Kad jūtam piederību savai tautai

6.jūlijā ar Dziesmu svētku dalībnieku gājienu Rīgas ielās un dižkoncertu Mežaparkā noslēdzās XXIII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki

Foto: Juris Krūmiņš — “LV” Dziesmu svētku gājienā: kultūras ministre Inguna Rībena, ārlietu ministre Sandra Kalniete, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs

Dziesmas, gājienā uz Brīvību

Dziesmu svētku gājienam nu ir jauns maršruts: no Viesturdārza, kur pirms 130 gadiem tikuši atklāti pirmie vispārējie latviešu Dziesmu svētki, pa Ausekļa ielu, Basteja bulvāri un Kaļķu ielu — uz Brīvības pieminekli. Šajā svētdienā gājienu ievadīja Latvijas himnas autora Baumaņu Kārļa piemiņas ciļņa atklāšanas ceremonija. Ar to tika izlīdzināta vēsturiskā netaisnība, kas padomju cenzūras dēļ tika pieļauta, veidojot Dziesmu svētku simtgades skulpturālo ansambli 1973. gadā. Memoriālajā sienā toreiz tika iemūžināti Jāņa Cimzes, Jurjānu Andreja, Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa, Emiļa Melngaiļa, Pētera Barisona un Alfrēda Kalniņa portreti. Tie ir izcilākie latviešu komponisti, kuru jaunrade visciešāk saistīta ar Dziesmu svētku tradīcijas veidošanos un ilgmūžību. Viņu vidū vajadzēja būt arī Baumaņu Kārlim.

Kā atzīmē profesors Oļģerts Grāvītis, nacionālās atmodas darbinieks, publicists, dzejnieks un lugu sacerētājs Baumaņu Kārlis bija latviešu nacionālās kora dziesmas un solo dziesmas aizsācējs. Pēc J. Cimzes vadītā Skolotāju semināra absolvēšanas strādājis par skolotāju Vidzemē un Pēterburgā. Sacerējis vai aranžējis gandrīz 300 vokālas kompozīcijas. Vairākas Baumaņu Kārļa melodijas ir folklorizējušās, bet uz pirmajiem vispārējiem Dziesmu svētkiem sacerētā tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” 1920. gadā kļuva par Latvijas valsts himnu. Tieši tāpēc padomju varas laikos viņa vārds netika pieminēts un viņa bareljefam neatradās vieta Dziesmu svētku memoriālajā sienā.

Baumaņu Kārlim veltīti divi bronzas ciļņi — līdzās portretam ir cilnis ar himnas pilnu tekstu un nošu rakstu, Baumaņu Kārļa paraksta faksimilu un dzīves gadskaitļiem (1835—1905). Projektu izstrādājusi māksliniece Antra Baumane, augstcilni veidojis tēlnieks Bruno Strautiņš.

Tas bija brīnumaini skaists skats, kad, pa celiņu celiņiem no visām pusēm nākdami, parku piepildīja dziedātāji, dejotāji, muzikanti un amatu pratēji savos goda tērpos. Cilni atklāja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Rīgas mērs Gundars Bojārs.

Valsts prezidente pie tikko atklātā Baumaņu Kārļa piemiņas ciļņa Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Dziesmu svētku darba grupas vadītāja un virsdiriģenta Romāna Vanaga īsa uzruna, un gājiens var sākties. Karietēs pa parka vārtiem izbrauc Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freiberga kungs, Dziesmu svētku goda virsdiriģenti un virsvadītāji. Kā allaž, rajoni un novadi iet alfabētiskā secībā un pēdējie ir rīdzinieki, kā jau tas mājas saimniekiem pieklājas. Daudziem kolektīviem uz savu “uznācienu” vajadzēja krietni pagaidīt, jo gājiens stipri ieilga.

Pirms kopā ar tūkstošiem rīdzinieku un svētku viesu uzgavilēt šiem staltajiem vīriem un sievām, centos iepazīties ar dažiem gājiena dalībniekiem. Kopā ar Babītes jaukto kori “Atskaņa” gājienā ies Valdis Spuris. Viņš sakās esam vecs vīgnerietis, tāpēc dziedāšana viņam svēta lieta: “Ar Leonīda Vīgnera kori piedalījos jau 12. Dziesmu svētkos, kas notika 1955. gadā. Tas nu bija diriģentu diriģents. Daudz no viņa esmu mācījies. Tieši dziedāšanu. Esmu iemācījies, ko tas nozīmē — dziedāt korī. Ļoti smalki izjuzdams mūziku, viņš bija ārkārtīgi stingrs savās prasībās. Bet tad bija arī rezultāts. Korī iepazinos arī ar savu dzīvesbiedri Rasmu. Kopā esam izaudzinājuši trīs bērnus, diemžēl korī neviens nedzied. Meita ir skolotāja, dēli kļuvuši par uzņēmējiem. Nevienam nav laika. Toties divas mazmeitiņas no mūsu pieciem mazbērniem ir ļoti muzikālas. Uz viņām arī ceru, ka dziedās kādreiz Dziesmu svētkos. “Atskaņā” dzied lielākoties Babītes vidusskolas skolotāji un skolēni. Ginta Pētersone mums ir laba diriģente. Atmodas pirmajos gados dziedājām vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā un Rūjienā, ik gadus piedalāmies Ziemsvētku kauju atceres pasākumos Piņķos. Vairākkārt esam viesojušies Vācijā un Dānijā, kur tiekam uzņemti ģimenēs. Viņiem patīk mūsu dziesmas, un mums ir liels prieks nest savu dziesmu pasaulē.”

Kopā ar visu lielo ventspilnieku pulku gājienam posās Jūrkalnes pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvs, ko vada Anita un Ingus Antonoviči. Jūrkalniešiem patīkot dejot un patīkot arī skatīties, kā citi dejo. Pagasta svētki bez dejošanas neesot iedomājami. Un ko viņi dara “no dejošanas brīvajā laikā”? Par darba trūkumu nevarot sūdzēties. Pēdējos gados daudzi pievēršoties tūristu uzņemšanai, jo vasaras mēnešos pieplūdums esot liels. Arī zvejnieki esot lieli dejotāji. Kā Mairita Ansone un Marita un Ritvars Jēkabsoni. Vaicāta, pie kādiem darbiem tad zvejnieki sievas liek — vai tikai pie tīklu lāpīšanas un reņģu kūpināšanas, Marita stāsta, ka tīklus vairs neviens nelāpot, jo tie esot moderni un nemaz neplīstot. Viņai vislabāk patīkot iet jūrā. Jūrkalnē gan nav ostas, un viņi ar savām laiviņām varot doties zvejā tikai mierīgā laikā. Ar zveju vien te neviens nevarot iztikt, jāstrādā arī kāds “nopietnāks darbs”. Pēc Maritas vārdiem, zvejošana esot tikai tāds vaļasprieks. Toties īsts prieks — viņai patīk jūra ar visiem saviem niķiem un garšo zivis. Kuras vislabāk? Plekstes, nē — reņģes, bet arī zuši un laši. Katra zivs savā laikā. Un kā jūrkalniešiem patīk deju lieluzvedums? — Uz šo jautājumu vai visi dejotāji atbild vienā balsī: “Ļoti, ļoti patīk!” Deju soļi jauni, daudz kas jauns, bijis mēģinājumos krietni jāpasvīst. Bet tā sajūta, visiem kopā dejojot, tā neesot vārdos izsakāma.

Starp lielākiem, mazākiem un pavisam maziem dejotājiem kā raibā puķu pļavā parka dižliepu paēnā sastapu Silvu Liepu. Viņa vada Tukuma Bērnu un jauniešu centra deju kolektīvu “Luste” ar 150 dalībniekiem vecumā no 4 līdz 18 gadiem. Ne vien no Tukuma, bet arī no Džūkstes, Pūres un Tumes. Pieraduši uzstāties gan pašu mājās, gan ciemos. Tukumniekiem ir labi draugi Zviedrijā, Čehijā un Lietuvā, kas bieži aicinot viesos. Līdzi tiekot ņemti visi, “kas var savu koferi panest”. Kopā ar Slampes senioru deju kopu kā saviem vecvecākiem, Jaunpils vidējās paaudzes dejotājiem kā vecākiem un Smārdes “Jampadrača” puišiem un meitām kā saviem krusttēviem un krustmātēm mazie tukumnieki lielajā deju uzvedumā piedalījušies Zemes lapas Saimes dejā. Bērni ar saviem “radiniekiem” esot ļoti sadraudzējušies un viņu sabiedrībā jūtoties kā ģimenē. Tomēr uz svētkiem līdzi braukušas arī īstās mammas, lai bērni nejustu ne mazāko stresu un spētu godam izturēt lielo slodzi.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore Līgo karogs Dziesmu svētku gājiena laikā pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Svētku gājiena dalībniekus sveic Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, ārlietu ministre Sandra Kalniete, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, labklājības ministre Dagnija Staķe, Imants Freibergs un kultūras ministre Inguna Rībena

Septiņgadīgās Martas māmiņai Solvitai Krūzei gan iznācis mazliet aizkavēties, jo viņa ir sieviešu ārste un tieši izbraukšanas dienā bijis jābūt klāt dzemdībās. Piedzimis puika. Droši vien būs dejotājs, ja jau Dziesmu svētku laikā sadomājis nākt pasaulē.

Koristi dziedāja, bundzinieki spēlēja, dejotāji izgrieza vienu otru raito soli un bērnu teātra dalībnieki iejutās savos tēlos. Skanīgs un priecīgs bija lielais svētku gājiens, bez kura Dziesmu svētki nebūtu īsti svētki.

Ganu, pļavu, siena balsis

Turpinot 21. vispārējos Dziesmu svētkos iedibināto tradīciju, arī šo svētku programmā bija iekļauta Folkloras diena. Tā notika 5. jūlijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Pie vārtiem ciemiņus sagaidīja Rīgas “Dandari” un “Grodi”. Zemgales sētā Bauskas, Dobeles, Jelgavas un Vecsaules folkloras kopas dziedāja pavasara, siena un pļavu dziesmas, bet zviedru ansamblis no Hevrejas spēlēja “deju mūziku no veciem laikiem”.

Kurzemes sētā viesus uzņēma Liepājas “Atštaukas”, “Saknes” un “Vēlava”, Ventspils “Laipa” un “Zdravica”. Savu dziesmu pūru vaļā vēra Zēlandes koris no Nīderlandes. Savukārt Monpeljē korim “Les Chorigien” izveidojušies cieši kontakti ar Rīgas valsts 1. ģimnāzijas meiteņu kori “Sapnis” un vīru kori “Ilūzija”. Franču dziedātāji Latvijā ieradušies krietni pirms svētkiem un jau paspējuši iepazīties ar mūsu zemi un ļaudīm. Viņu repertuārā ir arī mūsu “Pūt, vējiņi!”, kas tika dziedāta kopā ar sētas saimniekiem un viesiem. Estrādē pie Liepājas ostas noliktavas muzicēja Vehmāras novadnieku kopa, kas rādīja savas dejas un skaistos tautas tērpus. Kopas vadītājs Knuts Kreits ar sajūsmu runāja par Dziesmu svētku atklāšanas ceremoniju Doma laukumā un it sevišķi par deju lieluzvedumu Daugavas stadionā: “Tur vienā rakstā, vienā elpā sadancojās jaunieši, bērni, vidējā paaudze. Un arī deju solī un rakstā varēja just gan tradīciju, gan jauno. Tā ir brīnišķīga pēctecība.”

Piedalīties sviesta kulšanā un sava darba augļu baudīšanā aicināja Latgales sēta, kur saimniekoja Blontu un Nīcgales sievas, Preiļu “Mūdernīki”, Daugavpils “Dzīsme” un “Dzīsmeite”, Līvānu “Ceiruleits” un vēl citas folkloras kopas. Citās sētās varēja iepazīt rotkaļa, kalēja un audēja darbu, piedalīties atjautības un veiklības spēlēs. Ciemiņi tika cienāti ar medu un pienu, sieru un alu. Pavisam dažādos sarīkojumos piedalījās 37 folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi ar 786 dalībniekiem.

	Dziesmu svētku gājienā: Ministru prezidents Einars Repše, ārlietu ministre Sandra Kalniete, kultūras ministre Inguna Rībena un Saiemas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre. Dziesmu svētku deju virsvadītāji un dejotāji

Folkloras dienas idejas autors un projekta vadītājs Andris Kapusts atgādina, ka Juglas ezera krastā, kur tagad atrodas muzejs, jau 18. gadsimtā tikuši rīkoti tautas svētki, piemēram, līgošana vasaras saulgriežos. Uz tiem ticis aicināts arī Rīgas Domskolas skolotājs, vēlāk pazīstamais apgaismotājs Johans Gotfrīds Herders. Te gūtie iespaidi veidojuši viņa tautas tradicionālās kultūras izpratni un rosinājuši pētīt folkloru.

Tautasdziesmas ir Dziesmu svētku pamatu pamats, tāpēc Folkloras diena koši iederējās to ritumā.

“LV” informācija

Pūtēju orķestri, tiekoties Dižkoncertā

Dziesmu svētkos ir tikpat daudz pašsaprotamu lietu kā jebkurā citā dzīves situācijā. Daudz kā tāda, kas tiek pieņemts tik organiski, ka īpaša runāšana par to ne vien šķiet lieka, bet izraisa pat nedaudz aizkaitinātu izbrīnu. Strīdus ābols par dejas vārda “izkrišanu” no 23.vispārējo Dziesmu svētku nosaukuma tā arī īsti nespēja nogatavoties, lai gan nedēļa pēc Pēteriem bija visnotaļ silta un diskusijās brīžiem pat neizturami karsta... Un kur gan to ābolu pēc tam liktu, ja dejotāji, tāpat kā dziedātāji, tāpat kā pūtēju orķestru dalībnieki, koklētāji un tautas daiļamatu kopēji, ik pēc laika brauc uz Rīgu, lai dziedātu, dejotu, spēlētu, piedāvātu, pirktu un pārdotu Dziesmu svētkos. Un tieši tāpat skatītāji no Latvijas malu malām skatās, klausās un piedalās gan koncertos, izrādēs, gan tirgos un tirdziņos, priecājas par gājienu, par visu to piesātināto kultūrainu, kas jau 130 gadu nes Dziesmu svētku vārdu.

Pūtēju orķestri nav ne tuvu tik daudzskaitlīga Dziesmu svētku daļa kā dziedātāji vai dejotāji, bet tikpat svarīga gan. Pūtēju orķestru klātbūtne gājienā, dažādos koncertos, svinīgos piemiņas mirkļos ir tik nepieciešama un pašsaprotama reizē, ka brīžiem pat piemirstas, ka pūtēju orķestri paši par sevi ir vērtība, nevis tikai vitāli nepieciešama fona sastāvdaļa.

Tikko aizvadītajos Dziesmu svētkos parāds pūtēju orķestriem daļēji tika nolīdzināts – pirmoreiz Dziesmu svētku vēsturē notika pūtēju orķestru Dižkoncerts. Ne pāris stundu garš svētku brīdis, bet dienas garumā piepildīts pūtēju orķestru spēju apliecinājums. Tas spilgti ilustrēja pūtēju orķestru skates žūrijas komisijas priekšsēdētāja, Dižkoncerta mākslinieciskā vadītāja diriģenta Jāņa Purviņa teikto, rezumējot skates rezultātus: “Mums ir ļoti daudz ļoti labu orķestru!”

Dziesmu svētki visiem — dziedātājiem un dejotājiem, šai un nākamajai paaudzei Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

57 pūtēju orķestri, no tiem 6 profesionālie kolektīvi, pavisam kopā 1800 dalībnieku, sestdien, 5.jūlijā, 12 stundu garumā pieskandēja ne tikai Doma laukumu, bet tuvu pusi Rīgas. Dižkoncerts atbilstoši kopējai 23. vispārējo Dziesmu svētku konceptuālajai virzībai tika veidots kā četru Latvijas novadu satikšanās. Katram novadam savs režisors, sava vizītkarte skaņdarba veidā un, protams, savs virsdiriģents. Pirmoreiz novada virsdiriģenta zizlis bija uzticēts Artūram Maculēvičam Kurzemē, Pēterim Vilkam Vidzemē, Raitim Ašmanim Zemgalē, Haraldam Bārzdiņam Rīgā, atkārtoti tas piederēja Raimondam Igolniekam Latgalē. Savs laiks un cieņa arī viesu kolektīviem – Igaunijas Republikas Aizsardzības spēku orķestrim (diriģents Indreks Tompere), Somijas Aizsardzības spēku obligātā militārā dienesta karavīru orķestrim (diriģents Petri Junna) un Vācijas Flensburgas pilsētas pūtēju orķestrim (diriģents Ivo Igaunis). Jāatzīmē, ka pūtēju orķestru Dižkoncerts, neraugoties uz savu vērienu gan laikietilpības, gan saturiskā piepildījuma ziņā, bija viens no tiem Dziesmu svētku pasākumiem, ko varēja apmeklēt par brīvu.

Ne tik senā pagātnē pūtēju orķestri Dziesmu svētku laikā pulcējās savā īpašā koncertā Mežaparka lielajā estrādē. Kā atzīst paši pūtēju orķestru dalībnieki un diriģenti, šāds īpašs koncerts arī ir vajadzīgs. Tas ir teju tikpat svarīgs kā pūtēju orķestru skates, kurām, J.Puriņa vārdiem runājot, ir milzīga pedagoģiska loma. Skatēs ne tikai atklājas pūtēju orķestru spēju līmenis, bet tajās orķestri cits citam liek sajust konkurences elpu, tā radot augsni arvien tālākai mākslinieciskai izaugsmei. Runājot par šo Dziesmu svētku pūtēju orķestru skati, J.Puriņš vienlaikus uzsvēra nepieciešamību dot iespēju orķestriem sacensties citam ar citu ne tikai reizi piecos gados, bet biežāk. Viņš arī informēja, ka iecerēts rīkot regulāras pūtēju orķestru skates – ikgada konkursus, jo “nekas tik labi nemotivē pašdarbniekus, kā iespēja tikties kopējā pasākumā un salīdzināt savu varēšanu ar citu sniegumu”.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Dziesmu svētku noslēgumā Mežaparkā:

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Mežaparka Lielajā estrādē 6.jūlijā, uzrunājot Dziesmu svētku virsvadītājus, dalībniekus un klausītājus Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Viena meita Rīgā dzied,

Otra dzied Valmierā,

Abas dzied vienu dziesmu, -

Vai tās vienas mātes meitas?

Viena to dzirdējusi no savas mātes, otra – no savas mātes, bet abas mātes – atkal no kādas attālas ciltsmātes, kas abām bijusi kopīga. Abas dzied vienu dziesmu, abas dzied tautasdziesmu. Dzied to no Kurzemes siliem līdz Latgales ezeriem, no leišmales līdz igauņu robežām. Dzied vienu dziesmu, dzied mūsu dziesmu.

Dziesmā zem Līgo karoga pirms 130 gadiem latviešu dziedātāji sāka sevi apzināt kā kopēju tautu, kas sapņoja par savu nāciju un kam sapnis par savu valsti bija vēl kaut kas tāls un ļoti grūti iedomājams. Šodien mēs stāvam zem sava nacionālā karoga savā zemē un valstī, bet Dziesmu svētki atkal mums ir izdevība apzināties to, kas mēs esam, kurp gribam doties, kādi vēlamies būt. Kas mēs esam ar to, ko esam mantojuši no pagātnes? Viens, ko esam mantojuši, ir mūsu dziesma. Kā tauta, kas tik daudz ir pārcietusi, varēja sacerēt tik skaistas dziesmas?

 

Mirst mērī, kauj karā

Manus baltus bāleliņus;

Viena pati palikusi

Kā eglīte izdzenīta.

Dziesmu svētku goda virsdiriģente Terēze Broka; svētku virsdiriģents Jānis Zirnis kopā ar goda virsdiriģentiem Ausmu Derkēvicu, Gido Kokaru un un Jāni Dūmiņu; virsdiriģenti Edgars Račevskis un Sigvards Kļava; jaunie virsdiriģenti Agita Ikauniece, Guntars Ķirsis un Ivars Cinkuss Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Bet tā viena pati zināja vēl dziesmu, tā viena pati bija spējīga to nodot nākamām audzēm. Kā tauta, kas tik grūtus gadsimtus bija apspiesta, varēja tik daudz dziesmu sakrāt? Tas tamdēļ, ka dziesmā tā rada remdinājumu un mierinājumu:

 

Teic dziesmiņu, sērdienīte,

Tu dziesmiņu daudz zināji,

Ne tev tēva, ne māmiņas,

Dziesmiņās remdējies.

Dziesma pauž pasaules redzējumu, dziesma izsaka tās vērtības, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Dziesmas pašā pamatā ir cilvēks kā pašvērtība, personība kā dzīves jēgas nesēja, ar savu raksturu, ar savu tikumu:

 

Balta eimu, balta teku,

Kā saulīte vizēdama.

Vai tādēļ mella iešu

Ka es biju sērdienīte?

Dziesma bija bagātība tiem, kam citas bagātības nebija, un to ne kungi, ne ķeizari, nekādas varas nevarēja atņemt:

 

Dziedādama vien staigāju,

Sīvus kungus klausīdama,

Lai es savas asariņas

Dziesmiņās remdināju.

Latviešu dziesma pauž saskaņu ar dabu un pasauli, tā ir latviskās kultūras pamats. Dziesma pauž iekšējo harmoniju un pašapziņu, un tās radošā izsmalcinātība ir latviskā gara kvintesence.

 

Es piedzimu māmiņai,

Kad dziedāja lakstīgala:

Netrūkst dziesmu man dziedot,

Ne valodu runājot.

Skaista dziesma ir greznība, ko latvietis var dāļāt ar brīvu roku, jo vienmēr tā atjaunojas, nekad tās nepietrūkst:

Imants Kokars

Dziedādama es uzkāpu

Baltābola kalniņā,

Lai bierst manas greznas dziesmas

Baltābola ziediņos.

Dziesma atmodina apziņu, un dziesma palīdz saskatīt skaistumu:

 

Pļavas dziesmu nodziedāju,

Pār pļaviņu pāriedama;

Man piebira pilnas kurpes

Zilu ziedu, zelta rasas.

Jau sen, sen pirms Dziesmu svētkiem dziedāja latvieši pulkos un veselos karogos:

 

Trīs karogi meitu gāja

Pa lielo tīrumiņu,

Trīs gadiņi zeme raud

Meitu kara gājumiņ’.

Tas ir prieks – pašam dziedāt, tas ir prieks – dziedāt kopā ar citiem, bet kas gan var būt lielāks prieks nekā dziedāt un piedalīties latviešu Dziesmu svētkos?

 

Dzied’, māsiņa, tu pret mani,

Es pret tevi gavilēšu,

Es pret tevi gavilēšu,

Skaņu balsi rādīdama.

Dziesma ir mūsu tautas kopēja elpa, tā ir mūsu tautas kopīgais sirdspuksts, tā ir mūsu sirdsapziņa. Dziesmā mēs esam bagāti, dziesmā mēs esam skaisti, dziesmā mēs esam vienoti un savā vienotībā stipri. Mēs dziedam, lai paši sev nepazustu, mēs dziedam, lai mēs viens otram vairs nepazustu, mēs dziedam, lai nepazustu pasaules vējos.

 

Es mazaja dziedātāja,

Es vidū stāvētāja,

Lai balsiņis līdzi skan

Ar citāmi māsiņāmi.

Un tā mazā māsiņa būs no tiem ļautiņiem, kas ir runātāja, dziedātāja, tad viņai nebūs jābaidās par to, ka viņa pasaules vējos paliks nedzirdēta un nepamanīta, atliek tikai būt tādai, kāda viņa ir.

 

Viena meita Rīgā dzied,

Otra dzied Valmierā,

Abas dzied vienu dziesmu.

Abas dzied mūsu dziesmu. Dziedāsim savu dziesmu, būvēsim savu valsti, darīsim savu darbu ar dievpalīgu.

Dievs, svētī Latviju!

Savējo dziesma vieglam prātam

Dziesma var atnākt pie mums no tik tālas un tumšas pagātnes, ka atliek vien brīnīties, kā tā balta palikusi. Dziesma var tapt klusumā un ilgā darbā, piedzimt iedvesmas brīdī, kuru ne aprakstīt, ne izskaidrot kādam lemts. Dziesma var pielipt kā pirtslapa, būt pa rokai kā nazis vajadzīgā brīdī, palīdzēt, uzmundrināt un apliecināt. Ka esi savējais.

Kā savējie dziesmai un dziesmā noteikti jutās visi tie, kas bija klāt brīdī, kad izskanēja viens no lielākajiem 23. vispārējo Dziesmu svētku jaunievedumiem — jauniešu koru koncerts ceturtdien, 3.jūlijā, Skonto stadionā. Dziesmu svētku rīkotāju iecerētais koncerta mērķis — padarīt 130 gadus vecos, tradīcijām un saviem likumiem bagātos svētkus pieejamus plašākam klausītāju lokam, arī tiem, kuriem par kora dziesmu tuvāka mūsdienu populārā mūzika. Jauniešu koru koncerta programma bija veidota no pēdējo gadu desmitu populārajām dziesmām, kas, izejot cauri latviešu popa un roka mūzikas vēsturei, kaut netieši, tomēr atgādināja par konkrētiem notikumiem, ļaujot sajust dziesmās iekodētas laikazīmes. Tieši sajust, jo racionāli izskaidrot, kāpēc skatītāju tūkstoši vienā elpā dzied līdzi gan kopkorim, gan solistiem — Latvijā populāriem dziedātājiem un grupām, nav iespējams. Katram ir savas sajūtas, dzirdot un dziedot Raimonda Paula “Mēmo dziesmu”, katrs atceras ko citu, domājot par savu vasaru līdzi Imanta Kalniņa vienas vasaras dejotājiem. Vienus silda “Saldus saule”, citi aiztrīc līdzi Aināra Mielava klusi atzītajam “Tu saviļņoji mani”. Starp tiem, kuri nesaprata, kāpēc “Pērkona” hītam “Balāde par gulbi” fonā tiek rādīts izdemolēts vagons, un tiem, kuriem sirds sadeg neparasti līdz ar Lauri Reiniku, notiek īsa, bet efektīga informācijas apmaiņa. Visi šajā brīdī un šajā koncertā ir jauni, visiem viss vēl priekšā, visiem viegls prāts un prieks par pasauli, pasaulīti...

Himnu dziedam visi kopā…	Koklētāju ansamblis pavada visus…

Četrdesmit trīs Latvijas jauniešu kori, Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris, grupa “Time After Time” un vairāk nekā divdesmit popmūzikas solisti diriģenta Normunda Šnē vadībā triju stundu garumā spēja ne tikai noturēt neatslābstošu skatītāju uzmanību, bet panākt arī tādu dziedātāju un skatītāju vienotību, kādu diezin vai izdevās sasniegt kādā no citiem Dziesmu svētku pasākumiem. Jauniešu koru koncertu par nākotnē noteikti saglabājamu Dziesmu svētku sastāvdaļu atzinuši gan skatītāji, gan koru dziedātāji un arī svētku rīkotāji. Tiem skeptiķiem, kas, iespējams, jautās, vai tiešām popa un roka dziesmām ir vieta Dziesmu svētkos, var uzdot pretjautājumu — kāpēc lai dziesmai nebūtu vietas svētkos, ja tā ir dziesma? Turklāt populāra, tāda, ko zina no galvas teju vai visa Latvija? Pēc Dziesmu svētku noslēguma koncerta lielā kopkora dalībnieki vienoti pieprasīja papildinājumus pie jau nodziedātā repertuāra. Tā izskanēja “Rīga dimd”, “Bēdu manu lielu bēdu” un vēl daža laba tautasdziesma, virsdiriģentam uzdodot toni un vadot kori. Brīdī, kad kopkoris jau devās lejup pa Mežaparka estrādes kāpnēm, dziedātāji vienoti, neviena nediriģēti dziedāja “Ai, jel, manu vieglu prātu” — tautasdziesmu, ko popularitātes kalngalā uznesa Ainars Mielavs. Svētku gājiena laikā šī melodija izskanēja vai no katra orķestra. Tāpat kā “Prāta vētras” bravūrīgās Šveika atvadas “Ardievu, meitenes”. Mainās laiki, mainās tikumi un dziesmas...

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

 

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Deju koncerta noslēgumā Daugavas stadionā:

Labvakar, Deju svētku draudze!

 

Krustiem tek mēnestiņis,

Krustiem zvaigznes debesīs,

Krustiem jāja Dieva dēli

Saules meitas precībās.

Viss pasaulē ir veidots pēc ritma un raksta, pēc savas likumības, pēc saviem priekšrakstiem, un dievi debesīs un cilvēki virs zemes cenšas pasauli veidot harmonisku, saskaņotu un skaistu. Saule debesīs raksta savu gājienu dienas laikā, gadskārtas laikā, un cilvēks veido savu mūžu virs zemes un cenšas ar dejas soli pieskaņot sevi visuma ritmiem.

 

Krustimi dejam,

Krustimi lecam,

Krustimi darīta

Šī istabiņa.

Saule auda audumiņ’

Visgarām Dauguviņu:

Zīda šķieti, zelta audi

Sudrabiņa šautuvīt’.

Un meita, savu pūru darinādama, pūru raksta un izraksta gluži tāpat kā spīdekļi debesīs vai puķes pļavā:

 

Krustiem deju,

Krustiem lecu,

Krustiem adu cimdus, zeķes,

Krustiem adu cimdus, zeķes,

Krustiem audu villainītes.

Ar dejas soli, ar dejas ritmu saime pieņem jaunu dzīvībiņu pādītes dīdīšanā, ar dejas soli pēdas tiek izmītas māsiņai, to tautās izvadot, un ar dejas soli pēdas tiek izmītas māmiņai tad, kad tā aizvesta baltajā smiltājā. Ar dejas soli cilvēks cenšas savu grūtu mūžu vieglumā darināt.

 

Ai, Dieviņ, mīļa Laima,

Abus divus mīļi lūdzu:

Ļauj, lai mūsu visa tauta

Daiļumā darinās.

Ļauj, lai visu mūsu dienas

Vieglumā darinās.

Lai visi dejotāji mūžam paliek tik skaisti un stalti kā šodien un lai visi skatītāji sirdīs līdzi šodien aiznes lepnumu, aiznes prieku par mūsu dēliem un meitām, mūsu Latvijas dēliem un meitām!

Ar Gaismas pili svētku galotnē

Komponists Romualds Jermaks un dzejnieks Andrejs Eglītis

23.vispārējo latviešu Dziesmu svētku noslēguma koncerts tika iecerēts kā svētbrīdis a cappella. Brīdis, kurā skaisti un svinīgi izskan balss – mana, tava un mūsējā. Bez palīga, bez pavadījuma, ar dievpalīgu. Kā vienmēr jau 23. reizi 130 gadu garumā. Un arī pirmo reizi tieši šajos svētkos – ar jaunām dziesmām, jauniem virsdiriģentiem, jauniem akcentiem koncerta veidojumā.

Pirmo reizi no 12 380 dziedātāju lielā kopkora, kurā vienojās 319 kori no visiem Latvijas novadiem, par solistiem tika aicināti ne tikai atsevišķi dziedātāji, bet veseli kori. Līdzās 226 jauktajiem koriem (6318 dalībnieces un 2850 dalībnieki), 68 sieviešu koriem (2260 dalībnieces), 25 vīru koriem (952 dalībnieki) koris “Kamēr...” no Rīgas, “Sidrabe” no Dobeles, “Vanema” no Tukuma, Aglonas bazilikas un Valmieras jauktais koris katrs ar savu dziesmu veda klausītājus cauri Latvijas novadiem. Ar upju balsīm caur Vidzemi, ezeru un avotu balsīm caur Latgali un Zemgali līdz zvaigznēm un jūrai Kurzemē. Ar dziesmām kā laikazīmēm un jauniem skaņdarbiem.

Noslēguma koncertā bija desmit jauni skaņdarbi – Ulda Stabulnieka dziesmas ar Ojāra Vācieša dzeju “Līgo” un “Barons”, Valta Pūces “Rīta gaismā”, Mārtiņa Brauna “Ir mana tauta” — dziesma “ar vārdiem, kas atrasti uz Bastejkalna tiltiņa”. Kopkorim tapušas arī vairākas jaunas tautasdziesmu apdares – “Ūdens sauca, akmens vilka” Jura Karlsona, “Ezeriņi, Lubuoneņi” Ilonas Rupaines, “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa” Aivara Broka, “Trīs sidraba avotiņi” Jura Vaivoda, “Jāņu nakti negulēju” Uģa Prauliņa un “Sasala jūriņa” Raimonda Paula apdarē.

Pirmo reizi kopkora priekšā stājās virsdiriģenti Agita Ikauniece, Aira Birziņa, Ivars Cinkuss, Guntars Ķirsis, Anda Lipska un Gunta Paškovska.

Kuri bija tie svētie brīži, kas satricina līdz sirds dziļumiem un paliek uz laikiem atmiņā? Droši vien katram savi. Novadu sasaukšanās. Atkal jaunas saulē celtas senās dziesmas. Terēzes Brokas diriģētā latgaliešu tautasdziesma par rudzu vārpu, kas nu skanēja viņas dēla apdarē. Ojāra Vācieša veltījums Krišjānim Baronam ar Ulda Stabulnieka mūziku, ko dzīvu dara Māris Sirmais ar savu jauniešu kori “Kamēr...”. Katram kaut kas savs. Kopīgs svētbrīdis nāca ar Pētera Vaska dziesmu “Savā tautā”. Andreja Eglīša dzeja. “Man sen vairs savu sāpju nav,/ Tik visas tautas./ Man sen vairs savu sapņu nav,/ Tik visas tautas./ Man savas dzīvības un nāves nav,/ Tik visas tautas./ Tās rokās zobens es un puķe maiga,/ Kā uguns ugunīs — ar brāļiem kopā liedēts,/ Tik daudzreiz dziļi ievainots un saldi dziedēts—/ Tik visas tautas.” Nekāda patosa un patētiska skaļuma. Sirdsbalss. Asinsbalss. Un viss lielais dziesmu lauks piecēlās kājās, godinot sirmo dzejnieku. Par viņa patiesi patriotisko dzeju, par viņa mūža darbu Latvijas labā. Klausītājiem kājās stāvot, izskanēja Ausekļa un Jāzepa Vītola “Gaismas pils”, kas vainagoja svētku noslēguma koncertu. Šķiet, arī šis godbijības apliecinājums palīdzēja maestro Imantam Kokaram kopā ar kopkori tiešām uzcelt Gaismas pili.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore