• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par ministra rūpju "vieglumu". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.07.2003., Nr. 101 https://www.vestnesis.lv/ta/id/76945

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par NATO komandstruktūras maiņu

Vēl šajā numurā

08.07.2003., Nr. 101

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par ministra rūpju “vieglumu”

MUIZNIEKS.JPG (18190 bytes)
Foto: A.F.I.

Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas jautājumos Nils Muižnieks:

Īpašu uzdevumu ministrija sabiedrības integrācijas jautājumos – kāpēc tāda vajadzīga, un kādas ir tās funkcijas?

Man bieži jāskaidro, kāpēc bija vajadzīga jauna struktūra, vai tad integrācija nevarētu notikt pati no sevis, vai tas bija nepieciešams, vai valsts var atļauties to izveidot utt. Parasti atbildu ar pretjautājumiem – vai Latvija ir pietiekami vienota, vai visiem ir pietiekami spēcīga izjūta par piederību Latvijai, vai valdība ir pietiekami integrēta tautā?

Veidojoties jaunajai valdībai, divas koalīciju veidotājas partijas šādu struktūru uzskatīja par nepieciešanu. Nevajadzēja jau sākt no nulles, atlika tikai savākt gatavās struktūras (piemēram, Mazākumtautību lietu pārvaldi, kas darbojās Naturalizācijas pārvaldes paspārnē u.c.) zem viena jumta, iecelt atbildīgos par funkcijām.

Kādas ir ministrijas funkcijas? Pirmām kārtām koordinēt sabiedrības integrācijas politiku (līdz šim tas tika darīts Iekšlietu ministrijas sastāvā). Tas nozīmē atjaunot valsts programmu, nostiprināt sadarbību ar nevaldības organizācijām, ar Integrācijas fondu, kas šogad dala ievērojamus līdzekļus projektiem sabiedrības integrācijā. Vēl jāizstrādā sistēma, lai izvērtētu, vai valsts politikai ir kādi rezultāti, lai mēs zinātu, kad sabiedrība kļūs vairāk integrēta, kad līdzekļi ir izmantoti lietderīgi, kad kaut kas mainās uz labo pusi. Šobrīd Saeimā ir iesniegta likumdošanas pakete. Es esmu ministrs, kam tātad ir īpaša interese par šo sektoru un nākotni. Īsāk sakot, ministrija ir posms starp valdību un tautu, kas var integrēt valdību ar tautu. Būtiska loma ir nevaldības organizācijām, un mani interesē ne tikai tas, kā palielināt to ietekmi lēmumu pieņemšanas procesā, bet arī financiālā nākotne. Ārzemju donori nu jau pamet Latviju diezgan strauji, bet nav vēl pietiekami attīstīti financēšanas avoti, filantropija, likumdošana nav labvēlīga nevaldības organizācijām u.tml. Tas ir vēl viens plašs darbības lauks.

Arī pašvaldībām ir liela loma sabiedrības integrācijas procesā, īpaši pierobežas pašvaldībām, tātad jāstiprina saite ar Pašvaldību savienību.

Latvija ir bagāta ar mazākumtautībām, bet līdz šim par mazākumtautību polītiku atbildīgi bija divi cilvēki. Šeit mums jāsāk gandrīz no nulles, jāanalizē situācija, jāattīsta polītika. Tiek dalīti līdzekļi, galvenokārt kultūras vajadzībām. Ir Eiropas Savienības direktīvas par diskriminācijas novēršanu, kuŗas mums jāievieš. Mēs apkopojam datus un faktus par šo jautājumu, saskaņojam likumus, informējam sabiedrību. Lūk, vēl viena manis vadītās struktūras funkcija. Īpaši man rūp viss, kas skaŗ lībiešus, Latvijas pamattautu. Vairāk jāpopulārizē un jāattīsta šīs tautas kultūras mantojums.

Lielai sabiedrības daļai radusies neizpratne, kā tiks integrēti krievi, kā palielinās pilsoņu kopumu, kā novērsīs diskrimināciju u.c. Kā jūs varētu šo satraukumu novērst?

Mana izpratnē integrācija ir abpusējs process. Ir divi pamatprincipi – sadarbība un līdzdarbība. Sadarbība starp latviešiem, mazākumtautībām, apgabaliem, sociālajām grupām. Līdzdarbība – sabiedriskajā dzīvē, sabiedriskajās organizācijās, naturalizācijā, sociāli ekonomiskajā dzīvē. Neapšaubāma ir latviešu valodas – valsts valodas loma – bez tās nevar pilnvērtīgi darboties latviešu sabiedrībā, darba tirgū, piedalīties polītikā, sekot kultūras dzīvei u.tml. Tāpēc daļa integrācijas polītikas ir palīdzēt, lai pārvarētu šķēršļus, kas rodas no valsts valodas neprasmes.

Kā jūs saistībā ar integrācijas polītiku reaģējat uz aktīvitātēm pret izglītības reformu un latviešu valodu krievu skolās?

Tas, kas notiek krievu skolās, ir Izglītības ministrijas kompetencē. Pēdējā laikā esmu cieši sadarbojies ar Izglītības ministriju, gan lai skaidrotu šo polītiku, gan lai turpinātu dialogu ar valdību un mazākumtautībām, gan arī uzrunājot nevaldības organizācijas, kas strādā ārpus skolu sistēmas un mēģina mobilizēt sabiedrību.

Kā samazināt negātīvo aktivitāti? Tur publika ir ļoti dažāda – opozicija, labi zināmie organizācijas PCTVL atbalstītāji, Tautas saskaņas partija, kuŗi vēlas pierādīt, ka valdība izturas slikti pret minoritātēm, tur ir vecāki, kuŗiem patiesi rūp savu bērnu izglītības kvalitāte, ir cilvēki, kuŗi satraucas par izglītības polītiku, kas ir latviešu valodas nostiprināšanas polītikas turpinājums. Viņiem ir grūti pieņemt pārmaiņas attiecībā uz krievu valodas statusu sabiedrībā. Svarīgi ir izskaidrot izglītības reformas nozīmi. Tās mērķis jau nav asimilēt mazākumtautības, jo paredzētas pietiekami lielas iespējas mācīties dzimtajā valodā. Šeit vēlos uzteikt poļus – viņi vienīgie no mazākumtautībām 1991. gadā sāka no nulles un izveidoja skolu tīklu visā Latvijā. To darīja gan pēc pašu ierosmes un pašu līdzekļiem, gan pašvaldību līdzekļiem, gan sadarbojoties ar Poliju. Tas notika grūtos apstākļos, daudzi bērni nāca no ģimenēm, kur lietoja galvenokārt latviešu un krievu valodu. Poļi mēģināja nodrošināt labas latviešu un poļu valodas zināšanas, darīja to ļoti veiksmīgi, gan attīstot savu kultūru, gan nodrošinot latviešu valodas zināšanas, gan veiksmīgi sadarbojoties ar ārzemēm. Turklāt viss šis lielais darbs norisēja bez liekiem asumiem un problēmām.

Vai jūs esat pētījis laiku pirms Otrā pasaules kaŗa? Varbūt šie jautājumi, ar kuŗiem jums tagad jānodarbojas īpašu uzdevumu ministra amatā, ir deformēti 50 gadu okupācijas laikā?

Man ir pētījums par šo jautājumu, biju līdzautors augstskolas mācību grāmatai par cilvēktiesībām. Tajā ir sadaļa par Latvijas vēsturi no 1918. līdz 2000. gadam caur cilvēktiesību prizmu, arī par mazākumtautību nacionālo polītiku. Ir ļoti interesanti, ka šai ziņā pirmskaŗa Latvijai un atjaunotajai Latvijai ir daudz paralēļu. Atkārtojas tās pašas debates. 20. un 30. gados bija tautas nobalsošana par pilsonību, bija debates par valsts valodas likumu un valodas prasības ierēdņiem. Bija debates par izglītības reformu – kuŗus priekšmetus vajag mācīt latviešu valodā un kuŗus mazākumtautību valodās. Mazākumtautības arī toreiz vērsās sabiedriskās organizācijās ar sūdzībām par minoritāšu tiesību pārkāpumiem. Vācieši iesniedza Tautu Savienībā sūdzību par īpašuma ekspropriāciju, jo bija zaudējuši savas tiesības.

Biju pārsteigts, kad sāku iedziļināties paralēlēs. Cilvēki bieži vien pirmskaŗa Latvijas praksi dažās jomās izceļ kā tādu paraugu. Es uz to raugos mazliet skeptiski, jo arī toreiz Latvija nebija tik lielā mērā integrēta, kā to cilvēki iztēlojas. Valodas statusa nostiprināšana nebija galvenā aktuālitāte, kā tas ir šodien.

Kāds bija motīvs jūsu atbraukšanai uz Latviju? Droši vien liela bija vecāku ietekme.

Man bija vairāki motīvi. Saistīja ģimenes saites ar Latviju, šeit bija daudz draugu, radu, personiska saikne ar Latviju. No Rietumiem daudzi jau bija pārcēlušies uz šejieni. Rakstīju disertāciju par Baltijas tautu kustību, par Padomju Savienības sabrukšanu. 1993. gadā atbraucu ar stipendiju it kā tikai uz vienu gadu. Sieva Andra ir dzimusi Venecuēlā, augusi Vācijā. Kad apprecējāmies, pusgadu nodzīvojām Amerikā, viņa tur īpaši labi nejutās. Vācijā man nekā nebija, nepratu vācu valodu. Tā iznāca labs kompromisa variants. Nolēmām – paskatīsimies, tad jau redzēs, kā būs. Pārmaiņu laikā drīz vien sapratām, ka gribam šeit dzīvot, strādāt un – palikt. Latvija ir interesanta un brīnišķīga zeme.

“LAIKS”&”BRĪVĀ LATVIJA”; pēc L. Kovtunas intervijas “Vai viegli būt ministram?”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!