījis iebrukumu Irākā, nākas sev vaicāt, kāda tad nākotnē veidosies ASV ārpolitika. Mums, eiropiešiem, nav citas izvēles kā pārveidot Eiropas Savienību par tikpat spēcīgu ekonomisku un politisku varu, raksta Ērebrū universitātes socioloģijas docents un viespētnieks Čikāgas universitātē Mikaēls Karlehēdens.

1. maijā prezidents Bušs stāvēja uz aviācijas bāzes kuģa “Abraham Lincoln” un paziņoja, ka Irākas karā ir gūta uzvara. Viņš tomēr arī teica, ka “mūsu misija turpinās, karš pret teroru nav beidzies”. Vidusmēra amerikānis ir lepns par šo uzvaru.

Kad tu kā cilvēks no ārienes esi kādu laiku dzīvojis karastāvoklī esošajā Amerikā, ārkārtīgi pārsteidz gandrīz vai apdullinošais patriotisms. Visur bija redzams Amerikas karogs – logos, piestiprināts pie automašīnu antenām, māju fasādēm. Konservatīvie radio un televīzijas kanāli nosodīja pretkara demonstrācijas un protestus, kas tomēr notika. Visiem amerikāņiem esot “jāatbalsta karaspēks”, pretējā gadījumā kareivji varot demoralizēties, kas savukārt novestu pie sliktākas karošanas un palielinātu risku krist karā.

Ar šādu loģiku tad arī skaidrojams spēcīgais atbalsts karam un agresīvā kritika pret kara pretiniekiem. Vārdos neizteiktais vēstījums bija šāds – tas, kurš neatbalsta karu, veicina tautiešu nogalināšanu.

Apmeklējot restorānu, mans amerikāņu kolēģis lūdza mani izteikties piesardzīgi un paturēt prātā, ka ikvienam pie blakus galdiņiem sēdošajam var būt uz karadarbības reģionu nosūtīts dēls vai meita. Vēl kāds cits amerikāņu patriotisma aspekts var izbrīnīt novērotāju no Zviedrijas. Kā iespējams, ka visi šie amerikāņi, kas tik daudzējādā ziņā līdzinās mums un dzīvo kā mēs, upurē savu dzīvību un nodokļu maksātāju naudu par kaut ko, kas notiek zemeslodes pretējā pusē?

Protams, svarīga loma ir 11. septembra notikumiem un amerikāņu tautas satraukumam par jauniem teroristu uzbrukumiem, tomēr pirmām kārtām ievainotai pašcieņai. 11. septembris bija uzbrukums amerikāņu kolektīvajai identitātei.

Cits izskaidrojums gatavībai upurēt dzīvības ir amerikāņu sabiedrības segreģējošais raksturs. Irākā karoja ne jau kongresmeņu bērni. Kļūt par karavīru ir veids, kā izkļūt no nabadzības, t.i., veids kā iekļūt tajā kopībā, kas ASV tiek dēvēta par “the greatest nation of the world”. Fakts, ka ieceļotāji saņems Amerikas pilsonību, ja kritīs kaujā par ASV, ir spilgts šīs ideoloģijas piemērs. Neamerikānim šāda patriotisma spēks un loģika rada satraukumu.

Neokonservatīvais grupējums “the project for a New American Century” ar Polu Volfovicu vadībā jau krietnu laiku pirms 11. septembra runāja par “globālu Amerikas vadību” un tādas starptautiskas kārtības izveidi, “kas būtu labvēlīgi noskaņota pret mūsu drošību, mūsu labklājību un mūsu principiem”. Pēc 11. septembra šis projekts sasniedza prezidenta ausis. Līdz ar Irākas karu tas ir ieguvis arī amerikāņu sabiedrības atbalstu. Kopš kara sākuma par amerikāņu patriotisma sastāvdaļu ir kļuvis atbalsts ekspansīvai ārpolitikai, kas aizstāv pirmām kārtām Amerikas intereses.

Neraugoties uz visām runām par cilvēktiesībām un demokrātiju, satraukumu rada tas, ka mēs, kas neesam Amerikas pavalstnieki, nekādi nespējam ietekmēt jaunās globālās politiskās kārtības veidošanu. ASV ir iecēlušas sevi par pasaules policistu, pasaulei nemaz nejautājot. Mums tagad ir jāmeklē atbilde uz jautājumu – kā mēs, neamerikāņi, vēlamies, lai tiek pieņemti pārnacionāli politiski lēmumi? Arī tam, kas bija pozitīvi noskaņots pret iebrukumu Irākā, nākas sev vaicāt – kas notiks, ja amerikāņi nākotnē ievēlēs vēl konservatīvākus prezidentus un kā šādā gadījumā tiks veidota ārpolitika?

Divas lietas ir skaidras – vairumam pasaules iedzīvotāju nebūs nekādas ietekmes uz šo politiku, un ASV vara pār pasauli kļūs vēl lielāka. Neamerikāņa ilgtermiņa atbildei uz jauno situāciju jābūt demokrātijas globalizācija, t.i., tādai pasaules politikai, kas nebalstās uz spēcīgākā nacionālajām interesēm, bet gādā, lai labi būtu visiem.

Tālākā perspektīvā mūsu vienīgā iespēja ir pārveidot ANO vai radīt jaunas globālas demokrātiskas politiskās organizācijas. Varam nešaubīties, ka ASV nepiedalīsies šajā procesā, jo pasaules politikas demokratizācija nozīmē Amerikas varas mazināšanos.

Demokrātija nacionālā līmenī radās vairāk vai mazāk līdzvērtīgu sabiedrības grupu savstarpējā cīņā. Tas nozīmē, ka pārējai pasaulei ir jāorganizējas vēl lielākās un varenākās politiskās vienībās, lai spētu apvaldīt amerikāņu pārspēku. Tikai pēc tam būtu iespējams demokratizēt pasaules politiku. Ņemot vērā, cik slikti lielākajā pasaules daļā tiek ievērotas un cienītas cilvēka tiesības un demokrātija, šāda nākotnes perspektīva varbūt pat ir vēl satraucošāka nekā Amerikas virskundzība pasaulē.

Tieši šis fakts mums, eiropiešiem, piešķir sevišķi svarīgu lomu. Eiropas Savienība ir jāpārveido par ekonomisku un politisku varu, kas būtu tikpat spēcīga kā ASV. Mums nav citas izvēles, ja nevēlamies tikt degradēti par pavalstniekiem bez politiskas ietekmes 21. gadsimta amerikāņu impērijā. Pirmais mazais solis šajā virzienā, ko mēs, zviedri, varam spert, ir gaidāmajā referendumā nobalsot par eiro ieviešanu.

Pēc “SVENSKA DAGBLADET