Par jūras piekrastes aizsardzību

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Indulis Emsis:

Ko jūs un citi Aizsargjoslu likuma grozījumu projekta autori gribat panākt? Neļaut īpašniekiem izmantot zemi jūras krastā, kas viņiem jau pieder?

Ar šiem aizliegumiem mēs patiešam ierobežojam tirgu un tirgus cenas. Bet piekrastes zemes vērtība nesamazinās tāpēc, ka šajā gadījumā runājam par unikālu dabas veidojumu – jūras krastmalu, kādas citur pasaulē nav.

Aizsargjoslu likumprojektā mēs nodalām piekrastes pilsētas un ciematus no piekrastes lauku platībām. Pilsētās un ciematos, kuros ir izstrādāti teritoriju plānojumi, varēs būvēties pēc šajos plānos paredzētā. No pilsētas un ciemata pašvaldības prasīs tikai vienu – nevis patvaļīgi dāvāt apbūves gabalus katram, kurš to prasa, bet vispirms plānot un skaidri zināt, kur pašvaldības administratīvajā teritorijā būs sabiedriskā pludmale, autostāvvieta, veikals utt. Ja tautas kalpiem pašvaldībā tas kļūs skaidrs, tad manis pēc lai dod arī gruntsgabalus savrupnamu būvētājiem. Reizē mēs iesakām pilsētu un ciematu pašvaldību deputātiem pašiem noteikt privātās apbūves blīvumu. Toties pašvaldības tiesības mēs gribam apcirpt 300 metru kāpu aizsargjoslā ārpus apdzīvotām vietām. Tur rakstīsim ar melnu uz balta: būvēt nevar, izņemot gadījumus, kad saglabājusies agrākā apbūve, turklāt atjaunošana ir pieļaujama agrākajā būvapjomā. Tāpēc ārpus apdzīvotām vietām 300 metru aizsargjoslā uzbūvēt kaut ko jaunu nebūs iespējams.

Kāpēc negribat, lai par to lemj vietējās pašvaldības tāpat kā līdz šim?

Tāpēc, ka tad pašlaik vēl brīvās teritorijas ap 500 kilometru garajā piekrastē tiks apbūvētas viens divi. Kuriem biezāki naudas maki, tie gozēsies ar žogiem norobežotā jūrmalā, bet pārējos atspiedīs nost. Tādējādi tiks degradēta ideja par jūras kāpu aizsardzību un izmantošanu sabiedrības interesēs, proti, lai ikviens cilvēks – ar kājām, ar divriteni, vai izmantojot auto, kuru novieto īpašās stāvvietās – varētu brīvi nonākt jūrmalā. Pašvaldību budžetu veido ienākumu nodoklis. Bet tas ir liels tiem, kam ir daudz naudas. Tāpēc piejūras pašvaldības ir ieinteresētas piesaistīt naudīgus ļaudis, dodot viņiem iespējas būvēt jūras kāpās greznus savrupnamus. Tas ir objektīvais iemesls.

Bet nevar pilnīgi nosvītrot subjektīvo, proti, dažu pašvaldību vadītāju personīgo ieinteresētību ļaut bagātiem ļaudīm būvēties kāpās, apejot jau pastāvošos likumus. Tādi gadījumi bijuši, cik uziet.

No būvēt gribētāju viedokļa būvniecība kāpās atduras pret administratīvo teritoriju plānojumiem, kuru lielākajai daļai piejūras pašvaldību joprojām nav.

Teritoriju plānojuma pašvaldībām nav tāpēc, ka Būvniecības likumā bija lieliska iespēja apiet vajadzību pēc tiem. Ministru kabineta izdotajos būvniecības pagaidu noteikumos bija rakstīts: kamēr nav teritoriju plānojuma, tikmēr pašvaldība var taisīt tā sauktos detaļplānojumus konkrētai nelielai platībai. Tātad žogā, kas it kā sargāja jūras krastu, bija atstāts skaists caurums, ka ļāva pašvaldībām rīkoties, kā tīk. Un arī smuki nopelnīt. Ja ir ikreizējas izlemšanas tiesības, tad dažam labam tās ir krietni ienesīgāka lietiņa nekā tad, ja ir sabiedriski apspriests teritoriju plānojums. Ar likuma grozījumiem šis caurums žogā tiks aizsists ciet. Sabiedrībai nevajag totālus aizliegumus. Bet vajag ietekmi uz plānošanas procesu. Lai ikviens varētu iet un teikt pagastvecim: “Ko tu dari?! Šeit ir tik skaists priežu mežs! Kāpēc to dali apbūves gabalos?”

Kāpēc gribat ierobežot jaunveidojamo piekrastes zemes īpašumu platību – ne mazāku par 3 hektāriem ārpus apdzīvotām vietām? Zemniekam triju hektāru ir par maz, savrūpnama īpašniekam, piemājas zemei – par daudz.

Tādējādi gribam ierobežot zemes īpašnieku iespējamos nodomus sašķērēt zemes īpašumu sīkākos gruntsgabalos, kas būtībā veicina piekrastes vienlaidu apbūvi. Manuprāt, šis nav pats lielākais ierobežojums plānotajos likuma grozījumos, tiesa, tas tiek plānots ne tikai 300 metru joslā no krasta, bet 5 kilometru joslā. Bet iepriekšējos gados mums bija 10 hektāru ierobežojums.

Ko piekrastes zemes īpašniekam dos piejūras pašvaldību teritoriju plānojumi?

Varētu daudz dot. Ja teritoriju plānojumā konkrētā zemes platība ir paredzēta, piemēram, autostāvvietai, tad to, protams, nevar iekārtot bez īpašnieka ziņas, bet pašvaldība var piedāvāt to izmantot šajā nolūkā. Vai kādā citā, kas būtu savienojams ar dabas aizsardzību piekrastē. Daudziem zemes īpašniekiem autostāvvietas, videi draudzīgs tūrisms vai kaut kas cits varētu būt ienesīgs zemes izmantošanas veids, varbūt pat ienesīgāks nekā vienas gotiņas turēšana un ganīšana.

Piekrastes savrupnamu būvēt tīkotāji papīros iezīmēja dabā neesošas mājas pamatus un būvatļauja bija tikpat kā rokā. Kā cīnīties pret to?

Jaunajā Aizsargjoslu likumā dokumentu viltotājiem un nelikumīgajiem būvētājiem paredzēti daudz stingrāki sodi. Nelikumīgi uzceltās ēkas būs jānojauc par paša būvētāja naudu. Ja īpašnieks atteiksies, tad to izdarīs pašvaldība, ar tiesas palīdzību piedzenot no īpašnieka izdevumus.

Daudzi zemes īpašnieki cer uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Tad būšot citas cenas, valdīšot citi likumi, kuri, kā stāsta, būvēt gribētājiem jūras piekrastē esot daudz pielaidīgāki nekā pašu mājās izdotie. Vai tā būs?

Eiropas Savienība ir skaidri un gaiši pavēstījusi: tā ir katras valsts darīšana, kādas dabas teritorijas aizsargāt un kādas ne. Es uzskatu, ka Eiropas Savienībā Latvija ar stingrākiem ierobežojumiem nacionālās dabas aizsardzībā iegūs vairāk nekā zaudēs. 2004. gadā būs gatavs Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes pētījums no bioloģiskā, dabas daudzveidības un kultūrvēsturiskā viedokļa. Tad mēs varēsim daļu piekrastes zonu iekļaut starptautiskajā programmā “Natura 2000”. Tas nozīmē, ka Latvijas nacionālos likumus piekrastes dabas aizsardzībā nostiprinās ES likumi. Šī dubultā aizsardzība varētu drošāk aizsargāt mūsu jūras piekrastes dabas bagātības.

“LAUKU AVĪZE”; pēc Z. Dzeduļa intervijas “Caurumus žogos ciet!”